MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Lietuva 450 gadus zem grāmatas buras

Tik dažādie baltu

iespiestā vārda likteņi

Piektdien, 10. oktobrī, Lietuvas vēstniecība Latvijā svinīgā sarīkojumā godināja pirmo lietuviešu grāmatu — 1547. gadā Karalaučos Martina Mažvīda iespiesto “Katehismu”.

Pētera baznīcā Rīgā sanākušos ar rindām no Justina Marcinkeviča drāmas “Mažvīds” uzrunāja Dailes teātra aktieris Ivars Kalniņš, dzeju deklamēja Rīgas lietuviešu skolas audzēkņi, par grāmatniecību pārdomās dalījās Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, vārdu un mūziku mākslas pārdzīvojumā brīnišķīgi savienoja kamerkoris “Aidija”, diriģenta Roma Gražiņa vadībā, atskaņojot lietuviešu skaņraža B.Kutavičus oratoriju “No jātvingu akmeņiem”. Mūziku nevar izstāstīt, tā ir jādzird, bet Viļņas jauniešu kora dzidrās balsis un vienlaikus arī tautas mūzikas instrumentu spēle dažbrīd radīja iespaidu, ka tik tiešām šķeļas ļaunas varas noburtie akmeņi un kāpj laukā izzudusī baltu cilts jātvingi. Lai gan patiesībā jau gluži bez pēdām jātvingi nav izgaisuši — viņi turpinās lietuviešos un daļēji arī baltkrievos. Tāpat kā zemgaļi un kurši — latviešos un lietuviešos.

Tautas pirmās grāmatas svētki. Nav prātā, ka līdzīgas svinības jelkad būtu rīkotas latviešu pirmajam iespiestajam vārdam. Varbūt tālab, ka par mūsu pirmo grāmatu ir tikai aptuvenas ziņas, ko sniedz Ziemeļvācijas pilsētas Lībekas domdekāna Johannesa Branda 1525. gada 8. novembra pieraksts.

Kādā iebraucamā vietā aizdomīgam tirgonim, kas devās uz Rīgu, katoliskās varas kalpi atņēmuši “vāti pilnu ar luteriešu grāmatām ar misēm parastajā livoniešu, latviešu un igauņu valodā”. No šī ieraksta nav īsti skaidrs, vai tirgoņa vātī bijuši trīs iespiedumi katrs savā valodā vai arī viens kopīgs trīsvalodu sējums. Jādomā, ka visa atņemtā krava ir iznīcināta un līdz Rīgai nav nonākusi, jo līdz šim neviena 1525. gadā iespiestā grāmata nav atrasta.

Vai ir cerības, ka latviešu un igauņu pirmo grāmatu var uziet arī pēc tik daudziem gadsimtiem? Maz ticams, tomēr brīnumi notiek. Jo arī Martina Mažvīda “Katehisms” tika izcelts no senatnes putekļiem 1946. gadā Odesā un pēc tam nonāca Viļņā.

Tieši Viļņā 1585. gadā ir iespiests cits “Katehisms” — pirmā grāmata latviešu valodā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Bet arī šī izdevuma vienīgā eksemplāra nav Latvijā — lai uz to paraudzītos vai varbūt pat paturētu rokā, jābrauc pāri jūrai uz Stokholmu. “Katehisms” latviešu valodā iespiests 1585. gada septembrī vai oktobrī 1002 eksemplāros, iespiedējs par darbu saņēmis 6 guldeņus.

Bet atgriezīsimies pie Martina Mažvīda (ap 1510—1563) grāmatas, lai uz to palūkotos rakstnieka Justina Marcinkeviča skatījumā: “Mažvīda personība, viņa ideja un laiks sen saistīja manu uzmanību. Pasaules daļa, ko viņš atrada un nodeva mūsu rokās, — tā ir liela, neaptverama, mūžīga. Grāmata! Nezinu, ko vēl vairāk var izdarīt cilvēka labā, humānisma un progresa labā, lietuviskā vārda labā. Vai tas nebija viņš, kas deva mums balsi mūžībā, uzrunādams mūsu sirdis tik intīmi, silti un tieši: “Brāļi un māsas, ņemiet mani un lasiet!”

Vēsture diemžēl saglabājusi ļoti nedaudzas ziņas par Mažvīdu un viņa darbību. Nav pat zināms viņa dzimšanas datums un vieta. Mums ir maz avotu un pieminekļu, kas liecina par to laiku kultūru un sadzīvi, maz sociālu, reliģisku, tautisku un citu ideoloģisku priekšstatu. Tādēļ, restaurējot laikmetu un cilvēkus, ne reizi vien nācās ņemt talkā analoģiju, balstīties uz intuīciju, uz fantāziju.

