Privatizācijas likteņdzirnās — kinostudija

Apcerot privatizāciju kultūras jomā

Uldis Šteins

Kad 1991. gadā par Rīgas kinostudijas direktoru sāka strādāt Uldis Šteins, jau tūlīt tapa plāns par uzņēmuma pārveidošanu akciju sabiedrībā ar valsts kapitāla daļu un ārzemju kapitāla piesaisti. Visās Eiropas valstīs kultūrai ir valsts protekcija. Valsts nevis tieši finansē, taču tās protekcija ir likumos, nodokļos, attieksmē. Katrā valstī tas gan ir citādi. Latvija toties palika “savā vaļā” un lielās ilūzijās, ka nāks pie mums amerikāņi, būs lielais kino, lielā nauda, slava un viss pārējais. Pēc pieciem gadiem Rīgas kinostudiju nodeva privatizācijai, ieskaitot to ceturtajā starptautiskajā piedāvājumā. Latvijas kino sabiedrība gan bija pretim, ka visu vienoto kompleksu varētu pārdot. Vesela gada garumā piedāvājums izrādījās neveiksmīgs. Bija pārdomas un zaudējumi. Kinostudijai nācās pazaudēt ne vienu vien iestādi, ar kuru bija slēgts līgums par telpu nomu. Jo neviens nevarēja garantēt, kas būs pēc gada vai diviem. Varbūt nāksies līgumu lauzt un kinostudijas telpas atstāt. Visādu “sīkumu” dēļ Rīgas kinostudija nokļuva visnotaļ lielos parādosÉ

Rīgas kinostudija atrodas uz privātas zemes. Tiesa gan, kā atzīst Uldis Šteins, par zemes īpašnieku un viņa pilnvarnieku nevarot sacīt neviena slikta vārda. Un par spīti visam un visiem, kinostudijas stāvoklis pēdējā laikā mainās uz labo pusi. Samazinājušies tās parādi. Ir reāls pamats cerēt, ka Rīgas kinostudija pastāvēs un attīstīsies. Un būs arī latviešu kino.

Latviešu kino var vērtēt dažādi. Arī Rīgas kinostudijas ziedu laikos tajā veidotās filmas mākslinieciskā līmeņa ziņā bija atšķirīgas. Par vienām tautā teica, ka vājas, citas turpretim — slavēja. Daudzām, neraugoties uz režisoru un operatoru visnotaļ veiksmīgo darbu, uz aktieru talantīgu spēli, pietrūka “sāls”. Tās mazās šķipsiņas, kas arī mākslas darbam piedod īsto garšas buķeti. Taču Rīgas kinostudijā tapušas arī tādas lentes kā Jāņa Streiča “Teātris” un “Cilvēka bērns”, kā Aloiza Brenča “Ilgais ceļš kāpās”É Šīs filmas var pieskaitīt pie augstas raudzes meistardarbiem. Ir vēl arī citas labas lentes, ir vairākas kopražojuma filmas ar Francijas, Itālijas, Krievijas, Norvēģijas, Dānijas, Vācijas un Somijas studijām. Taču pēdējos gados reizumis šķita, ka latviešu kino kā tāds nevienam vairs nav vajadzīgs, ka diez vai tas atdzims, vai izies kādreiz pasaulē. Jo kultūra, kino vai cita veida māksla ir nozare, kurai Latvijā naudu neviens negrib atvēlēt. Pat sponsoriem kultūra (starp citu, arī veselība) nešķiet pievilcīga. Vienīgi ja nu “Mis” un “Misis” konkursus kāds uzskata par kultūruÉ Jo šiem pasākumiem sponsori neskopojas. Bez naudas kino taisīt nevar. Tas ir skaidrs visiem. Bet ar entuziasmu diemžēl neko nevar apmaksāt. Šis, deviņdesmit septītais, Rīgas kinostudijai ir labais gads. Režisors Jānis Streičs beidz darbu pie šogad vienīgās (!) no valsts budžeta finansētās mākslas filmas “Likteņdzirnas”. Patīkamas vēsmas ienesuši mainītie privatizācijas noteikumi, kas Rīgas kinostudijai neapšaubāmi ir labvēlīgāki. Uzņēmums ir pārveidots par privatizējamu akciju sabiedrību. Ir mērķis, un ir nostādnes. Pamatnostādnēs bija paredzēts stratēģiskais investors. Bet, ja tas neatradās divu gadu laikā, tad maz ir cerību, ka vispār atradīsies. Tādā brīdī rodas šaubas, vai Latvijā kino ražošana ir vajadzīga. Uldis Šteins un viņa domubiedri — kinoļaudis — uzskata, ka ir vajadzīga. Tagad ir parādījusies arī valsts ieinteresētība par Rīgas kinostudijas likteni. Ir saskaņoti viedokļi ar Kultūras ministriju un Privatizācijas aģentūru. Jo galu galā Rīgas kinostudija ir valsts nozīmes kultūras objekts. Tā ir latviešu kino vēstures glabātāja. Visbeidzot, ienākumus nesoša kultūras iestāde.

