Pie pirmavotiem

Latvijas valsts un tās vīri

Kārlis Ulmanis,

sarakstē ar domubiedru

Šodienas laikraksta numurā noslēdzam pusotra mēneša publikāciju sēriju rubrikā “Pie pirmavotiem” par Kārļa Ulmaņa saraksti ar domubiedru Hermani Enzeliņu. Tas ir sākums rakstu sērijai, kas veltīta Latvijas valsts tapšanas 60.dzimšanas dienai 1918.gada 18.novembrī.

Paldies par nepilnu simtu atzinību par šo publikāciju. Paldies dažiem “antiulmanistiem” par viņu paustajām domām.

Saņemti arī vairāki ierosinājumi. Fragmentu no Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma Izglītības un zinātnes vēstures muzeja sabiedriskā vadītāja, pedagoģijas maģistra Aleksandra Lingarta vēstules jau publicējām. Šodien — divas Cēsu muzeja apvienības pētnieka Tāļa Pumpuriņa vēstules.

Cēsis 1997.gada. 11.IX

Labdien, ļ.cien. Timšāna kgs!

Vēlreiz gribu izteikt Jums atzinību par to lielo darbu, ko “Latvijas Vēstnesis” veicis, publicējot K.Ulmaņa vēstules H.Enzeliņam. Droši var teikt, ka pēc jubilejas tas būs nozīmīgākais un paliekošākais darbs. Normālos apstākļos tas būtu lielāka zinātnieku kolektīva ilgstošs darbs. Zinot, cik sarežģīti sagatavot publicēšanai bieži grūti salasāmā rokrakstā rakstītās vēstules, pilnīgi saprotams, ka no kļūmēm izbēgt nevar.

Tā, “LV” 28.VIII 97. publicētā K.Ulmaņa vēstulē no Leipcigas 1903.g. 1/14XI ir jābūt nevis V.Krieviņa dēls, bet v[on]Knīrima dēls, (ievērojamā baltvācu agronoma Vilhelma fon Knīrima dēls).

Ļoti vērtīgs materiāls ir arī K.Ulmaņa “Pēdējo dienu notikumi”, kurš, šķiet, šeit pirmo reizi publicēts pilnībā. K.Ulmaņa darbu izlasēs tas saīsināts, bet bibliotēkās tieši šī numura parasti komplektos trūkst. Acīmredzot jau tūlīt pēc iznākšanas tas konfiscēts. Vispār par Ulmaņa pirms Latvijas valsts rakstīto un teikto ir ļoti nepilnīga informācija, tādēļ arī šajā aspektā Jūsu laikraksts ļaus daudz ko precizēt.

Daļa (fragmentāri) no K.Ulmaņa un H.Enzeliņa sarakstes saglabājusies Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Baltijas lauksaimnieku biedrības fondā (F.Nr.4856), īpaši, kas attiecas uz 20.—30.gadiem, ir arī agrāka perioda vēstuļu novilkumi. Nosūtu Jums divu vēstuļu novilkumu kopijas.

Tā kā Jūs cenšaties apkopot visu informāciju par K.Ulmaņa jubileju, tad nosūtu arī savu 1997.g. 4.septembrī Priekuļos nolasīto referātu.

Ar cieņu — Tālis Pumpuriņš

Valmiera 1997.g. 14.X

A.god. Timšāna kgs!