Taču rakstnieks nav vēsturnieks. Viņam svarīga nevis sadzīve, bet cilvēka un notikuma jēga. Ceru, ka esmu atradis un sapratis Mažvīda varoņdarba galveno ideju, kas apgaismo viņa dzīvi un darbību ar nedziestošu mūžības gaismu. Mūsdienu valodā izsakoties, tā būtu nacionālā pienākuma ideja. Tajā ieskauta, vēstures ausmā pukst traģiska, mīlestības un ciešanu pilna, vāja un stipra, maza cilvēka sirds.”

Martina Mažvīda “Katehismā” ir skanīga un lokana lietuviešu valoda, kādu to runāja pirms 450 gadiem. Latviešiem šajā ziņā paveicies daudz mazāk. Tiem vācu mācītājiem, kas stāvēja pie latviešu pirmo grāmatu šūpuļa, galvenā dziņa viņu kopumā svētīgajam darbam nebūt nebija “nacionālā pienākuma ideja”. Te lietuviešiem ir daudz vairāk laimējies. Tāpat ir arī ar pirmo sava tautieša daiļliteratūras sacerējumu — Kristijona Donelaiša poēmu “Gadalaiki”, kas pabeigta 1785. gadā, bet pirmoreiz iespiesta 1818. gadā.

Mūsu tautu grāmatniecība pavisam atšķirīgos virzienos attīstījās no 1863. gada līdz 1905. gadam, kad gandrīz pusi gadsimta Lietuvā Krievijas cara valdība aizliedza iespiest grāmatas ar latīņu burtiem. Gluži bez iespiestā vārda lietuvieši nepalika — viņu grāmatas slepeni iespieda kaimiņnovados, arī Latvijā, un uz Lietuvu nogādāja īpaši grāmatnesēji — gara gaisma bija kļuvusi par kontrabandas preci.

Bet viss sākās ar Martinu Mažvīdu. Un tāpēc vēl viens izvilkums no Justina Marcinkeviča “Dienasgrāmatas bez datumiem”:

“... cik daudz vajag zināt par vēsturisko personību, par laikmetu, kurā tā dzīvojusi! Daudz vairāk, nekā īstenībā vajag. Joprojām glabāju burtnīcu, kurā esmu atzīmējis šo un to, vākdams materiālus “Mažvīdam”. Kā tikai nav tai burtnīcā! Atveru un lasu:

“1534. g. uzbruka siseņi. Arī Viļņas apkaimē tos redzēja lidojam. Tas notika mūsu grēku dēļ.

1542. g. 10. oktobra naktī bija zīmes debesīs: parādījās daudz gaišu stabu, tie staigāja, saplūda vienā lielā stabā un izšķīrās — uz ziemeļiem un uz dienvidiem.

1544. g. 24. februārī bija Saules aptumsums, kas ilga aptuveni pusotras stundas. Tumsa nāca no rietumiem.”

Es neizmantoju šīs debesu soda vēstošās zīmes. Taču Mažvīda laikos tas varēja būt “briesmīgs” arguments kāda sprediķotāja mutē. Vai arī iegansts, lai sarosītos tautas tumšais, aizspriedumainais prāts. Redzams, tiku domājis par tādu fonu drāmai. Neietilpa, bet, kas zina, varbūt tas viss balstīja mani, rakstot ainu par dominikāņu pazemi, kur Mažvīds cīnās ar sāpju apvārdošanu...”

Jau pēc koncerta rodas iespēja aprunāties ar kamerkora “Aidija” diriģentu Romu Gražini. Izrādās, ka viņa vadītie jaunieši nebūt nav profesionāli mūziķi, bet gan skolēni un studenti, kam pamataicinājums — tēlotāja māksla. Tā apgūta M.K.Čurļoņa mākslas skolā Viļņā, bet mūzika šai mācību iestādē ir blakuspriekšmets, lai veidotu vispusīgas personības.

