PĒC CEĻA

Latviešu mītnes zemē Zviedrijā

Turpinājums.

Sākums “LV” 26.septembra numurā

Kā daudziem Latvijā, arī man Irenes Mellis vārdu tā īsti atklāja tikai viņas grāmata “Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu”, ar kuru apgāds “Daugava” tik jauki ievadīja šo Mauriņas jubilejas gadu. Lasot dokumentālo vēstījumu par latviešu kultūras dižgariem Zentu Mauriņu un Konstantinu Raudivi, nevar nemanīt, ka to rakstījusi garīgi bagāta personība, bezgala pašaizliedzīgs cilvēks ar lielām darba spējām un bijību pret radošo garu. Uz grāmatas dzimšanas dienas svētkiem ieradās arī pati autore un apbūra lasītājus ar savu tēlaino un atjautīgo stāstījumu. Tāpēc ar lielu prieku pieņēmu Mellis kundzes ielūgumu apciemot viņu kopā ar savu Stokholmas saimnieci Mirdzu Krastiņu, ar kuru viņas esot pazīstamas kopš Upsalas laikiem.

Pēc vīra aiziešanas aizsaulē Irene Mellis dzīvo meitas ģimenes savrupmājā Stokholmas priekšpilsētā Spongā. Te ir daudz koku un puķu un pavisam netālu viļņojas Mēlara ezers, liels kā jūra. Kad runājām par tikšanās laiku, Mellis kundze bezbēdīgi teica: “Es jau esmu brīva visu cauru dienu, tikai no rīta pusdeviņos eju peldēties.” Tā nu vienojāmies par vienpadsmitiem.

Namamāte mūs vedina uz augšstāvu, kur viņa izveidojusi savu mājokli — ar grāmatām, gleznām, puķēm un neiedomājami mājīgu virtuvīti, kur izskatās kā Sniegbaltītes valstībā.

— Kad mums bija jāaiziet no iepriekšējās mājas, ko īrējām, znots uzreiz pateica: “Māte nāks mums līdzi!” Es to ļoti augstu vērtēju, jo mēs kopā bijām nodzīvojuši jau 15 gadus. Tad laikam nebiju apnikusi. Es gan neaicināta lejā nekāpju. Kas tad var būt briesmīgāks: vīrieties visu dienu darbā, vakarā nāk mājās pie savas ģimenes, bet priekšā sēž sievasmāte! Un man jau tepat ir daudz ko darīt. Diena par īsu.

Ciemiņus gaidot, Mellis kundze ir uzklājusi galdu ar pašceptu svētku pīrāgu. Bet pirmais pārsteigums ir gardais, atspirdzinošais dzēriens slaidās glāzēs. Minēdams neuzminēsi — no kā tas gatavots. No plūškoka ziediem! Plūškoks augot tepat dārzā, ziedot kā kupena, un neesot grēks kādu ziedu noplūkt.

Redzēdama mūsu skatienus kavējamies pie gleznām, namamāte par dažām pastāsta: “Tas ir Jānis Induss. Tepat dzīvoja, nesen aizgāja viņsaulē, bija jau pāri 90. Tas bija mūsu pirmais pirkums. Maksāja 300 kronu. Toreiz mums tas bija ļoti dārgi. Ņēmām uz nomaksu. Glezniņa patumša. Bet tā ir mūsu jūra, kāda tā izskatās no Latvijas krasta! Tā glezna ir no Štrovalda, tie darbiņi — no Strunkes. Bet to kristālu gleznojis Rūdolfs Kronbergs, mūsu vēstniecības pirmā sekretāra dzejnieka Jura Kronberga tēvs. Toreiz fakultāte bija sametusi naudiņu, dāvināja vīram 60 gadu jubilejā. Kristāls uzzīmēts no mikroskopa. Kristalogrāfija jau bija vīra darbs un aizraušanās. Šī dāvana viņu ļoti iepriecināja.

Atgādinu Irenei Mellis, ka lasītāji sakarā ar viņas grāmatu par Zentu Mauriņu vēlas kaut ko uzzināt par pašas autores dzīves ceļu. Vaicāju arī par viņas vārda rakstības principiem. Tie esot pavisam vienkārši — sarunā viņa esot Irēne Melle, bet visos dokumentos Zviedrijā saprotamu iemeslu dēļ nav ne garumzīmes vārdā, ne sieviešu dzimtas galotnes uzvārdā, tāpēc arī rakstos viņa pieturoties pie šīs formas.

Irenes Mellis stāstījumu ierakstīju diktofonā.