Vēlreiz izsaku atzinību par K.Ulmaņa vēstuļu publicēšanu. Tā kā man ir iespējams salīdzināt gan vēstuļu kopijas un “Latvijas Vēstneša” publikācijas, tad iespēju robežās vēlos palīdzēt novērst publikācijā konstatētās neprecizitātes un kļūdas. Daļa no tām radusies tādēļ, ka publikācija gatavota no kserokopijām, kur dažreiz pie pastiprināta kontrastainuma sakopēts vienā lapā divu lapu teksts. Bez tam dažkārt redzams, ka vēstuļu oriģinālā lapaspusei otrā pusē rakstītais teksts izspiedies cauri uz 1.lpp., kas dažkārt ļoti apgrūtina teksta izlasīšanu. Personu precizēšanu man atviegloja tas, ka bija iespējams salīdzināt publikāciju ar arhīvu dokumentiem un tā laika presi. Būtu vēlami, lai šie labojumi un papildinājumi kaut kādā veidā tiktu publicēti. Tas jau nemazinātu Jūsu publikācijas nozīmīgumu un reāli domājošam lasītājam skaidrs, ka tik apjomīgu darbu publicēšanas sagatavošanā bez kļūdām un neprecizitātēm neiztikt. Var jau būt, ka atradīsit kādu labvēli, kurš atbalstītu vēstuļu izdošanu atsevišķā grāmatā, tad es neatteiktu palīdzēt pie vienas otras neskaidrības precizēšanas. Vēlu veiksmi.

Ar cieņu — Tālis Pumpuriņš

Patiesi sirsnīgs paldies kolēģim Tālim Pumpuriņam par patiešām rūpīgu darbu.

Laikraksts “Latvijas Vēstnesis” nevar izpildīt zinātņu akadēmiju vai apgādu pienākumus — izdot K.Ulmaņa un Hermaņa Enzeliņa sarakstes zinātnisku izdevumu. Paldies par labiem vēlējumiem šāda izdevuma veidošanā. Varam ieteikt vienu zinošu cilvēku — Tāli Pumpuriņu.

Laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” nevaram atbildēt arī uz daudzajiem šeit atsūtītajiem vai pa tālruni izteiktajiem jautājumiem.

Noslēdzot šo saraksti, atbildam uz dažiem jautājumiem.

No Hermaņa Enzeliņa biogrāfijas

“LV” publicētā H.Enzeliņa autobiogrāfija ietver tikai viņa dzīves gadus līdz trimdas sākumam. Par tālāko tad no viņa laikabiedra atmiņām, kas publicētas ASV izdotajā grāmatā “Atskats Trikātas novada vēsturē”.

Raksta Leons Liepiņš, “Herrenwyk” nometnes vadītājs Vācijā

Lībekas pilsētas nostūrī, latviešu nometnē “Herrenwyk” savas trimdas gaitas kopā ar citiem tautiešiem vada sirmais Tēvzemes balvas laureāts Hermanis Enzeliņš. Kaut gan Visvarenais viņu pievedis astotā gadu desmita slieksnim, mēs viņu redzam darbīgu un rosīgu. Ja agrā rīta stundā gadās paiet garām barakai, kur mīt Enzeliņš ar sievu un sievas māsu, jūs redzat aiz loga biezai grāmatai pārliekušos stāvu, kam vienā rokā palielināmais stikls, bet otrā zīmulis vai spalva, ar ko viņš laiku pa laikam rūpīgi kaut ko pieraksta burtnīcā. Tad jūs zinat, ka Hermanis Enzeliņš vai nu gatavo priekšlasījumu par kādu vēstures tematu, lai tad to vēlāk celtu priekšā nometnes saimei priekšlasījumu vakaros, vai studē grāmatu grāmatu, ko viņš pārzin tikpat labi, kā savas zemes vēsturi.

Hermanis Enzeliņš arī trimdā nav apklusis nodarboties kā senatnes pētnieks. Lībekas pilsēta, kurai daudzējāda līdzība ar mūsu sirmo Rīgu, nedod viņam miera. Viņš izpētī baznīcu, seno celtņu vēsturi un muzejus, lai pēc tam, sapulcinājis pulciņu tautiešu ap sevi, vestu tiem rādīt redzēto un izpētīto.

