Mēs savā zemē un laikā

Agate Nesaule un viņas “Sieviete dzintarā”

LVU korporācijas Daugaviete dalībnieces kopā ar savu filistri Agati Nesauli (centrā) Rakstnieku savienības zālē Benjamiņa namā Foto: Jāzeps Danovskis

Savu Amerikas akadēmiskajā sabiedrībā un presē plašu atzinību guvušo autobiogrāfisko stāstu “A Woman in Amber” (“Sieviete dzintarā”) Agate Nesaule uzrakstījusi angļu valodā. Angliski viņa arī domā un sapņus redz, jo kara beigu cēlienā, kad mācītāja Nesaules ģimene pameta mājas Nītaurē un devās bēgļu gaitās, viņai bija tikai seši gadi, bet kopš divpadsmit gadu vecuma Agate Nesaule dzīvo Amerikā. Te izaudzināts dēls, aizstāvēta filoloģijas doktores disertācija un jau pie sešdesmit gadu sliekšņa sarakstīta šī pirmā grāmata, kas jaunlaiku literatūras profesorei atnesusi rakstnieces slavu. Parakstīts arī līgums par stāsta ekranizāciju. Apgāds “Jumava” grāmatu drīzumā laidīs klajā latviski Ingūnas Beķeres tulkojumā. Pašlaik Agate Nesaule ciemojas Latvijā, un otrdien, 14.oktobrī, Rakstnieku savienības zālē Benjamiņa namā viņa tikās ar saviem nākamajiem lasītājiem. Jo, kā sacīja “Jumavas” apgāda redaktore Sigita Kušnere, kaut arī grāmata vispirms iznākusi angļu valodā, to sarakstījusi latviete un tā arī domāta latviešiem.

Agate Nesaule izteica nožēlu, ka latviski viņa nerunājot tik labi, kā gribētu, taču viņas valoda ir gana kupla un krāsaina. Kaut arī klausītāju pilnajā zālē tikai daži bija grāmatu lasījuši, saruna par to izvērtās dzīva, asociācijas rosinoša.

Kā uzsvēra autore, tā ir grāmata par karu, bet ne par karavīriem. Tai vajadzētu kliedēt uzskatu, ka karš beidzas ar miera līguma parakstīšanu. Ka cilvēks var tā vienkārši atgriezties mājās un dzīvot tālāk, it kā kara nebūtu bijis. Grāmata ir par sievietēm un bērniem karā, par to, kā karš iespaido viņu dzīvi uz ilgiem gadiem. Un kā pēc kara jāmācās dzīvot pēc tam, kad pieredzēts tik daudz pazemojumu, tik liels posts. Tā ir grāmata par trimdu. Par piedzīvojumiem svešā zemē, kur tu neproti valodu un pret tevi izturas kā pret svešinieku. Tas ir mātes un meitas stāsts. Kā māte un meita ilgojušās būt tuvākas viena otrai, bet vēsture, karš to nav ļāvis. Un pārdomas par to, ka saviem vecākiem mēs varam tuvoties arī pēc viņu nāves, labāk iepazīstot un saprotot viņus. Kara laikā visa pasaule ir bez mātes. Un vēl ilgi paliek bez mātes. Paša kara šausmas ir tikai traģēdijas sākums. Tiem, kas paliek karā dzīvi, jāiemācās tikt pāri tai baiļu, dusmu, kauna un pāridarījuma sajūtai, ko nācies pārdzīvot.

Apjausma, ka viņai jākļūst par visa pieredzētā liecinieci, Agatei bijusi jau bērnībā. It kā kāds teiktu: “Tu nedrīksti aizmirst! Tev būs jāliecina par to, ko esi redzējusi!” Padomju okupācijas zonā Vācijā piedzīvotās šausmas viņai aptumšojušas dzīvi gadiem ilgi. Vārdos neizteiktais pārdzīvojumu smagums žņaudzis dvēseli. Tad viņa redzējusi mokošu sapni par gadus septiņus vecu zēnu, ko viņa ieslēgusi istabā un tur aizmirsusi. Pēc tam pārdomas: “Arī man bija septiņi gadi, kad mēs Vācijā gandrīz nomirām badā. Un bija dzeļoša pazemojuma sajūta, ka neviens tevi neuzskata par pietiekami vērtīgu, lai pabarotu un palīdzētu palikt dzīvam.” Agatei Nesaulei ceļu uz šo grāmatu palīdzējusi atrast psihoanalīze, kas viņu savedusi kopā ar ļoti labu psihoterapeiti, īstu cilvēka dvēseles pazinēju. Nākusi pārliecība, ka dziedināšana nevar notikt, paturot visu pie sevis. Kādam ir jāuzticas. Tā pagātnes sāpju mocītajā dvēselē atvērušās durtiņas pēc durtiņām, līdz radusies apjausma, ka savu sāpju nastu var uzticēt papīram.