Diemžēl ir faktori, kuri neļauj kinostudijai brīvi un bez pārmērīgiem naudas tēriņiem strādāt. Ir šķietami “sīkumi” — subtitrēšana, kopēšana, neizprotamie muitas nodokļiÉ “Bija kino – video bāzes uzņēmums, kurā bija arī subtitru nodaļa,” stāsta Uldis Šteins. “Taču šis uzņēmums ir likvidēts un uz tā iekārtām jau ļoti veikli ir pieteikušies lietuvieši. Viņi, iespējams, tās nopirks. Un pēc tam? Igauņiem subtitrēšanu valsts valodā subsidē valsts, pie tam ar tādu summu, kāda man pat sapņos nerādījās. Igauņiem ir ļoti moderna subtitrēšanas iekārta, bet, protams, tā arī atbilstoši maksā.” Atliek vien cerēt, ka valsts radīs iespēju subtitrēšanas iekārtu atstāt Latvijā. “Mēģinām rast variantu, kā subtitrēšanas iekārtas paturēt Latvijā,” saka kinostudijas direktors.

Ja būtuÉ Jā, ja Rīgas kinostudijai pašai būtu līdzekļi, tā daudzas problēmas atrisinātu. Un ja vēl nebūtu parādniekuÉ Lielākais kinostudijas parādnieks ir Dokumentālo filmu studija, kas palikusi tai parādā 27 000 latu. Tiesa šo studiju atzinusi par maksātnespējīgu. Ko darīt? Iestrādes, kā sacīja Uldis Šteins, iztērētajā naudā esot lielākas par parādiem. Taču tas nav mantisks, bet gan intelektuāls īpašums. To pārdot nevar. Arī tiesai šādā gadījumā grūtības.

Pašlaik jau optimistiski noskaņotais kinostudijas direktors stāsta, ka privatizējamā akciju sabiedrībā paliks arī valsts daļa. Pirmpirkuma tiesības būs zemes īpašniekam, būs valsts publiskais piedāvājums un iespēja kinostudijas darbiniekiem iegādāties akcijas. Kā šīs akcijas dalīsies procentuāli — rādīs nākotne, jo kombinācijas var būt ļoti dažādas. “Runājot par darbiniekiem un pensionāriem un valsti pārstāvošo Kultūras ministriju, tad viņu intereses nevar dalīt,” uzskata Uldis Šteins. “Es arī nedomāju, ka zemes īpašnieks darīs kaut ko pretēju. Jo visi taču ieinteresēti uzņēmuma profila saglabāšanā un lai Latvijā būtu iespējas ražot kino. Tas ir pamatmotīvs.” Ja arī valsts būs Rīgas kinostudijas akcionārs, ir iespēja cerēt uz investīcijām. Un tās studijai ir nepieciešamas kaut vai novecojušo iekārtu apmaiņai pret jaunām. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka uzbūvēt jaunu kinostudiju ir nesalīdzināmi dārgāk, nekā ieguldīt naudu, lai iegādātos modernas iekārtas.

Lai nopelnītu naudu, kinostudijas telpās tika rīkotas dažādas plaša mēroga izstādes. Tie bija visai būtiski klienti, kurus kinostudija ir pazaudējusi, jo Rīgā tagad plaša mēroga izstādēm ir daudz piemērotākas telpas.

