Pēc Bosnijas – atkal mājās

Pēc miera misijas Latvijā atgriezies

Nacionālo bruņoto spēku strēlnieku vads

Vakar, 16. oktobrī, pēc pusgada saspringta darba Bosnijā un Hercegovinā dzimtenē atgriezās Latvijas Nacionālo bruņoto spēku strēlnieku 37 vīri, kas kopš aprīļa veica dienesta pienākumus starptautiskajos miera stabilizācijas spēkos.

Rīgas lidostā atgriezušos karavīru vadu sveica Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Juris Dalbiņš, izsakot pateicību par Latvijas karavīru paveikto, jo uzdevums ir izpildīts un visi turējušies godam, bet pašlaik pārbraucējus visnepacietīgāk gaidot tuvinieki.

Kad vīri ieradās dienesta vietā, pavasaris vēl snauda pumpuros. Tagad rudens steidz izklāt pasauli ar sārtām un dzeltenām lapām. Un arī kādai sagaidītājai asteru vai dāliju ziedu vietā ir rudu kļavlapu pušķis. Nav šaubu, ka pats jaunākais šajā gaidošo tuvinieku pulkā ir Jānis Dimants, valmierietis, kam nupat sestdien būs otrā dzimšanas diena. Kad tētis, arī Jānis Dimants, augustā ieradies atvaļinājumā, jaunākais dēlēns viņu uzreiz nav atpazinis. Kā būs tagad? Nekādas šaubīšanās nav — mazais Jānis Dimants teciņus vien atrod lielo Jāni Dimantu, ko tik ļoti gaidījis pārnākam. Ne nu gluži no kara lauka, tomērÉ

Vismaz pagaidām atkalredzēšanās skūpsti iet secen vada komandierim leitnantam Ivaram Pauliņam, jo viņu ielenkuši žurnālisti. Jāatbild arī uz “Latvijas Vēstneša” jautājumiem.

— Kas ietilpa jūsu vada vīru pienākumos Bosnijā un Hercegovinā?

— Apsargājām noliktavas, tiltus, braucām patrulēt, rīkojām kontrolpunktus, pārbaudījām mašīnas. Īsumā tas arī viss.

— Kas bija pats grūtākais šajos sešos mēnešos, kamēr bijāt prom?

— Faktiski mēs bijām prom deviņus mēnešus, jo pirms tam bija trīs mēnešu apmācību kursi Dānijā un pēc tam sešu mēnešu dienests Bosnijā un Hercegovinā.

— Kur bija grūtāk — mācībās Dānijā vai dienesta laikā Bosnijā un Hercegovinā?

— Man šķiet, grūtību pakāpe bija aptuveni vienāda.

— Vai jums, pildot dienestu, neradās kādas domstarpības ar vietējiem iedzīvotājiem? Ja jau jāapsargā noliktavas, tiltiÉ

— Kaut kādi sīki incidenti bija, bet ne tā, lai rastos sevišķas problēmas. Sarežģījumi rodas pašu vietējo starpā, kad satiekas musulmaņi ar serbiem. Mums par šķīrējiem gluži nebija jābūt, tomēr nācās gādāt, lai musulmaņi un serbi vienkārši nesatiktos.

— Vai Latvijas puiši bija pietiekami sagatavoti dienestam Bosnijā un Hercegovinā?

— Pietiekami, vienīgi angļu valodas zināšanas varēja būt labākas. Un arī morāli — kad tik ilgi esi prom no mājām, sāc kļūt nesavaldīgs. Bet laikam jau tāda ir dzīve.

— Jūs pašu arī kāds te, mājās, gaida?

— Protams, gaida.

— Sieva?

— Nē.

— Meitene?

— Var būt.

— Katrā ziņā priecīgu tikšanos jums!

— Paldies!

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vada komandieris leitnants Ivars Pauliņš

Jāni Dimantu sagaida mazais Jānītis, Gunita un Mareks