— Augu tajā parastajā ģimenē, kādu toreiz bija daudz un arī tagad ir tūkstošiem. Māte un bērns. Sieviete, kas viena cīnās pa dzīvi. Tēvs nomira, pirms es vēl biju piedzimusi. 1916.gadā, frontei tuvojoties, viņš sievu aizveda uz drošāku vietu (kā viņam likās) — pie Volgas. Pats bija nolēmis braukt atpakaļ uz Latviju, gatavoties iesaukumam. Bet viņu pieveica melnās bakas. Nomira trīs dienu laikā. Turpat pie Volgas tika apglabāts. Man vēl ir bildīte, kur es stāvu pie kapa. Tēvs bija vijoli paņēmis līdzi, viņš labprāt spēlēja. To pārdevām, iznāca nauda mājupceļam. Tādu sieviešu ar bērnu vai bērniem bija simtiem, ja ne tūkstošiem. Tāpat kā tagad.

Rīgā dzīvojām Ģertrūdes ielā. Māte bija ierēdnīte ar kādiem 40 latiem mēnesī. Bet mēs braucām uz Imantas mežiem, riekstojām, lasījām ogas, sēņojām. Latvijā taču tik labi aug ogas un sēnes! Dzīvojām brīnišķīgi!

Kā iepazinos ar savu nākamo vīru? Tas bija universitātē. Mācījos Dabas zinātņu fakultātē, jo biju iedomājusies, ka man jāzina starpība starp ziloni un odu. Noskaidroju, ka starpības nekādas nav. Tik tajā lielumā. Bet dzīvība ir kaut kas tāds, ko es vēl tagad nevaru pateikt. Tad izrādījās, ka visā tajā dzīvajā ir vēl kaut kas, ko mēs uzskatām par nedzīvu. Akmeņi! Bet tie arī aug un veidojas. To es mācījos kristalogrāfijas un mineraloģijas kursā. Bija trīs grupas, — vienu vadīja docents Oto Mellis. Es pie vīrieša negribēju. Aizgāju uz Zēbergas grupu. Bet docents Mellis turpat vien bija un beigās apprecējāmies. Kara beigās nonācām bēgļu nometnē Vācijā, bet jau 1946.gadā Oto Melli kā pazīstamu mineralogu izsauca uz Upsalu. Tur toreiz bija daudz latviešu zinātnieku — fiziķi Siksna un Šalka, zoologs Immers un vēl citi, vismaz kādi desmit. Viņi gan lielākoties bija docenti ar asistentu algu, bet varēja vismaz strādāt savā specialitātē. 1951.gadā vīram piedāvāja profesūru Stokholmas universitātē, pēc viņa pētījumiem bija liels pieprasījums juveliermākslas nozarē. Dažādu minerālu atšķiršana ir ļoti smalka lieta. Tur vajadzīgas gan zināšanas, gan prakse. Un talants. Bija arī uzdevums izpētīt, vai Zviedrijas akmeņus nevarētu iestrādāt rotās. No tā tomēr atteicās, jo tās iznāktu pārāk smagas.

Ko gan es gribētu par Oto Melli pateikt — viņš bija ļoti labs un pašaizliedzīgs cilvēks. Citādi es nebūtu tos trīsdesmit divus gadus varējusi strādāt kopā ar Zentu Mauriņu. Vai tad es nezinu, kādi tie vīri ir! “Kur tu iesi?”, “Ko tu tur darīsi?”, “Vai tad tev atkal jāiet?” — man nekad tādi jautājumi nebija jādzird. Sākumā tieši vīrs mani iedrošināja. Biju pieteikusies iet pie Zentas Mauriņas rakstīt, bet pēc tam sāku nožēlot. Vai tikšu galā. Viņa taču īsta rakstniece. Es jau nebiju nekāda mašīnrakstītāja. Tikai mazliet piepelnījos, ņemdama šo to pārrakstīt. Tur bija arī kaut kas islandiešu valodā. Tad vīrs mani drošināja: “Ja tu ar tiem islandiešu ķeburiem tiki galā, kas tad tev latviski ko nerakstīt.” Meitai Ingai toreiz bija seši gadi, viņa gāja jau skolā. Tā es priekšpusdienās varēju iet rakstniecei palīgā. Ģimene mani atbalstīja, Kad Ingai bija kādi deviņi vai desmit gadi, viņa teica — es rakstīšu romānu par Zentu Mauriņu! Jā, ģimenes siltumā es kā villainē tinos.

