MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Vezums gāzelējas, ja divjūgā nav saskaņas

Igaunijas valsts aizsardzība deputātu vērtējumā

Igauņu avīze “Postimees” uzdeva četrus jautājumus galveno Igaunijas politisko partiju parlamenta frakciju pārstāvjiem par situāciju aizsardzības spēkos pēc Kurkses traģēdijas:

1. Cik lielā mērā pašreizējais stāvoklis tieši skar valsts aizsardzību, un cik lielā mērā var teikt, ka aizsardzības nozarē ir krīze?

2. Vai vainīgi ir galvenie vadītāji: aizsardzības ministrs Ēvels un ģenerālmajors Kerts, kuri iesnieguši demisijas rakstu, vai tas, ka visa sistēma ir ļodzīga?

3. Kā būtu pareizāk: no amata atkāpjas Ēvels un Kerts vai tikai viens no viņiem — vai abi paliek posteņos?

4. Cik esat sprieduši, kas varētu būt jaunais aizsardzības ministrs un kas varētu būt aizsardzības spēku vadītājs?

Tēvzemes savienības frakcijas parlamentā priekšsēdētājs Toivo Jirgensons:

1. Vai tieši tagad situāciju par krīzi dēvēt, tas ir gaumes jautājums. Bet apmierināti nevaram būt nekādā ziņā. Aptuveni pirms gada biju valsts aizsardzības kursos, un tajos dzirdēju gan aizsardzības ministra, gan aizsardzības spēku vadītāja uzstāšanos. No viņu runām izrietēja, ka viss ir kārtībā, ka viss ir ļoti labi.

Bet šī gada laikā neatrisinātas palikušas daudzas problēmas. Vispirms — mācību organizēšana. Tāpat parlamentā nav ienācis neviens priekšlikums, lai likumā precizētu aizsardzības sistēmu, bet tieši likumdošanā par valsts aizsardzības nozari ir vislielākie robi.

Daudzi pavisam vienkārši jautājumi līdz šim nav atrisināti, bet visu laiku tiek runāts, ka drīz atrisināsim. Kopā ņemot, darīšana ir ar valdības koalīcijas lemtnespēju, un tas ļoti slikti ietekmējis valsts aizsardzības stāvokli.

2. Nē, pavisam droši, vaina nav divos galvenajos vadītājos. Vislielākā atbildība vienmēr ir, kā to pieņemts uzskatīt atklātā sabiedrībā, politiķiem un politiskajai vadībai.

3. Atkāpšanās no amata pati par sevi problēmu neatrisinās. Problēma tiks atrisināta tad, kad par valsts aizsardzību atbildīgas struktūras un valdības koalīcija pieņems skaidrus lēmumus un beidzot arī sāks skaidri vadīt.

Man ir ļoti žēl, ka ar runāšanu par morālo atbildību viss ir samudžinājies un sākusies vilcināšanās. Ja ministrs ir atradis spēku iesniegt rakstu par atkāpšanos, tad viņam vajadzētu arī aiziet. Tā būtu skaidri redzams, ka viņš jūt morālu atbildību.

Dzirdēju Kerta atbildes stilā, ka nav tukšas vietas, gan bojāgājušā vietā nāks cits. Tas ir tiesa. Tai pašā laikā zināms, ka Igaunijas aizsardzības spēkos ir liels augstāko virsnieku trūkums. Tā ka Kertam tiks lūgts vairākkārt apdomāt savu soli.

4. Tā ir valdības koalīcijas problēma. Valsts aizsardzības padome nodarbojas ar aizsardzības spēku vadītāju, un jautājumam par aizsardzības spēku vadītāju jānonāk parlamentā, kad nolems kādu apstiprināt.

Koalīcijas partijas frakcijas parlamentā priekšsēdētājs Mati Meos:

1. Pamats dabiski ir. Ja ir zaudētas tik daudzu cilvēku dzīvības, to patiesi var uzskatīt par krīzes situāciju. Jautājums ir vai un cik skaidri šī krīze rāda, kā to novērst. Ar to jānodarbojas valdības komisijai.