Kad redzu sirmo kaugurieti lēniem, mazliet pasmagiem soļiem izejam pa nometnes vārtiem, tad zinu, ka tā nav tikai vienkārša pastaiga. Tai jābūt ar noteiktu mērķi, un tā tas arī ir. Izgājis cauri tuvākam ciemam, Enzeliņš atrod vācu senču kapenes — milzīgus akmens bluķus. Mājās pārnācis, viņš zina pastāstīt, kad un kā kapenes cēlušās, velk paralēles ar senču kapenēm tēvu zemē un, šķiet, redz paša ierosinātos Valmieras pilskalna izrakumus.

Dažas rindkopas no agronoma Kārļa V.Liepiņa uzrakstītā

Tautas balvas laureāts Hermanis Enzeliņš, kā svētīgu mantojumu no saviem senčiem, Brāļu draudzes locekļiem, dzīvē un darbā līdzpaņēmis kristīga cilvēka godīgumu, vienkāršību un centību, alkohola nelietošanu un nesmēķēšanu. Arī pats laureāts ir aktīvs Brāļu draudzes loceklis.

Ar minētām rakstura īpašībām, pie kurām vēl pievienojas rūpība, taupība un pašaizliedzība, izskaidrojama sabiedrības pilnīga uzticība, kas tika viņam dāvāta visā darba mūžā, kā sabiedrības mantas apsaimniekotājam, vairotājam, glabātājam un biedrību priekšniekam. Šo uzticību Hermanis Enzeliņš arī pilnīgi attaisnoja. Kā uzticības vīrs un izdarītājs Hermanis Enzeliņš pieskaitāms novadu vadoņu — goda vīru — augstai šķirai. Visu savu darba mūžu viņš ir kopis un sludinājis lauksaimnieku kopdarbību un vienotību, — bijis latviešu zemniecības ideologs. Lauksaimniecības praksē Hermanis Enzeliņš ievingrinājis saimnieka aci redzīgu un attīstījis vadītāja spējas, kas viņam lieti noder, vēlāk vadot saimnieciskus uzņēmumus un daudzās viņa paša nodibinātās biedrības.

Hermaņa Enzeliņa nodibinātās biedrības un pasākumi:

1) Kauguru bezmaksas bibliotēka — 1896.gadā.

2) Kauguru lauksaimnieku biedrība — 1898.gadā, 1908.gadā to pārveido par Baltijas lauksaimnieku biedrību, kas pastāv visu Latvijas neatkarības laiku.

3) Kauguru — Mūrmuižas krājaizdevu sabiedrība — 1900.gadā. Pēc Pirmā pasaules kara tika pārdēvēta par Baltijas lauksaimnieku biedrības krājaizdevu sabiedrību.

4) Žurnāls “Lauksaimnieks” — dibināts 1903.gadā. Iznācis 1904. un 1905.gadā. Redaktors Hermanis Enzeliņš, īsu laiku (1905.g.) līdzredaktors — Kārlis Ulmanis.

5) Vidzemes tvaika kuļmašīnu īpašnieku biedrība — dibināta 1908.gadā.

6) Mēnešraksts “Zeme”, Baltijas lauksaimnieku biedrības izdevums. Iznāca no 1910.gada līdz 1919.gadam un no 1924.gada līdz 1940.gadam. Redaktors Hermanis Enzeliņš, izņemot 1914. un 1915.gadu, kad redaktors bija Kārlis Ulmanis.

7) Valmieras lauksaimnieku ekonomiskā biedrība — 1910.g. Tā 1915.gadā pārveidota par Baltijas patērētāju biedrību. Vēlāk — Valmieras patērētāju biedrība.

8) Sabiedrība “Zeme”, grāmatu veikals un spiestuve, dibināta 1917.gadā.

9) Baltijas lauksaimnieku zirgaudzētāju sabiedrība.

10) Vidzemes cukurbiešu audzētāju biedrība.

11) Valmieras 1.laukkopības biedrība.

12) Tālavas senatnes pētīšanas biedrība — 1938.gadā.

