Pie pirmavotiem

Latvijas valsts un tās vīri

Vēstules “Latvijas Vēstnesim”

Vēlreiz — par Kārli Ulmani un Hermani Enzeliņu

(..) Vēlreiz sirsnīgs paldies Jums un Jūsu kolēģiem par ieguldīto darbu Kārļa Ulmaņa veikuma apzināšanā un publicēšanā. Taču atļaušos šajā vēstulē vērsties vēl pie Jums ar dažiem priekšlikumiem, kas izskanēja jautājumos skolas muzejā š.g. 7.oktobrī konferences gaitā.

1. Vai varētu lūgt plašāku informāciju Jūsu laikrakstā par izcilā tautsaimnieka Hermaņa Enzeliņa sabiedrisko, literāro un zinātnisko darbību, kā arī vismaz nosaukt visus viņa publicētos darbus?

2. Kārlis Ulmanis ieguva labu lauksaimniecisku izglītību, sarakstīja ļoti daudz rakstus, arī grāmatas. Kādēļ tas netiek minēts zinātnes vēsturē?

3. Kārlis Ulmanis rakstīja daudziem lauksaimniecības žurnāliem un avīzēm. Vai tie ir apzināti, un vai ir atrodama viņa darbu bibliogrāfija?

4. Lauksaimniecības zinātnes vēsturei būtu ļoti vērtīgi apzināt arī citus agronomus un zinātniekus, kuri gadsimta sākumā lasīja priekšlasījumus un vadīja dažādus kursus lauksaimniecībā. Vai arī šādu materiālu mēs nevarētu ieraudzīt Jūsu laikrakstā?

Ar patiesu cieņu,

Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma muzeja vadītājs, — A.Lingarts

Hermanis Enzeliņš

Autobiogrāfija

Dzimis es esmu 1867.g. 2. septembrī, Kauguru pagasta Mičkēnās, netālu no Valmieras, kā šo māju saimnieka Mārča Enzeliņa dēls no tā laulības ar Kristinu Grasmani. Pirmais man zināmais sencis no tēva puses ir 1720. gadā mirušais minētā pagasta Ķiguļu saimnieks Pēteris. Nākošie šo māju saimnieki ir pēdējā dēls Mārcis (+ 1772. g., tad tā dēls Jānis + 1791.g.), kam sekoja viņa dēls Mārcis (+ 1802.g.), mācīts audējs un rakstītpratējs. Viņa jaunākais brālis ir mana tēva tēvs Bērtulis (1770.—1824.g.), kas dažus gadus ir saimnieks Kauguru Gaidēs, kur vēl tagad stāv 1765.g. celtais Brāļu draudzes saiešanas nams. Bērtulim 1819.g. no viņa otrās laulības dzimst mans tēvs, kas 5 gadu vecumā zaudē tēvu un kas uzaug pie saviem Ķiguļu radiem.

Pirmais man zināmais sencis no mātes puses ir 1722.g. 100 gadu vecumā mirušais Brenguļu Daudžu māju saimnieks Pēteris, kā dēls — Daudžu saimnieks Andža ir muižā stārasts. Nākošais saimnieks ir viņa dēls Pēteris, kā dēls Miķelis, Saulītes saimnieks, ir muižā stārasts. Viņš precējies ar Līzi, Burtnieku Garklāva saimnieka Lība meitu, manu mātes mātes tēva māti. Miķelim jau pirms vispārīgās zemnieku brīvlaišanas dāvāta brīvība. Garklāvi savā laikā bija burtnieciešu ievērojamākā dzimta, kuŗā uzglabājusies tradicija, ka cēlusēs no latvju virsaiša Rūsiņa. Līzes dēls Pēteris Saulīte ir kauguriešu pirmais skolotājs, kam par sievu Brenguļu Zvejnieku saimnieku meita. Tās brālis Pēteris piedalījās Maskavā ķeizara Aleksandra II kronēšanas svētkos. Mana mātes tēva māte ir precēta no Valmieras mācītāja ļaužu Ruģēniem, no kuŗas dzimtas cēlies dzejnieks Ruģenu Jānis (1817.—1876.g.).

Mani senči dedzīgi Brāļu draudzes locekļi. Savā laikā Garklāvos, Daudžos un Ruģenos ceļ Brāļu draudzes saiešanas namus — kambarus.

No mazām dienām man nācās radināties man pa spēkam esošos darbos. Pēc apriņķa skolas beigšanas es sabiju četrus gadus par lauksaimniecības mācekli Lenču muižā, pie šīs muižas arendātora un Ķiguļu mājas īpašnieka Lenča, pēc tam par saimniecības vadītāju mana radinieka nomātā Unguru muižā, Straupes draudzē. Kad tēvs man, vēl dzīvs būdams, atdāvināja Mičkēnus, es kļuvu par šo māju, kuŗas mans tēvs 1863.g. bija iepircis par 5080 rubļiem sudr., saimnieku. Mani ievēlēja par pagasta vecākā palīgu un vietnieku pulka locekli, arī par baznīcas pērminderi.

Lasot latviešu un vācu laikrakstos par kopdarbības lieliem panākumiem citur, manī iedegās vēlēšanās attīstīt arī savā pagastā kopdarbību. Vispirms nodibināju Kauguru bezmaksas bibliotēkas biedrību, tad 1898.g. kopā ar 22 citiem kauguriešiem Kauguru lauksaimniecības biedrību, kā pirmo tādu 8 draudzes plašā apgabalā. Kļuvu par jaunās biedrības priekšnieku. Sākās ar sajūsmu un pašaizliedzību darīts apzinīgs darbs. Nu biju nevien priekšnieks, bet arī faktiskais darbvedis, sekretārs un korespondents un daudz gadījumos arī lektors, biedrības izdoto laikrakstu redaktors un galvenais līdzstrādnieks. Pie visa tā es nebiju biedrības algots spēks.

Allaž acīs turēju reiz sprausto mērķi, lauksaimniecības un īstas zemnieku vajadzībām un garam piemērotas kopdarbības veicināšanu, lauksaimniecības un zemnieku interešu aizstāvēšanu. Aizvien manis vadītās biedrības pamatos ir bijuši darba prieks un ticība savam darbam, neatlaidība.

Jau 1903. gadā jaunā vienpagasta biedrība ķērās pie tik liela darba kā “piecdienīgas izstādes sarīkošanas Valmierā”, kuŗai 14000 apmeklētāju un prāvs atlikums. Tā kā toreiz vēl nebija agronomu, izstādes sarīkošanas darbs galvenām kārtām uzgūlās man.

Tā paša gada rudenī Kārlis Ulmanis Valmierā vada biedrības sarīkotus piensaimniecības kursus. Te es iepazinos ar jauno apdāvināto un dedzīgo tautas darbinieku, nodibinot ar viņu tuvus sakarus, kas starp citu izpaudās vairāk kā trīssimtās no viņa saņemtās vēstulēs. No tām izskanēja mīļi vārdi, no kuŗiem es pievedu te tikai sekošos. 1905. g. Ulmanis man rakstīja : “Esmu pārliecināts, ka mēs abi varēsim, kopā strādādami, vispārībai labi kalpot, kopā ar saimniekiem pašiem, saticībā un roku rokā ar viņiem strādājot, pūlēties un censties, ka jo drīz mēs varētu sasniegt savu kopēju mēķi — mūsu saimnieciskās un garīgās labklājības pacelšanu un nodrošināšanu.” Kad toreizējais Ministru prezidents K.Ulmanis 1921. g. sākumā mani ielūdz uz svinībām Rīgas pilī sakarā ar Latvijas atzīšanu de jure , viņš raksta: “Mēs kopā strādājām un cīnījāmies, tāpēc arī šais svētkos es gribētu ar Jums kopā būt.”

