Par siltumu. Līdz nāks jaunā pavasara saule

Par malku un citiem mūsu energokrājumiem

Turpinājums no 1.lpp.

Pēdējā laikā Latvijā vērojama tendence par kurināmo izmantot elektrību, un maksātspējīgie patērētāji šādu variantu siltuma un karstā ūdens ieguvei arī izraugās. Taču arī malkas patēriņa īpatsvaram gadu no gada ir tendence pieaugt.

Latvijas Attīstības aģentūras Enerģētikas departamenta vecākā speciāliste Sarmīte Lauva pastāstīja, ka Latvijā pašreizējā situācijā nav un arī nevar būt precīzas siltuma patēriņa uzskaites un kontroles, jo visur vēl nav uzstādīti siltumskaitītāji. Jāņem vērā arī fakts, ka Latvijā ir vairāk nekā 700 mazo pašvaldību. Līdz ar to nav datu par to, cik siltuma tiek saražots, cik patērēts (jo uzskaitei jābūt gan ražotājam, gan patērētājam). Nav arī uzskaites, cik daudz siltuma pazūd ceļā pie patērētāja. Nav nozīmes saražot lētu siltumu, lai tas, ceļā vai arī jau nonākot pie patērētāja, sliktās siltumizolācijas vai noplūdes dēļ “sildītu atmosfēru”. Tādēļ ir svarīgi, lai katlumājās būtu tāda tehniskā līmeņa iekārtas, kas kurināmo sadedzina ekonomiski un efektīvi.

Latvijā nav problēmu ar vietējiem kurināmā resursiem, uzskata Sarmīte Lauva, bet problēma ir citur. Lai šķeldu dedzinātu, ir jāveic papildu darbs, kas dažiem varētu šķist lieks un nevajadzīgs apgrūtinājums. Protams, ir viegli kurināt ar gāzi, taču — cik tas maksā? Piemēram, šķidrais kurināmais izmaksā 140 līdz 180 latu tonna, un uzņēmumi ir spiesti ņemt kredītus kurināmā iegādei. Tādēļ ir maksimāli jāizmanto vietējais kurināmais. Koksnes šķeldai it kā ir vismazākā energoietilpība — 0,8 kwh/m3, bet galarezultātā vienalga ieguvēji ir tie, kas uzstādījuši ekonomiskus ar koksni kurināmus katlus. To, ka apkures katlus, kuros kā kurināmo izmanto koksni, ir izdevīgi ekspluatēt, pierāda kaut vai apstāklis, ka 1996. gadā šāda veida katli darbojās vairāk nekā 700 katlumājās, kas ir gandrīz puse no esošajām centralizētās apkures katlumājām Latvijā. Daudzās tie ir palikuši no iepriekšējiem apsaimniekotājiem, bet daudzās uzstādīti no jauna, un daži projekti ir veikti sadarbībā ar ārvalstu — Zviedrijas un Dānijas — kolēģiem. Latvijā no 1993. gada ir uzbūvētas vai rekonstruētas aptuveni 20 katlumājas, kurās kā kurināmo lieto šķeldu. Tās ir pilnībā automatizētas un strādā normālā automātiskā režīmā, cilvēks to vada ar pults palīdzību. Tiesa, malkas katlumājās, kas ir vislētākās, šādas automatizācijas nav, viss smagais darbs darāms ar rokām. Taču, neraugoties arī uz to, salīdzinājumā ar 1995. gadu, katlumāju, īpaši mazo, skaits, kurās lieto koksni, ir pieaudzis par 19,62 procentiem. Ar koksni kurināmajos katlos 1996. gadā ir izlietoti 1 500 000 ciešmetri koksnes (vienā ciešmetrā koksnes ietilpst 2,4 berkubikmetri šķeldas), un salīdzinājumā ar 1995. gadu koksnes kurināšanas apjoms palielinājies par 15 procentiem. Turklāt tās nav tikai šauras apkures problēmas, šī lieta jāaplūko nedaudz plašāk. Vietējiem resursiem ir arī tādas priekšrocības, ka darbā var izmantot vietējos pašvaldības teritorijā dzīvojošus cilvēkus, līdz ar to nodrošinot darbavietas un samaksu. Mēs visi zinām, ka nodarbinātība pagastos un mazpilsētās ir ļoti ass jautājums. Arī nauda, ko cilvēkiem maksā, paliek turpat pašvaldībā.

— Daudzas lielas jaudas katlumājas šobrīd ir slēgtas, un komunālajām vajadzībām aizvien biežāk sāk lietot mazjaudīgas katlumājas. Piemēram, tepat Zaķumuižā, — stāsta Sarmīte Lauva, — bija liela katlumāja ar trim ļoti ietilpīgiem katliem, kas apkurināja putnu fabriku, lielu siltumnīcu kompleksu, taču nu tā ir slēgta. Ciemats, kas arī tika centralizēti apkurināts, atrodas apmēram pusotru kilometru no šīs katlumājas. Ekspluatēt to tikai tāpēc, lai apkurinātu ciemata ēkas, nav ekonomiski izdevīgi (slodze zemāka par 30 procentiem), tādēļ ciematā iegādājās divus malkas katlus, ar kuriem lieliski var apsildīt dzīvojamās ēkas bez liekiem zudumiem. Arī Rīgā, Daugavgrīvas ielā, ar zviedru palīdzību šķidrā kurināmā katls tika pārveidots šķeldas dedzināšanai. Šādu piemēru Latvijā vairs nav mazums, jo koksne šobrīd ir vislētākais un Latvijā arī vispieejamākais kurināmā veids. Un, galvenais, tās pašvaldības, kas papildu darbiņu nav uzskatījušas par lielu apgrūtinājumu, ir veiksmīgi atrisinājušas gan apkures, gan arī pašu cilvēku nodarbinātības problēmas.

