Pirms likumprojekts pārtop likumā

Aleksandra Kļava, Uzņēmumu reģistra Juridiskās nodaļas vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

— Likumprojekts par elektroniskajiem dokumentiem ir izstrādāts, un tuvākajā laikā to plānots iesniegt apstiprināšanai valdībā. Ieskicējiet, lūdzu, tā tapšanas gaitu!

— Pagājušā gada 13. jūnijā valdība akceptēja koncepciju par elektronisko dokumentu juridisko statusu Latvijā, un 21. jūnijā Ministru prezidents deva rīkojumu izveidot darba grupu, kurai bija jāizstrādā normatīvie akti – elektronisko dokumentu likumprojekts. Tika noteikts termiņš – pagājušā gada 31. decembris. Darba grupa strādāja ļoti intensīvi. Uzskatu, ka likumprojekts tapa ļoti īsā laikā. Piemēram, Igaunijā un Eiropas Savienībā (ES) analoģiski likumprojekti tika rakstīti trīs gadus, bet mēs to paveicām dažos mēnešos.

2000. gada 14. decembrī likumprojekts tika izsludināts valsts sekretāru sanāksmē, bet šā gada 5. janvārī izsūtīts visām ministrijām un dažādām valsts institūcijām saskaņošanai. Likumprojekts bija jāsaskaņo ar astoņpadsmit valsts iestādēm. Visi atzinumi ir saņemti, un darba grupa tos ir izskatījusi. Zemkopības ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Aizsardzības ministrija bez iebildumiem atbalstīja likumprojekta tālāku virzību. Dažas ministrijas izteica savus iebildumus un priekšlikumus, tomēr atbalstīja likumprojekta tālāku virzību. Savukārt Finansu ministrija, Iekšlietu ministrija, Valsts kontrole un Nacionālā trīspusējā sadarbības padome likumprojekta virzību neatbalstīja bez otrreizējas saskaņošanas ar šo institūciju pārstāvjiem. Darba grupa tikās ar minēto iestāžu pārstāvjiem, lai pārrunātu strīdīgos jautājumus. Šo sanāksmju rezultāti fiksēti starpministriju sanāksmju protokolos, kuri tiks pievienoti likumprojektam, iesniedzot to valdībā.

— Kādas bija būtiskākās iebildes, ko darba grupa saņēma no ministrijām un pārējām valsts institūcijām?

— Saņēmām gan redakcionāla rakstura iebildes — likumprojektā esot pārāk smaga valoda un terminoloģija, pārāk daudz svešvārdu, gan arī ievērojamus iebildumus pēc būtības. Redakcionālos labojumus veicām, maksimāli vienkāršojot tekstu. Piemēram, lai termins būtu saprotamāks, sertifikācijas pakalpojumu sniedzēji, kas izsniedz kvalificētos sertifikātus, tika pārdēvēti par uzticamiem sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem. Likumprojekts atslogots no tādiem jēdzieniem kā datu komplementāra izmantošana, asimetriskās kriptēšanas sistēmas, publiskās un privātās atslēgas un citi.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Visnozīmīgāko iebildumu, par ko mums tā arī neizdevās vienoties, izteica Satiksmes ministrijas (SM) pārstāvji. Viņi iebilst, ka Datu valsts inspekcija (DVI) , kas tikko izveidota kā Tieslietu ministrijas pārziņā esoša iestāde, veiks uzticamo sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju uzraudzības funkciju. SM arguments: DVI tika izveidota, lai kontrolētu, kā tiek ievērots Fizisko personu datu aizsardzības likums, tādēļ ar vēl vienu pienākumu tā varētu netikt galā. SM esot izpētījusi Igaunijas pieredzi; tur tika veidota pilnīgi jauna iestāde uzraudzības funkcijas veikšanai. Darba grupa šim viedoklim nepiekrīt, jo uzskata, ka darba apjoms nebūs tik liels, lai būtu lietderīgi veidot kādu jaunu iestādi, tā būtu līdzekļu izšķiešana. Valdība, pagājušā gadā akceptējot koncepciju, nolēma, ka uzraudzības iestādei jādarbojas Tieslietu ministrijas pārziņā, tālab darba grupa izlēma, ka uzraudzības funkcija jāpiešķir kā papildfunkcija jau esošajai DVI. Bez tam DVI sertifikācijas pakalpojumu sniedzējus uzraudzīs arī Fizisko personu aizsardzības likuma nozīmē, jo sertifikācijas pakalpojumu sniedzēji taču apstrādās personas datus.