Un savā gan pēdējā no Rīgas rakstītā 1940.g. 30. marta vēstulē prezidents saka: “Ja es kādreiz esmu bijis vai varu būt Jums palīdzīgs, tas arvien man sagādā lielu prieku. Novēlēdams Jums labu veselību un mieru, palieku mīļi sveicinādams Jūsu Kārlis Ulmanis.” Es tai laikā biju saslimis.

1903. gads ievērojams arī caur to, ka rudenī iznāk manis nodibinātā un vadītā K.L.B–as laikraksta “Lauksaimnieks” parauga numurs. No šī laikraksta 1904. un 1905.g. iznāk ir pa 24 burtnīcām. Viņā atspoguļojas tā laika lauksaimnieku biedrību dzīve.

1905.g. rudenī man kā K.L.B–as priekšniekam nācās Valmierā sasaukt un vadīt divas plašas sapulces, kuŗām pa daļai var pateikties par to, ka Valmieru un apkārtni neskāra soda ekspedīciju briesmas. Sarīkot šīs sapulces man ieteica Rūd. Blaumanis, kas toreiz kādu laiku Valmierā pabija.

Kad 1908.g. rodas neatliekama vajadzība biedrības statutus grozīt un papildināt, kas tomēr lielā biedru skaita dēļ nav iespējams, top nodibināta Baltijas Lauksaimnieku Biedrība, kas 1909. g. 1. janvārī saņem tās 671 biedrus un 15254 rubļu lielu kapitālu, kas bija iegūts godīgā, nesavtīgā darbā. 1910. gada martā biedru sarakstā jau var ievest tūkstoto biedri, un vienā pašā tā gada maija sapulcē pienākas uzņemt 162 jaunus biedrus. Un 1914.g. beigās biedru skaits jau pieaudzis uz 1717; kapitāli uz 86902 rubļ., apgrozījumi uz 501 000 rubļ.

B.L.B–bai darbība kļūst aizvien plašāka. Sapulces notura arī ārpus Valmieras. Tā 1909.g. no noturētām 14 biedru sapulcēm, 5 notikušas Matīšos, tas tādēļ, lai varētu tur panākt koppienotavas nodibināšanu. Un visās viņās es biju nevien vadītājs, bet arī lektors, 1910.g. biedrība Valmierā iegūst nekustamu īpašumu, uz kuŗa ar pašu līdzekļiem ceļ plašu namu. Un gadu vēlāk tā iegūst pie Valmieras dzelzceļu piestātnes 3 pūrvietas lielu zemes gabalu, uz kuŗa ceļ dažādas celtnes un kuŗā biedrība rīko savas izstādes. 1910. gadā manā vadībā sāk iznākt 2 reizes mēnesī biedrības laikraksts “Zeme”, kuŗu katram biedrim, kas samaksājis 1 rubļ. lielo gadskārtējo biedru naudu, piesūta klāt par velti. 1915. gadā “Zemei” jau vairāk kā 4500 abonentu.

1913.g. no 7 gadu ilgās trimdas atgriežas Latvijā Kārlis Ulmanis. B.L.B–ba viņu pieņem par savu agronomu. Viņš attīsta ļoti rosīgu darbību, rediģē “Zemi”, kuŗas galvenais līdzstrādnieks viņš ir, brauc uz Sibiriju sēklas auzas iepirkt. Kad Vidzemes toreizējais gubernātors Zvegincevs 1913.g. novembrī mani izsauc uz Rīgu pie sevis un piedraud ar biedrības slēgšanu, ja Ulmani paturēšot biedrības darbā, man tomēr izdodas viņa prātu grozīt, un liek man Ulmani sūtīt pie viņa, lai viņš pats dabūtu ar viņu izrunāties. Liekās, ka viņš par manu personu ļoti labi informēts. 1913.g. janvārī viņš man lūgtā revolvera vietā bija atļāvis tikai bisi. Bet nu, man no viņa atvadoties, viņš man teica, lai es Ulmanim iedodot līdzi savu ieroču atļauju. Un tanī nu viņš 5. novembrī pašrocīgi ierakstījis: “Dobavļeno revoļver,” kas nozīmē, ka atļauj man arī revolveru turēt. Un Ulmanim viņš bij devis pilnīgu rīcības brīvību. B.L.B–bai par smagu zaudējumu 1915. gadā Kurzemes bēgļu plūdi un lielais posts viņu aizsauc projām un tiešā biedrības darbā viņš vairs neatgriežas.

Pirmā pasaules kaŗā biedrība daudz necieš. Tāpat vācu okupācijas laikā. Bet kad 1918.g. decembrī Valmierā ienāk komunisti, tie līdz 1919. g. maija beigām paspēj izputināt visus lielos biedrības pašas, kā arī tai tuvu stāvošas Baltijas patērētāju biedrības preču krājumus. Labi, ka pirms sarkano ienākšanas es biju paspējis pagrabā likt ierakt ap 50000 vācu markas, kuŗām tolaik vēl bij augsts kurss. Naudas skapī bija palikušas vienīgi mazvērtīgās kerenkas. Savus noguldījumus Krievu — Āzijas bankā, kas sniedzas pie 150 000 rubļ. zeltā, biedrība, rublim par kapeiku pārvēršoties, zaudēja. Labi bija, ka B.L.B–bai bija palikuši veseli viņas nekustamie īpašumi.

1919. gadā B.L.B–as biedru skaits nokrīt uz 262. Gadu par gadu augot, tas pēc dažiem gadiem sniedzas jau pāri 2000. Vairojas atkal biedrības manta un kapitāli. Uz 1939.g. 1. janvāri biedru pavisam 2163, no kuŗiem 220 sievietes un 23 organizācijas. Biedrībai Valmeirā pieder 4 nekustami īpašumi, to starpā tā sauktā Lucas muižiņa ar 10 ha zemes. Biedrības manta iztaisīja Ls 259 883.

Plašs un panākumiem bagāts ir biedrības darbs kopdarbības veicināšanā. Viņa dibina sev palīga organus, stāvot ar tiem tuvos un ciešos sakaros. Jau 1900.g. nodibina Kauguru—Mūrmuižias krājaizdevu sabiedrību, kuŗu pēc pirmā pasaules kaŗa atvietoja Baltijas Lauksaimnieku Biedrības krājaizdevu sabiedrība, kas 1938.g. februārī apvienoja 1453 biedrus. Viņas bilance Ls.940000. 1910.g. dibina Valmieras Lauksaimnieku ekonomisko biedrību, kas 1915.g. pārveidojas par Baltijas patērētāju biedrību, kuŗai 1938.g. beigās 1458 biedri un Ls 147 360 liels paju kapitāls. Preču pārdots 1938.g. par Ls 3 376 000.

Pastāv nodaļas Strenčos un Alojā. Strenčos liels un vērtīgs nekustams īpašums. Tāds viņai ir arī Valmierā. Iepērkot vienīgi pret tūliņsamaksu, biedrība var droši sacensties ar konkurences uzņēmumiem. Kad savā laikā sabrūk C/S Konzums, Latviešu Lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība un “Lats”, Baltijas patērētāju biedrības stāvoklis nesatricināts un drošs. Ikgada tā izmaksā saviem biedriem 8% dividentes. Lai pavairotu viņas apgrozības līdzekļus, B.L.B–ba viņai aizdod uz 25 gadiem Ls 75 000 par 2% gadā.

1908. g. nodibina Vidzemes tvaika kuļmašīnu īpašnieka biedrību, kas pēc 3 gadiem jau apvieno 138 sabiedrības un 135 personīgus biedrus.

1917.g. rudenī, ļoti drūmā laika brīdī, dibina kopdarbības sabiedrību “Zeme”, kuŗai grāmatu veikals un sava grāmatu spiestuve.

