Par Baltijas valstu bankām un finansēm

Papildus

1.lpp.

Pirms foruma — finansu ministrs Roberts Zīle, ministru prezidents Guntars Krasts, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše un Latvijas komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverjons

Foruma pirmajā dienā, 15. oktobrī, — Latvijas Republikas ministru prezidents Guntars Krasts, finansu ministrs Roberts Zīle, Igaunijas Bankas pārvaldnieks Vahurs Krafts, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše...

...Starptautiskā valūtas fonda pārstāvis Igaunijā un Latvijā Dimitris Demeks, Ukrainas Nacionālās bankas viceprezidents Aleksandrs Kirejevs, Lietuvas Bankas vadītājs Reinoldijs Šarkins, Ungārijas Nacionālās bankas viceprezidents Almošs Kovāčs;

Polijas Nacionālās bankas prezidents Hanna Gronkeviča – Valca, Ziemeļinvestīciju bankas prezidents Jons Sigurdsons un Pasaules Bankas misijas Krievijā Maskavas rezidences vadītāja Žana Molte Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Latvijas Bankas prezidents Einars Repše

Banku sistēmas attīstība Latvijā

Cienījamie konferences dalībnieki!

1996. gada otrajā pusē un 1997. gadā Latvijā ievērojami uzlabojās galvenie makroekonomiskie rādītāji. Jau 1996. gadā iekšzemes kopprodukts palielinājās par 2,8%, bet šim gadam prognozētais pieaugums ir 4%. Inflācijas līmenis 1996. gada beigās bija 13,1%. Patēriņa cenu indekss turpināja samazināties arī šogad un salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu septembra beigās bija 8,1%. Minētie rādītāji ļauj prognozēt, ka inflācija šī gada beigās būs zemāka par 10%. 1996. gadā īstenotās fiskālās politikas ietekmē kopbudžeta fiskālais deficīts gada beigās bija 1,3% no iekšzemes kopprodukta. Šim gadam ir pieņemts bezdeficīta valsts budžets.

Pieaugošā uzticība valdības īstenotajai ekonomiskajai politikai ir izraisījusi ievērojamu procentu likmju krišanos. Diskonta likme valsts īstermiņa parādzīmēm ir samazinājusies līdz 3,5 — 5,5%. Pirmā divu gadu parādzīmju emisija tika veikta ar 9,5% diskonta likmi. Aprīlī Latvijas Banka samazināja refinansēšanas likmi līdz 4% un pagarināja refinansēšanas termiņu līdz trim mēnešiem.

Ekonomiskā attīstība ir ietekmējusi arī starpbanku tirgu: ir ievērojami palielinājies operāciju apjoms, un procentu likmes latos veiktajiem darījumiem stabilizējušās 3 — 3,5% līmenī.

Makroekonomiskās situācijas uzlabošanās Latvijā ir sekmējusi arī banku sistēmas attīstību. Jau 1996. gada rezultāti parādīja, ka banku sektors ir pilnībā pārvarējis 1995. gada problēmas, jo visi nozīmīgākie rādītāji — aktīvi, pašu kapitāls, noguldījumi un kredīti — bija palielinājušies par 30 — 40% un pārsniedza 1995. gada rādītājus. Banku tīrā peļņa gada beigās bija 30 miljoni latu (aptuveni 54 miljoni ASV dolāru). Īpaši jāuzsver, ka 90% no peļņas bankas izmantoja kapitāla bāzes nostiprināšanai.

Arī šī gada pirmajos astoņos mēnešos bija vērojama banku sektora nostiprināšanās. Augusta beigās kopējie aktīvi sasniedza 1,5 miljardus latu (aptuveni 2,6 miljardi ASV dolāru) un pašu kapitāls — 187 miljonus latu jeb 320 miljonus dolāru. Šajā laikā banku sektora aktīvi ir palielinājušies par 34%, pašu kapitāls — par 26%, noguldījumu apjoms — par 27% un kredītu — par 36%.

Ir uzlabojusies arī banku pelnītspēja: kopējā tīrā peļņa šī gada sešos mēnešos bija 22 miljoni latu. Tas liecina par banku darbības efektivitātes ievērojamu pieaugumu: ir sasniegta 4% atdeve no aktīviem un 24% atdeve no pašu kapitāla.