Grāmatas ir domu kuģi — tā teicis Frensiss Bēkons. Lietuva jau 450 gadus cauri vēstures bangām dodas uz priekšu zem grāmatas buras. Latviešiem šāds laika posms ir it kā vēl pārdesmit gadu garāks. Un var jau gadīties, ka arī mēs reiz aizkuģojam līdz savas pirmās grāmatas svētkiem. Turklāt tie varētu risināties jaunuzceltajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Jo Andris Vilks ir cerību pilns, ka Gunāra Birkerta gara gaismas klēts visā drīzumā tomēr iegūs reālas aprises Daugavas kreisajā krastā.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors,

arī biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” valdes priekšsēdētājs

Igaunijas tautsaimniecība

attīstås sekmīgi

Budžeta projekts nodots parlamentā

(kopapjoms 14,459 miljardi kronu

Valsts parlamentā iesniegts 1998. gada valsts budžeta projekts, no kura var secināt, ka nākamā gada ienākumi būs 1,877 miljoni kronu jeb, salīdzinot ar šo gadu, par 14,9 procentiem vairāk.

Pēc finansu ministra Marta Opmana vērtējuma, budžeta optimistisko prognožu pamatā ir Igaunijas ekonomikas sekmīgā attīstība. Pamatojoties uz ekonomikas augšupeju šī gada pirmajā pusē, ministrija 1998. gadā prognozē iekšzemes kopprodukta pieaugumu par 5,5 procentiem. Līdztekus tiek prognozēta arī preču cenu lēnāka augšana un eksporta straujāks pieaugums salīdzinājumā ar importu. Patēriņa preču cenu pieaugums nākamgad tiek prognozēts vidēji par 9,6 procentiem.

1998. gadā valdības programmā paredzēts saglabāt līdzšinējo nodokļu līmeni un pašlaik pastāvošo nodokļu sistēmu. Ienākuma nodokļa lielums arī nemainīsies, ja akcīzes daļa budžeta ienākumos palielināsies un gada nodokļu daļa mazināsies. Izdevumu daļā valdība sola turpināt līdzekļu taupības un racionālas izmantošanas politiku.

Valsts pārvaldes izdevumi nākamgad netiks palielināti, bet saglabāti šī gada līmenī, tikai saimnieciskos izdevumus ir paredzēts paaugstināt par 5 procentiem. Līdz ar to valsts ierēdņu algas var paaugstināt tikai uz saimniecisko izdevumu taupīšanas rēķina.

Sarežģītajā valsts budžetā ir iecerēts izdalīt vairāk līdzekļu reģionālās attīstības veicināšanai, aizsardzības spēku un iekšējās kārtības stiprināšanai, integrācijai Eiropas Savienībā, tāpat arī muitas darba un nodokļu iekasēšanas uzlabošanai.

Pēc premjera Marta Sīmana vārdiem, budžetā ir piešķirti līdzekļi investīciju palielināšanai apriņķos. Izņemot Sāremā un Harjumu, pārējos apriņķos investīcijas ir ievērojami palielinātas. Dažos apriņķos pat no trim līdz astoņām reizēm.

Caurmērā par 14 procentiem palielināts skolotāju un par 10 procentiem kultūras darbinieku algu fonds.

Pēc vienošanās ar valdību nākamā gada septembrī skolotāju algas tiks pārskatītas. Tad šos līdzekļus atradīs jau uz Izglītības ministrijas izglītības sistēmas sakārtošanas un efektīvas darbības rēķina.

Budžeta kārtējo rēķinu segšanai valdība nav paredzējusi ņemt papildu aizņēmumus.

Kopumā ieņēmumos plānots iegūt 14,46 miljardus kronu.

Izdevumi 1998. gadā salīdzinājumā ar 1997. gadu

Valsts pārvalde — 1218 +11,1

Valsts aizsardzība — 829 +12,6

Kārtības nodrošināšana — 1477 + 11,0

Tiesību aizsardzība — 615 +12,9

Izglītība — 2347 +11,0

Kultūra un māksla — 748 +14,4

Sports — 50 +19,9

Zinātne — 280 +16,7

Sociālā aprūpe — 2349 +22,8

Veselības aizsardzība 282 +3,3

Sabiedrības aizsardzība — 202 +13,1

Zemes ierīcība — 92 +13,1

Zemes, mežu un zvej-

niecības attīstība — 471 +16,9

Transports un sakari — 1393 +16,0

Aizņēmumu atgūšana — 300 +59,3

Mācību aizņēmums — 30 —

Integrēšanās Eiropas

Savienībā — 65 +61,1

Valdības rezerves fonds — 50 –70,7

Ekonomikas stabilizācijas

fonds — 54 +100,0

u.c.

Turklāt Finansu ministrija prognozē 1998. gadā šādu cenu pieaugumu:

elektrībai — par 25%,

motoru degvielai — par 14%,

alkoholam un tabakai — par 13,3%

Preču un pakalpojumu cenas kopumā pieaugs par 6,8%, tai skaitā:

preces — 6,8%,

pakalpojumi — 10,7%,

patēriņa preču indeksa pieaugums — 9,6%.

