Dzīves aicinājums — saimniekošana laukos

Par ražu gādājot

Tāds ir Dobeles rajona Krimūnu pagasta zemnieku saimniecības “Lazdiņi” saimnieks Juris Lazdiņš. Lauku darbos norūdījies, astoņus gadus strādādams plecu pie pleca ar savu sievasbrāli Armandu un sievastēvu Ludi Jankevicu. Šovasar iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai neklātienē studētu agronomiju, jo uzskata, ka saimniekošana laukos ir viņa dzīves aicinājums un tā prasa zināšanu papildināšanu diendienā.

Tādas lauku sētas — “Lazdiņi” — vēl nav un netiek pat runāts, kad tās varētu parādīties. Tāpat nav “Evas”, jo Armands Jankevics dzīvo ciematā, “līvānietē”. Ir tikai “Paugurīši”, kur Juris ar dēlu Elvi un sievu Jolantu dzīvo kopā ar viņas vecākiem. Tā nav tikai kopādzīvošana, tā ir arī kopāstrādāšana. Viņi visi trīs — Juris, Armands un Ludis —, jautāti, kā bez strīdiem spēj vienoties par peļņas sadalīšanu, tikai atsmej, ka visu dalot līdzīgās daļās. Šī kooperēšanās dzimtas ietvaros izrādās ļoti auglīga: šosezon raža vākta 480 hektāros, kur auga ziemas un vasaras kvieši, mieži un auzas. Nākamgad sējas platība palielināsies vēl par 70 hektāriem, bet mērķis ir 700 — 800 hektāru ar specializāciju graudaugu audzēšanā, pārejot uz intensīvajām šķirnēm un progresīvajām tehnoloģijām. Tad arī tās cenu svārstības neuztraukšot tik ļoti: jo vairāk tonnu katrs hektārs ļaus saražot, jo zemāka būs graudu pašizmaksa. Ir arī vēl otrs iemesls, par ko Juris Lazdiņš saka:

— Ja ir tāda tehnika kā mums, tad ir jāsēj labas, ražīgas šķirnes, to audzēšanā pielietojot progresīvās tehnoloģijas.

Lazdiņš un Jankevici aizvadīto ražas sezonu iesāka kāda zemnieka ziemas kviešu laukos attālākā kaimiņpagastā. Bet tās bija tikai trīs dienas, ko viņu “Sampo” un “John Deere” kūla, krājot latus kredīta atmaksai, kas nav vis nekāds nieks: šopavasar no “Laukkredīta” palienēti 106 000 latu. Dažam labam, izdzirdot šo summu, mati slienas stāvus. Bet Juris Lazdiņš cītīgi seko paša sastādītā biznesa plāna izpildei, un pagaidām ar to viss ir kārtībā. Toties pie “Paugurīšiem” ir izveidojies tāds tehnikas parks, par kādu tūkstošiem zemnieku var tikai sapņot. Bez abiem lieliskajiem kombainiem ir vairāki traktori, tostarp arī divi “John Deere”, firmas “Amazone” precīzās izsējas sējmašīna un vismodernākais miglotājs, kā atzīst Juris, — “pasaules precīzākā tehnoloģija, pirmais tāda veida miglotājs Baltijas valstīs” — visa “migla” tiek ievadīta augsnē, vējš to nenes prom, tāpēc viņu laukos šoruden velti bija meklēt usnes un zirgkumelītes. Vēl — divi importa arkli. Bet šīsvasaras sausumā pierādījies, ka arī tie “lec” ārā no augsnes, nav iespējams ražīgi strādāt, tāpēc sapnis esot firmas “Kverneland” ražotie. Arī vēl viens “Sampo” kombains jau nākamsezon būšot vajadzīgs, jo tāda pļaujas sezona kā aizvadītā ir reta “Dieva dāvana”.

Varētu domāt — Lazdiņš un Jankevici ne no viena nav atkarīgi. Tomēr viņi atzīst divu spēcīgu kaimiņu — kanādiešu firmas “Dobele — Agra” un dāņu “ELACO” — labvēlīgo ietekmi uz viņu saimniekošanu; esot izveidojusies tāda sadarbība, ka ar prieku un pateicību tiek pieņemti gan profesionāli padomi, gan tehnikas pakalpojumi. Tiek pirkta arī sēkla, jo pašiem “rokas par īsu”, lai to sagatavotu.

Vienīgais, par ko Juris Lazdiņš un viņa tuvinieki sūdzas, ir nevienlīdzīgā konkurence ar ārzemniekiem iespējā pirkt zemi: latviešu zemniekam nav liekas naudas, un nav arī bankas, kas kreditētu zemes pirkšanu. Lazdiņam un Jankeviciem pieder tikai 100 hektāru, pārējos viņi nomā, bet kopj kā savu zemīti ar cerību, ka reiz tā būs viņu. Samierinās, ka pagaidām nevar atļauties aizbraukt ārzemju ceļojumos, ka nevar pat plānot kapitālremontu 13 gadus vecajiem “Paugurīšiem”, ka nevar uzcelt tehnikas novietni, vien iežogojumam sētu šoruden plāno. Viņos ir dzīva zemnieka spīts ar darbu apliecināt, ka ir īsti saimnieki uz šīs zemes, kur dzīvo.

Ausma Smiļģe

Autores foto

Juris Lazdiņš ar sievu, dēlu, sievasmāti un sievastēvu