Visu te minēto kopdarbju, kuŗām vēlāk vēl pievienojas Vidzemes cukurbiešu audzētāju biedrība un 1. laukkopības pārraudzības biedrība — pirmā tāda Latvijā — faktiskais dibinātājs biju es un visu laiku arī viņu valdes priekšsēdētājs. Vairāk kā 40 mana mūža gadi ziedoti kopdarbības izkopšanai. 1898.g. dēstītais sīkais kociņš izaudzis par kuplu, daudzzarotu koku. Viss, ko manis vadītās biedrības pasākušas, ir sekmējies. Kopdarbības pamatos allaž bijuši darba prieks un ticība savam darbam, neatlaidība, lietderība, taupība. Acīs turētais mērķis aizvien bijis zemnieku vienošana, lauksaimniecības pacelšana, biedru labklājības veicināšana.

1938.g. 1.decembrī Baltijas Lauksaimnieku Biedrība atskatījās uz sava darba 40 gadiem. Tad viņas goda biedrs un mūsu tautas vadonis Kārlis Ulmanis starp citu teica: “Baltijas Lauksaimnieku Biedrība ar savu darbu arvienu mācīja un teica, ko nozīmē vienība un vienprātība, ko nozīmē sastrādāšana un kopā iešana...” Un “Baltijas Lauksaimnieku Biedrības darbs pašā sākumā un visos vēlākos gados ir bijis viscaur pamatots uz darba spējām un ir bijis viscaur patiesi un dziļi saskaņots. Baltijas Lauksaimnieku Biedrība arvien ir bijusi skaidrībā par viņas mērķiem un uzdevumiem...”

Ar laiku, taupīgi rīkojoties, man tā atlicis arī dažiem citiem darbiem.

Dažus gadus ap 1900.g. es piedalījos arī sava pagasta pašvaldībā. Daudz gadus vēlāk īsāku laiku man nācās izpildīt apriņķa valdes priekšsēdētāja amatu. Biju 2.Saeimas deputāts. Trīsdesmitos gados es gadus septiņus biju Valmieras Austrumu draudzes baznīcas priekšnieks, paspējot nolīdzināt savā amata laikā draudzes lielos parādus. Gadus piecus es biju nedēļas laikraksta “Valmierietis” atbildīgais redaktors.

1905.g. vasarā es piedalījos latviešu–igauņu delegācijā, kas Pēterpilī stādījās priekšā toreizējam iekšlietu ministrim Buliginam. No latviešu puses tanī bez manis vēl piedalījās V.Olavs, mācītājs P.Gailītis un J.Sanders.

Cīņās ap Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības dibināšanu man dažkārt piekrita vadoša loma, un mani ievēlēja 1906.g. par šīs biedrības pirmo priekšnieku. 1918.gadā es biju Latviešu zemnieku palīdzības komitejas priekšnieka biedrs.

Daudz savā laikā esmu ziedojis dzimtenes senatnes pētīšanai. Sastāvot Saeimas deputāta amatā, man radās izdevība smelties vēsturiskus materiālus Valsts archīvā. Tie un pētījumi draudzes archīvā noderēja par pamatu visiem maniem rakstiem par mūsu dzimtenes senatni. Šie raksti galvenā kārtā parādījās “ Brīvās Zemes ” ilustrētā pielikumā un arī “ Valmierietī ”. Honorāru par viņiem neesmu prasījis, ne arī ņēmis. Grāmatu veidā iznākuši mani raksti par Valmieras, Cēsu un Trikātas un viņu novadu senatni. Ar lielu interesi es pētīju Valmieras draudzes saimnieku, kā arī dažādu ievērojamāko dzimtu radu rakstus atrodot, ka Valmieras draudzē ap 1930.gadu vēl 60 zemnieku mājas vīriškā līnija šīs mājas nepārtraukti valda vismaz 100 gadus. Attiecīgie dati parādījās manā grāmatā par Valmieras senatni.

1937.gadā uz manu ierosinājumu sākās izrakumi Valmieras pilsdrupu vietā, kas turpinājās arī vēl gadu vēlāk. Vajadzīgie līdzekļi, kas sniedzās dažos tūkstošos, man ietecēja nevienam neprasot, gan no atsevišķām personām, kā arī no organizācijām un iestādēm.

1938.gadā uz manu iniciatīvi Valmierā nodibinājām “Tālavas senatnes pētīšanas biedrību”, ap kuŗu drīz vien pulcējās ap 140 biedru. Atklāšanas svinībās valdīja liela sajūsma. Kad 1940.g. ienāca komunisti, tie šo biedrību slēdza, paņemot viņas vairāk tūkstoš latu lielos naudas līdzekļus. Kad vācu okupācijas laikā gribējām Tālavas senatnes pētīšanas biedrību atjaunot, vācu vara to neatļāva.

Latvijas senvietu un dabas jaukumu apskatei bija veltītas daudzas no manis vadītās ekskursijas.

Kad 1938.g. 1.decembrī Baltijas Lauksaimnieku Biedrība varēja atskatīties uz 40 neatlaidīga darba gadiem, gavilnieci garākā runā apsveica arī viņas goda biedrs, Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis. Sveicināja to arī L.L. Kameras priekšsēdētājs R.Dzērve, kas starp citu teica: “Lauksaimniecības Kamera ir lepna, ka viņai tagad, organizējot lauksaimniecības biedrības un meklējot labus priekšniekus, ir paraugs — Hermanis Enzeliņš, jo nav cienīgāka biedrības priekšnieka par viņu.”

Te minēšu dažas atceres, kuŗu ierosinātājs un pa daļai organizātors es bijis.

Kad 1927.g. 22.oktobrī pagāja 125 gadu kopš Zemnieku nemieriem Kaugurmuižā, Baltijas Lauksaimnieku Biedrība rīkoja svinīgu gājienu uz attiecīgām vietām. Tanī piedalījās vairākas organizācijas ar saviem karogiem. Pie kritušo zemnieku kapenēm studentu vienotne “Līdums” pēc tam uzstādīja plāksni ar attiecīgo uzrakstu un B.L.B–ba vēlāk plāksni ar kritušo vārdiem.

Pie 1765.g. celtā Brāļu draudzes saiešanas nama Kauguru pagasta Gaidēs es kā šī nama pārzinis un kopējs sarīkoju kupli apmeklētu jauku piemiņas stundu.

Kad Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcai, kas celta 1283.gadā, pagāja 1933.gadā 650 gadi kopš viņas celšanas, es kā baznīcas priekšnieks noorganizēju piemērotu svinīgu jubileju, kuŗā ar cildenu svētrunu piedalījās arī izcilais, jau 83 gadus vecais prāvests Kārlis Kundziņš.

1931.gadā, atceroties Richarda Tomsona 1871.g. sarīkoto pirmo latviešu zemkopju sapulci Rīgā, notika varenais zemnieku gājiens, kuŗu ierosinātājs es biju. Man bija uzdots sarakstīt Tomsona biogrāfiju, kas iznāca drukā zem virsraksta “Latviešu zemnieku cīņu pirmais posms”.

Pats būdams noteikts alkohola pretinieks, es aizvien cik spējams atbalstīju pretalkohola kustību. Vairākus gadus biju Latvijas pretalkohola biedrības Valmieras nodaļas priekšnieks. Cēli noritēja Valmierā sarīkotās atturības dienas. Abi viņas lektori, mācītājs Edg.Rumba un Herm. Asaris, kļuva par komunistu upuriem.

Alkohola neviltotas jautrības bagāti bija beidzamo Latvijas patstāvības gadu tautas dziesmām un dejām veltīti manis vadīto biedrību darbinieku vakari Valmierā.