“Kādu valsti mēs vēlamies"

Septiņu igauņu politiķu

paziņojums — manifests

Septiņi igauņu politiķi vēršas pie tautas ar manifestu “Kādu valsti mēs vēlamies?”, ko atklātībai nodeva Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess. Daudzi uzskata, ka tas ir sākums jaunas labējas partijas radīšanai, bet Ilvesa kungs šīs runas nosaucis par baumām, esot radusies nepieciešamība pievērst lielāku uzmanību sociālpolitikai.

Igaunijas valsts un sabiedrība ir nonākusi laika posmā, kad nepieciešams lemt, kāda turpmākā valsts attīstība atbilst mūsu tautas interesēm.

1997.gada rudens nav tāds pats kā rudens 1992.gadā. Politika, kāda bija vajadzīga, lai lauztu padomju tradīcijas un atjaunotu Igaunijas ekonomiku, prasa pilnveidojumu. Ir nepieciešama politika, kas atbilstu valsts turpmākajai attīstībai.

Igaunijas pirmo valdību radītā sabiedrība ir jāattīsta tālāk, izveidojot to par cilvēcisko vērtību aizstāvošu, līdzsvarotu mūsdienīgu sabiedrību, kur viena uzvara nenozīmē otra zaudējumu. Tādēļ mums ir saudzējoši jāizturas pret esošo, radot jaunu un izlietojot esošo tautas bagātību mūsdienu sabiedrības tradīciju garā. Būtiski ir veicināt katras personas darbošanās brīvību, turklāt rūpēties arī par tiem, kas visvairāk ir cietuši no nenovēršamās pārkārtošanās. Pat ja mēs pašlaik nespējam par visiem saviem pilsoņiem rūpēties kā attīstītās valstīs, noteikti esam spējīgi cilvēku likstas un bēdas remdināt, pārvērst Igauniju par cilvēciski draudzīgu valsti. Igaunija ir pelnījusi labāko.

Esam pārliecināti, ka spēsim rast jaunus, Igaunijas tradīcijām atbilstošus risinājumus. Jautājums ir — kādā valstī mēs gribam dzīvot?

Ekonomiskā politika. Igaunijā ir perspektīvas ekonomikas nozares, kas prasa maz darbaspēka, bet rada būtiskas papildvērtības. Ja mēs vēlamies, lai Igaunijas cilvēku bagātība pieaugtu, un gribam no vienkāršiem strādniekiem izveidot speciālistus, mums ir jāinvestē liela mēroga ražošanai. Uzņēmēji ir jābalsta ar aktīvu ārējo politiku un jāpalīdz ar valstisku skološanās programmu. Lai uzņēmējdarbība Igaunijā attīstītos arī ārpus lielajām pilsētām, nāksies atteikties no valsts uzņēmumiem un radīt priekšnoteikumus privātuzņēmēju atbalstošas infrastruktūras attīstībai. Divas trešdaļas no nekustamā īpašuma un pamatražošanas līdzekļiem — zeme — arvien vēl pieder valstij. Par zemes reformu neatbild Tompea (Domkalns — parlamenta un valdības atrašanās vieta), bet gan vietējās pašvaldības, tāpat ir ar birokrātisko šķēršļu radīšanu. Jo ātrāk zeme atrod īpašnieku, jo drīzākas ir investīcijas.

Izglītība. Izglītots cilvēks ir mūsu pamatkapitāls, kura kvalitāte nosaka Igaunijas nākotni. Tikai nozīmīgas investīcijas izglītībai — lai tas būtu t.s. “tīģera lēcienam” (programma — katrai skolai savu datoru), aizsardzības spēkos dienējoša karavīra, arodskolu vai augstskolu studentu augstākās izglītības iegūšanā — var veicināt ekonomikā paliekošu attīstību. Vai mēs skaidri uztveram, kāds ir globālais informācijas laikmeta darba tirgus un kādā mērā Igaunijā iegūtā izglītība var tajā konkurēt?

Sociālā politika. Lēta populisma vietā vēlamies nopietni nodarboties ar sociālpolitiskām problēmām un nokļūt līdz to saknēm. Kas ir šķērslis tam, lai izveidotos plašs īpašnieku loks? Kādēļ savas mājas celtniecība ir tikai mazākuma luksus? Dzīvokļu privatizācija pati par sevi vēl nerada īpašnieka izjūtu, ja tam līdzi nenāk labi funkcionējoša komunālsistēma. Ko spēj Igaunijas pilsētu sabiedrība pret ļaunprātībām uz ielām un dzīvokļu zādzībām, kas vēršas plašumā?

