Par pirmā pusgada patēriņa grozu

Oļģerts Krastiņš, Edmunds Vaskis

Ienākumu daļa no privātās uzņēmējdarbības un amatniecības ir pavisam niecīga - 1,5% no rīcībā esošā ienākuma.

Salīdzinot iedzīvotāju dzīves līmeni 1997.gadā un 1996.gadā (pirmie pusgadi), kā arī šī gada otro ceturksni salīdzinot ar pirmo, var rezumēt, ka ir vērojamas dažas pavisam mazas pozitīvas izmaiņas, bet tās ir pilnīgi nepietiekamas, lai izdarītu tālejošus secinājumus.

Kur noslēpušies uzņēmēji?

Mājsaimniecības var raksturot no demogrāfiskā, sociālā, ekonomiskā un cita viedokļa.

No demogrāfiskā viedokļa visvienkāršāko mājsaimniecību sadalījumu iegūstam, grupējot mājsaimniecības pēc locekļu skaita (1.tabulas 1.daļa). Visvairāk Latvijā 1997.gada pirmaja pusgadā bija vienas personas mājsaimniecību, un, jo lielākas mājsaimniecības, jo to skaits mazāks. Laukos vienas personas mājsaimniecību ir relatīvi vairāk nekā pilsētās, bet pilsētās visizplatītākās ir divu personu mājsaimniecības.

Tā kā lielākās mājsaimniecībās dzīvo vairāk personu, personu sadalījums pēc minētajiem mājsaimniecību demogrāfiskajiem tipiem būtiski atšķiras no mājsaimniecību sadalījuma. Sadalot pēc mājsaimniecību tipiem tajās dzīvojošās personas, vienpersonu mājsaimniecību pārsvars zūd, daudz lielāku īpatsvaru iegūstot divu, trīs un vairāk personu mājsaimniecībām.

Mājsaimniecību locekļu sadalījums pēc viņu galvenā iztikas līdzekļu avota raksturo šo personu sociālekonomisko statusu, kas savukārt diezgan būtiski ietekmē ienākumus.

Mājsaimniecības pēc to galvenā pelnītāja šajā pētījumā tiek sadalītas piecās grupās - algotu darbu strādājošo (1), zemnieku (2), uzņēmēju un pašnodarbināto (3), pensionāru (4), kā arī citu mājsaimniecību grupā (5) (pēdējā nav pastāvīgu iztikas līdzekļu avotu darba samaksas, pensijas u.tml. veidā). Pētījuma dati liecina, ka aptaujāto mājsaimniecību sastāvā lielā mērā dominē algoto darbu strādājošie un pensionāri. Algoto darbu strādājošo mājsaimniecību īpatsvars (piederību pie tām nosaka mājsaimniecības galvenā pelnītāja iztikas līdzekļu avots) šī gada pirmajā pusgadā veidoja pusi no visu mājsaimniecību kopskaita, bet pensionāru mājsaimniecību - 33%.

Tikai nedaudz vairāk kā trešā daļa (35%) no lauku mājsaimniecībām ir pieskaitāmas pie zemnieku mājsaimniecībām. Tikpat liels laukos ir algoto darbu strādājošo mājsaimniecību īpatsvars (36%). Zemāks nekā pilsētās pensionāru mājsaimniecību īpatsvars laukos ir saistīts ar to, ka daļa mājsaimniecību, kuru galvenais ienākumu saņēmējs ir pensionārs, nosacīti pieskaitītas pie zemnieku mājsaimniecībām, ja tajās ir darbaspējīgie mājsaimniecības locekļi, kā arī tās lietošanā ir piemājas zeme, kas lielāka par 1 hektāru.

No uzņēmējdarbības un kā pašnoidarbinātie ienākumus gūst tikai 0,7% no Latvijas mājsaimniecību locekļu skaita. Izskaidrojums ir tāds, ka lielākā daļa Latvijas uzņemēju strādā SIA, akciju sabiedrībās u.c., kur saņem algu. Zināma nozīme varētu būt arī nerespondencei. Ir novērots, ka uzņēmēji un pašnodarbinātie biežāk nekā citi no savu mājsaimniecību budžetu aptaujas atsakās.