Pie Hermaņa Enzeliņa nodibinātām iestādēm vēl jāmin Baltijas lauksaimnieku biedrības divgadīgā lauksaimniecības skola, kas atradās ar agrāro reformu biedrībai piešķirtā Lucas muižiņā, Valmieras tuvumā.

Nozīmīga ir bijusi Hermaņa Enzeliņa līdzdarbība Rīgas (no 1920.g. Latvijas) lauksaimniecības centrālbiedrības dibināšanas sapulcē 1905.gada janvārī. 1906.gada jūlijā valdība apstiprināja statūtus. Hermani Enzeliņu ievēlēja par centrālbiedrības pirmo priekšnieku. 1915.g. Hermanis Enzeliņš uzņēmās Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejas priekšnieka pienākumus.

Vēstules, kur Enzeliņa vārds bijis rakstīts ar burtu d (Endzeliņš), Hermanis nav vaļā taisījis un nodevis atpakaļsūtīšanai. Visus preču pasūtinājumu dokumentus Hermanis Enzeliņš rūpīgi skatījis cauri un, būdams apdomīgs, nereti samazinājis gabalu skaitu vai preču svaru. Taupīgs būdams, jaunākiem veikalu darbiniekiem maksājis mazas algas, kāpēc ne katrreiz to darbs ir bijis pietiekoši labs. Tā, piemēram, veikals uzpircis metāllūžņus. Lai, pārdodot tālāk, par tiem varētu iegūt augstāko samaksu, tiem bijis jābūt pareizi sašķirotiem. Šis darbs būtu bijis uzdodams jaunākiem darbiniekiem. Kad pienākusi šķirošanas reize, to Hermanis Enzeliņš nav uzticējis nevienam: to izdarījis pats. Šo darbu viņš veicis ar tādu nopietnību, ka neviens nav drīkstējis traucēt.

Kad Hermanis Enzeliņš ievēlēts par Valmieras Austrumu draudzes priekšnieku, viņš saņēmis baznīcu ar lieliem parādiem. Dāmu komiteja rīkojusi bazāru. Pirms bazāra Hermanis Enzeliņš iedevis P.Nodievam baznīcas ziedojumu vākšanas listi un aizsūtījis viņu uz Rīgu pie to ārzemju firmu pārstāvjiem, no kurām pirktas preces. Brauciens bijis sekmīgs un P.Nodievs atgriezies no Rīgas ar pāris tūkstošiem latu baznīcai par labu. Šī summa pasteidzinājusi baznīcas parādu samaksu.

Par Hermani Enzeliņu jāsaka, ka starp viņa laika zemniecības un lauksaimniecības novadu vadoņiem, viņš ieņem visizcilāko vietu ar savu plašo, vispusīgo, panākumiem bagāto darbību. Latviešu lauksaimniecības vēsturē viņš iegājis kā izcils organizators, godīguma, vadoņa krietnības un pašaizliedzības paraugs, kas apmēram 45 darba gados visu sevi ziedojis bez atlikuma savai tautai.

Svarīga ir vadoņa prasme izraudzīt sev spējīgus līdzstrādniekus, darbīgus, pašaizliedzīgus lietpratējus, kas darbā iet ar sajūsmu. Šāda prasme ir bijusi H.Enzeliņam.

Hermanim Enzeliņam ir piemitusi liela darbu veicēja īpašība — prasme savu darbu organizēt, laiku iedalīt un lietderīgi to izlietot. Šajā ziņā viņš tiešām sasniedzis izcilu meistarību.

Tēvijas balvas laureāts Hermanis Enzeliņš vēl apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu.

Vācijā, trimdā, pirmo laiku pavada Herrenwyk'as nometnē pie Lībekas. Nometnes pārorganizējot, Hermanis Enzeliņš nonāk Fareles (Varel) nometnē.

Hermanis Enzeliņš miris 1953.gada 14.novembrī 86 gadu vecumā, apglabāts Geesthacht'as kapos pie Hamburgas.