1940.g. otrajā pusē komunistu vara mani atbrīvoja no visiem maniem amatiem. 1941.g. marta beigās manu dēlu izsvieda no mūsu Mičkēnu mājām, kur priekš 100 gadiem saimniekot bija sācis mans tēvs. Līdzi paņemt varējām vienīgi 1 govi, 1 aitu, 1 sivēnu. Mans dēls apmetās pie radiem Bauskas pagastā. Arī es viņam līdzi. Saimniecība, kur dzīvojām, bija liela, bet strādnieku ļoti maz. Arī man darba nekad netrūka. Vāciešiem ienākot, atgriežamies Mičkēnos, kur manu dēlu vācieši pielaida tikai kā pārvaldnieku, uzskatot mājas kā kaŗa laupījumu.

Sāku atkal strādāt patērētāju biedrībā, gan ļoti smagos apstākļos. Neizpildot vietējā komisāra netaisnu prasību, es ieguvu viņa nežēlastību, kāpēc 1942.g. pavasarī no amata atteicos. Nu daudz laika varēju ziedot dažādu radu rakstu pētīšanai. Palīdzēju arī dēlam saimniecībā.

Dēls un vedekla, kas abi bija lauksaimniecību studējuši, Mičkēnus bija ļoti izkopuši. Celtas bija dažas skaistas ēkas ar dažādām labierīcībām, lopkopība labi nostādīta. Valmieras piensaimnieku sabiedrībā piena piegādes ziņā Mičkēni stāvēja otrā vietā. 1944.g. arī vēl tika daudz darīts. Iestādīts lielāks vairums augļu koku, paplašināts košuma dārzs. Mans dēls negribēja ticēt vācu sabrukumam, strādāja neatlaidīgi līdz beidzamai dienai. Tā arī pienāca 1944.g. 23.septembrī. Tad nācās savu sētu un viņas pilnos šķūņus, skaistos mežus atstāt. Pašā beidzamā brīdī dēls uz klavierēm nospēlēja “Paliec ar žēlastību”. Tās pašas dienas vakarā sarkano tanki jau bija nokļuvuši līdz tuvējai Valmierai.

Kārlis Ulmanis ar Valmieras lauksaimniecības darbiniekiem. Pa labi no viņa — Hermanis Enzeliņš

Hermanis Enzeliņš sarakstījis ne tikai rakstus, bet arī vairākas brošūras par dažādiem lauksaimniecības jautājumiem

Hermaņa Enzeliņa autobiogrāfija — no H.Enzeliņa grāmatas “Atskats Trikātas novada senatnē” otrā, papildinātā izdevuma apgādā “Gauja” 1979.gadā.

“Latvijas Vēstneša” publikācija.

Dr. Sigizmunds Timšāns, “LV” informācijas redaktors

Leons Liepiņš

“Herrenwyk” nometnes vadītājs

Kopā ar Hermani Enzeliņu

Lībekas pilsētas nostūrī, latviešu nometnē “Herrenwyka” savas trimdas gaitas kopā ar citiem tautiešiem vada sirmais Tēvzemes balvas laureāts Hermanis Enzeliņš. Kaut gan Visvarenais viņu pievedis astotā gadu desmita slieksnim, mēs viņu redzam darbīgu un rosīgu. Ja agrā rīta stundā gadās paiet gaŗām barakai, kur mīt Enzeliņš ar sievu un sievas māsu, jūs redzat aiz loga biezai grāmatai pārliekušos stāvu, kam vienā rokā palielināmais stikls, bet otrā zīmulis vai spalva, ar ko viņš laiku pa laikam rūpīgi kautko pieraksta burtnīcā. Tad jūs zinat, ka Hermanis Enzeliņš vai nu gatavo priekšlasījumu par kādu vēstures tematu, lai tad to vēlāk celtu priekšā nometnes saimei priekšlasījumu vakaros, vai studē grāmatu grāmatu, ko viņš pārzin tikpat labi, kā savas zemes vēsturi. Zinātnieka neatlaidīgais meklētāja gars te apvienojies saskanīgā saderē ar ticības cilvēka dievbijīgo pazemību.

Nav līdz šim bijis dievkalpojums nometnē, kuŗā sirmais vīrs nebūtu ieradies, kā viens no pirmajiem dievlūdzējiem. Bet ne tikai dievkalpojumu apmeklētājs vien ir Hermanis Enzeliņš. Aicināts par “Herrenwyk'as” draudzes priekšnieku, viņš aktivi piedalās draudzes dzīves veidošanā un kārto to ar nemazāku interesi un lietpratību, kā to darījis 30 gados, būdams Valmieras Austrumu draudzes priekšnieks.

Apbrīnojama ir Hermaņa Enezliņa interese par notikumiem pasaules politikā, vēsturē un saimnieciskā laukā. Kad pirms gada “Herrenwyk'as” nometnē lika pamatus pašapgāda kopai, cienījamais latviešu kooperācijas tēvs ir to dibinātāju vidū, kas paraksta statūtus. Kā katram jaunam pasākumam, tā arī šoreiz te jāpārvar daudzi gŗūtumi, kamēr kopapgāds iegūst nometnes iedzīvotāju interesi un uzticību. Talkā nāk Hermanis Enzeliņš, uzņemdamies kopdarbības veicināšanas kopas vadību. Notiek pirmais kopdarbības vakars nometnē. Tas izraisa nometnes iedzīvotāju atsaucību jaunajam pasākumam. Tagad, pēc gada, kopapgāds jau ir stipra saimnieciska vienība, kas apvieno visus nometnes pieaugušos iedzīvotājus. Šķiet, ka arī te, tāpat kā pirms daudziem gadiem Valmierā, kad Enzeliņš pielika savu roku un padomu, viss uzreiz zeļ un plaukst.

Hermanis Enzeliņš arī trimdā nav apklusis nodarboties kā senatnes pētnieks. Lībekas pilsēta, kuŗai daudzējāda līdzība ar mūsu sirmo Rīgu, nedod viņam miera. Viņš izpētī baznīcu, seno celtņu vēsturi un mūzejus, lai pēc tam, sapulcinājis pulciņu tautiešu ap sevi, vestu tiem rādīt redzēto un izpētīto.

Kad redzu sirmo kaugurieti lēniem, mazliet pasmagiem soļiem izejam pa nometnes vārtiem, tad zinu, ka tā nav tikai vienkārša pastaiga. Tai jābūt ar noteiktu mērķi, un tā tas arī ir. Izgājis cauri tuvākam ciemam, Enzeliņš atrod vācu senču kapenes — milzīgus akmens bluķus. Mājās pārnācis, viņš zina pastāstīt, kad un kā kapenes cēlušās, velk paraleles ar senču kapenēm tēvu zemē un, šķiet, redz paša ierosinātos Valmieras pilskalna izrakumus 1937.gadā.

Citu reizi redzu viņu apstājamies pie tuvējiem vācu zemnieku rudzu laukiem, laiku pa laikam noglāstot briedušās vārpas.

Vai sirmais vīrs tādās reizēs atceras savus priekšzīmīgi izkoptos “Mičkēnus”, jauniestādītos augļu kociņus mājas dārzā, pilnās klētis ar skaistiem miežiem 1944.gada 23.septembrī, kad bija jāuzsāk bēgļu gaitas? Vai varbūt viņš atceras tās neskaitāmās kultūras druvas, kuŗās viņš kaisījis svētītu sēklu?

Kas to lai zina, tikai, kad jūs pēc tādas pastaigas paskatīsaties sirmajam vīram sejā, jūs redzēsat acīs asarotu mirdzumu, bet lūpas cieši sakniebtas lepnā zemnieku spītā, itkā tās teiktu:

“Pacieties arī tu! Gan uzvarēsim.”

Agr. Kārlis V.Liepiņš

Hermaņa Enzeliņa darba dzīve

Tautas balvas laureāts Hermanis Enzeliņš, kā svētīgu mantojumu no saviem senčiem, Brāļu draudzes locekļiem, dzīvē un darbā līdzpaņēmis kristīga cilvēka godīgumu, vienkāršību un centību, alkohola nelietošanu un nesmēķēšanu. Arī pats laureāts ir aktīvs Brāļu draudzes loceklis.