Inflācija apsteidz patēriņu

Mājsaimniecību izdevumi 1997.gada pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar 1996.gada pirmo pusgadu ir pieauguši par 5,9%, t.sk. patēriņa izdevumi par 5,6%, tātad mazāk nekā inflācija, resp., patēriņa cenu indekss (9,2%). To varētu izskaidrot ar zināmu uzkrājumu veidošanu, jo, redzot, ka pensija vecumdienas nenodrošina, mājsaimniecības cenšas kaut ko atlikt. Tāpat var vērtēt līdzekļu pārdales pastiprināšanos, turīgākām mājsaimniecībām sniedzot nelielu palīdzību nabadzīgajām.

Vērtējot patēriņa izdevumu struktūru 1997.gadā salīdzinoši ar 1996.gadu (pirmie pusgadi), ir pieaudzis t.s. gandrīz obligāto izdevumu īpatsvars: namīpašuma vai (un) dzīvoķļa uzturēšanas izdevumi, transporta izdevumi, sakaru izdevumi (2.tabula). Diezgan jūtami samazinājies pārtikas izdevumu īpatsvars, ko var izskaidrot, no vienas pues, ar daļas mājsaimniecību nespēju iegādāties pietiekamā daudzumā pārtikas produktus un, no otras puses, ar lauksaimniecības produktu cenu lēnāku augšanu salīdzinājumā ar rūpniecības izstrādājumu un pakalpojumu cenu augšanu.

Patēriņa izdevumu struktūra mājsaimniecībās ar dažādu sociālekonomisko statusu (to nosaka galvenā pelnītāja iztikas līdzekļu avots) atšķiras.

Vislielākais pārtikas izdevumu īpatsvars (69,1%) ir zemnieku saimniecībās, ko nosaka lielāka vajadzīgā uztura enerģētiskā vērtība, strādājot fizisku darbu atklātā laukā, kā arī vieglāk pieejami pašražotie pārtikas produkti. Pēdējos novērtē nosacīti un ieskaita mājsaimniecību ienākumos un izdevumos, bet nauda nav jāmaksā.

Vislielākais ar mājokli saistīto izdevumu īpatsvars joprojām ir pensionāru mājsaimniecībās, sasniedzot 24,5% no patēriņa izdevumu kopsummas; vidēji Latvijā - 16,8%, zemnieku mājsaimniecībās - tikai 6,6%. Tādu situāciju rada pensionāru samazinātā patēriņa izdevumu kopsumma un relatīvi lielāka mājokļu platība uz vienu mājsaimniecības locekli, kas izveidojas, bērniem aizejot no vecākiem, mirstot pensionāra dzīvesbiedram u.c.

Transporta izdevumi, kā arī izdevumi apģērbu un apavu iegādei vislielāko īpatsvaru ieņem algotu darbu strādājošo mājsaimniecībās, bet izdevumi veselības aprūpei - pensionāru mājsaimniecībās.

Ir zināms, ka pilsētniekiem daudz vieglāk pieejama izglītība nekā lauciniekiem un tā ir lētāka. Tādēļ pārsteidz, ka izglītības izdevumu īpatsvars algotu darbu strādājošo mājsaimniecībās ir 12 reižu lielāks nekā zemnieku mājsaimniecībās. Daļēji šo starpību izskaidro zemnieku mājsaimniecību locekļu lielais vidējais vecums: zemnieku mājsaimniecībās ir ļoti daudz locekļu, kuri vecāki par darbspējas vecumu. Tomēr rodas bažas, ka darbojas arī otrs faktors: latviešu zemniecība, kas vēsturiski bija tautas ataudzes un arī inteliģences nākamās paaudzes avots, šodienas realitātes apstākļos nespēj nodrošināt izglītību saviem bērniem.

Kas katram galdā?

1997.gadā salīdzinājumā ar 1996.gadu (pirmie pusgadi) ļoti maz mainījušies uztura produktu iegādes izdevumi gan kopā, gan pa apvienotām pārtikas produktu grupām. Visvairāk mājsaimniecības joprojām izdod par gaļu, pienu, maizi, dārzeņiem. Citu pārtikas produktu ierautais robs mājsaimniecību maciņos ir daudz mazāks (3.tabula).

Lielākas pārtikas produktu iegādes īpatnības ir vērojamas, salīdzinot dažādu sociālekonomisko grupu pirkumus.

Dārgo gaļu, tāpat dārgos augļus un ogas, bezalkoholiskos dzērienus relatīvi visvairāk pērk un patērē algotu darbu strādājošo mājsaimniecību locekļi.

Zemnieku mājsaimniecību locekļu raksturīgā pārtika ir piens, piena produkti, olas un kartupeļi, ko var ražot savā mājsaimniecībā, bet samērā grūti nogādāt tirgū.

