ATGĀDNES

Andrejam Eglītim, dzejniekam, patriotam un Akadēmijas loceklim— 85

Caur putekļiem un gadu simtiem,

Caur laikmetiem un nāves tvaikiem —

Dievs pacels mūsu karogu

Uz neminamiem laiku laikiem.

Jau tuvu tā diena — mēs tēvzemei svaidīti;

Lai topam kā jūra un viļņojamies!

Jau tuvu tā stunda — mēs līdumos gaidīti;

Lai topam kā kalni un paceļamies

Pret jaunu dienu,

Pret savu Dievu!

Uz jaunām debesīm un zemi!

Mūžīgi mūžos —

Āmen! A. Eglītis. “Dievs, Tava zeme deg!”

Latviešu tautas ciešanu un ilgu izteicējam, Dzejniekam un Latviešu Nacionālā fonda politisko, radošo un kultūrsargājošo aktivitāšu iedvesmotājam pusgadsimta garumā, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklim, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam Andrejam Eglītim 21. oktobrī ir 85. dzimšanas diena. Dzejniekam, kurš vēstules sāk ar vārdiem “Suminu Latvijas brīvības ceļā!” no sirds vēlam veselību un spēku! Tava zeme mostas! Latvijas Zinātņu akadēmija

Dr.philol. VIESTURS VECGRĀVIS:

1939.gada sākumā A.Gulbja darba turpinātāja A.Mālīša aprūpē tiek izdots dzejoļu krājums “Zelta vālodze”, kura autors ir līdz tam mazpazīstamais Andrejs Eglītis un kurā ir 149 dzejoļi. Laikrakstā “Brīvā Zeme” drīz tiek publicēta arī recenzija, kuras autors ir mūsu lirikas lielmeistars un pret jaunajiem autoriem ļoti kritiski noskaņotais Edvarts Virza. Gandrīz neticami, ka viņš savai recenzijai par “Zelta vālodzi” liek virsrakstu, kāds viņa rencenzijām ir ļoti rets (līdzīgs ir bijis Ē.Ādamsona un V.Strēlertes pirmo krājumu sakarā): “Jauna zvaigzne ienākusi literatūrā.” Pozitīvs ir arī “Sējēja” redaktora Jāņa Lapiņa vērtējums, taču pats būtiskākais ir Andreja Eglīša dzeja. Tā vienlaikus ir gan laikabiedru un pirmteču — piem., K.Skalbes, Raiņa un — galvenais — mūsu tautas dziesmu — ietekmēta, gan arī jaunā, tolaik tikai 26 gadus vecā dzejnieka nepārprotami suverēnā talanta liecība. “Zelta vālodzes” dzejoļi atklāj Andreja Eglīša talanta muzikalitāti un lakonismu, spēju suģestējoši attēlot gan Latvijas dabas skaistumu, īpaši vasaras pilnbrieda laikā, gan intīmo jūtu smalkumu, gan reliģiskā pārdzīvojuma svētumu, gan intensīvas dzīvības izjūtas kluso skaistumu. Andrejs Eglītis kā dzejnieks nāk īstajā vietā un īstajā laikā kā savas valsts un savas tautas kultūras tradīciju mantinieks. Citējot E.Virzu: “”Zelta vālodze” skrējusi cauri mūsu jaunākā laika dzejas birztalām, un uz saviem spārniem un savas skanīgās mēles tā atvedusi atmiņas par tām. Klausoties tajā, mums nāk atmiņā Skalbes pasaku gara konkrētisms, Fr.Bārdas alegorisms un Zinaīdas Lazdas dabas personificējumi.” Tiesa, E.Virza norāda arī uz A.Eglīša dzejas riskantajiem paņēmieniem, taču vērtējums ir nepārprotams. “Viņa (t.i., A.Eglīša — V.V. ) dzeja ir zeltragaina un teiksmaina stirna (..). Un, kad pār viņu nāk dzejas lietus, tad viņš izstāsta dzejiski brīnumainas lieta, labvēlības un svētlaimības pilnas.”