Ar minētām rakstura īpašībām, pie kuŗām vēl pievienojas rūpība, taupība un pašaizliedzība, izskaidrojama sabiedrības pilnīga uzticība, kas tika viņam dāvāta visā darba mūžā, kā sabiedrības mantas apsaimniekotājam, vairotājam, glabātājam un biedrību priekšniekam. Šo uzticību Hermanis Enzeliņš arī pilnīgi attaisnoja. Kā uzticības vīrs un izdarītājs Hermanis Enzeliņš pieskaitāms novadu vadoņu — goda vīru — augstai šķirai.

Pēc apriņķa skolas beigšanas kā praktikants izglītojies lauksaimniecības zināšanās, vēlāk vadījis muižas saimniecību, līdz kamēr tēvs Mārcis viņam atdod Kauguru Mičkēnus. Prazdams krievu un vācu valodu, lasot grāmatas un žurnālus, turpinājis izglītoties pašmācības ceļā. No viņa publicētiem rakstiem redzams, ka pārzinājis arī, kas notiek Vakarzemju lauksaimniecībā un kas tur jauns.

Hermanim Enzeliņam ir bijusi visai dzīva interese par Latvijas vēsturi: viņš izdarījis patstāvīgus pētījumus Cēsu, Valmieras un Trikātas novadu vēsturē. Savus pētījumus publicējis trijās grāmatās.

Savā laikā noturējis daudzus priekšlasījumus par lauksaimniecības, kopdarbības un vēstures jautājumiem. Visu savu darba mūžu ir kopis un sludinājis lauksaimnieku kopdarbību un vienotību, — bijis latviešu zemniecības ideologs. Lauksaimniecības praksē Hermanis Enzeliņš ievingrinājis saimnieka aci redzīgu un attīstījis vadītāja spējas, kas viņam lieti noder vēlāk vadot saimnieciskus uzņēmumus un daudzās viņa paša nodibinātās biedrības.

Hermaņa Enzeliņa nodibinātas biedrības un pasākumi:

1) Kauguru bezmaksas bibliotēka, 1896.g.

2) Kauguru lauksaimnieku biedrība, 1898.g., kas 1908.g. tiek pārveidota par Baltijas lauksaimnieku biedrību, kas pastāv visu Latvijas neatkarības laiku.

3) Kauguru – Mūrmuižas krājaizdevu sabiedrība, 1900.g., kas pēc Pirmā pasaules kaŗa tika pārdēvēta par Baltijas lauksaimnieku biedrības krājaizdevu sabiedrību.

4) Žurnāls “Lauksaimnieks”, dibināts 1903.g., kas iznācis 1904. un 1905.g. Redaktors Hermanis Enzeliņš, īsu laiku (1905.g.) līdzredaktors Kārlis Ulmanis.

5) Vidzemes tvaika kuļmašīnu īpašnieku biedrība, 1908.g.

6) Mēnešraksts “Zeme”, Baltijas lauksaimnieku biedrības izdevums, 1910.g.–1919.g., 1924.g.–1940.g., redaktors Hermanis Enzeliņš, izņemot 1914. un 1915.g., kad redaktors bija Kārlis Ulmanis.

7) Valmieras lauksaimnieku ekonomiskā biedrība, 1910.g., kas 1915.g. pārveidota par Baltijas patērētāju biedrību, kas vēlāki grozījusi savu nosaukumu uz Valmieras patērētāju biedrību.

8) Sabiedrība “Zeme”, grāmatu veikals, spiestuve, 1917.g.

9) Baltijas lauksaimnieku zirgaudzētāju sabiedrība.

10) Vidzemes cukurbiešu audzētāju biedrība.

11) Valmieras 1. laukkopības biedrība.

12) Tālavas senātnes pētīšanas biedrība, 1938.g.

Pie Hermaņa Enzeliņa nodibinātām iestādēm vēl jāmin Baltijas lauksaimnieku biedrības divgadīgā lauksaimniecības skola, kas atradās ar agrāro reformu biedrībai piešķirtā Lucas muižiņā, Valmieras tuvumā.

Nozīmīga ir bijusi Hermaņa Enzeliņa līdzdarbība Rīgas (no 1920. g. Latvijas) lauksaimniecības centrālbiedrības dibināšanas sapulcē 1905.g. janvarī. Sapulcē valdīja domstarpības jautājumā, kas uzņemami par biedriem centrālbiedrībā. Hermanis Enzeliņš aizstāvēja viedokli, ka centrālbiedrībā par biedrenēm uzņemamas tikai lauksaimniecības biedrības, ne atsevišķas personas. Pēc gaŗām debatēm nobalsojot, pieņēma Hermaņa Enzeliņa viedokli, kas arī bija vienīgi pareizais. 1906.g. jūlijā valdība apstiprināja statūtus. Hermani Enzeliņu ievēlēja par centrālbiedrības pirmo priekšnieku.

1915.g. Hermanis Enzeliņš uzņēmās Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejas priekšnieka pienākumus.

1922.g. viņš ierosina noturēt Zemnieku dienas. Pirmo tādu Hermanis Enzeliņš sarīko Valmierā, kur to notur pēc tam ikgadus. Šim paraugam seko lauksaimnieku organizācijas citos Latvijas novados. Zemnieku dienu programmā priekšlasījumi par jaunākām atziņām un sasniegumiem lauksaimniecības technikā. Blakus tiem priekšlasījumi, kas iztirzā lauku dzīves problēmas, zemniecības un nacionālās ideoloģijas jautājumus.

Hermanis Enzeliņš rīkojis Baltijas lauksaimnieku biedrības uzdevumā ražas apskates un lauksaimniecības izstādes Valmierā, izņemot 1914.g. izstādi, ko rīko Kārlis Ulmanis. Hermanis Enzeliņš izrīkojis un vadījis ekskursijas gan ar lauksaimniecisku saturu, gan arī tādas, kas dalībniekus iepazīstina ar dzimtenes dabas skaistumu un vēsturiskām vietām.

Hermanis Enzeliņš darbojies arī polītikā. 1905.g. revolūcijas laikā, Valmierā, viņš sasauc divas tautas sapulces, lai vērstu satracinātos prātus no revolūcijas pārmērībām uz prasībām pēc reformām. Viņa paša vērtējumā šīm sapulcēm “var pa daļai pateikties par to, ka Valmieru un apkārtni neskāra soda ekspedīcijas briesmas”. Tā paša gada vasarā Hermanis Enzeliņš ir loceklis latviešu un igauņu delegācijā, kas Pēterburgā apmeklē iekšlietu ministri un iesniedz memorandu, kuŗā prasa dažādas reformas, kā, piemēram, skolu un tiesu reformu, prasa atcelt muižniecības patronāta tiesības, nokārtot agrāro jautājumu, ievest zemstes.*

Lai ar cik apdomīgi bija Hermaņa Enzeliņa soļi revolūcijas laikā, tomēr sveikā viņš neizgāja. Par Kārļa Ulmaņa revolūcionāro rakstu “Lauksaimnieka” 1905.g. novembra numurā “Pēdējo dienu notikumi”, Hermani Enzeliņu soda ar nelielu naudas sodu. No smagāka soda izdodas izvairīties, aizrādot, ka Kārlis Ulmanis (kas procesa laikā bija emigrācijā Vācijā) esot bijis “Lauksaimnieka” redaktors, kad raksts iespiests.

1917.g. maijā Hermanis Enzeliņš piedalās polītiskās partijas Zemnieku savienības dibināšanā. Tika ievēlēts 2. Saeimā kā šīs partijas kandidāts.