Situāciju nevar uzlabot tikai ar policejiskām metodēm, bet gan mazinot noziedzības sociālo pamatu.

Sociālā apdrošināšana un medicīnas sistēma ir daļēji jāprivatizē. Tai jābūt par maksu tiem, kas spēj samaksāt; sociālās palīdzības sistēma jāattīsta tiem, kas nav spējīgi patstāvīgi darboties.

Tiesību sistēma. Kā izveidot mierīgu līdzsvaru starp personu un sabiedrību? Igaunijas tiesību sistēma tika izveidota, protestējot pret padomju sabiedrības iekārtu. Šis atklātais liberālisms ļoti bieži aizsargā noziedzniekus un mūsu valstij nelojālas personas vairāk nekā likumus ievērojošus pilsoņus. Kārtība, kurā nevar ierobežot korupciju, jaunizveidojušos valsti ved pretī sabrukumam un šķēršļiem ekonomikas attīstībā. Cilvēkam savās mājās ir jājūtas droši, zinot, ka ir no policijas aizsargāts un no tiesas brīdināts.

Valsts aizsardzība. Valstiskas drošības radīšana nenozīmē vienīgi aizsardzības spēku tehnisko nodrošinājumu un iespiešanos NATO. Drošību iegūsim tad, kad pārveidosim savu okupāciju pēc iespējas dārgāku un neērtāku. Lai mēs uzbrukuma gadījumā būtu gatavi pretestībai, par to mums būs jāpārliecina gan pasaule, gan pašiem sevi. Kā mazai valstij mums ir maz naudas, lai izveidotu tiešām patstāvīgus aizsardzības spēkus, tādēļ ir jāatrod civildzīvei un aizsardzības spēkiem atbilstošs atbalsts. Igaunijas mātes gribētu redzēt savus dēlus tādā armijā, kur eksistē skaidra vadības sistēma un tiek ievēroti likumi.

Eiropas Savienība. Esot Eiropas Savienības biedrei, Igaunijai ir iespēja atgriezties Eiropā gan politiski, gan ekonomiski. Bet mēs nevaram “pa tumšo” pieņemt visas prasības, bet savas tautas interešu aizstāvībai noteikt tos punktus, ar ko uzstāties pārrunās par iestāšanos ES. Kādai ir jābūt Igaunijas daļai Eiropas valstu iekšējā darba dalīšanā? Ko nozīmē — būt igaunim ES — arī garīgā ziņā?

Iepriekš minētais neaptver visas mūsu tautas rūpes. Kaut gan tas ir mūsu interešu būtiskākais kodols, ko nerisinās politiskās pļāpas varas spēlēs.

Izklāstītās domas un viedokļi nav partijiski politisks manifests. Gribam drīzāk vērst uzmanību uz tiem jautājumiem, kuru risināšanai jau esošās partijas varētu apvienot savus spēkus.

Aicinām igauniski domājošas personas iesaistīties mūsu dzimtenes, valstisko un tautas interešu risināšanā. Tam, lai izveidotu vienotu sapratni par Igaunijas nākotnes pamatnostādnēm, mums nāksies formulēt savus mērķus.

Parakstījuši:

Jāks Āvikso, Reformu partijas loceklis;

Tomass Hendriks Ilvess, Igaunijas ārlietu ministrs;

Jiri Luiks, bijušais Tēvzemes savienības valdības ārlietu ministrs;

Ilmārs Mendmets, bijušais Koalīcijas partijas un zemnieku partiju apvienības valdības lauksaimniecības ministrs;

Marts Nuts, labējais;

Pēters Olesks, Tēvzemes savienības loceklis;

Andress Tarands, Mēreno partijas priekšsēdētājs

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Igauniju — Katrīna Ducmane

“Aidija” diriģents Roms Gražinis

Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks

Lietuvas pirmās grāmatas svētkos Rīgā skatītāju vidū bija daudz Latvijā pazīstamu kultūras darbinieku un ārvalstu diplomātu — viņu pulkā arī ASV vēstnieks Latvijā Lerijs Nepers

Viļņas jauniešu kamerkoris “Aidija” savu attieksmi pret lietuviešu pirmo grāmatu izteica mūzukā

Lietuviešu skolas Rīgā audzēknes uzstājās ar deklamācijām Foto: Arnis Blumbergs