INFORMĀCIJA

Sāk darbu valsts kontroles konsultatīvā padome

Vakar, 16. oktobrī, Valsts kontroles konsultatīvā padome sanāca uz savu pirmo sēdi. Tajā darbosies sabiedrībā populāri, no politiskajām partijām neatkarīgi, savā nozarē profesionāli cilvēki, kuru priekšlikumi un darbība šajā padomē līdzēs risināt taupības un citas svarīgas problēmas mūsu dzīves dažādās jomās. Padomē savu piekrišanu strādāt ir devuši 20 cilvēki. To skaitā ir Rīgas Domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētāja Maija Rubīna, SIA “Partek Paroc” direktors Alvils Gibze un SIA “Sabro” ģenerāldirektors Einārs Grigors, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Jānis Osis, LU pasniedzēja socioloģe Ilze Ostrovska, Latvijas Jaunrades fonda viceprezidents Jānis Škapars, LZA Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētājs Jānis Porietis, rakstnieks un dzejnieks Jānis Peters, publicisti Dainis Ivāns un Marina Kosteņecka, arhibiskapi Jānis Vanags un Jānis Pujats, kā arī vairāki citi izglītības, kultūras un uzņēmumu pārstāvji.

Konsultatīvās padomes sēdi atklāja valsts kontrolieris Raits Černajs, kas pastāstīja par padomes tapšanas vēsturi un mērķiem. Klātesošie varēja ieskatīties šīs padomes programmas pamatvirzienu projektā, lai kopīgi to apspriestu un izteiktu savus priekšlikumus. Programma iecerēta galvenokārt kā taupības pasākumu komplekss, kas orientēts uz materiālo, finansiālo, vietējo izejvielu resursu, protams, arī cilvēku resursu mērķtiecīgu un lietderīgu izmantošanu valstī.

— Valsts kontrole nav ne policija, ne ugunsdzēsēji, mēs pārskatām, analizējam procesus, lai resursus izmantotu saprātīgi, vienlaikus nodrošinot galaprodukta atbilstošu kvalitāti. Īsi sakot — tērēt gudri un saprātīgi, lai tērētu mazāk. Taču ļoti svarīgi šajā virzienā ir mainīt cilvēku domāšanu, — padomes sēdē teica R.Černajs.

Daudz vērtīgu domu padomes sēdē pauda M.Rubīna, R.Karnīte, I.Ostrovska, E.Grigors, M.Osis, J.Stabiņš un vēl citi tās locekļi.

— Es priecājos, ka konsultatīvajā padomē ir cilvēki, kuriem tuva taupības ideja, viņi pārstāv dažādas profesijas. Diemžēl līdz šim valstī, sabiedrībā nav īstas izpratnes par valsts un pašvaldību īpašuma aizsardzību, budžeta līdzekļu racionālu izmantošanu. Un šajā ziņā savu, vēl lielāku ieguldījumu var dot arī saziņlīdzekļi, — savas domas pauda M.Rubīna.

Ilze Ostrovska izteica cerību, ka šī konsultatīvā padome savā darbībā būs efektīva un neatkārtos daudzu iepriekšējo gadu līdzīgu padomju rūgto pieredzi. Viņa uzsvēra arī cilvēku darba neefektivitāti, par ko jādomā, lai situāciju mainītu valstī, visā sabiedrībā.

Lai realizētu taupības pasākumu kompleksu, programmas izstrādāšanā un pilnveidošanā paredzēts iesaistīt sabiedrības pārstāvjus, popularizēt taupības ideju. Programmas izstrādes koordināciju veiks konsultatīvā padome. Kā paredzēts šīs padomes programmas pamatvirzienu projektā, veicamie pasākumi iedalāmi divos posmos: pasākumu komplekss ilgstošam laikposmam un operatīvie pasākumi. Programmas izpildes rezultātā iegūtos līdzekļus paredzēts izlietot sociālo programmu un Valsts kontroles konsultatīvās padomes fonda finansēšanai.

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Kā mēs zinām (vai nezinåm)

savus likumus un saistības

Ineta Ziemele, LU Cilvēktiesību institūta direktora v.i.,

— “Latvijas Vēstnesim”

Kā mēs zinām vai nezinām savus likumus un starptautiskās saistības? — ar šādu jautājumu vajadzētu sākt ļoti daudzu sabiedrības un žurnālistu uzmanību piesaistījušu epizožu analīzi. Vienu no pēdējā laikā presē diskutētajām epizodēm ir jautājums par to, vai Austrālijas pilsonis (sekojošie izcelumi uzsver īpaši problemātiskus formulējumus no likuma viedokļa) Konrāds Kalējs ir vai nav tiesājams Latvijā par kara noziegumiem vai noziegumiem pret cilvēci.