Ar Hermani Enzeliņu iepazinos Vācijā, satikāmies dažas reizes. Pēdējo reizi viņu apciemoju Fareles nometnē 1949.gadā. Mūsu sarunas ilga vairākas stundas. Pēc viņa nāves saņēmu man novēlēto autora eksemplāru “Atskats Trikātas novada vēsturē”, kā arī divus manuskriptus: 1) “Zemnieku nemieri Kauguru muižā 1802.gadā” un 2) “Daži skati manas dzimtenes pagātnē”. Jutos ļoti pagodināts par sādu uzticību un esmu pateicīgs AKA's apgādam par iespēju grāmatu no jauna izdot, kā arī publicēt divus minētos manuskriptus līdz ar Hermaņa Enzeliņa autobiogrāfiju, kuras oriģināls glabājas Vesterosas pilsētas bibliotēkā (Vāsteras Stadsbiblioteket), Zviedrijā.

Par Kārļa Ulmaņa darbu bibliogrāfiju

Var izteikt tikai nožēlu, ka septiņus gadus pēc Atmodas nav uzrakstīta Kārļa Ulmaņa darbu bibliogrāfija. Tādēļ interesentiem izmantojami vienīgi 1937.gadā Ramaves apgādā izdotie Krišjāņa Ancīša un Aleksandra Jansona “Dati par Dr. Kārļa Ulmaņa dzīvi un rakstiem”. Sastādītājs Krišjānis Ancītis savu veikumu vērtē kritiski. Tas atbilst īstenībai arī šodienas skatījumā un liecina par autora godprātību. Citēsim dažas rindas no Krišjāņa Ancīša rakstītā.

“Esmu uzņēmies sastādīt, cik iespējams, pilnīgu Dr. K.Ulmaņa rakstu rādītāju. Šai darbā esmu izmantojis Valsts bibliotēkas bibliografiskos materiālus. Par atļauju izlietot arī neiespiestos rakstus sirsnīgi pateicos bibliotēkas direktoram M.Stumberga kungam un bibliografijas autoram A.Ģintera kungam, bet par laipnu pretimnākšanu darbā bibliotēkas darbiniekiem. Ļoti vērtīgus aizrādījumus esmu saņēmis no Baltijas Lauksaimnieku biedrības priekšnieka H.Enzeliņa kunga, dažas ziņas arī no ģimnazijas direktora J.Lapiņa kunga, par ko šai vietā izsaku jo sirsnīgu pateicību. Viens otrs raksts gan būs palicis neuzrādīts. Vienkārt, trūkst laikam dažu Dr. K.Ulmaņa ārzemēs iespiesto rakstu, jo speciālā lauksaimniecības literātūra man nav tik pazīstama, lai visiem rakstiem nāktu uz pēdām. Bet arī kāds Latvijā iespiests raksts varētu būt palicis nereģistrēts, īpaši ja ņem vērā, ka Dr. K.Ulmaņa rakstu skaits nav vis mazais. Par norādījumiem un šeit nepieminētiem rakstiem būšu pateicīgs un izlietošu tos turpmāk. Daudzi Dr. K.Ulmaņa raksti ir vairākkārt iespiesti, daži arī ar citādu virsrakstu. Tos centos identificēt un reģistrēt vienkopus, bet varētu būt, ka kāds arī vairākās vietās atzīmēts. Arī ziņas par pēdējo (1937.) gadu būs turpmāk papildināmas. Ceru tomēr, ka arī šādā veidā bibliografija varēs pakalpot. Zināms, ar visu Dr. K.Ulmaņa darbību nevarēs iepazīties tikai no viņa rakstiem. Vērtīgu materiālu nākamajam vēsturniekam un biografam sniegs vēl nepublicētās vēstules. Par lielā valstsvīra darbību liecības atradīs arī likumos, rīkojumos un dokumentos, bet tos nevaru ietilpināt bibliografijā, kas reģistrē tikai autora literāros sacerējumus. Tāpēc arī šeit varējām uzņemt tikai Dr. Kārļa Ulmaņa grāmatas, periodikā ievietotos rakstus un runu atreferējumus.”