Valmieru dēvēja par latviskāko pilsētu. To arī pieskaita vecākām pilsētām Latvijā, kas dokumentos, kā pilsēta, pieminēta jau 1323.g.. 14. gadsimtā tā bija Hanzas savienības locekle. Hermaņa Enzeliņa laikā Valmierā stipri bija sajūtami kreiso elementu strāvojumi un darbība. Kā nesatricināms pilsonības un nacionālistu pīlārs, viņš pastāv abās revolūcijās (1905. un 1917.g.) un ar savu celsmes pilno sabiedrisko darbu Valmierai un tautas labklājībai ir devis vairāk nekā kreisie ārdītāji un spriedelētāji.

Bez iepriekš minēto organizāciju priekšnieka amatiem Hermanis Enzeliņš vēl ir bijis Latvijas pretalkohola biedrības Valmieras nodaļas priekšnieks, vietniekpulka loceklis, pagasta vecākā palīgs, pērminderis, draudzes priekšnieks.

Liels ir gaŗā darba mūža publicēto rakstu daudzums, temati visdažādākie. Raksti parādījušies “Lauksaimniekā”, “Zemē”, Izglītības ministrijas mēnešrakstā, “Brīvā Zemē”, “Zemes Spēkā”, “Valmierietī” un citos izdevumos.

Hermanim Enzeliņam ir bijusi dziļa interese par mūsu tautas vēsturi. Daudz laika viņš veltījis Valmieras, Cēsu un Trikātas novada vēstures pētījumiem Latvijas valsts archīvā un draudžu dokumentos. Grāmatas ievadā par Trikātas novadu viņš raksta: “É nav un nevarēja būt mans nolūks rakstīt šī novada vēsturi, kas prasa plašākus pētījumus un lielākas zināšanas. Atskats nav domāts vēsturnieku vajadzībām, bet gan tautai.” Šie divi teikumi raksturo autoru kā pazemīgu amatieri — pētnieku, kas tomēr devis grāmatas, kuŗās minētiem faktiem un skaitļiem varam droši ticēt, jo autors savā darbā ir bijis pamatīgs un ir bijis vēstures patiesības meklētājs. Kā pierādījumu tam, ka šīs grāmatas kalpo tautai, minēšu tikai vienu piemēru. Kāds savas ģimenes ciltsrakstu pētnieks atradis sava novada atskatā 10 savu senču vārdus, kā arī dažas ziņas par tiem.

Hermaņa Enzeliņa sarakstītās grāmatas:

1) brošūra “Daži aizrādījumi par mākslīgo mēslu lietošanu”.

2) “Atskats Trikātas novada senatnē”, 1931.g.

3) “Skats Cēsu pilsētas un novada pagātnē”, 1936.g.

4) “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē”, 1932.g.

5) “Latviešu zemnieku cīņas pirmais posms”, 1931.g.

Pēteris Nodievs, ilggadīgais Valmieras patērētāju biedrības galvenā veikala veikalvedis, savā 1977.g. 28. oktobŗa vēstulē raksta: “Varējām atvērt trīs nodaļas Valmierā, pa vienai Strenčos un Alojā. Uzpirkām visu, ko zemnieks piedāvāja. Eksportējām uz ārzemēm āboliņa un linu sēklas. Lai sagatavotu sēklas eksportam, Karlenē (Valmieras priekšpilsētā) bija novietotas speciālas mašīnas, kas sagatavoja sēklas eksportam. Kad Turība pārgāja uz vairuma tirdzniecību no savas noliktavas pie Valmieras dzelzceļa stacijas, ar prezidenta Ulmaņa ziņu mēs pārņēmām bijušos Turības veikalus Valmierā un Strenčos. Visas ārzemju preces paši ievedām tieši no ārzemēm, bez Turības starpniecības, caur ko radās lielāka peļņa.”É Tajā pašā vēstulē P.Nodievs par savu darbību raksta: “Valmieras patērētāju biedrībā strādāju intensīvi un rūpīgi, it kā veikals būtu mana paša uzņēmums. Līdzīgi viens otrs arī tā izteicās un uzņēmumu dēvēja par Nodieva veikalu.”

Pirms šīs vēstules sarunā P.Nodievs izteicās par dažām Hermaņa Enzeliņa īpatnībām.

Vēstules, kur Enzeliņa vārds bijis rakstīts ar burtu d (Endzeliņš), Hermanis nav vaļā taisījis un nodevis atpakaļsūtīšanai. Visus preču pasūtinājumu dokumentus Hermanis Enzeliņš rūpīgi skatījis cauri un, būdams apdomīgs, nereti samazinājis gabalu skaitu vai preču svaru. Taupīgs būdams, jaunākiem veikalu darbiniekiem maksājis mazas algas, kāpēc ne katrreiz to darbs ir bijis pietiekoši labs. Tā, piemēram, veikals uzpircis metallu lūžņus. Lai, pārdodot tālāk, par tiem varētu iegūt augstāko samaksu, tiem bijis jābūt pareizi sašķirotiem. Šis darbs būtu bijis uzdodams jaunākiem darbiniekiem. Kad pienākusi šķirošanas reize, to Hermanis Enzeliņš nav uzticējis nevienam: to izdarījis pats. Šo darbu viņš veicis ar tādu nopietnību, ka neviens nav drīkstējis traucēt.

Kad Hermanis Enzeliņš ievēlēts par Valmieras Austrumu draudzes priekšnieku, viņš saņēmis baznīcu ar lieliem parādiem. Dāmu komiteja rīkojusi bazāru. Pirms bazāra Hermanis Enzeliņš iedevis P.Nodievam baznīcas ziedojumu vākšanas listi un aizsūtījis viņu uz Rīgu pie to ārzemju firmu pārstāvjiem, no kuŗām pirktas preces. Brauciens bijis sekmīgs un P.Nodievs atgriezies no Rīgas ar pāris tūkstošiem latu baznīcai par labu. Šī summa pasteidzinājusi baznīcas parādu samaksu.

Visos savos darba gados Hermanis Enzeliņš strādājis Valmierā, bet dzīvojis 5 km attālos Mičkēnos. Katru darba dienu šo gabalu viņš nostaigājis kājām, neskatoties uz laika apstākļiem.

Hermanis Enzeliņš ir darījis lietas, kas ne viņa vadītiem veikaliem, bet gan lauksaimniekiem nāk par labu. Tā mans bijušais Rūjienas pilsētas papildskolas tirdzniecības nodaļas audzēknis, Ārgalis, pastāstīja šādu gadījumu. Ārgalis savu šķirotāja mācekļa gadus beidza reizē ar minētās skolas beigšanu 1932.g. pavasarī. Pēc tam dažus gadus strādāja kā Rūjienas patērētāju biedrības Konzuma linu šķirotājs. Kādā aukstā 1935.g. ziemas mēneša dienā linu noliktavā ieradies kāds sirms, pamaza auguma “vecītis”, pasaka laburītu, nekā daudz nerunā, bet uzmanīgi novēro šķirotāja darbu. Ārgalis bija krietna rakstura vīrs. Viņš allaž pamācīja lauksaimniekus, kas vēl darāms, lai linus dabūtu augstākā šķirā, kādi trūkumi novēršami. Tā Ārgalis bija ieguvis popularitāti. Vēlā pēcpusdienā “vecītis” ardievojas un aiziet. Linu šķirotājs paliek nesaprašanā, kamdēļ svešinieks visu dienu salis noliktavā. Kad Ārgalis nosūta nākošo vagonu ar liniem uz Rīgu, viņš pēc kādām dienām saņem aicinājumu ierasties linu monopola pārvaldē. Bažīdamies par aicinājumu iemeslu, viņš ierodas pie pārvaldes priekšnieka. Tur viņu pārsteidz negaidīta ziņa: “Jums piešķirta linu punkta koncesija Valmierā.” Pārsteigums tik liels, ka Ārgalis nezin, ko teikt. Attapies saka, ka viņš koncesiju nav lūdzis, bet labprāt pieņemtu, bet nav tādas naudas, lai varētu uzsākt. Monopola priekšnieks saka, lai atnākot vēlreiz pēcpusdienā. Pa starplaiku Ārgalis mēģina izdomāt, kur ņemt naudu. Kad viņš ierodas otrreiz pārvaldē, jauns pārsteigums: viņam noliek priekšā čeku par Ls 12 000 un liek parakstīt dokumentus. Ārgalis paziņo, ka viņam Rīgā nav neviena, kas varētu par viņu galvot. Iztikšot bez galvotājiem. Kad nu Ārgalis Valmierā uzsāk savu linu un labības tirdzniecību, kādu dienu noliktavā ienāk sirmais “vecītis”, stādās priekšā kā Hermanis Enzeliņš un novēl jaunam Valmieras tirgotājam labas sekmes. Vēlāk Linu monopolā Ārgalis noskaidro, ka viņa koncesijas lietu izkārtojis Hermanis Enzeliņš.