Rīgas kinostudija visu laiku bijusi kā tehniskā bāze, veikusi pasūtītos pakalpojumus, bet nav darbojusies kā producente. Tiesa, ar norvēģiem Rīgas kinostudija taisīja kopražojuma filmu “Rīgas jumpravas”. “Šogad mums bija pirmais nopietnais valsts pasūtījums,” saka Uldis Šteins. “Tā ir Jāņa Streiča filma “Likteņdzirnas”. Pirmo reizi pēc diviem gadiem mēs vairs nestrādājam ar zaudējumiem. Mums ir peļņa, kaut arī tikai daži lati. Filmlentes attīstām un kopijas taisām Prāgā.” Runājot par Prāgu, saruna aizvirzās uz nesakārtotību muitas likumos. Uz Čehiju tiek sūtīti negatīvi, bet no turienes uz Latviju ved pozitīvus, turklāt to ir mazāk nekā negatīvu, jo ne viss materiāls tiek kopēts. “Un muitā katru reizi uzskata, ka mēs braucam uz Prāgu pirkt un pārdot! Mums ir jāmaksā nodoklis. Bet muitas ierēdņiem jau nevar pārmest, ka viņi šo situāciju neizprot,” saka Uldis Šteins. “Taču tas ir absurds! Visur Eiropā tas, kas ir saistīts ar kino, netiek aplikts ar nodokli.”

Uz vaicājumu, kādu Uldis Šteins redz Rīgas kinostudijas nākotni, kad studija būs privatizēta, viņš atbild, ka trīs, piecu gadu laikā, viņaprāt, kinostudija varētu nostabilizēties savā darbībā tā, lai gadā uzņemtu četras līdz sešas mākslas filmas. “Divas no tām varētu būt daļēji vai pilnībā valsts finansētas un viena divas — kopražojuma filmas. Starp citu, visa pasaule, visa Eiropa veido kopražojuma filmas. Viena divas filmas varētu tapt kā mūsu studijas pakalpojums kādam pasūtītājam, mums pašiem ar naudu nepiedaloties.” Uz šādu apjomu kinostudija esot spējīga. Protams, nomainot novecojušo tehniku. Kinostudijas direktors uzskata, ka nākotnē noteikti esot jāveido kaut kas kopīgi ar televīziju.

Visur pasaulē “taisa kino” — uzņem dokumentālas un mākslas filmas. Eiropā par vispilnīgāko tiekot uzskatīta Francijā pastāvošā kino ražošanas sistēma. Valdība filmas uzņemšanai kinostudijai dod kredītu. Ja projekts izdodas, ja filma ir laba, parādu dzēš. Toties, ja rezultāts ir slikts, parāds tūlīt pat jāatdod. No finansiālā viedokļa šī sistēma ir visai neparasta, no mākslinieciskā — pat fantastiska. Kinoražotājiem ir vērts censties veidot augstvērtīgas filmas. Laba sistēma ir arī Somijas sabiedriskajā televīzijā. Ir noteiktas normas, cik obligāti jādemonstrē pašu ražotās filmas vai ar somu piedalīšanos. Un finansiāli tas ir daudz reižu izdevīgāk, nekā demonstrējot citvalstu filmas.

Rīgas kinostudijai ir platība un iespējas. Kā uzskata speciālisti, ražošanas izmaksas te esot vienas no viszemākajām pasaulē. Studijā strādā teicami sava amata pratēji — skaņu un apgaismošanas speciālisti. No viņiem labu skolu var gūt jaunie. Bet kā būs vēlāk — pēc desmit un piecpadsmit gadiem?

Kinostudijas direktors uzskata, ka nākotnē te varētu izveidot arī masu mediju centru. Varētu taisīt kinožurnālus, reklāmas filmas, īsfilmas un mākslas filmas. Arī televīzijas programmas.

Bet pagaidām privatizējamā Rīgas kinostudijā turpina griezties likteņdzirnas. Tiešā un pārnestā nozīmē.

Armīda Priedīte, “LV”

Top Jāņa Streiča filma “Likteņdzirnas” Foto: Ēvalds Lācis

Agnese Zeltiņa un Ivars Kalniņš filmā “Likteņdzirnas”

Kinorežisors Jānis Streičs, kuram šogad vienīgajam Latvijā bija iespēja uzņemt mākslas filmu Foto: Ēvalds Lācis