Pēc “Zelta vālodzes” tai pašā 1939.gadā tiek izdots nākamais A.Eglīša dzeju krājums “Varavīksna” vācu okupācijas laikā — 1942.gadā — krājums “Nīcība”, kurā viņš pirmais no latviešu dzejniekiem ar gandrīz gaišredzīgu, traģisku priekšnojautu atklāj, ka Latviju un latviešu tautu nākotnē gaida smagi un dramatiski likteņi. Pasaules un it īpaši Latvijas gandrīz apokaliptiskais laikmets, protams, mākslinieciski visspožāk atklājas poēmā “Dievs, Tava zeme deg!”, kas faktiski kļūst par mūsu tautas ciešanu un pazemojumu, taču arī spīta un heroisma liecinājumu. Tā to uztver gan lasītāji, gan arī klausītāji, dzirdot šo tekstu Lūcijas Garūtas komponētajā kantātē.

Latviešu leģionāru izturības un arī cerību, spītības un pat optimisma ļoti cilvēcisks dokuments ir A.Eglīša raksti, kas tiek raidīti pa Liepājas radio, publicēti Kurzemes cietoksnī izdotajos laikrakstos un vēlāk apkopoti krājumā “Dvēseļu cietoksnis”.

Taču tad jau ir pienācis 1945.gada 7.maijs, un Andrejs Eglītis burtiski pēdējā brīdī pārkļūst pāri Baltijas jūrai. Arī tur, Zviedrijā, kas kļūst par viņa fiziskās mītnes zemi, garīgi viņš joprojām ir kopā ar Latviju un tās tautu. A.Eglītis nodibina un vada Latviešu nacionālo fondu, kas visus okupācijas gadus izplata regulāru informāciju par padomju imperiālisma genocīdu pret Baltijas valstīm un, protams, Latviju. Taču neapsīkst arī A.Eglīša dzejas talants. Iznāk krājumi “Uz vairoga”, “Nesaule”, “Lāsts”, “Audiet mani karogā, sarkanbaltisarkanā!”, tomēr visspēcīgākais ir 1986.gadā publicētais krājums “Svešais cirvis cērt un cērt”. Dzīvodams pāri jūrai, A.Eglītis ar dzejnieka intuīciju jauš visus pāridarījumus un varmācības pret latviešu tautu. Un vienlaikus tā nav tikai sāpju un ciešanu dzeja, tā ir arī protesta un ticības dzeja. Var gandrīz vai apbrīnot, kā gandrīz 50 gadus dzejnieks spēj ticēt Latvijas neatkarības atgūšanai un tautas izturībai Dzimtenē. Taču fakts ir nepārprotams — nav Latvijai lielāka un optimistiskāka nākotnes ticētāja kā Andrejs Eglītis. “Tauta manas mājas” — šis 90.gados Latvijā izdotais dzejoļu krājums vienkārši un precīzi raksturo A.Eglīša personību, dvēseles plašumu un skaidri akcentē dzīves jēgas būtību — dzīvošanu savai tautai.

Dzejnieka 85 gadu jubilejas mēnesī apgāds “Daugava” laiž klajā viņa dzeju kopojumu “Roka roku rokā tur”. Šķiet, tas ir jauns Andreja Eglīša ticības apliecinājums. Te atklājas dzejnieka patriotisma dziļākais pamats — mīlestība pret māti, pret sievieti un Latviju kā visa esošā patiesākā jēga.

Sveicot dzejnieku jubilejā, jāatgādina, ka reizē svinam viņa lolotā un sargātā Latviešu nacionālā fonda 50.gadskārtu. Dzeja un šis fonds kopā arī rada Andreja Eglīša darba un talanta pilnīgāko veidolu.

Latviešu nacionālā fonda jubileju gaidot

Lai cīnītos par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, par tautas dzīvā spēka un nacionālās kultūras saglabāšanu un starptautiskā mērogā aizstāvētu latviešu tautas tiesības un intereses, 1947.gada 14.decembrī Stokholmā tika izveidots Latviešu nacionālais fonds. Kā dibināšanas sapulcē atzīmējis sūtnis V.Salnais, šāda fonda dibināšanas ideja sabiedrībā nav bijusi sveša, bet atklātībā to pieteicis izcilais dzejnieks Andrejs Eglītis. Starp pirmajā sanāksmē ievēlētās fonda padomes 30 locekļiem bija arī Felikss Cielēns, Jānis Grīns, Bruno Kalniņš, Valdemārs Kreicbergs, Arturs Kroders, Kārlis Straubergs, Veronika Strēlerte un Mārtiņš Zīverts.

