problēmas

Jā, izglītība ceļ labklājību, taču — cik lielā mērā?

Turpiņājums

no 1.lpp.

No pēdējā jāsecina, ka mājsaimniecības, kurās kāds loceklis ir ar augstāko izglītību, visumā labāk spēj nodrošināt savus bērnus nekā vidēji valstī. To apstiprina arī dati, ka valsts sociālās nodrošināšanas pabalsts šo mājsaimniecību grupā retāk ir galvenais iztikas avots nekā vidēji valstī (1.tabula).

Pārsteidzoši maz iedzīvotāju gan valstī kopumā, gan mājsaimniecību grupā, kur kāds loceklis ar augstāko izglītību, ir uzrādījuši kā galveno ienākumu avotu uzņēmēja, amatnieka vai citu pašnodarbinātā darbu. Maz arī brīvās profesijās nodarbināto.

Šo apstākli var izskaidrot ar uzņēmējdarbības organizācijas īpatnībām mūsdienu Latvijā. Lai samazinātu personīgo atbildību uzņēmuma maksātnespējas gadījumā, Latvijas uzņēmēji savus uzņēmumus reti veido kā personīgos uzņēmumus, bet gandrīz vienmēr — kā akciju sabiedrības, SIA vai cita veida statūtsabiedrības. Līdz ar to šādi uzņēmēji formāli kļūst darba ņēmēji savos uzņēmumos un pēc sociālā statusa — algoti darbinieki.

Statistikai vajadzētu veikt nopietnu metodisku pētījumu, kā nodalīt īstos darba ņēmējus, kuri strādā svešos uzņēmumos un darbu izpilda personīgi un bez tiesībām to nodot tālāk citiem izpildītājiem, no darba ņēmējiem, kuri strādā svešos uzņēmumos, bet kuriem darba izpildei ir tiesības pieņemt padotos, un no darba ņēmējiem, kuri strādā savos uzņēmumos, vadot tur kapitāla daļu, kas lielāka par noteikto cenzu.

Grupējot pēc galvenā ienākuma avota atsevišķi vīriešus un sievietes, konstatētās atšķirības nav sevišķi lielas.

Vīriešu vidū lielāks procents strādā algotu darbu, kā arī gūst citus ar darbu saistītus ienākumus, bet sieviešu vidū ir lielāks pensionāru īpatsvars. Pēdējo var izskaidrot ar lielāku sieviešu vidējo vecumu. Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums 1996.gadā Latvijā vīriešiem aprēķināts 63,94 gadi, sievietēm — 75,62 gadi.

Vairāk, tomēr maz

Vidējais rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, 1996.gadā mājsaimniecībās ar kādu locekli, kuram augstākā izglītība, bija Ls 66,90, bet vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās — Ls 51,52.

Tātad, kopumā personas ar augstāko izglītību savām mājsaimniecībām ir nodrošinājušas lielākus ienākumus. Tomēr arī šajā grupā ir daudz nabadzīgu un trūcīgu mājsaimniecību.

Salīdzinot mājsaimniecības, kurās ir kāds loceklis ar augstāko izglītību, ar visām Latvijas mājsaimniecībām, redzams, ka pirmo ienākumi ir lielāki visās deciļgrupās. Vislielākā starpība — 1,37 reizes — ir pirmajā visnabadzīgāko mājsaimniecību deciles grupā. Samērā liela starpība ir arī pēdējās, relatīvi turīgāko mājsaimniecību, deciļgrupās: 1,31 — 1,35 reizes.

Izmantojot deciļgrupējumus pēc ienākumiem, var viegli izrēķināt, kāda mājsaimniecību daļa dzīvo zem iztikas minimuma un zem krīzes iztikas minimuma. Iztikas minimums, saukts arī par pilno iztikas minimumu, 1996.gadā vidēji bija Ls 73,78 mēnesī, bet krīzes iztikas minimums — Ls 52,18 mēnesī.