Pensionāru mājsaimniecības vairāk nekā citas ir iegādājušās zivis un zivju produktus. Tomēr, pēc datiem spriežot, galveno pensionāru iztiku veido maize un taukvielas.

Vai pie nabadzības var pieradināt?

Būtu ļoti bēdīgi, ja varētu. Tomēr dati rāda, ka laikam var gan.

Pēdējā pusgada laikā mājsaimniecībām tika uzdots šāds jautājums: "Kāda vismazāka naudas summa mēnesī jūsu mājsaimniecībai ir vajadzīga, lai nodrošinātu visnepieciešamāko?"

Aprēķinot visu Latvijas mājsaimniecību vidējo atbildi, iegūstam Ls 93,40, kas 1,8 reizes pārsniedza pašreiz viņu rīcībā esošo ienākumu, un 1,7 reizes - krīzes iztikas minimumu. Visprasīgākie bija rīdzinieki, bet vispieticīgākie - mazo pilsētu iedzīvotāji (4.tabula).

Nabadzīgās mājsaimniecības, par kurām atzinām tās, kuru rīcībā esošais ienākums bija mazāks par krīzes iztikas minimumu Ls 54,02 mēnesī, piekrita izdzīvot pat ar nedaudz mazāku ienākumu - Ls 51,10.

Var secināt, ka ir iegūts zināms respondentu apstiprinājums regulāri publicētajam krīzes iztikas minimumam.

Iztikas jeb pilnais iztikas minimums ir orientieris, pie kura turas valsts "vidējais" iedzīvotājs, bet pie krīzes iztikas minuma (diemžēl!) ir pieradināts nabadzīgais.

Tika turpināta mājsaimniecību pašvērtējumu aptauja, uzdodot jautājumu: "Kā jūs vērtējat savas mājsaimniecības pašreizējos dzīves apstākļus?"

Salīdzinot 1997.gadā iegūtās atbildes ar 1996.gadā iegūtajām atbildēm, (pirmie pusgadi) ir pieaudzis mājsaimniecību īpatsvars, kuras savus dzīves apstākļus vērtēja kā samērā labus (no 2,7 uz 3,4%) un kā sliktus (no 31,2 uz 31,7%). Samazinājies mājsaimniecību īpatsvars, kas savus dzīves apstākļus vērtēja kā viduvējus (no 37,6 uz 36,8%). Tātad lēni turpinājās sabiedrības polarizācija nevien pēc reāliem ieņēmumiem, bet arī pēc noskaņojuma.

Viskritiskāk savu dzīvi vērtēja pensionāri. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas pensionāru (76,4%) savu mājsaimniecību dzīves līmeni vērtēja kā sliktu vai samērā sliktu.

1.tabula

Mājsaimniecību raksturojums 1997.g. pirmajā pusgadā

2 Mājsaimniecību grupas pēc galvenā iztikas līdzekļu avota (pēc to sociālekonomiskā statusa) ranžētas izplatības dilstošā secībā.

2.tabula

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi un to struktūra

3 Rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli vidēji mēnesī.

4 Ranžējot pēc izdevumu grupu īpatsvara 1997.gada pirmajā pusgadā.

3.tabula

Mājsaimniecību izdevumi uztura produktu iegādei

un šo izdevumu struktūra 1997.gada pirmajā pusgadā

5 Rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Izdevumu grupas ranžētas pēc to lieluma visās Latvijas mājsaimniecībās.

6 Izdevumu kopsumma uztura produktu iegādei: algoto darbu strādājošo mājsaimniecībās Ls 22,38, zemnieku - Ls 29,35, pensionāru - Ls 22,85, citu - Ls 17,60.

4.tabula

Sava dzīves līmeņa pašvērtējums 1997.g. pirmajā pusgadā

7 Rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, kura pēc mājsaimniecības uzskatiem nodrošinātu tai visnepieciešamāko.

8 Par nabadzīgām uzskatītas tās mājsaimniecības, kuru rīcībā esošais ienākums š.g. I pusgadā bija zemāks par krīzes iztikas minimumu - Ls 54,02, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī.

Rezumējot var secināt, ka iedzīvotāju patēriņa grozs šogad pilnāks nav kļuvis. Ir gan pieaugusi iedzīvotāju disciplīna, kārtojot dažādus obligātos maksājumus, kas maina patēriņa groza struktūru. Ir arī radusies atziņa, ka nepieciešams veidot zināmus pārejošus uzkrājumus nebaltai dienai.