Saīsināts izraksts no Latviešu nacionālā fonda Zviedrijas nodaļas dibināšanas protokola ievada fonda 50 gadu jubilejas izdevumu, kas iznācis Stokholmā. Tajā apkopotas ziņas par fonda darbību un darbības sazarošanos visā pasaulē.

Nu jau aizsaulē aizgājušais LNF valdes loceklis Valdemārs Kreicbergs 1994.gada janvārī šādi ieskicējis apstākļus, kādos fonds tika dibināts, un tā darbības virzienus:

— Latviešu nacionālā fonda dibināšanas laikā objektīva informācija par Staļina Krieviju Amerikā un arī Eiropā bija gandrīz retums. Par Maskavas agresiju pret Somiju, par Baltijas valstu varmācīgo okupāciju un citām Kremļa noziedzīgām izrīcībām Rietumvalstu lielā prese nevēlējās rakstīt, pat ne tās pieminēt. Fonda savākto un publicēto informāciju nebija viegli iedabūt nopietnos laikrakstos.

Šai ziņā stāvoklis drīz vien, jau nākamos gados, mainījās. Savienoto Valstu prezidents Trumens saskatīja Kremļa ekspansīvos nolūkus un deklarēja, ka stāsies tiem pretim. Viņa nostāja ietekmēja Rietumvalstis. No tā laika fonda informācijas darbs baudīja daudz lielāku interesi, nekā līdz tam.

Kad fonds sāka savu darbību, Rietumvācijā nonākušo latviešu bēgļu izceļošana uz aizjūras zemēm vēl nebija īsti sākusies. Amerikā, Kanādā, Austrālijā latviešu organizāciju vēl nevarēja būt. Vācijā pašā tādas gan bija, bija arī latviešu laikraksti, un svešvalodās, parasti angļu valodā, tika izdotas brošūras, skrejlapas un pastkartes.

Atstājot malā informācijas materiālus, ko izdeva sūtniecības Vašingtonā un Londonā, Latviešu nacionālais fonds četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā bija vienīgais nopietnais ārējās informācijas materiālu izdevējs svešvalodās. Ko tas nozīmēja? Publicēšanai gatavotos manuskriptus tulkoja attiecīgās svešvalodas eksperti, kuri arī rediģēja svešvalodā rakstītos manuskriptus. Iespiešanai domātos materiālus turklāt, ja vien bija vajadzība un iespējams, izskatīja arī, lai noskaidrotu, vai attiecīgā informācija nelatviešus vispār var interesēt.

Fonda izdoto grāmatu un citu izdevumu skaits sasniedz divus simtus. Pirmā lielākā publikācija – “These Names Accuse” (“Šie vārdi apsūdz”) iznāca 1951.gadā ar profesora Arveda Švābes ievadu. Tā satur 1940./41.gadā deportēto vārdus, dzimšanas datus un pēdējo dzīvesvietu Latvijā. Šis saraksts tika sastādīts 1942.gadā un nogādāts Starptautiskajam Sarkanajam Krustam Ženēvā. Valdemārs Kreicbergs, kas savā laikā bija padomnieks Latvijas vēstniecībā Vašingtonā, vairākus grāmatas eksemplārus bija nodevis saviem amerikāņu draugiem ASV vēstniecībā Stokholmā. Ieskatījušies šais garajos sarakstos, viņi teica: “Kad lasām, ka hitlerieši un staļinisti noslepkavojuši, nomocījuši vai sūtījuši drošā nāvē simtiem tūkstošus, pat miljonus, tad, protams, tas mūs dziļi satrauc. Bet daudz skaudrāk šādas rīcības noziedzību un nevainīgu cilvēku traģēdiju izjūtam, kad mūsu priekšā ir nevis abstrakti cīpari, vienalga, cik lieli, bet upuru vārdi, it īpaši, ja tie pieder maziem bērniem, sievietēm un sirmgalvjiem.”

Tagad fonda un PBLA sadarbības rezultātā iznācis grāmatas papildinājums ar deportēto ebreju tautības Latvijas pilsoņu vārdiem.