Februāra beigās darba grupas sēdē piedalījās arī SM pārstāvji un DVI direktore Signe Plūmiņa, kura apliecināja, ka inspekcija būtu spējīga veikt uzraudzības funkcijas. Ar SM pārstāvjiem vienojāmies: ja viņi varēs ieteikt kādu citu TM pārziņā esošu iestādi, kurai uzticēt jaunās funkcijas, darba grupa ir gatava izskatīt šādu ieteikumu.

Otrs būtiskākais iebildums bija par to, ka likumprojektā noteiktā prasība — uzticamo sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju pamatkapitālam jābūt vienam miljonam latu — ir pārāk augsta. Ekonomikas ministrijas speciālisti ieteica nepieciešamā pamatkapitāla apjomu samazināt līdz simt tūkstošiem latu, lai vietējie komersanti spētu konkurēt ar lielajiem uzņēmumiem. No drošības apsvērumiem vadoties, uzskatām, ka pamatkapitālam jābūt pietiekami lielam. Tomēr nevar neņemt vērā Ekonomikas ministrijas argumentu, tāpēc darba grupa samazināja pamatkapitāla lielumu līdz simt tūkstošiem latu. Lai būtu garantijas, ka sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju vainas dēļ personām nodarītie zaudējumi tiks atlīdzināti, likumprojektā paredzēts, ka uzticamajiem sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem ir jāapdrošina sava civiltiesiskā atbildība.

— Kā Latvijas Elektronisko dokumentu likums sabalsojas ar ES normatīvajiem aktiem?

— ES direktīva ir ņemta par pamatu darba grupas izstrādātajam likumprojektam. Tas pilnībā ir saskaņots ar ES normatīvajiem dokumentiem. Mēs pētījām arī Austrijas un Igaunijas likumus, kā arī Itālijas valdības noteikumus par elektroniskajiem dokumentiem.

— Līdz šim visu dokumentu juridisko statusu noteica MK 1996. gada 23. aprīļa noteikumi Nr. 154 "Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumi", turpretī jauno — elektronisko — dokumentu statusu plānots noteikt ar likumu, kam ir augstāks juridiskais spēks nekā MK noteikumiem.

— Tāds bija Ministru prezidenta rīkojums: darba grupai jāizstrādā gan elektronisko dokumentu koncepcija, gan attiecīgais likumprojekts. Pamatojoties uz pieņemto likumu, tiks pieņemti Ministru kabineta elektronisko dokumentu izstrādāšanas, noformēšanas, glabāšanas un aprites noteikumi. Salīdzinājumā ar papīra formas dokumentu elektroniskais dokuments ir specifiskāks, tādēļ tas tiek regulēts ar likumu. Turklāt daudzi speciālisti uzskata, ka pašreizējie MK dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumi ir novecojuši, tādēļ tie būtu jāpārskata un jāpilnīgo.

Likums izvirza prasības, kādas būs nepieciešamas drošajam elektroniskajam parakstam, kvalificētajam sertifikātam un uzticamo sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem. Ja tie atbildīs visām likumā noteiktajām prasībām, tad dokumentam, kurš parakstīts ar elektronisko parakstu, būs tāds pats juridiskais spēks kā ar roku parakstītam papīra dokumentam. Likums tātad regulē jautājumus, kas saistīti ar elektronisko dokumentu juridisko atzīšanu.