Apcerot Hermaņa Enzeliņa darbību, nevaram paiet gaŗām svarīgam vēstures apstāklim: viņa ilggadīgai sadarbībai un tuvām darba attiecībām ar Kārli Ulmani. Varam droši pieņemt, ka Hermanis Enzeliņš pirmoreiz Kārli Ulmani būs redzējis un dzirdējis Vispārīgā latviešu lauksaimnieku sapulcē Rīgā 1899.g. decembrī. Hermanim Enzeliņam nebūs palikuši nelasīti 1900., 1901., 1902.gadā “Zemkopī” Kārļa Ulmaņa publicētie raksti, nedz arī ziņa par 1902.g. piensaimniecības kursiem Bērzmuižā.

Tā Hermanis Enzeliņš 1903.g. aicina Kārli Ulmani par lektoru Kauguru lauksaimnieku biedrības rīkotos piensaimniecības kursos. Šajā apciemojumā jaunais students arī piedalās dažās biedrības sapulcēs. Hermanis Enzeliņš vēro un vērtē lektora spējas, un ar vingrinātu saimnieka aci Kārlī Ulmanī saskata īstu lietas koku.

Kad 1903.g. beigās Hermanis Enzeliņš nodomājis izdot žurnālu “Valmieras Lauksaimnieks” (žurnālu drīz vien pārdēvē par “Lauksaimnieku”), viņš aicina līdzstrādniekos Leipcigas universitātes lauksaimn.studentu Kārli Ulmani, kas uz aicinājumu atbild ar entūziasmu un piesūta rakstu ne tikai paraugnumuram, bet nākošos divos gados viņš ir viens no visražīgākiem līdzstrādniekiem. Kārlis Ulmanis dod arī atbildes uz redakcijai piesūtītiem jautājumiem lopkopībā.

Kad Kārlis Ulmanis beidz studijas Leipcigā, Hermanis Enzeliņš viņu aicina atpakaļ uz Valmieru par Kauguru lauksaimn.b—bas agronomu lopkopības un piensaimniecības nozarēs, kā arī panāk valdības iestādēs viņa apstiprināšanu par “Lauksaimnieka” otro redaktoru. Kārlis Ulmanis metas darbā ar lielu dedzību un aizrautību. Bet darba laiks (novembrī/decembrī) sanāk visai īss, jo revolūcijas notikumu gaitā, dažas dienas pirms Ziemsvētkiem Kārli Ulmani arestē un nosūta uz Pliskavas cietumu. Te viņu vienu reizi apmeklē Hermanis Enzeliņš. 1906.g.maijā Kārli Ulmani atbrīvo no cietuma, un viņš dodas uz brāļa saimniecību Zemgalē strādāt par puisi. Kad Hermanim Enzeliņam pagadās saņemt ziņu, ka Kārlim Ulmanim draud jauna apcietināšana, to steidzīgi nosūta Kārlim Ulmanim, kam palaimējas laikā izbraukt uz Vāciju. Pēc viena mācības gada nostrādāšanas Annabergas lauksaimniecības skolā par skolotāju Kārlis Ulmanis izceļo 1907.g. pavasarī uz ASV. Kā Vācijā, tā arī ASV Kārlis Ulmanis piedzīvo grūtus laikus. Šajā laika posmā Kārlis Ulmanis un Hermanis Enzeliņš uztur ciešus rakstveida sakarus. Savās emigranta grūtībās Kārlis Ulmanis izlūdzas avansus uz viņa grāmatām, ko izdod Valmierā: “Ienesīga piensaimniecība”, 1907.g., un “Ienesīga cūkkopība”, 1909. Pēdējā grāmatā autors izlietojis samērā daudzus amerikāņu izmēģinājumu staciju rezultātus.

Kad 1913.g. Krievijas cars pasludina amnestiju par polītiskiem pārkāpumiem, Kārlim Ulmanim rodas iespēja atgriezties dzimtenē. Hermanis Enzeliņš aicina viņu atpakaļ darbā uz Valmieru. Pirms Kārlis Ulmanis tur nokļūst un var būt drošs savā darba vietā, viņam stājas priekšā šķēršļi, ko palīdz pārvarēt Hermanis Enzeliņš. Krievijas robežu pārbraucot, Kārli Ulmani arestē, viņš nosūta Hermanim Enzeliņam telegrammu un lūdz palīdzību. Pēdējam arī izdodas atbrīvošanu panākt. Tikko Kārlis Ulmanis uzsāk savu darbu, pienāk gubernātora rīkojums Kārli Ulmani atlaist no darba. Hermanis Enzeliņš ierodas pie gubernātora Sveginceva un viņam izdodas to pārliecināt, ka Kārlis Ulmanis krievu valdībai nav bīstams. Gubernātors pats vēlās polītisko emigrantu pārjautāt. Kārļa Ulmaņa audience pie gubernātora beidzas labvēlīgi, un viņš var palikt darbā.

Hermanis Enzeliņš neierobežo agronoma darbību tikai savas biedrības iecirknī, jo pienāk pieprasījumi pat no tāliem pagastiem pēc Kārļa Ulmaņa kā lektora. Tā Kārlim Ulmanim rodas plaša saskare un pazīšanās ar Ziemeļvidzemes lauku iedzīvotājiem, kas viņam vēlāk kā politiķim nāk par svētību.

1914.g. vasarā darba devējas biedrības uzdevumā Kārlis Ulmanis noorganizē un vada lauksaimniecības izstādi Valmierā. Daži tūkstoši izstādes apmeklētāju noklausās viņa atklāšanas runu. Arī šī raksta autors, kā 12 gadus vecs zēns, to dzirdēja, bet atmiņā palicis tikai runātāja — sārtvaidža spēcīgais augums.

1914. g. iznāk nelielas Kārļa Ulmaņa sarakstītas grāmatas par teļu audzēšanu, par cūku nobarošanu, par skābbarības taisīšanu un skābbarības torņiem. 1914.g. un 1915.g. viņš ir “Zemes” redaktors un daudzu rakstu autors.

Pirmā pasaules kaŗa izraisītās pārmaiņas aizsauc Kārli Ulmani projām no Valmieras, Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības uzdevumā viņš vada rekvizicijas komisiju, kas uzpērk Kurzemes bēgļu lopus. Kad rekvizicijas darbi izbeidzas, Kārlis Ulmanis vēlreiz atgriežas Valmierā, kur strādā kā darba nozares vadītājs Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā, kuŗu vada Hermanis Enzeliņš. 1916.g. K.Ulmanis pārceļas uz Valku un tad izbeidzas Hermaņa Enzeliņa un Kārļa Ulmaņa plecu pie pleca sadarbība Valmierā.