Latvijas Banka turpināja pilnveidot savas uzraudzības metodes un banku darbību regulējošos noteikumus. Tika izstrādāti un ieviesti jauni noteikumi par banku gada pārskatiem un mēneša bilances pārskats jaunā izkārtojumā. Lai palīdzētu banku vadībai, tika izstrādātas vadlīnijas iekšējās kontroles sistēmas izveidošanai kredītiestādēs.

Ņemot vērā makroekonomisko rādītāju attīstību, Latvijas Banka šī gada aprīlī atcēla obligāto rezervju normu banku saistībām pret ārvalstu bankām.

Latvijas banku sistēmas sasniegtā stabilitāte un straujā attīstība pēdējos gados ir acīm redzama. Tas ļauj mums izvirzīt šai finansu sistēmas nozarei vēl stingrākus, starptautiskiem standartiem atbilstošus vērtēšanas kritērijus.

Latvija ir stingri apņēmusies kļūt par Eiropas Savienības pilntiesīgu dalībvalsti. Tas ir mūsu stratēģiskais mērķis. Tādēļ mums jāizvērtē banku gatavība darboties saskaņā ar Eiropas Savienības noteikumiem un sniegt pakalpojumus tikpat efektīvi un ar tādām pašām garantijām, kā to dara ES valstu bankas. Īpaši nepieciešams izvērtēt Latvijas banku spēju izturēt arvien pieaugošo konkurenci, pie kā neizbēgami novedīs integrācija Eiropas Savienībā.

Nesen saņēmām šādu izvērtējumu no Eiropas Komisijas. Komisija ir sniegusi savu atzinumu par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā, un tās novērtējums apkopots dokumentā “Darba kārtība — 2000”. Tajā ir izvērtēts arī Latvijas finansu pakalpojumu sektors. Jāatzīst, ka Komisijas viedoklis par Latvijas banku sistēmu ir samērā kritisks. Lai arī mēs varam apstrīdēt atsevišķus ziņojumā minētos skaitļus un argumentēti pierādīt, ka nav pienācīgi novērtēts straujais attīstības temps, mums jāpievērš uzmanība norādītajām problēmām un tās jārisina.

Komisijas galvenās iebildes nav vērstas pret banku darbību regulējošiem norādījumiem un likumdošanu. Gluži otrādi, ziņojumā ir atzīts, ka banku darbību regulējošie noteikumi ir pietiekami izstrādāti un nekavēs Latvijas integrēšanos Eiropas Savienībā vidēji ilgā laikā. Mēs savukārt varam apstiprināt, ka gan Kredītiestāžu likumā, gan Latvijas Bankas noteikumos ir iekļautas galvenās ES direktīvu prasības attiecībā uz banku darbību. Varam arī piebilst, ka likumdošanā finansu pakalpojumu jomā ir paredzamas vēl citas izmaiņas. Ir izstrādāti un patlaban tiek apspriesti likumprojekti attiecībā uz naudas mazgāšanu un noguldījumu apdrošināšanu. Ņemot vērā finansu sektora straujo attīstību, rodas nepieciešamība ieviest arī ES direktīvu prasības par konsolidētajiem pārskatiem, ieguldījumu pakalpojumiem un kapitāla pietiekamību. Latvijas Banka ir uzsākusi darbu pie šiem noteikumiem kredītiestādēm.

Jāatzīmē, ka svarīgākie pamatnosacījumi banku sistēmas attīstībai, kas dažās pārejas ekonomikas valstīs joprojām nav īstenoti, Latvijā tika ieviesti jau pārejas posma sākumā. Tie ietver finansu pakalpojumu pilnīgu liberalizēšanu, valūtas maiņas ierobežojumu atcelšanu ne vien kārtējiem norēķiniem, bet arī kapitāla plūsmai, tirgus atvēršanu ārvalstu konkurencei, kā arī īpašumattiecību maiņu banku sektorā no valsts sektora dominantes uz privāto īpašumu kā galveno.

Tas, ka minētie jautājumi Latvijā ir laikus atrisināti un ir ieviestas Eiropas Savienības prasības attiecībā uz banku darbību, ļauj uzskatīt, ka nosacījumi banku darbībai Latvijā tuvu atbilst starptautiskajiem standartiem. Tomēr galvenās iebildes Komisijas atzinumā attiecas uz pašu banku darbību šajā pietiekami attīstītajā likumdošanas un normatīvu vidē.

Es vēlētos runāt par trim galvenajām atzinumā norādītajām problēmām, proti, par banku slikto kapitalizāciju, nepietiekami attīstīto kreditēšanu un slikto aizdevumu ievērojamo īpatsvaru.

Atzinumā teikts, ka Latvijas bankas ir “vājas” un “nepietiekami kapitalizētas”. Acīmredzot runa nav par kapitāla pietiekamību, jo šis rādītājs Latvijā ir pietiekami augsts. Tomēr nevar noliegt, ka Latvijas bankas, mērot ar pasaules mērauklu, ir ļoti mazas. Tas var kļūt par nopietnu šķērsli, lai mūsu bankas sekmīgi konkurētu vietējā un starptautiskajā tirgū un iesaistītos lielos un nozīmīgos projektos, kaut arī to kapitāls strauji pieaug.

Saskaņā ar Latvijas likumdošanas prasībām līdz 1998. gada 1. aprīlim banku minimālajam kapitālam jāsasniedz divi miljoni latu. Līdz 1999. gada beigām kapitālam jāpieaug līdz pieciem miljoniem ekiju. Ir redzams, ka lielākā daļa banku varēs izpildīt šo minimālo prasību, taču mēs vēlētos atgādināt banku vadītājiem, ka obligātais kapitāla līmenis ir tikai minimums un tā sasniegšana nebūt nenodrošina ērtu dzīvi nākotnē.

Ir zināms, ka mazās bankas var pastāvēt tikai tad, ja to augstās operāciju izmaksas pilnībā tiek segtas ar neparasti augstiem ienākumiem no atsevišķiem ieguldījumu veidiem. Šādas iespējas patlaban vēl ir pieejamas, bet tās nevar būt ilglaicīgas. Domājot par perspektīvu, ir pietiekami skaidrs, ka mazās bankas ar ierobežotiem resursiem un nelielu piedāvāto operāciju klāstu nākotnē nevarēs izturēt konkurenci, pat ja tās spēj veiksmīgi darboties pašreizējos apstākļos.

Daudzas mazās bankas galvenokārt veic nerezidentu apkalpošanu, un līdz šim to operācijas ir bijušas pietiekami ienesīgas. Tomēr šādas darbības prasa meistarīgi paredzēt ekonomikas attīstības tendences kaimiņvalstīs, kā arī pilnībā apzināties ar tām saistīto risku. Dažkārt risks var izrādīties neprognozējams, kā to apstiprināja dažu mūsu banku nesenā pieredze Sanktpēterburgā. Mūsuprāt, šādiem notikumiem jākalpo visām bankām par brīdinājumu, ka to ilgstoša veiksmīga darbība NVS tirgos nebūt nav pilnīgi garantēta.

Tomēr var apgalvot, ka Latvijas banku sistēmā turpinās konsolidācija, un tagad četru lielāko banku aktīvi veido kopējo aktīvu lielāko daļu. Latvijas Banka nevar mākslīgi paātrināt konsolidācijas procesu, bet mēs esam gatavi atbalstīt turpmāku tā attīstību.

Eiropas Komisijas atzinumā ir izteikta kritika arī attiecībā uz kreditēšanu. Ir norādīts, ka kreditēšana Latvijā tiek veikta vāji un banku sektors kā starpnieks vietējo ieguldījumu sekmēšanā nedarbojas pietiekami efektīvi. Turklāt tiek uzsvērts, ka aizdevumu termiņi ir pārāk īsi un starpība starp noguldījumu un kredītu likmēm — pārāk liela.

Tomēr, salīdzinot Komisijas atzinumu ar pēdējām attīstības tendencēm banku sektorā, ir redzamas pozitīvas izmaiņas. Kā jau minēju iepriekš, šī gada astoņos mēnešos banku kredītspēja ir ievērojami nostiprinājusies. Sevišķi jāatzīmē, ka palielinājies īpatsvars aizdevumiem privātajam sektoram. Ja laikā no janvāra līdz augustam aizdevumi kopumā ir pieauguši par 36%, tad kredīti privātajiem uzņēmumiem ir palielinājušies par 52%, bet privātpersonām — par 46%.

Ievērojami ir mainījusies arī aizdevumu termiņu struktūra. Ja gada sākumā banku bruto aizdevumos tikai 32% bija aizdevumi ar termiņu viens gads un vairāk, tad augusta beigās šādu aizdevumu daļa bija jau 44%. Šā gada astoņos mēnešos vidēja termiņa un ilgtermiņa aizdevumi ir pieauguši par 89%, bet īstermiņa aizdevumi — tikai par 7%. Šīs izmaiņas nepārprotami norāda uz banku pakāpenisku pavērsienu no īstermiņa aizdevumiem tirdzniecībai uz ražojošā sektora kreditēšanu.

Kaut arī šīs izmaiņas neapšaubāmi ir pozitīvas, mums nav pamata apstrīdēt Komisijas atzinumā izteikto kritiku. Neraugoties uz kreditēšanas apjoma pieaugumu, aizdevumi vēl aizvien veido tikai aptuveni 25% no banku aktīviem. Šāda proporcija acīm redzami neatbilst ne starptautiskajiem standartiem, ne mūsu tautsaimniecības prasībām. Turklāt aizdevumu attiecība pret aktīviem salīdzinājumā ar 1995. gadu ir pat nedaudz samazinājusies. Līdzīgs kreditēšanu raksturojošs lielums ir iekšzemes aizdevumu attiecība pret iekšzemes kopproduktu. Patlaban šī attiecība ir tikai 9,4% — arī ļoti zema, kaut gan 1997. gadā tā nedaudz pieaugusi. Starpība starp noguldījumu un aizdevumu likmēm gan nav 15%, kā tas minēts Komisijas atzinumā, bet tā tomēr ir liela — vidēji starp 7 un 10%.

Kādi ir iemesli tam, ka minētajās jomās nav jūtams pietiekami straujš progress?

Diemžēl šķēršļi, kas kavē kreditēšanas attīstību, ir tādi paši, kādus minēju jau iepriekšējās konferencēs, proti, lēnais progress uzņēmumu pārstrukturēšanā un privatizācijā, ieilgusī dzīvokļu privatizācija, lēnā procedūra zemes un kustamā īpašuma iegūšanai īpašumā un reģistrēšanai, nesakārtotā grāmatvedība uzņēmumu sektorā. Kaut gan pagājušajā gadā šajās jomās ir notikušas nelielas pozitīvas izmaiņas, vēl aizvien nav atrisināts kredītu nodrošinājuma jautājums. Tā rezultātā bankām vēl arvien nākas nopietni lauzīt galvu par to, kā izsniegt standarta kvalitātes aizdevumu standartam neatbilstošos saimnieciskās darbības apstākļos. Līdz ar to starpība starp aizdevumu un noguldījumu likmēm galvenokārt ir cena par pārmērīgo kredītrisku.

Vienlaikus vēl pavisam nesen fiskālā politika nebija pietiekami stingra, un tā rezultātā diskonta likmes bija ļoti augstas. Valsts būtībā izspieda privātos kredītņēmējus no tirgus un tā ietekmēja banku kredītpolitiku. Pagājušā gada gaitā situācija ir krasi mainījusies, bet bankām acīmredzot ir vajadzīgs vairāk laika, lai atradinātos no viegli iegūstamas peļņas un pilnveidotu savu kredītpolitiku.

Mūsu austrumu kaimiņvalstu tirgū vēl aizvien ir iespējams saņemt augstus peļņas procentus par centrālās valdības un pašvaldību emitētajiem vērtspapīriem, kā arī no citiem ieguldījumu veidiem. Tomēr makroekonomisko procesu stabilizēšanās šajās valstīs samazina salīdzinoši vieglās peļņas iespējas, un bankām tas ir jāņem vērā, plānojot nākotnes politiku.