Ar decentralizēto apkuri lieta ir pavisam vienkārša. Malku var iegādāties mežā, izņemot ciršanas biļeti, malku piegādā arī pagasts, kā arī to var iegādāties kurināmā bāzē. Turklāt Latvijā ir vairāk nekā 2000 zāģētavu, kuras pārdod nomaļus — lielisku sauso kurināmo, ko cilvēki labprāt pērk. Visādā ziņā katrā pagastā šīs lietas tiek nokārtotas, un visizsmeļošāko informāciju par malkas jautājumiem var gūt tieši savā pašvaldībā.

— Ar katru gadu samazinās to patērētāju skaits, kuri izmanto centralizēto apkuri, — secina Sarmīte Lauva. — Tas notiek tikai viena iemesla dēļ — nereti par centralizēti piegādātu siltumu iznāk maksāt ļoti augstu maksu. Cilvēki, veicot aprēķinus par savas vietējās apkures sistēmas ierīkošanu, nereti nosliecas par labu “savam” siltumam. Taču tādā nelielā pilsētiņā kā Seda (Valkas rajonā pie Strenčiem) ir 98 procentus liela centralizēta siltumapgāde. Tas, domāju, ir vienīgais šāds precedents Latvijā.

Runājot par vietējo kurināmo, nevar neminēt arī kūdru. Latvijā ir deviņas kūdras fabrikas, gandrīz visas jau privatizētas. Krāsainības pēc varu minēt, ka, piemēram, līdzās vienai kūdras fabrikai atrodas kaltumāja, kurā izmanto daudzkārt dārgāku importēto kurināmo.

Šķeldu no Latvijas eksportē galvenokārt uz Zviedriju. Pagājušajā gadā lielākais šķeldas eksportētājs SIA “Kilbe” izveda vairāk nekā 300 000 m3. Pēc Valsts statistikas komitejas datiem, kurināmās koksnes daudzums, ko Latvija eksportē, ir krietni palielinājies un šā gada pirmajā pusgadā tas jau sasniedzis apmēram 560 000 m3. It kā lielus zaudējumus mūsu koksnes resursiem tas nenodara, jo atlikumu daudzums, zāģmateriālus ražojot, ir ap 50 procentiem. Taču mežiem bagātajās Skandināvijas valstīs, kur šo resursu apjoms ir nesalīdzināmi lielāks, labprāt pērk kurināmo koksni no Latvijas — mēs šos resursus pārdodam par salīdzinoši zemu cenu.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pašvaldību lietu pārvaldes Sociālo un ekonomisko jautājumu daļas vecākā referente Mudīte Priede zināja teikt, ka gadījumos, ja pašvaldībām un pašvaldību uzņēmumiem trūkst līdzekļu apkures sezonas sākšanai, viņi lūdz Pašvaldību aizņēmumu un garantiju kontroles un pārraudzības padomei kredītu kurināmā iegādei. Šo kredītu, sākot ar šo gadu, var saņemt Valsts kasē. Pašvaldības ar garantijas vai galvojuma līgumu var garantēt šo kredītu saviem — pašvaldību — uzņēmumiem un tiem uzņēmumiem, kuros pašvaldībām pieder vairāk nekā 50 procentu akciju, un šie uzņēmumi kredītu kurināmā iegādei var dabūt komercbankās.

Apkures vajadzībām no pagājušā gada 31. maija līdz beigām pašvaldības bija ņēmušas 5 113 000 latu kredītus un uzņēmumiem garantējušas kredītus par 1 625 000 latu lielu summu. Šogad, no 1. janvāra līdz septembrim, pašvaldības ņēmušas kredītus apkurei par 2 589 240 latu lielu summu un galvojušas uzņēmumiem 870 000 latu kredītu. Taču gads vēl nav beidzies, un domājams, ka šīs summas varētu līdz gada beigām palielināties. Paralēli pašvaldību garantētajiem kredītiem siltumuzņēmumi arī paši ņem kredītus komercbankās kurināmā iegādei, taču to parasti dara stabili uzņēmumi, kuriem komercbankas neprasa pašvaldību garantijas. Kredītprocenti Valsts kasē svārstās no 6 līdz 10 procentiem, bet komercbankās pagājušajā gadā tie bija 12 — 28 procentu robežās.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības redaktore

Zāģmateriālu ražošana un patēriņš uz vienu iedzīvotāju, m3

Malkas koksnes eksports

1994.gadā — 226 tūkst. m3

1995.gadā — 421 tūkst. m3

1996.gadā — 596 tūkst. m3