Vēlāk viņi vairākkārt satiekas kopējā polītiskā darbā citās vietās, ilgāki 2.Saeimas sesiju laikā. Jau no pašas pirmās satikšanās viņi jūtas darbā un uzdevumos tuvināti, abi ir ideālisti, zemniecības ideologi; abiem viens mērķis — atmodināt zemniekos kopdarbības garu, izplatīt arodzināšanas, lai celtos materiālais un garīgais līmenis.

Hermanis Enzeliņš min, ka ilgos pazīšanās un sadarbības gados viņš no Kārļa Ulmaņa saņēmis 300 vēstules. Atklātībā parādījušies izvilkumi no šīm vēstulēm. Tie liecina par saskanīgām, laipnām un draudzīgām attiecībām šo divu vīru starpā.

Novērtējot Hermaņa Enzeliņa un Kārļa Ulmaņa sadarbības nozīmi, jāatzīst, ka Hermanis Enzeliņš sagādāja sabiedrisko vidi un apstākļus, kuŗos pirmais Latvijas ministru prezidents ieguva oratora slīpējumu, bija varējis attīstīt un parādīt savas lielās darba spējas un enerģiju, nākt saskarē ar samērā plašajām lauku iedzīvotāju masām un iegūt to uzticību, kas bija tik svarīga grūtajā valsts nodibināšanas laikā.

Noslēgumā par Hermani Enzeliņu jāsaka, ka starp viņa laika zemniecības un lauksaimniecības novadu vadoņiem, viņš ieņem visizcilāko vietu ar savu plašo, vispusīgo, panākumiem bagāto darbību. Latviešu lauksaimniecības vēsturē viņš iegājis kā izcils organizātors, godīguma, vadoņa krietnības un pašaizliedzības paraugs, kas apmēram 45 darba gados visu sevi ziedojis bez atlikuma savai tautai.

Svarīga ir vadoņa prasme izraudzīt sev spējīgus līdzstrādniekus, darbīgus, pašaizliedzīgus lietpratējus, kas darbā iet ar sajūsmu. Šāda prasme ir bijusi H.Enzeliņam. Minēsim dažus līdzstrādniekus, kas atbilda šīm prasībām: Kārli Ulmani, kuŗa priekšlasījumu sapulces izvērtās par zemnieku darba gara celsmes sanāksmēm, vēlāko pirmo Latvijas ministru prezidentu un valsts prezidentu; Pēteri Siecenieku, vēlāko c/s “Konzums” direktoru, Tautas Padomes, Satvērsmes sapulces un Saeimas locekli; Pēteri Nodievu, goda vīru un ilggadīgo uzticīgo veikalvedi; Ārgali, godīgu linu uzpircēju un labības tirgotāju.

Hermanim Enzeliņam ir piemitusi liela darbu veicēja īpašība — prasme savu darbu organizēt, laiku iedalīt un lietderīgi to izlietot. Šajā ziņā viņš tiešām sasniedzis izcilu meistarību.

Tēvijas balvas laureāts Hermanis Enzeliņš vēl apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu.

Vācijā, trimdā, pirmo laiku pavada Herrenwyk'as nometnē pie Lībekas. Par Hermaņa Enzeliņa dzīvi šajā nometnē raksta tās vadītājs Leons Liepiņš. Viņa raksts ievietots šajā grāmatā. Nometnes pārorganizējot, Hermanis Enzeliņš nonāk Fareles (vāciski — Varel) nometnē. Arī šeit viņš ņem dalību nometnes kultūras dzīvē.

Hermanis Enzeliņš mirst 1953.g. 14.novembrī 86 gadu vecumā, apglabāts Geesthacht'as kapos pie Hamburgas.

Ar Hermani Enzeliņu iepazinos Vācijā, satikāmies dažas reizes. Aicināju viņu uz Sidrabenes nometni Lībekā noturēt priekšlasījumu, ko viņš arī izdarīja. Pēdējo reizi viņu apciemoju Fareles nometnē 1949.g. Mūsu sarunas ilga vairākas stundas. Pēc viņa nāves saņēmu man novēlēto autora eksemplāru “Atskats Trikātas novada vēsturē”, kā arī divus manuskriptus: 1) “Zemnieku nemieri Kauguru muižā 1802.gadā” un 2) “Daži skati manas dzimtenes pagātnē”. Jutos ļoti pagodināts par šādu uzticību un esmu pateicīgs AKA's apgādam par iespēju grāmatu no jauna izdot, kā arī publicēt divus minētos manuskriptus līdz ar Hermaņa Enzeliņa autobiogrāfiju, kuŗas oriģināls glabājas Vesterosas pilsētas bibliotēkā (Vāsteras Stadsbiblioteket), Zviedrijā.

Hermanis Enzeliņš

Zemnieku nemieri Kauguru muižā 1802. gadā

1802. gada rudenī Valmieras tuvākā apkārtnē izcēlās zemnieku nemieri, kas zem Kauguru “buntes” nosaukuma ilgi glabājās tautas atmiņā, kuŗus apspieda bruņota vara, asins izliešana un bārgi sodi.

Šo nemieru īstais cēlonis ir zemnieku toreizējais bezgala grūtais stāvoklis, viņu nesaudzīgā izmantošana, zemnieku vidū pastāvīgi rūga. Bez tam viņu ausīs bija nākušas ziņas par franču revolūciju.

Pastāvošu rūgšanu vairo kāds 1801. g. 3. decembŗa ukazs, kas atceļ zem staciņu (staču) nosaukuma pazīstamās, jau no Zviedru laikiem pastāvošās, labības un sienu nodevas kronim par labu.

Kad 1783. g. Vidzemē ieved galvas naudu, tad arī staciņas paliek joprojām spēkā, pie kam to naudas vērtību, pēc kroņa noteiktas takses, atvelk no maksājamās galvas naudas. Minētais ukazs zemniekiem labu nedod, jo galvas nauda arī turpmāk tiem jāmaksā pilnā apmērā. Tāpat zemnieki nevar izprast, ka, 1783. g. galvas naudu ievedot, tiem arvien vēl prasa grūtās klaušas un lielās nodevas, un sakarā ar to vairākās vietās izceļas tā sauktie galvas naudas nemieri. Tā ir tagad, pēc staciņu atcelšanas, zemnieku starpā rodas pārpratumi un tie iedomājas atsvabināti no klaušām un nodevām.

Netrūkst dažādu baumu izplatītāju un netrūkst arī to, kas tām tic. Tā it sevišķi kauguriešu un kocēniešu vidū, pateicoties pārpratumam un dažādām baumām, uzliesmo nemieri, kuŗu patiesais iemesls tomēr ir zemnieku nesaudzīgā apspiešana un izmantošana. Pēdējos pāris desmit gados te plēsti muižu un pusmuižu lauki, iznīcinātas vairākas zemnieku mājas, kā arī atņemtas viņām tā sauktās “salu” zemes, ceļot uz tām jaunas lopmuižas.

Kā šausmīgs lāsts pār zemniekiem uzgulstas brandvīna dedzināšana, aizvien plašākos apmēros piekopta. Kauguru muiža ierīko pat otru “brenkūzi”, zemnieku nastas aug augumā.

Visaktīvākie staciņu lietā ir kocēnieši un tāpat viņu kungs fon Hartviss. Pēdējā sasauktā zemnieku sanāksmē vienbalsīgi paziņoja dzimtskungam, ka viņiem neesot pasludināta ķeizara īstā pavēle, jo tai trūkstot ķeizara zīmogs. Viņi esot pārliecināti, ka ķeizars piešķīris tiem dažus atvieglojumus un atbrīvojis no klaušu darbiem muižā. Zemniekiem pa daļai bija taisnība, jo guberņas valdes publicētais patents neatbilda ķeizara pavēles saturam.