Uz jautājumu, kā radies grāmatas nosaukums un ko tas izsaka, Agate Nesaule atbildēja:

— Nosaukumu ieteica redaktore. Un man tas iepatikās. Dzintars ir tik skaists, latviešiem tuvs. Un reizē metafora — dzintarā dažkārt redzamie kukainīši, mušiņas glabā miljoniem gadu vēsturi, saglabā mūsu pagātni, bet šī pagātne var arī mūs turēt kā sprostā, no kura nevaram tikt ārā.

Tagad Agate Nesaule rakstot grāmatu par Amerikas latviešiem:

— Sākums bija lustīgs, bet tagad tas romāns paliek drūmāks. Tur Amerikas tautiešu sabiedrībā nonāk arī viens Latvijas latvietis. Redzēs, kā viņi sapratīsies.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Nacionālajā teātrī — latvieķu klasika

Cik savāda gan ir pasaule! Vētra atbrāž pār jūru, satrako ūdeņus un izzūd tālumā. Bet jūra paliek. Un tā nav zaudējusi nevienu lāsīti no savām dzīlēm.

Ar šiem vārdiem beidzas Viļa Lāča romāna “Zvejnieka dēls” pirmā daļa. Ar tiem izskan arī tā jaunais dramatizējums Nacionālajā teātrī. Mākslinieciskais vadītājs un uzveduma režisors Edmunds Freibergs pēc pirmizrādes pastāstīja:

— Gatavojoties teātra 80. dzimšanas dienai, atgriežamies pie tiem literārajiem materiāliem, kam savā laikā bijusi būtiska nozīme teātra vēsturē. Sākām ar lugas “Skroderdienas Silmačos” atjaunojumu, sekoja izrādes “Ceplis”, “Barons Bundulis”, “Zaļā zeme”; tagad — “Zvejnieka dēls”.

Vēlējāmies uz tā laika problēmām palūkoties ar mūsdienu skatienu. Un izrādās, ka šajos darbos var atklāt daudz ko jaunu, interesantu, tās mūžīgās vērtības, kas arī šodien uzrunā skatītāju.

Vērienīgajā ansambļa uzvedumā spilgtus raksturus veido Normunds Laizāns Oskara lomā, Indra Roga — Anita, Ints Burāns — vecais Kļava, Aivars Bogdanovičs — Garoza. No romāna otrās daļas izrādē ienācis avantūrista tips — Piķieris, ko sulīgi parāda Rūdolfs Plēpis. Ir arī pavisam jauni tēli — divas zvejnieku sievas, kas ne tikai sasaista epizodes, bet iekļaujas arī darbībā, dzīvo līdzi Zvīņu ciema zvejniekiem priekos un bēdās.

Iestudējuma noskaņā ieaužas trīsdesmito gadu līksmās un romantiski smeldzīgās melodijas, kas atskanējušas līdz mūsdienām. Par tērpiem gādājusi māksliniece Ieva Kundziņa. Scenogrāfa Gunāra Zemgala vientuļā vētras priede stāsta par jūras vētrās ārdīto zvejas vīru sīkstumu.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars

Augšējā attēlā (no kreisās): Roberts Ceplītis (Osis), Oļģerts Šalkonis (Liepnieks), Rūdolfs Plēpis (Piķieris) un Arno Upenieks (Dūnis). Apakšējā attēlā pa kreisi: režisors Edmunds Freibergs. Attēlā pa labi — Normunds Laizāns Oskara lomā

Lilitas Ozoliņas benefice

Lilita Ozoliņa — Eda, Valdis Liepiņš — Elio Foto: Harijs Burmeistars

Mākslinieces Lilitas Ozoliņas daudzajām skatuves un kinolomām pievienojusies vēl viena. Dailes teātrī tapusi viņas benefices izrāde Aldo Nikolai traģikomēdija “Taurenīt, taurenīt...”. Sarežģīto Edas tēlu palīdzējis veidot režisors Romāns Kozaks no Maskavas. Abu mākslinieku radošā sadarbība sākās jau Krievu drāmas teātra izrādē “Nāves deja”, kas guvusi vairākus apbalvojumus.

Eda ir vientuļa sieviete, kas dzīvo ilūzijās, cenšoties pati sev dāvāt svētkus. Taču mājās ielaužas pagātnes vējš, un sabrūk sapņu pasaule. Jubilāres partneri ir Rēzija Liepiņa un Valdis Liepiņš, kuriem Romāns Kozaks paredz lielu nākotni.

Lilita Ozoliņa pēc izrādes atzina:

— Pati lielākā dāvana man ir darbs. Vai tas nav jauki, ka vairākas stundas neviens mani nevar dabūt nost no skatuves! Visvairāk man patīk mēģinājumu process. Šoreiz tas bija īpaši interesants. Kad man jau šķita, ka tēls uzbūvēts, režisors izsita pamatu zem kājām un sākām visu no jauna. Tas bagātina cilvēku. Labus vārdus gribu teikt par scenogrāfu Andri Freibergu, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku un horeogrāfi Allu Sigalovu.

Uzvedums nebūtu tapis bez mūsu labvēļiem. Šoreiz galvenie ir a/s “Turība”, “Ventspils nafta” un Komercbanka.

Aina Adermane