— Vai jūs paredzat lielu datorfirmu ieinteresētību akreditēties un kļūt par uzticamiem sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem?

— Grūti pateikt. Interese par likumprojektu ir visai liela, par to liecināja plašais apmeklētāju loks Latvijas Datortehnoloģiju asociācijas rīkotajos semināros. Tomēr Latvijā nav tik liels tirgus, lai būtu iespējams darboties daudziem sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem. Akreditācijas intensitāti noteiks pieprasījums pēc sertifikātiem.

— Vai ir veiki aprēķini, cik uzticamajiem sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem Latvijā jādarbojas, lai spētu apkalpot visus parakstītājus jeb pakalpojumu ņēmējus? Cik uzņēmumiem un personām būs nepieciešams šis pakalpojums?

— Lai labāk izskaidrotu lietas būtību, minēšu vienu piemēru. Mēs bijām izpētīt Itālijas pieredzi, jo tur elektronisko dokumentu likums stājies spēkā pavisam nesen. Itālijā, kur ir 57 miljoni iedzīvotāju, akreditējušies astoņi sertifikācijas pakalpojumu sniedzēji, bet patlaban darbojas tikai četri.

Protams, Latvijā situācija ir citāda. Pieļauju, ka akreditēsies daudzi. Konkurētspēja noteiks, kurš izdzīvos un ieņems stabilu vietu šajā tirgū.

Runājot par pakalpojumu ņēmējiem, par privāto sfēru pagaidām grūti prognozēt. Tā ir katras personas brīva izvēle — iegādāties sertifikātu vai ne. Veicot aprēķinu par to, cik publiskajā sfērā strādājošām personām būs nepieciešami sertifikāti, par pamatu tika ņemta Valsts civildienesta pārvaldes informācija, pēc kuras valstī ir trīsdesmit tūkstoši ierēdņu. Domāju, ka katram ierēdnim elektroniskais paraksts nebūt nav vajadzīgs. Tas būtu nepieciešams iestāžu vadītājiem, grāmatvežiem, departamentu un nodaļu vadītājiem u.tml.

Vairākas institūcijas ir uzdevušas darba grupai jautājumu, cik valstij varētu izmaksāt šī likumprojekta īstenošana. Darba grupa ir veikusi aprēķinu, ka viena sertifikāta saņemšanas un uzturēšanas izmaksas uz diviem gadiem nevarētu pārsniegt desmit latus. Ja uzskatām, ka katrs ierēdnis ir jānodrošina ar elektronisko parakstu, tad maksimālā summa, kādu valsts budžetam varētu prasīt visu valsts ierēdņu nodrošināšana ar sertifikātiem, nevarētu pārsniegt trīssimt tūkstošus latu divos gados. Tomēr, kā jau minēju iepriekš, ne katram ierēdnim elektroniskais paraksts būs nepieciešams, līdz ar to šī summa varētu būt mazāka. Amerikas kompānijās elektroniskais paraksts maksā divdesmit dolārus gadā. Bet dažas firmas par šo pakalpojumu ņem vēl mazāku samaksu.

Gan elektronisko dokumentu likumprojekta īstenošanai, gan infrastruktūras attīstībai nepieciešamo līdzekļu detalizētu aprēķinu veic darba grupa, kas izstrādā projektu "e–valdība".

— Likumprojektā minēts: sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem savas darbības veikšanai nav jāsaņem speciāla atļauja. Savukārt citviet runāts par brīvprātīgo akreditāciju.

— Darbosies divējādi sertifikācijas pakalpojumu sniedzēji: vieni izsniegs sertifikātus, otri — kvalificētos sertifikātus. Pēdējie ir paaugstinātas drošības sertifikāti, kuri par tādiem tiks uzskatīti, ja tos izsniegs tikai akreditējies sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs. Prasība akreditēties nav obligāta, tomēr tie, kuri nebūs akreditējušies, kvalificētos sertifikātus izsniegt nevarēs.