Otrs kapitāldarbs “Latvia–Country and People” (“Latvija—zeme un tauta”) tika iecerēts 50.gadu pirmajā pusē, bet iznāca tikai 1967.gadā. Redakcijas kolēģijā darbojās docents Jānis Rutkis, tautsaimnieks Arturs Landsmanis, literatūras kritiķis Jānis Rudzītis un politiķis Valdemārs Kreicbergs. Grāmatu ievada profesora Arnolda Spekkes atskats uz Latvijas senvēsturi.

Apstākļus un notikumus pēc 1940.gada apgaismo Artura Landsmaņa grāmata “Persist or Perish” (“Pastāvēt vai iznīkt”), kas ir speciāls pētījums par nelatviešu masu iepludināšanu Latvijā padomju okupācijas gados.

Fonds izlaidis arī skrejlapas, pastkartes un markas, kā arī skaņuplates. Kopā ar igauņu kolēģiem publicēti informācijas biļeteni angļu, vācu un spāņu valodā, kas ar laiku izveidoti par kopīgiem baltiešu izdevumiem. Materiālus par padomju okupācijas režīma noziegumiem Baltijā fonds sniedzis ANO Cilvēktiesību komitejai, diplomātiskajām pārstāvniecībām, politiskajām partijām un presei. Fonds rosīgi piedalījies Eiropas drošības un sadarbības konferencē, organizējis arī baltiešu protesta akcijas.

Fonds bez okupācijas režīma ziņas uzturējis sakarus ar Latviju, lai iegūtu patiesu informāciju par to, kas notiek Tēvzemē, un savukārt ziņotu tautiešiem par trimdas rosmēm. Gadu gaitā fonds bija izveidojis plašu arhīvu, kurā sakopoti daudzi fotoattēli no Rīgas, provinces pilsētām un laukiem. Apkopoti arī visi materiāli par Latviju un Baltiju, kas pēckara gados publicēti Zviedrijas presē. Tagad šis vākums tiek nodots Misiņa bibliotēkai, kuras plauktos jau glabājas apmēram 100 biezas mapes ar avīžu izgriezumiem un citiem materiāliem.

Latviešu nacionālais fonds un Latvijas Akadēmiskā bibliotēka aicina 28.oktobrī uz Misiņa bibliotēku, kur svinīgi tiks atklāta izstāde “Latviešu nacionālais fonds Stokholmā 50 gados”. Uz šo jubilejas pasākumu gaida ierodamies arī Latviešu nacionālā fonda ideologu dzejnieku Andreju Eglīti. Viņu sveiksim arī 85.dzimšanas dienā un sakarā ar jaunās dzejoļu grāmatas nākšanu klajā “Daugavas” apgādā.

LNF jubilejas izdevumā Andrejs Eglītis raksta:

Nekaisīsim mūsu tautai pelnus uz

galvas šajās grūtajās dienās, kad savās

dvēselēs nevaram atrast ticību

rītdienai. Mums trūkst rītdienas ticības,

bez tās nevaram dzīvot. Un tomēr —

Žēlastības Dievs mūsu tautu ir

pasargājis no asiņu kara briesmām, un

caur neticības murgiem mēs tomēr

ejam uz jaunu dienu, kaut reizēm to

nemanām. Tā jaunā diena nenāk pie

mums ar skrējieniem, tā nāk lēnām,

it kā mūs pārbaudīdama, vai turamies

pie senseniem vārdiem — palīdzi savam

tuvākam, esi taisnības un goda vīrs un

sieva, meklē vienību naida vietā.

Šos vārdus es saku tāpēc, ka mūsu

tauta dilst un manā acu priekšā

nostājas 14.jūnija tūkstoši, kuri

pazuda Maskavas organizētās soda

nometnēs, un 1949.gada zemnieku

tūkstoši, un vēl citi tūkstošu tūkstoši

latviešu nāves ceļā uz iznīcības

nometnēm. Pieminēsim visus,

atcerēsimies visus, kas atgriezušies no

vergu valstības un ir starp mums. Tikai

caur tūkstošiem upuru brīvā pasaule ir

ieraudzījusi latviešu tautu un tās cīņu

pēc brīvības. To neaizmirsīsim. (..)

Latvijas brīvības ceļš vēl mūs visus

gaida cīniņam. Cita ceļa nav.

Jāiet. Iesim. Ejam.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Oskara Norīša zīmējums

Andrejs Eglītis dzejoļu krājuma “Zelta vālodze” iznākšanas laikā — 1939.gadā