Par siltumu. Līdz nāks jaunā pavasara saule

Par malku un citiem mūsu energokrājumiem

Valsts Meža dienesta Attīstības, atbalsta un informācijas daļas vecākā referente Selva Šulce pastāstīja, ka gada tāmē no 1995. gada līdz 1999. gadam koksnes izstrāde — pieļaujamais koku izciršanas apjoms — visos mežos Latvijā ir 8,35 miljoni kubikmetru. Novērtēts, ka malkas no tā ir vairāk nekā 30 procenti, bet valsts mežā 1996./97. mežsaimnieciskajā gadā (mežsaimnieciskais gads ilgst no 1. oktobra līdz 30. septembrim) koksnes bija 1 319 759 kubikmetri. Valsts mežos no galvenās cirtes iegūst 37 procentus, bet no starpcirtes — 48 procentus malkas. Šajā, 1997./98., mežsaimnieciskajā gadā, kas nule iesācies, valsts mežā novērtētās malkas apjoms ir 1,35 miljoni kubikmetru no visa pieļaujamā ciršanas apjoma — 8,35 miljoniem kubikmetru. Sīkāki dati par ciršanas apjoma sadalījumu ir virsmežniecībās, jo tās izsniedz ciršanas atļaujas uzņēmumiem un pārrauga saimniecisko darbību mežā. Enerģētikā izmantojamā koksne ir malka, šķelda, skaidas, briketes, kokogles, arī īpašā veidā pārstrādātā koksne. Ļoti labs kurināmais — speciāli sagatavota kurināmā koksne — ir kamīnmalka, par ko aktīvi interesējas mūsu Skandināvijas kaimiņi zviedri.

Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktora vietnieks Vladimirs Nikolajevs pastāstīja, ka EM rīcībā vairs nav tās sviras, ko sauc par naudu. Taču, pēc EM informācijas, līdzekļus no budžeta apkures jautājumu risināšanai varētu saņemt siltuma ražotāji un siltuma patērētāji, kas visi ir pašvaldību pārziņā.

Pavisam nesen Ministra kabinetā tika akceptēta siltumapgādes valsts un pašvaldību politika, kurā ir sniegta situācijas analīze. Vislielākā problēma ir tā, ka patērētājiem trūkst līdzekļu, lai norēķinātos ar siltuma ražotājiem, un līdz ar to tiek izraisīta vesela problēmu virkne.

Ekonomikas ministrija nenodarbojas ar centralizētu kurināmā apgādi, jo pašlaik tirgus apstākļos kurināmā cena būtiski ietekmē energoresursu — mazuta, ogļu, malkas un kokapstrādes atkritumu — tirgu un šajā tirgū nenotiek pilnīgi nekāda valsts institūciju iejaukšanās. Valsts institūcijas, precīzāk — Energoapgādes regulēšanas padome, regulē tikai apgādi ar gāzi un apstiprina gāzes cenu tarifus.

Centralizētās apkures uzraudzīšana valsts mērogā ir EM Enerģētikas departamenta ziņā, un dati par centralizēto apkuri tiek ņemti no Valsts statistikas komitejas. 1996. gadā enerģētisko resursu iepirkšanai izlietoti aptuveni 300 miljoni ASV dolāru.

Malkas un citu energoresursu sagāde, lai iedzīvotājiem garantētu siltumu, ir vienīgi pašvaldību kompetencē, un valstī šobrīd oficiāli nav noteikta malkas rezerve. Vladimirs Nikolajevs uzskata, ka tas ir pareizi, jo administrēšana “no augšas” šajos jautājumos nav labākais variants. Tie patērētāji, kuri savā nodabā un pēc pašu gribas apsildās ar krāsnīm vai kamīniem, var iegādāties dažādus krāšņu kurināmos — briketes, granulas, kamīnmalku vai vienkārši malku. Vietējā kurināmā izmantošanu Latvijā uzrauga Latvijas Attīstības aģentūras (LAA) Enerģētikas departaments.

Latvijā ogles pārsvarā ieved no Ukrainas un Krievijas, nedaudz arī no Polijas. Taču ogļu un mazuta iegāde ir tikai pašu uzņēmēju rokās. Latvija arī eksportē energoresursus — granulas, kokogles, šķeldu — pavisam septīto daļu no saražotās koksnes gada patēriņa, eksportē arī kūdru.