Vēl tagad es varu brīnīties — kur atradās laiks un spēks to pašu Dostojevski (Zentas Mauriņas grāmata par Dostojevski — A.R. ) piecas reizes pārrakstīt! Man gan varbūt visvairāk palīdzēja pati Zenta Mauriņa. Ar savu spēju saņemties, disciplinēt sevi, atšķirt galveno no mazsvarīgā (“Nesmalcini sevi sīkumos — tā taču tava vienīgā dzīve!”). Neko nevar izdarīt, ja gaida uz dievišķo iedvesmu. Jāstrādā. Galvenais ir darbs. Arī to esmu no viņas mācījusies. Un vēl — ja ko esi iesākusi, nepamet pusceļā! Tā es jūnijā uzsāku peldes. Varbūt smieklīgi, bet es priecājos, ka stingri ievēroju pašas apņemšanos — vasara ir tikai tagad, un jāpeldas tagad! Katru rītu pusdeviņos esmu ezerā! Šorīt biju 44.reizi. Tik brīnišķīgs laiks te nav bieži. Dažu vasaru iznāk labi ja desmit reizes nopeldēties.

Ko tagad labu daru? — Es gādāju par Zviedrijas latviešu pensionāru biedrības un pensionāru apvienības “Aprūpe” izdevumu — “Pensionāru Vēstnesi”. Tie ir mani kopotie raksti. Pati rakstu, pati laboju un pārrakstu. Veco, labo mašīnīti, ar ko rakstīju Mauriņas laikā, nomainīja elektriskā rakstāmmašīna. Tā arī bija laba. Bet, kad pirms pieciem sešiem gadiem tā sabojājās, izrādījās, ka šo veco tehniku Zviedrijā vairs nemaz nevar salabot. Ja pirktu jaunu, nebūtu latviešu burtu. Izšķīrāmies par datoru. Pensionāru biedrība nopirka un iedeva grāmatu līdzi. No tās visu iemācījos. Mašīnai ir latviešu, zviedru, vācu un japāņu burti — raksti kā gribi! Un tā nu es ar jaunāko tehniku rakstu pensionāriem žurnālu.

Kad sākam pārskatīt Upsalas laiku fotogrāfijas, Irene Mellis un Mirdza Krastiņa kļūst domīgas: daži notikumi un arī uzvārdi pagaisuši no atmiņas, bet par citiem fotoattēlos redzamajiem cilvēkiem viņas tik daudz ko varētu pastāstīt. Kādas gudras galvas te bija! Un ar kādu pašaizliedzību tika strādāts! Un kā latvieši gan palīdzēja cits citam, gan (varbūt vēl biežāk) domāja tikai par sevi, par savu karjeru un dzīves apstākļu uzlabošanu.

— Mums jāuzraksta par to laiku Upsalā — no 1946. līdz kādam 1952. gadam, kad te strādāja un mācījās tik daudz latviešu.

— Jā, neviens cits to neizdarīs...

Doma, pēkšņi uzplaiksnījusi, nelaiž vairs vaļā, līdz abas kādreizējās upsalietes jau apspriežas, kā viņas to praktiski varētu darīt. (“Datori mums abām ir, jāsēžas tikai klāt!”)

Tā mūsu ciemošanās varbūt vainagosies arī ar kādu vērtīgu kopdarbu. Uz mājām Mellis kundze mūs aizvizināja savā baltajā mašīnā.

Zenta Mauriņa un Konstantins Raudive savu auto godāja par Rosinanti. Šo vairāk vestos saukt par bērīti, ko saimniece vada ar mīlestību vien. Mīļas un asprātīgas ir arī replikas, ko izpelnās mazāk izveicīgie braucēji un apdzīt gribētāji. Bet tās jau tiek izteiktas tikai pie sevis, vienkārši izbaudot braukšanas prieku.

Šķiroties Mellis kundze apsolīja nākamajā dienā uzrakstīt kādu atmiņu skicīti par Zentu Mauriņu. Savu vārdu viņa turēja, un tēlojums “Pie Fīrisas upes” lasāms “Latvijas Vēstneša” 26. septembra numurā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Irenes Mellis ābeļdārzā

Zenta Mauriņa kopā ar dziedātāju Elzu Zīverti (pa kreisi) un dzejnieci Annu Dagdu. Rets dzejnieka Friča Forstmaņa uzņēmums kādā latviešu sanāksmē 1947.gadā

Filoloģijas doktore Austra Rudzīte (pa kreisi) un Irene Mellis Zentas Mauriņas un Konstantina Raudives piemiņas istabā Minsterē 1979.gadā

Zenta Mauriņa un Konstantins Raudive Kroicingenē dārziņā pie sava mājokļa Romiešu ielā 1972.gada vasarā.

Foto: no Irenes Mellis personiskā arhīva