Privātpersonas var vienoties, ka tām nav vajadzīgi drošie paraksti, ja tās uzticas viena otrai. Tādā gadījumā tās varēs izvēlēties neakreditētas firmas sertifikācijas pakalpojumus, kas būs lētāki par akreditēto uzņēmumu pakalpojumiem. Ja puses vienosies par mazāk drošo elektronisko parakstu izmantošanu jeb, kā likumprojektā teikts, par citu elektroniskā dokumenta parakstīšanas metodi, tad arī šiem dokumentiem nevarēs liegt juridisku spēku.

— Likumprojektā teikts, ka akreditēties varēs arī ārvalstu kompānijas.

— Jā, Latvijas iedzīvotāji varēs izvēlēties arī ārvalstu kompāniju pakalpojumus. Tās vai nu akreditēsies Latvijā pašas, vai arī atbildību par viņu izsniegtajiem sertifikātiem uzņemsies kāds cits mūsu valstī akreditējies sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs. Tāpat likumprojekts paredz, ka ārvalstī izsniegts kvalificētais sertifikāts Latvijā tiks atzīts, ja par to būs noslēgts starpvalstu līgums vai to izsniedzis Eiropas Savienības dalībvalstī akreditēts pakalpojumu sniedzējs.

— Kas regulēs funkciju pārņemšanu gadījumā, ja akreditētais sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs kaut kādu iemeslu dēļ pārtrauks savu darbību?

— Kompānija pati varēs nodot funkcijas citam akreditētajam sertifikācijas pakalpojumu sniedzējam, brīvi izvēloties funkciju pārņēmēju. Ja kaut kādu iemeslu dēļ tas neizdodas, tad sertifikācijas pakalpojumu sniegšanas funkciju pārņems uzraudzības institūcija, kurai trīsdesmit dienu laikā no pārņemšanas jāizsludina izsole. Nevienas Eiropas valsts likumā nav noteikts, kas notiks, ja izsoles rezultātā neviena cita akreditēta kompānija nepieteiksies vai ja tie, kas pieteikušies, neatbildīs prasībām. Mēs likumprojektā ielikām normu: līdz ar funkcijas pārņemšanu uzraudzības institūcija pati sniegs visus pakalpojumus, izņemot jaunu sertifikātu izsniegšanu. Nevar pieļaut situāciju, ka pēkšņi nav iespējams pārbaudīt, vai sertifikāts ir derīgs. Piemēram, ja ir noslēgts kāds nomas līgums uz deviņdesmit deviņiem gadiem, kas parakstīts ar drošu elektronisko parakstu, ik brīdi ir jānodrošina iespēja pārbaudīt kvalificētā sertifikāta, kas apliecina parakstu, derīgumu līguma parakstīšanas brīdī.

— Kur cilvēki, kas interesēsies par šāda pakalpojuma iegūšanu, varēs iegūt visaptverošas ziņas par visiem pakalpojumu sniedzējiem, lai izvēlētos sev tīkamo? Vai tiks izveidots kāds publiskais reģistrs?

— Publiskais reģistrs būs uzraudzības institūcijā, bet tajā būs apkopota informācija tikai par akreditētajiem sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem. Pārējie varēs darīt, kā paši vēlēsies, jo viņu darbību šis likums neregulēs. Droši vien ziņas par saviem pakalpojumiem pārējās firmas ievietos savās interneta mājaslapās.

— Plānots, ka Elektronisko dokumentu likums stāsies spēkā no nākamā gada pirmā jūlija.

— Jā, tomēr projekta pārejas noteikumos esam ierakstījuši, ka attiecībā uz valsts iestādēm tas stāsies spēkā vēlāk — 2004. gada 1. janvārī. Ja šā izmēģinājumprojekta īstenošanai no budžeta tiks piešķirti nepieciešamie līdzekļi, tad pirmā valsts iestāde, kas strādās ar elektroniski parakstītiem dokumentiem, būs Uzņēmumu reģistrs.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktors