Pie pirmavotiem

Latvijas valsts un tās vīri

Kārlis Ulmanis

Hermaņa Enzeliņa atmiņās

Kārli Ulmani pirmo reizi es redzēju 1899. g. 17. decembrī Rīgas Latviešu biedrības Rīgā sasauktajā vispārīgā lauksaimnieku sapulcē. Noklausījos viņa priekšnesumā, kuŗā ieteica dibināt koppienotavas, ražot sviestu un sūtīt to uz ārzemēm. Šo priekšnesumu var uzskatīt par mūsu piensaimnieku sabiedrību ierosinātāju.

Pēc tam, kad 1903. g. 30. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības lauksaimniecības nodaļai dota atļauja piensaimniecības kursu sarīkošanai, tādus tā paša gada septembrī stud. agr. K. Ulmaņa vadībā ar 61 dalībnieku rīko arī Valmierā pie Kauguru lauksaimnieku biedrības. Šie kursi liek pamatus Valmieras novada lopkopības un piensaimniecības sekmīgai attīstībai. Pacilājošs bija šo kursu noslēguma vakars Latviešu biedrības zālē. Tas ir sajūsmas un jauka prieka pilns, un viņa degpunktā ir jaunais kursu vadītājs.

Kad nākošā gadā arī ēvelieši Rencēnu pilī Ulmaņa vadībā rīko piensaimniecības kursus, kāds šo kursu dalībnieks raksta vēlāk “Lauksaimniekā”: “Vadoņa, Ulmaņa kunga, nenogurstošai darbībai, viņa apbrīnojamai dedzībai un viņa patiešām labai gribai ir nenoliedzama spēja iedot katram patikšanu un cītību pie darba un ciešu apņemšanos uz savu pienākumu akurātu izpildīšanu. U. K. sirsnība un vaļsirdība, kā arī pašu dalībnieku savstarpīgā draudzība, bija šinīs maz dienās tā iesakņojusies, ka pie šķiršanās jutāmies jo stipri sirdī kustināti, un reta acs palika sausa, kad atvadoties atskanēja “Nu mums brāļiem jāšķiŗas”.”

Un Valmieras kursos tas nebija citādi.

Kursu laikā iepazinies ar Kārļa Ulmaņa jauko personību, ar viņa spējām, es viņu tā paša gada rudenī rakstiski lūdzu kļūt par līdzstrādnieku Kauguru lauksaimnieku biedrības 2 reiz mēnesī izdodamam laikrakstam “Valmieras Lauksaimnieks” (vēlāk “Lauksaimnieks”).

Sakarā ar to Ulmanis savu 1903. g. 20. novembrī (j. st.) Leipcigā man rakstīto vēstuli uzsāk šādiem vārdiem:”Es ar mieru! Gādāsim, ka “pēc gadiem ziedoši koki debesīs sniegsies/ Un pār līdumiem zeltītas vārpas lieksies!” Lai gan vēl tāls ceļš priekšā, bet jo tālāk ceļa mērķis, jo vairāk spēka un dūšas no mājas līdz ņem ceļā!”

“Lauksaimnieka” parauga numuru saņēmis, viņš silti apsveic jauno pasākumu, sniedzot vērtīgus aizrādījumus laikraksta iekārtai. 23. decembrī no Leipcigas viņš man raksta: “Jūs esiet uzņēmušies lielu un svētīgu un vajadzīgu darbu. Lai gan viņš gŗūts, bet kuŗa nozīme nav tik vietēja. Cītīgi es jums sūtīšu mūsu vajadzībām piemērotus rakstus.”

Arī daudzajās 1904. g. no Leipcigas man rakstītās vēstulēs izpaužas Kārļa Ulmaņa liela līdzdalība un interese par “Lauksaimnieku”, par Kauguru lauksaimnieku biedrību un arī par mani, šo pasākumu vadītāju. Kad man stāv priekšā prāva par it kā apriņķa priekšnieka palīga Sokolova aizkaršanu ar darbiem lielās 1903. gada izstādes noslēgumā. Sakarā ar to K.U. man raksta: “Kad tik Jums izietu labi ar tiem kungiem... Ko es domāju par Jums un Kauguru laksaimnieku biedrību, to rāda kāda mana atbilde vienam kungam, kas man prasīja, kas tas redaktors Enzeliņš esot. Es viņam, starp citu, atbildēju: “Kauguru lauksaimnieku biedrības dvēsele.” Un kas patiesībā arī tā ir.”

Minētā prāvā apgabaltiesa mani attaisnoja, bet tā man padarīja matus sirmus un izmaksāja man 140 zelta rubļus advokāta honorāra.

Lielu prieku Ulmanim dara mans paziņojums, ka, “Lauksaimnieka” otrai burtnīcai iznākot, tam jau ir 700 abonentu. Laikraksta atbildīgais redaktors un arī faktiskais izdevējs biju es.

Laikā no 15. februāra līdz 15. aprīlim K. Ulmanis ir atkal Latvijā. 2., 3. un 4. martā viņš apceļo Jaunvāles novadu, vācot vielu savam rakstam “Lauksaimniekā” “Lopkopība Jaunvāles pagastā.” 7. martā viņš piedalās Kauguru lauks. biedrības Valmierā sarīkotā plašā sapulcē, kur runā par piensaimniecību un lopkopību. Šai laikā K. Ulmanis vada arī piensaimniecības kursus Allažos.(..)

Liels ir K. Ulmaņa prieks, ka var apceļot Austriju, Ungāriju, Dienvidvāciju, Dāniju un daudz tur mācīties. Bet visa viņa sirds pieder Latvijai, un viņš man raksta: “(..) man gribētos būt mājās un arī roku pielikt. Es Jums to izteikt nevaru, cik gŗūti man te sēdēt, kur mājās darba būtu pilnas rokas. Tomēr es apmierinos: papriekš ko krietnu iemācīties un tad strādāt.”

Kad 1905. g. rudens pusē Ulmanim uz Leipcigu ziņoju par viņa pieņemšanu par Kauguru lauksaimniecības biedrības agronomu, viņš man atbild: “Esmu pārliecināts, ka mēs abi varēsim, kopā strādādami vispārībai, labi kalpot. Mana cenšanās būs aizvien manam darbam ziedot visus spēkus un, ja manam darbam būtu lemti panākumi, tad tas mani vēl vairāk pamudinās manu darbu aizvien labāk izpildīt.”

Attīstot savas darbības programmu, kādā citā reizē viņš raksta: “Kopā ar saimniekiem pašiem, saticībā un roku rokā ar viņiem strādājot, pūlēties un censties, ka jo drīz mēs varētu sasniegt savu kopīgo mērķi — mūsu saimnieciskās un garīgās labklājības pacelšanu un nodrošināšanu.”

1905. g. vēlā rudenī Kārlis Ulmanis uzsāk savu darbu Valmierā. Te viņš piedalās Kauguru lauks. biedrības 12. un 13. novembrī Valmierā sarīkotā 2. gadskārtējā ražas apskatē, kuŗā valda možs un pacilāts gars. 11. decembra sapulcē U. runā par savas darbības uzdevumiem un mērķiem. Pārņem “Lauksaimnieka” vadību. 21. novembrī viņš apstiprināts par tā atbildīgo redaktoru. Bet liktenīgais, rūgtu maldu pilnais 1905. gads pēkšņi pārtrauc Ulmaņa tikko uzsākto darbu. Gan Valmieras dzīve norisinās pēc vecās kārtības, nekādus jauninājumus patvarīgi tanī, kā arī apkārtējos pagastos, neieved, tomēr arī te reakcija prasa upuŗus. Neraugoties uz to, ka Ulmanis vienīgi uzstājies kādā koceniešu sapulcē, un tur arī mērenā garā, viņu 21. decembŗa (v. st.) vakarā apcietina, aizsūtot to tūliņ uz Pleskavas guberņas cietumu. Viņš bija kritis dažu vietējo vāciešu nežēlastībā. Atceŗos labi to dienu, kad man ar Ulmani Valmierā, pa Rīgas ielu ejot, kāds vācu tautības tirgotājs pāri ielai skaļā balsī Ulmanim vācu valodā uzsauca: “Redzat, kur iet tas revolūcionārs!” Kad 22. decemŗa rītā no savām lauku mājām ierados Valmierā un nogāju viņa dzīvoklī, Bastiones ielā, Reimersa namā, es izdzirdu par notikušo. Rīkojumu par Ulmaņa apcietināšanu un aizsūtīšanu bija devis latviešiem samērā labvēlīgais apriņķa priekšnieka palīgs fon Gutceits, lai paglābtu viņu no drošas nāves, kas to sagaidīja, soda ekspedīcijai nākošās dienās Valmierā ienākot. Sodāmo sarakstā viņš stāvējis pirmajā vietā. Šim labvēlīgam policistam drīz pēc tam pašam nācās Valmieru un savu vietu atstāt.

Nākošā biedrības sapulce lemj pārtraukt “Lauksaimnieka” izdošanu. Viņa redaktors smok Pleskavas cietumā. Turp viņam nosūtīju lielāku skaitu grāmatu, tur viņu arī apmeklēju. Par cietuma režīmu viņš daudz nežēlojās, bet galvenā kārtā par Latvijas likteni, par piespiesto bezdarbību.

No cietuma Ulmani bez izmeklēšanas un sprieduma atsvabina 1906. g. marta beigās vai arī aprīļa sākumā. No turienes viņš dodas pie sava brāļa Kleišos — Zemgalē. Uzsākām sarunas par “Lauksaimnieka” atjaunošanu, par plaša lauksaimnieku kalendāŗa izdošanu. Bet tad augustā piepēši uzsāk izmeklēšanu par “L.” 1905. g. 22. numurā ievietoto rakstu, kas beidzās ar uzsaukumu: “Lai dzīvo revolūcija!” Ulmanim vēl laikā dabūju aizlaist ziņu uz Zemgali par lietas gaitu. Kādā naktī pie manis ieradās izmeklēšanas tiesneša rakstvedis ar kādu mani kompromitējoša satura vēstuli, ko pārtulkot tiesnesis bija iedevis savam rakstvedim. Šo vēstuli iznīcinājām, uzrakstot viņas vietā citu, kuŗas saturu labais rakstvedis, man citādi maz pazīstams, tad pārtulkoja krievu valodā.

Kārlis Ulmanis nu ir spiests atstāt dzimteni dārgo, doties caur Somiju uz Vāciju, kur 1906./7. gadā ziemā Annabergā Rūdas kalnājā Saksijas karalīstē izpilda lauksaimniecības skolas skolotāja vietu. No šejienes viņš 1906. g. 6. novembrī, starp citu, man raksta: “Trūkst tik un tā pamata zem kājām. Neredzu savam darbam nekāda mērķa, mazākais nekāda noteikta mērķa, un tāds nespēj mani tad apmierināt, bet izlietu ūdeni vairs nav iespējams...” Pēdējo vēstuli no Vācijas trimdinieks man raksta 1907. g. 20. aprīlī, tā ir priekš viņa aizbraukšanas uz Ameriku. No turienes kā pirmo saņēmu viņa Omahā, Nebraskas valstī, 1907. g. 30. septembrī rakstīto vēstuli. Raksta, ka gājis viņam dažādi, kā jau Amerikā, bet aizvien — galvu augšā. Mācoties angļu valodu. Apjautājās par viņa sarakstīto grāmatu izdošanu.

Arī trimdā sakari ar mani, ar Valmieru turpinās.

Labu grāmatu par lauksaimniecību un tās nozarēm mums tai laikā vēl pavisam maz. Kārlis Ulmanis saraksta savu “Ienesīga piensaimniecība”, kas īsā laikā piedzīvo trīs izdevumus, saraksta arī savas “Ienesīgās cūkkopības” 1. un 2. daļu, no kam pirmā daļa drīz vien otrreiz jāiespiež. Abas grāmatas izdod Kauguru lauksaimnieku biedrība, darbu turpina Baltijas Lauksaimnieku biedrība.

“Dzimtenes Vēstnesis” 1908. g. raksta: “Tik populāras grāmatas kā Ulmaņa “Ienesīga piensaimniecība” krievu, kā arī vācu valodās, gŗūti atrast. Vārdu sakot, “Ienesīga piensaimniecība” ir atzinības cienīgs lietpratēja darbs, ar kuŗa klajā nākšanu mums latviešiem radīta sava piensaimniecības literātūra.” Un “Jaunās Latviešu Avīzes” raksta: “Ulmaņa grāmatās ir tik daudz svarīgu aizrādījumu priekš saimniecības pacelšanas, kā reti citās kādās grāmatās. Lasiet un pārliecinieties!”

Savas “Ienesīgas piensaimniecības” ievadā K. Ulmanis starp citu saka: “Jāatzīstas, ka apzinīga lopkopība un piensaimniecība ir atrodama vēl tikai retās mājās. (..) Mēs strādājam aizkusuši, dienas, naktis, bez miera, bez atpūtas, nomocam savus bērnus, kalpus un gājējus — un galu galā dažu reizi mūsu sviedru augļus ievāc citi. (..) Lai piena lopu turēšanu un piensaimniecību padarītu ienesīgu, mums jāiepazīstas ar piena lopu turēšanas un piensaimniecības pamata noteikumiem.”

Priekškaŗa laika latviešu zemniekam par spožu paraugu parasti nostāda dāņu zemnieku. Par dāņu zemnieku un viņu kopdarbību K. Ulmanis savas “Ienesīgās cūkkopības” 2. daļas beigās raksta šādējādi: “Dāņi paši uzveļ visus nopelnus viņu augstās attīstības sasniegšanā divām lietām: tautas augstskolām un kopdarbībai. Bet še viņi neapzinādamies stāda blakus divas lietas, no kam patiesībā otrā ir tikai pirmās dabīgās sekas, jo kopdarbība varēja attīstīties tikai uz augstas vispārējas izglītības pamata.

Kopdarbības parādīšanās arī Dānijā nebija tiešs saimniecisko apstākļu ražojums. Arī Dānijas zemnieks reiz bija tāds pats, kā zemnieki visur citur, arī viņš turējās pie vecām parašām un bija jaunievedumu pretinieks. Jau 60. gados viņam priekšā izrēķināja, ka graudkopība neatmaksājas, ka lopkopība atnestu daudz vairāk peļņas utt. Bet zemnieks neatlaidās no vectēvu ierašām un mēģināja atspēkot jaunos padomus ar visādiem līdzekļiem. Pat tad, kad 60. gadu vidū sāka celties pirmās kopmoderniecības, arī tad vēl zemnieki bija neuzticības pilni. Zemniekam vajadzēja galīgi nokust, iekams viņš iesēdās tajos ratos, kuŗiem viņš jau ilgu laiku bija līdztecējis. Un iekam viņš nāca pie pareizas atziņas, gadu desmitiem vajadzēja tautai sniegt plašas pamācības... Ir gŗūti izšķirt, kuŗu vīru nopelni ir lielāki, vai Gruntviga, kas dibināja tautas augstskolas, vai Zegelkes, kas izkopa piensaimniecības lauku. Nav viegli pateikt, ko lai min pirmo, Stillinu, kas dibināja pirmo kopmoderniecību, vai Kriston Koldu, celmu lauzēju tautas izglītības laukā. (..)”

Sakarā ar īso atstāstījumu, man par Kārli Ulmani jāliecina, ka viņš bija tas, kas nevien pielika visas pūles piensaimniecības un lopkopības pacelšanai, kas mudināja lauksaimniekus uz kopdarbību, bet kas prasīja arī zemnieku vispārējās izglītības pacelšanu. Savos, klausītāju uzmanību saistošos priekšnesumos, Kārlis Ulmanis nerunā vienīgi par tīrumiem, pļavām, ganībām un lopiem. Viņš griežas arī pie klausītāju dvēseles, rauga ieskandināt tās stīgas, iededzināt tanīs mīlestību uz dzimto zemi, brīdina no alkohola posta. Viņš runā par lauku sieviešu stāvokļa uzlabošanu, par tēvu un dēlu attiecībām, par jaunatnes saistīšanu pie zaļajiem laukiem. Viņa runa saista, silda, aizgrābj, iejūsmo. Kā zemnieku saimnieciskās labklājības drošāko pamatu viņš visur un visās lietās un vietās pauž lauksaimniecības progresu. Baltijas Lauksaimnieku biedrības zāle ir Ulmaņa cildeno runu lieciniece. It sevišķi jaukas bija viņa runas biedrības 15. gada svētkos 1913. gadā un atkal 1933. gadā, kad biedrība atskatījās uz savu 35 gadu darbību un panākumiem.

Trimdā K. Ulmanis saraksta arī savus īsos apcerējumus, kādi ir “Gŗūtie laiki”, “Dāņu zemnieks”, “Ko citu zemju lopkopji darījuši lopkopības pacelšanas nolūkā”, “Tīra piena iegūšana”. Tos nolasa nevien Valmierā un tās apkārtnē, bet šos referātus uz manu ierosinājumu nolasa arī daudz citās Latvijas lauksaimniecības biedrību sapulcēs. Cik tad tos laikus mums bija to agronomu un lopkopības lietpratēju? Gan ļoti maz. Te nu minētiem referātiem bija liela nozīme.

Savā referātā “Gŗūtie laiki” Kārlis Ulmanis zemkopju gŗūtā stāvokļa atvieglināšanai uzskaita šādas lietas: 1) līdzdalību vietējā pašvaldībā, 2) izglītības veicināšanu, tikai izglītība un zināšanas padarīs mūs brīvus saimnieciskā ziņā, 3) lauksaimniecības skolas, izmēģinājumu saimniecības utt., 4) kopdarbību, 5) lauku darba spēka nokārtošanu, 6) mašīnu iegādāšanu plašā apmērā, 7) ienesīgāko saimniecības nozaŗu izkopšanu un 8) apzinīgu rīcību un saimniekošanu laukā, sētā un kūtī.

Bet jūs nu tomēr teiksiet, ka izvedams tas nava. Uz to tad es gribu atbildēt sekošo:

Kad Valmierā sāka runāt par to, ka arī latviešiem vajadzētu sākt iet skolās, jā, pat studēt, tad vecie ļaudis saņēma galvas neticībā un bailēs. Vēlāk Jānis Ruģens dziedāja: “Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz (..)” Jāgaida, bet kad viņi atnāks? Jau Ruģens īsti neticēja gaidīšanai vien, jau viņš sāka skubināt uz darbību. (..) Saņemsim dūšu, celsimies un sāksim strādāt, un viena atziņa lai uztura mūs stiprus, lai dod mums jaunus spēkus, kad mēs sākam pagurt, lai uztura mūs nelokāmus un negrozāmus, jauno ceļu staigājot, un šī apziņa lai ir: mums pieder nākamajie laiki.

Bija arī vēl kāds cits referāts, kas nesa virsrakstu: “Nevis vārdi, bet tikai darbi rada brīnumus arī lopkopības laukā.”

Lai atbalstītu Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības izdoto “Baltijas Lauksaimnieku”, Baltijas lauksaimnieku biedrība pāra gadus vēl atturas no sava laikraksta izdošanas, bet tad ar 1910. gadu sāk iznākt 2 reizes mēnesī viņas “Zeme”. Tai atkal kūmās stāv K. Ulmanis, atbalstot to ar padomu un rakstiem. Un, trimdā esot, viņš joprojam pastāvīgi interesējas par lauksaimnieku kopdarbību Valmierā, par lopkopības pārraudzības biedrību dibināšanu un viņu gaitu.

“Jaunā” pasaulē, Amerikā, kur dzīves cīņa nav vieglā, kur jāstrādā 7 dienas vai pat vēl vairāk nedēļā, un, ja acis neveras ciet, tad raksta pa vakariem, nekad nerimstas ilgas pēc dzimtenes dārgās. No Linkolnas Kārlis Ulmanis 1909. g. novembrī raksta: “Lai gan man šeit sāk iet arvien labāk, bet mana pārliecība tomēr tā, ka mana īstā vieta ir Vidzemē un nevis Amerikā.”

Un 1913. gada martā viņš raksta no Hustonas: “Es biju bezgala apkŗauts ar darbiem, un tomēr mans darbs nerādīja cerētās un gaidītās sekmes un panākumi nāca ļoti gausi. Un tādēļ es biju ļoti kluss. Bet tagad es dzirdu par amnestiju un Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība man piedāvā vietu tai gadījumā, ja es gribētu atgriezties uz Baltiju. Protams, ja man būtu iespēja atgriezties, es nekavētos ne stundas laika, bet pavisam cits jautājums ir, vai es ietu strādāt Centrāles dienestā. Jo, neskatoties uz gaŗajiem gadiem un manu ilgu klušu ciešanu, es zinu, ka mani un jūs saista tikpat ciešas un stipras saites, kā gadus atpakaļ. Tādēļ, ja es reiz atgrieztos, mans pirmais brauciens būs pie jums uz Valmieru.”

Un drīz vien trimdinieks saņem tēlegrammu no Valmieras, ka viņš var atgriezties dzimtenē. Nu viņš savā beidzamā no Amerikas rakstītā vēstulē saka: “Vai jums būs diezgan daudz darba priekš manis? Ar laikrakstu, kursiem utt. Es domāju gan.”

Savā 1913. g. 20. augusta sēdē Baltijas Lauksaimnieku biedrības valde, izpildot kopsapulces lēmumu, pieņem Kārli Ulmani par agronomu, “tā saistot pie sevis darbinieku ar dziļām zināšanām un plašiem piedzīvojumiem”.

Neraugoties uz amnestiju, Ulmani uz robežām aiztura, bet drīz viņu tomēr atkal atbrīvo. Viņa pirmais brauciens, dzimtenē pārbraukušam, ir pie manis uz Ārensburgu, kur es toreiz uzturējos veseļošanās nolūkos. Aizgrābjoša atkalredzēšanās pēc septiņi un pus gadiem. Pārrunas par nākotnes tuvākajiem mērķiem un uzdevumiem.

Ar 1913. g. 1. septembri “Zemes” vadība pāriet Kārļa Ulmaņa rokās. Ievadrakstā “Mūsu vajadzības un uzdevumi” viņš uzstāda savas nākošās darbības programmu. Vienādi viņš apsveŗ lauk– un lopkopības pacelšanu, labu pļavu un ganību lielo nozīmi, cūk– un putnkopības izkopšanu, vietējās priekšzīmīgās saimniecības vajadzību un lauksaimniecības ražojumu koppārdošanu. Ar nopietnību, sajūsmu un lielām cerībām Ulmanis stājas pie sava darba, izrādot tanī arī savas lielās organizātora spējas. Viņš nezin, kas ir nogurums. Daudzreiz darbs viņu saista pāri pusnaktij, bet rītā tomēr viņš ir spirgts un možs.

Viņa cildenās personas iespaids sarunā ar citiem dažkārt bija ļoti liels un grūti nācās pretoties šim iespaidam.

Bet vietējais varas vīrs, apriņķa priekšnieks Ignatjevs, grib mūsu censoņa ceļā sprunguļus mest, kavēt tā darbību. Viņam tas tomēr neizdodas.

Kādā dienā šis vīrs mani aizsauc pie sevis, tai pašā vietā, kuŗā viņš 1905. gada rudenī, kad svaru kausi kādreiz sāka svērties uz tautas pusi, bija izrādījis lielu laipnību un pagodināšanu. Šoreiz viņš man īsi pasaka, ka Ulmanis sapulcēs uzstāties nedrīkst. To darīt viņš nepieļaušot. Par redaktoru gan viņš varot būt. Kad viņa aizrādījumus atstāju neievērotus, saņēmu uzaicinājumu ierasties noteiktā dienā guberņas valdē. Rīgā mani noveda pie kāda vecāka vīra, civīldrānās tērpta, kas man prasīja, vai es Baltijas Lauksaimnieku biedrības priekšnieks. Kad es prasīju, ar ko man tas gods runāt, atbilde skanēja — ar Vidzemes gubernātoru Zvegincevu. Nu viņš man pateica, ka Ulmanim, kā bijušam revolūcionāram pie mums darboties neļaušot, draudot ar B.L. biedrības slēgšanu. Es tomēr neļāvos iebiedēties, un man radās apbrīnojama drosme Ulmaņa aizstāvēšanā. Mani vārdi tomēr iespaidoja gubernātoru. Tas jau laipnākā balsī sāka man jautāt, kā pie mums Valmierā ar drošību un vai man ar ir kāds ierocis. Es atbildēju, ka ieroča man nav nekāda, jo kad savā laikā pieprasīju atļauju revolveŗa iegūšanai, man atļāva tikai šauteni. Un to es nepirku. Redzams, ka gubernātors arī par manu personu bija sīki informēts. Beigās viņš man pateica itin laipni: “Es redzu, ka jūs Ulmanim liels draugs un aizstāvis. Nu tad pasakat tam, lai viņš atbrauc pie manis. Iedodat savu ieroču atļauju viņam līdz.”

Kad Ulmanis ieradās pie gubernātora pilī, tas ar viņu parunājies, prasījis pēc viņa darbības nolūkiem un beigās pateicis, ka viņš nu var netraucēti savu darbu turpināt. Paprasījis tad pēc manas ieroču atļaujas, kuŗā ierakstījis: “Dobavļēju revoļver” (atļauju arī revolveru).

Kad Ignatjevs Valmierā izdzirda, kādu virzienu pieņēmusi viņa ierosinātā lieta, tā izturēšanās pret mums — kļuva pavisam citāda.

Kārļa Ulmaņa darbības otrais posms Valmierā ir īss, neaptveŗ ne divi gadus. Bet arī šinī negaŗā laikā daudz viņš veic. Sapulces Valmierā un apkārtnē, kā arī citos Latvijas novados, izbraukumi uz saimniecībām, padomēšana, “Zemes” vadība. Uz viņa paša ierosinājumu biedrības uzdevumā viņš ceļo uz ārzemēm, apgādā cūku vaislas materiālu. Vienā reizā tur nopirktās 57 cūkas pēc tam izdala pa visu Latviju. Kad 1914. gada rudens salnās auzas nosalušas, Kārlis Ulmanis biedrības uzdevumā dodas uz Rietumsibiriju, lai tur iepirktu vajadzīgās sēklas auzas. Šinī darbā viņam nākas pārspēt lielas grūtības.

Daudz darba un pūļu no Kārļa Ulmaņa prasa 1914. g. vasarā Baltijas Lauksaimnieku biedrības rīkotā apgabala izstāde, kas pirmajā dienā pulcēja pie 5000 apmeklētāju. Izstādes sarīkošana toreiz nesalīdzināmi gŗūtāka, kā mūsu dienās, kur sarīkotāju rīcībā daudzgalvains agronomiskais personāls. Sakarā ar šo izstādi un viņas teicamo izdošanos, kādā tā laika Rīgas laikrakstā lasām atzinības vārdus izstādes rīkotājai. Starp citu rakstītājs saka, “ka kurzemnieks ir bijis tas, kas ienesis šai biedrībā jaunu enerģiju un sajūsmu uz veco, ikdienišķo darbu, kas mācījis šo pelēko, vienmuļīgo darbu mīlēt un viņu redzēt pievilcīgā daiļumā. Cerēsim, ka viņa enerģiskā un reformātoriskā darbība nāks par labu netikvien Valmieras apriņķim, ne tikai Vidzemei, bet droši vien visai Latvijai”.

“Kas apstākļus pazīst,” tā autors turpina, “tas atminēs, ka runa ir par Baltijas Lauksaimnieku biedrības tagadējo agronomu Ulmani, kas strādā ar vispār atzītām sekmēm. Tā bija jādomā, dzirdot šo nepiekūstošo darbinieku runājam, Valmieras izstādi atklājot, par zemnieka dzīvi un darbu. Tūkstoši dzirdēja šos dedzīgos vārdus par ticību savam darbam, par mīlestību uz savu dzimto zemi, par lauku jaunatnes audzināšanu šādā ticībā un mīlestībā. Kā degošas dzirksteles šie vārdi bira pār tūkstošām galvām. No šīm dzirkstelēm jāceļas liesmām, kas pārvērš un atjauno visus kūtros, aukstos, vienaldzīgos, kamēr visi mācās mīlēt savu darbu, savu zemi...”

Kādā citā tā laika laikrakstā starp citu lasām: “Ulmanis ir daudzpusīgs lauksaimniecības veicinātājs, to rāda visa viņa līdzšinējā darbība, viņa saraktītās grāmatas, bet viņš arī saprot, ka zemnieki no maizes vien nevar dzīvot, bet ka arī to dvēsele prasa savu tiesu...”

Kārļa Ulmaņa darbība Valmierā 1913.—1915. g. skaŗ visu Latviju. Viņa slava tālu paužas. Pēc viņa prasa pat attālāko novadu biedrības. No 1914. g. 23. janvāra līdz 6. februārim viņš runā Apukalnā, Jaungulbenē, Rankā, Jaunpiebalgā, Jumurdā, Vestienā, Vietalvā, Šķibē, Nīgrandē un Durbē. No 28. novebŗa līdz 23. decembrim tā paša gada viņš tura priekšnesumus 18 vietās, pie kam 11 šo vietu kopā ir 2600 klausītāju. Viņa sarakstītās grāmatas izplatās pa visu Latviju. Viņa vadībā “Zeme” kļūst par plaši izplatītu laikrakstu, kam 1915. gadā jau pie 4500 noņēmēju.

Kad izceļās pasaules kaŗš, Baltijas Lauksaimnieku biedrības agronoma darbs stipri pieaug. Viņš lielā mērā sekmē Sarkanā Krusta vietējās nodaļas darbību. Viņu valdzina dažādi ar kaŗu un lauksaimniecību saistīti uzdevumi. Un kad 1915. gadā pāri Daugavai nepārtraukti plūst Kurzemes bēgļu vilnis, “Zemes” 15. burtnīcā (1915. g. 5. augustā) lasām: “(..)”Zemes” redaktors, agr. K. Ulmanis jau kopš nedēļām savus spēkus ziedo bēgļu lopu noņemšanas lietai un noņemto slimo lopu pārzināšanai. Šie darbi dzimtenes labā tik svarīgi, ka ar tiem var aizbildināt “Zemes” nokavēšanu un tās iznākšanas pārtraukšanu.” (..)

Lai kaŗā smagi cietušās dzimtenes labā spētu vairāk strādāt, Kārlis Ulmanis ar Baltijas Lauksaimnieku biedrības vadošo aprindu piekrišanu pāriet Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības darbā, par kuŗas pirmo priekšnieku savā laikā bija Kauguru lauksaimnieku biedrības priekšnieks. Viņš uzņēmās arī “Baltijas Lauksaimnieka” vadību. Bet viņa sakari ar lauksaimnieku kopdarbu Valmierā joprojām paliek tuvi un tīkami.

Kad 1917. g. augustā K. Ulmanis ir iecelts par Vidzemes vicegubernātoru, man gadījās viņu Rīgas pilī apsveikt. Tas gan laikam bija 20. augustā, bet jau nākošā dienā pie Rīgas vārtiem klauvēja vācu pulki.

Kad Rīga okupēta, 1917. g. 28. decembrī Kārlis Ulmanis man raksta no Rīgas vācu valodā (vācu cenzūras dēļ). Varbūt es šo viņa vēstuli saņemšot. Daudz rakstīt gan nevarot. Būšot priekšnesumi jātura. Raksta dažus vārdus par Kurzemes apstākļiem, kur daudz zemes gluži neapstrādātas. Lai mēģinot aizsūtīt viņam dažus avīžu numurus, jo par to, kā klājoties Vidzemē, Rīgā neko nezinot. Dzīvo toreiz Kr. Barona ielā 37, dzīv. 11. — Arī 1918. g. 10. martā Ulmanis vēl ir Rīgā. Raksta, ka Kurzemē latviskas biedrības gan nepielaidīšot. Kurzemes landrāts vācu ķeizaram piedāvājis Kurzemes hercoga kroni...

Savā 1918. gada 29. novembŗa sapulcē Baltijas Lauksaimnieku biedrība lemj apsveikt jauno brīvās Latvijas valdību un tās pirmo priekšnieku, biedrības bijušo un iecienīto agronomu Kārli Ulmani. Sapulces dalībnieki ziedo 725 vācu markas, biedrība pati 2000 markas. Šo naudu nodod Ministru prezidenta rīcībā.

Sakarā ar to es saņēmu Pagaidu valdības Ministru prezidenta pateicības rakstu par ziedoto naudu. Viņš saka: “Domāju, ka Jūsu lielo atsaucību materiālā pabalsta ziņā var uzskatīt par drošu garantiju, ka arī morāliskais pabalsts jaunai mūsu zemes valdībai tiks sniegts no Jums jo pilnā mērā. Uz šādu atbalstu paļaudamies, ceram, ka, neraugoties uz ārkārtīgām grūtībām, mums būs iespējams uzņemto darbu novest līdz labam galam. Vēl reizi Jums paldies un mīļš sveiciens.”

Svinīgs brīdis ir tas, kad Kārlis Ulmanis kā Latvijas atbrīvotājs un nodibinātajs, kā tās pirmais Ministru prezidents 1919. gadā Valmierā viesojās, tautas jūsmīgi apsveikts un sumināts.

1921. g. 20. februārī Kārlis Ulmanis, toreiz arī Ministru prezidents, man raksta: “Jūs jau droši vien būsat saņēmuši uzaicinājumu uz vakaru 26. februārī, še Pilī, kuŗa vairs nav ne krieva Svegincova, ne arī vācieša Altena pils, bet mūsu pašu pils tagad un allaž. Es ļoti lūgtu, lai Jūs brauktu, jo es jūtu, ka ja Jūs nebūsat, tad man liksies, ka tas vakars, kuŗu mana sirds uzskata par visas Latvijas svētkiem, nebūs pilnīgs... Mēs kopā strādājām un cīnījāmies, un ja tagad mēs apcerēsim mūsu darba un pūļu augstāko piepildīšanos, tad es gribētu arī Jūs te redzēt...”

Par nožēlošanu, es tomēr tanī vakarā, par godu Latvijas valsts tiesiskai atzīšanai, piedalīties nevarēju, jo grūtas slimības dēļ pie gultas siets.

Valsts un Ministru prezidents Dr. Kārlis Ulmanis, mūsu Vadonis ir atradis par iespējamu piedalīties visās Baltijas Lauksaimnieku biedrības Valmierā sarīkotās zemnieku dienās, visās viņās uzstāties ar cildenām, saturā bagātām runām. Ar viņa ziņu aicināti arī pārējie šo Valmieras zemnieku svētku lektori. Kad 1922. gadā no 3. līdz 5. februārim rīko pirmo zemnieku dienu, toreizējais Satversmes sapulces loceklis Kārlis Ulmanis savā vēstulē saka, ka šis darbs (zemnieku dienas sarīkošana) ir pirmais tāds Latvijā. Viņš runā par tematu “Kas ir mūsu lauksaimniecības uzdevumi un kā viņus sasniegt”. 2. zemnieku dienā Kārlis Ulmanis runā par — “Grūtiem laikiem”, trešā par “Materiāliem Latvijas lauksaimniecības plānam”, ceturtā par tematu “Zemnieks un viņa darbs”, piektā par “Lauksaimniecību mūsu zemē”, sestā par “Saeimu un valsts saimniecisko polītiku”, septītā viņa runas priekšmets ir “Zemnieks un 1928. gads”, astotā “Atskats un izredzes”, devītā “Lauksaimniecības nodrošināšanas un pacelšanas plāns”, desmitā “Lauksaimniecības krīzes novēršana”, vienpadsmitā — “Cīņa pret saimniecisko krizi”. 1933. gada 14. februārī, 12. zemnieku dienā Kārlis Ulmanis runā par “Saimnieciskās polītikas turpmākiem uzdevumiem”. Vēstulē, kuŗā viņš dod savu piekrišanu piedalīties šinī dienā, viņš starp citu saka: “Patiešām 1933. gadā jau paiet 30 gadi no tā laika, kad es pirmo reizi biju Valmierā. Kas viss nav pārdzīvots, sasniegts un iegūts šajos gados. Svētīgi gadi tie bija.” 13. zemnieku dienas runas priekšmets skan “Tauta un valsts”. Tanī Vadonis, starp citu, saka: “Īsti zemnieku tikumi ir trīs: darbs, tuvāku mīlestība un tēvu zemes mīlestība. Darbs un Dievs pieder pie zemnieku būtības.” (..)

Ausa arī 15. zemnieku dienas aukstais, saulainais rīts. (..) [Runā arī K. Ulmanis.] Tanī starp citu viņš saka: “Un kad es veŗu savas acis pār jūsu galvām, kuŗas mans skats ir glāstījis visus šos 33 gadus tik neskaitāmas reizes, un no visām šīm reizēm man palicis kas dārgs un mīļš atmiņā, tad atkal manā sirdī lejas skumjas, jo šīs galvas un arī mana taču paliek baltākas. Tam tā vajaga būt... Man rodas prieks, kaut arī mūsu galvas paliks arvienu baltākas, — apstāties nekas neapstāsies, — mums būs turpinātāji mūsu darbam, mēs būsim rūpējušies par to, lai sagatavotu sev vietniekus, kas mūsu darbu var turpināt. Tamdēļ nekad, ne šodien, ne citu reizi neļausim skumjām virsroku. Lai mūsu sirdis gavilē, lai prieks ņem virsroku pār visām skumjām, visām rūpēm, tad mums patiešām būs spēks, tad visās cīņās paliksim uzvarētāji, un mūs nekādas nastas, nekādi smagumi nevarēs pārspēt. Tas mans sirsnīgais sveiciens jums šodien, tās manas domas, kas manu sirdi pilda, kad es šodien te ar jums kopā esmu un pārdomāju par veciem laikiem, par nodzīvotām dienām...”

Visai cildena diena Baltijas Lauksaimnieku biedrības dzīvē bija 1933. gada 30. novembris, kad viņas dižais goda biedrs (kopš 1919. gada) Kārlis Ulmanis piedalījās lauksaimnieku kopdarbības Valmierā rīkotā 35 gadu atceres sapulcē.

Savā cildenā runā, starp citu, viņš pateica šādus visai zīmīgus vārdus:

“Katrai tautai sava pagātne un sava vēsture, no kuŗas redzama tautas patstāvība un neatkarība.

No mūsu tautas pagātnes redzam, ka latvieši, neraugoties uz visu to, ko tiem nācies pārciest, tomēr pratuši uzturēt savu tautu garīgi stipru un spēcīgu...

Tas spēks un tā ticība, kas tautā bija kopti un glabāti caur paaudžu paaudzēm, priekš 15 gadiem izlauzās uz āru, lai izkaŗotu un nodibinātu savu valsti... Bet mūsu tautas pamatos ir auguši gara spēki, un mēs iesim vēl tālāk. Mūsu mērķis: labāki valsts pamati un jauna dzīve.

Darīsim stipru, savām rokām vadītu, nākotni; sirdīm spēku, lai mūsu rokas nepagurtu. Spēku un ticību par stipru un vienotu latviešu tautu. Visi priekš viena, viens par visiem. Visu par tautu un mūsu valsti Latviju.”

Hermaņa Enzeliņa atmiņas īsinājis S. Timšāns

“Latvijas Vēstneša” publikācija.

Dr. Sigizmunds Timšāns, “LV” informācijas redaktors

Atmiņas publicētas žurnālā “Sējējs” 1937.gadā