Cits iemesls, kas kavē kreditēšanas attīstību, ir ilgtermiņa resursu trūkums. Vairāk nekā 80% noguldījumu Latvijas bankās ir pieprasījuma noguldījumi. Rezultātā veidojas īstermiņa resursu pārpalikums, bet vidēja termiņa un ilgtermiņa kreditēšanas iespējas ir ļoti ierobežotas. Nav sagaidāms, ka tuvākajā nākotnē varētu strauji uzkrāties vietējie ilgtermiņa resursi. Pagaidām šo problēmu var atrisināt, tikai piesaistot ārvalstu finansējumu, un vairākas Latvijas bankas to jau ir veiksmīgi sākušas darīt.

Tomēr pastāv vismaz divi šķēršļi, kas kavē paplašināt šāda veida starptautisko sadarbību. Pirmkārt, vairums Latvijas banku ir pārāk mazas, lai piesaistītu nopietnu ārvalstu partneru uzmanību. Otrkārt, nepieciešams sadarbības priekšnoteikums ir pietiekami daudz informācijas par partneri. Ārvalstu banku pārstāvji bieži norāda, ka vairākas Latvijas bankas šim nosacījumam neatbilst. Tas, vai Latvijas bankas spēs kļūt par pietiekami pievilcīgām partnerēm starptautiskajā finansu tirgū, protams, būs atkarīgs no bankām pašām.

Pārāk lielais slikto aizdevumu īpatsvars ir vēl viena Komisijas atzinumā norādītā Latvijas banku sistēmas problēma. Mūsuprāt, lielais (pēc Rietumvalstu standartiem) nedrošo aizdevumu skaits atspoguļo pretrunu starp jauno uzņēmumu augsto pieprasījumu pēc kredītiem, no vienas puses, un risku, kāds saistās ar jaunu aizņēmēju kreditēšanu, no otras. No šīs pretrunas nevar izvairīties neviena pārejas ekonomikas valsts, un to nav iespējams atrisināt īsā laikā.

Tomēr attīstības tendences Latvijā arī šajā jomā kopumā ir pozitīvas. Kreditēšanas kopapjomam augot, vienlaikus samazinās gan nedrošo aizdevumu daļa, gan to kopējais daudzums.

Šobrīd Latvijas banku sistēmā 15% no bruto aizdevumiem ir nedrošie kredīti, bet 1996. gada beigās to daļa vēl bija 20%. Starp tiem 8% ir klasificēti kā zaudētie kredīti. Kaut arī šie rādītāji neatbilst Rietumu standartiem, tie, mūsuprāt, raksturo reālistisku pieeju kredītu klasifikācijai pārejas tautsaimniecībā.

Šādos apstākļos liela nozīme ir speciālajiem uzkrājumiem. Latvijā attiecīgie normatīvi ir sīki izstrādāti un ļoti stingri. Tādēļ banku izveidotie uzkrājumi pilnībā sedz visus nedrošos kredītus. Līdz ar to sliktie aizdevumi neapdraud Latvijas banku sistēmas stabilitāti, kaut gan banku pelnītspēju tie, protams, ietekmē.

Cienījamie konferences dalībnieki!

Pārejas process pēc savas būtības rada problēmas un pretrunas, ar kādām Rietumu ekonomikas nesaskaras. Latvija un tās banku sistēma šajā ziņā nav izņēmums. Manuprāt, ir svarīgi, ka mēs apzināmies šī procesa radītās problēmas un meklējam to risinājumu, paturot prātā, ka daudzas problēmas nevarēs izskaust īsā laikā.

Banku sistēmas virzība Latvijā liecina par pakāpenisku tuvināšanos stingrajiem starptautiskajiem banku darbības standartiem. Mēs apzināmies, ka banku sektora attīstībai patlaban ir cits saturs salīdzinājumā ar pirmajiem pārejas gadiem, jo tā noris saskanīgi ar vispārējām pozitīvajām pārmaiņām valsts tautsaimniecībā. Banku darbību regulējošā vide un Latvijas Bankas veiktā uzraudzība nodrošinās banku sistēmas stabilitāti un attīstību arī turpmāk.

Paldies par uzmanību!

Runa konferencē “Bankas un finanses Baltijā '97". Rīgā 1997. gada 15. oktobrī