Izdarot aprēķinus, var konstatēt, ka 1996.gadā 80,4% no visām Latvijas mājsaimniecībām bija spiestas dzīvot zem iztikas minimuma, bet no mājsaimniecībām, kur ir kāds loceklis ar augstāko izglītību, — 63,0%.

Izmantojot krīzes iztikas minimumu, par nabadzīgām var uzlūkot 59,5% no visām Latvijas mājsaimniecībām un 40,7% no mājsaimniecībām, kurās kāds loceklis ir ar augstāko izglītību.

Tātad augstākās izglītības pozitīvā ietekme uz mājsaimniecību dzīves līmeni ir pierādīta pārliecinoši. Tomēr šī ietekme ir nepietiekama. Nedrīkstētu būt, ka speciālists ar augstāko izglītību nespēj nodrošināt savai ģimenei pat krīzes iztikas minimumu. Maz pārliecinošs būs politiķu iebildums, ka nabadzībā dzīvo tikai tās ģimenes, kuru darbspējīgie locekļi ir neuzņēmīgi, pasīvi, bez iniciatīvas utt. Protams, katrs, kurš ieguvis augstāko izglītību, nav izcili uzņēmīgs un iniciatīvas bagāts. Tomēr kritizējami pasīvs viņš varētu kļūt tikai atsevišķos gadījumos, jo pati augstākās izglītības iegūšana prasa gan uzņēmību, gan neatlaidību.

Cēlonis, mūsuprāt, ir tas, ka nabadzībā ir nospiesta tā inteliģences daļa, kura veic sabiedrībā vishumānāko darbu — skolotāji, medicīnas un sociālās aprūpes darbinieki, zemākie iestāžu kalpotāji u.c. Šīs grupas akumulē lielu Latvijas inteliģences daļu, līdz ar to arī visas inteliģences dzīves līmenis izrādās nepietiekams.

Mājsaimniecību locekļu, kurās ir vismaz viens loceklis ar augstāko izglītību, sadalījums pēc galvenā

ienākuma avota 1996.g., procentos

Ar augstāko izglītību Bez augstākās izglītības Visās

Latvijas

vīrie - sievie- kopā vīrie- sievie- kopā mājsaim-

ši tes ši tes niecībās1

Algots darbs:

— nelauksaimnieciskā

uzņēmumā valsts vai

sabiedriskā sektorā 44,0 49,1 47,2 16,5 11,6 13,9 ...

— nelauksaimnieciskā

uzņēmumā privātā sektorā 22,5 13,6 16,9 10,1 3,6 6,8 ...

— lauksaimnieciskā

uzņēmumā valsts

vai sabiedriskā sektorā 0,9 1,1 1,0 0,2 0,1 0,1 ...

— lauksaimnieciskā

uzņēmumā privātā sektorā 0,8 0,4 0,5 1,0 0,1 0,5 ...

— algots darbs kopā 68,2 64,2 65,6 27,8 15,4 21,3 31,9

Darbs zemnieka piemājas

saimniecībā 2,9 1,5 2,0 2,6 1,1 1,8 3,9

Uzņēmēja, amatnieka,

cita pašnodarbinātā darbs 0,9 0,7 0,7 0,1 0,2 0,2 ...

Brīvā profesija 0,9 0,7 0,7 0,1 0,2 0,2 ...

Bezdarbnieka pabalsts - 1,3 0,8 0,7 0,5 0,6 1,0

Stipendija 0,2 0,4 0,3 3,6 3,4 3,5 1,5

Pensija 20,1 22,4 21,5 8,6 23,2 16,1 26,8

Valsts sociālās

nodrošināšanas pabalsts - 2,3 1,5 - 1,8 0,9 1,8

Citu personu apgādība 1,9 3,8 3,1 52,4 51,0 51,7 26,7

Cits iztikas avots 3,4 2,8 3,0 2,9 3,1 3,0 5,5

Kopā 100,0 100,0 100,0 100,0 100,0 100,0 100,0

1 Datu avots par visām Latvijas mājsaimniecībām: “Ziņojums par mājsaimniecību budžeta pētījuma rezultātiem 1996.g.—R.:VSK, 1997.—3.lpp.