30.septembra “Dienā” rakstā “Latvijas Ārlietu ministrija: nav pamata K.Kalēja tiesāšanai Latvijā” ir apgalvots, ka Ģenerālprokuratūrā nav konstatēti konkrēti fakti, ka K.Kalējs būtu veicis darbības, kas ir kvalificējamas kā kara noziegumi. Neesot arī faktu, kas apliecinātu, ka pret K.Kalēju izvirzīta oficiāla kriminālapsūdzība un viņš saukts pie kriminālatbildības. Līdz ar to secinājums ir vienkāršs. Saskaņā ar “starptautiskajām tiesiskajām normām, Latvijas un Austrālijas likumiem neesot likumīga pamata” lūgt Austrālijas pilsoņa K.Kalēja izdošanu.

Jāsaka tā: lai arī kā Latvijas valsts institūcijas mēģinātu izlikties, ka Latvijai nav nekāda sakara ar minēto personu, diemžēl mūsu pašu pieņemtais likums un valsts pamatprincipi nosaka ko citu. Tā, piemēram, Pilsonības likums nosaka, ka personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, ir Latvijas Republikas pilsoņi, ja tās reģistrējušās likumā noteiktajā kārtībā. Likuma pārejas noteikumu 1.punkts nosaka, ka ārvalstīs naturalizējušies Latvijas pilsoņi saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā arī pēc 1995.gada 1.jūlija, protams, ievērojot zināmus noteikumus. Tātad 1994. gada Pilsonības likums atzīst 1919.gada likuma “Par pilsonību” kārtībā piešķirtās pilsonības turpināšanos de iure uz nenoteiktu laiku vai arī līdz brīdim, kad persona savu pilsoņa statusu aktivē likumā noteiktajā kārtībā. Tāpēc ir nekorekti teikt, ka K.Kalējs ir tikai un vienīgi Austrālijas pilsonis. De iure viņš ir arī Latvijas pilsonis, ja vien viņš no Latvijas pilsonības neatsakās. Šāds Pilsonības likuma gars izriet no Latvijas valsts turpināšanās principa un no tā, ka mēs noliedzam jebkādas Latvijas okupācijas sekas. Tātad, ja Austrālija atņem K.Kalējam pilsonību, pamatojoties uz to, ka viņš to ieguvis ar viltu, K.Kalējs nepaliek bezpavalstnieks.

Starptautiskajās tiesībās ir atzīts princips, ka katra valsts aizsargā savus pilsoņus un neizdod tos ārvalstīm. Tāpēc jautājums par to, vai Latvijai nebūtu jāpieprasa K.Kalēja izdošana, ir pamatots. Tas kļūst neizbēgams risinājums, ja Austrālija atņem viņam pilsonību. To, vai K.Kalēja darbības ir vai nav kvalificējamas kā noziegums, demokrātiskā valstī izlemj tiesa. Papildus būtu jāatgādina, ka Latvija ir uzņēmusies saistības, kas izriet no Konvencijas par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Attiecīgajām valsts institūcijām būtu jāveic visi pasākumi, lai minēto konvenciju pildītu, kas šajā gadījumā nozīmē nevis a priori lēmumu pieņemšanu, bet gan materiālu vākšanu un sarunu uzsākšanu ar Austrālijas institūcijām. Iespējams, ka šo darbību rezultātā Ģenerālprokuratūrai ir jāierosina krimināllieta un jāuztur valsts apsūdzība. Šajā gadījumā Latvijas institūcijas neinteresē, vai pret minēto personu ir vai nav izvirzīta apsūdzība kādā citā valstī. Vēl absurdāk ir runāt par iestājušos kriminālatbildību. Latvijas institūcijas nevar pamatoties uz Austrālijas likumiem. Tā ir valsts suverenitātes principa pārkāpšana.

Latvijas institūcijām ir visas tiesības pieprasīt K.Kalēja izdošanu un tiesāt savu pilsoni Latvijā. Vai nevajadzētu uzdot arī jautājumu — vai Latvijas valsts institūcijām nav pienākums pieprasīt K.Kalēja izdošanu, jo jebkuram pilsonim ir garantēta savas valsts aizsardzība?