Šajā patiešām nepilnīgajā rādītājā ietvertas 758 Kārļa Ulmaņa publikācijas. Trīsdesmito gadu beigās Kārļa Ulmaņa runas un rakstus kārtoja Jānis Rudums. Diemžēl iznāca tikai pirmais un piektais sējums. Pirmajā sējumā publicētās bibliogrāfiskās piezīmes lieti noderēs šodienas zinātniekiem. Taču sējumā nav iekļautas visas K.Ulmaņa publikācijas šajā laikaposmā (1899—1918). Arī piektais sējums nepilnīgi raksturo Kārļa Ulmaņa devumu.

Par K.Ulmaņa saraksti

ar domubiedru Hermani Enzeliņu

“LV” izmantoja tikai Hermaņa Enzeliņa mazmeitas Olitas Šmites–Enzeliņas vēstuļu kolekciju. Kā jau vairākkārt minējām, šajā vēstuļu kopumā bija tādas, kurām trūka sākuma vai nobeiguma.

Paldies vēlreiz zinātniekam Tālim Pumpuriņam par viņa pakalpojumiem — vēstuļu papildinājumiem. Tos redakcija labprāt nodos grāmatas veidotājiem.

Uzskaitīsim ieviesušās kļūdas uzvārdu rakstībā, kuras mums palīdzēja apzināt Tālis Pumpuriņš:

“LV” 28.08.1997.

V.Krieviņa vietā jābūt v[on] Knīrima dēls

“LV” Nr.217, 04.09.1997.

Skrāpiņš vietā jābūt Skrastiņš [Pēteris], viņš bija tipogrāfijas īpašnieks Valmierā. Uzvārds kļūdaini publicēts arī “LV” Nr.224.

Ērģemes spiestavām vietā jābūt Ērģemes Sprieslavām (Kārklīša māju nosaukums).

“LV” Nr.223, 10.09.1997.

Bērzin. Bergs vietā jābūt Bērzm. Bergs — domāts Bērzmuižas saimniecības agronoms, “Zemkopja” redaktors Jānis Bergs, vēlāk profesors.

“LV” Nr.250, 01.10.1997.

Gartenbauverain (Landmann) vietā jābūt (Lassman), domāta Friča Lasmaņa vadītā Rīgas Dārzkopības biedrība.

Ausberģis vietā jābūt Ansberģis, domāts advokāts Jānis Ansbergs.

(nobr. Antons) vietā jābūt adv. Antons, domāts advokāts Mārtiņš Antons.

“LV” Nr.251/252, 02.10.1997.

Lacenieka kgs vietā jābūt Siecenieka kgs, domāts Pēteris Siecenieks,

agronoms Štarcs vietā jābūt Starcs, vēlākais JLA profesors Pēteris Starcs.

“LV” Nr.255/257, 07.10.1997.

Emīls Solmanis vietā jābūt Emīls Zolmanis. Viņš bija Latvijas lauksaimniecības atašejs Rietumeiropā.

1922.gada 11.marta vēstulē (?)kgs vietā jābūt Duņēna kgs. Viņš bija Zemkopības ministrijas mērnieks.

Sirsnīgs paldies visiem par sadarbību!

Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents,

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas Akadēmiskās izglītības

un zinātnes personāla nodaļas loceklis Dr. Sigizmunds Timšāns

Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1919.gadā

Kārlis Ulmanis draudzīgā sarunā ar lauksaimniekiem

Hermaņa Enzeliņa un viņa sievas Marijas kaps Geesthacht'as kapsētā Vācijā “Latvijas Vēstneša” publikācija.

Dr. Sigizmunds Timšāns, “LV” informācijas redaktors