2. Kad tiek veidoti savi aizsardzības spēki, tiek būvēta sistēma un tie vīri, kas sistēmu būvē, arī paši mācās, tad nevar runāt par ļodzīšanos. Uzmanībai turpmāk jābūt konstruktīvai. Dzirdējām, ka vēl būšot četri likumi, pēc kuriem varēs sākt precīzāk kontrolēt un regulēt sistēmu.

Tātad sistēmu mēs būvējam. Būtu labi ja nekļūdītos, bet reizēm kļūdas nav novēršamas vai vienkārši nav spēts visu sistēmu līdz sīkumiem regulēt.

3. Ja ņemsim tādu kategoriju kā taisnīgums, tad ir tā, ka par saturu atbild Kerts, bet par faktiem — Ēvels. Ja pēc apstākļiem spriedīsim tā, ka pieņemsim vienu atkāpšanās iesniegumu, tad taisnīgi būtu pieņemt arī otru iesniegumu. Tātad vai nu abi, vai neviens.

4. Varbūt taisnīgāk būtu, ka neviens vīrs neatkāptos. Mūsu potenciāls pašlaik ir ierobežots, un tie paši vīri mācās darbojoties. Ja pašlaik ir uzskats, ka nevajag mainīt, tad mēs arī neesam apsprieduši citus kandidātus.

Mēreno frakcijas parlamentā priekšsēdētāja vietnieks Mikels Pernoja :

1. Valsts aizsardzības darbība problemātiska ir bijusi vienmēr. Nav izdevies sadalīt funkcijas starp atsevišķām aizsardzības spēku organizācijām un institūcijām.

2. Vaina nav tikai vadītājos, tomēr savstarpēji kārtīgā kopdarbībā viss veiktos labāk.

Būtībā viss sākās jau 1992.gadā vai pat agrāk, kad šīs lietas netika pareizi plānotas. Aizsardzības spēku galvenais štābs darbību uzsāka agrāk nekā Aizsardzības ministrija, un funkciju sadalīšana sašķobījās.

3. Šis ir daudzšķautņains jautājums. Ja ņem vērā pēdējo notikumu, tad jāteic, ka abi.

Bet, no otras puses, mums ir lielas problēmas ar šo vietu aizpildīšanu īpaši ar aizsardzības spēku vadītāja vietu. Aizsardzības spēku vadītāja atkāpšanās var radīt vakuumu, kas neveicinās stāvokļa uzlabošanos aizsardzības spēkos. Tā ka ir arī argumenti, lai atkāptos viens.

4. Nav risināti. Opozīcijā esošai partijai jau arī nav pamata izvirzīt jaunu ministru.

Zemnieku partijas frakcijas parlamentā priekšsēdētājs Tīts Tammsāre :

1. Es nevaru pateikt, ka ar šo dramatisko notikumu būtu izdarītas kādas kvantitatīvas vai kvalitatīvas pārmaiņas. Acīm redzot, šodien ir tāds pats stāvoklis, kāds bija nedēļās pirms šī notikuma.

Armija ir tāds mehānisms un mašinērija, ka tajā ar vienu dienu, nedēļu vai mēnesi neko kardinālu neizmainīsi.

2. Atsevišķi spriedēji par šīm lietām ir atšķirīgi spriedelējuši. Pat teikts, ka zivs pūst no galvas. Bet kaut kāda taisnība šajā teicienā ir. Dažas detaļas nav precizētas, sākot no Konstitūcijas, kur nav skaidri norādīts, kas tad ir mūsu aizsardzības spēku visaugstākais vadītājs. Zinām, ka tāds ir prezidents, ja prezidents nav valstī, tad atbilstošs štats un tā tālāk.

Vai ņemsim ministriju un aizsardzības spēkus. Cik ģenerāļu komandē karaspēku? Iznāk, ka divi, viens — ar uzplečiem, otrs — bez. Un vaina slēpjas šeit.

3. Neuzdrošinos šobrīd dot galēju spriedumu. Gribētos zināt, ko sacīs tieslietu ministra vadītā valdības komisija.

4. Nedaudz ir spriests arī par konkrētām personām, bet līdz valdības komisijas spriedumam nekas nenotiks.

Reformu partijas frakcijas parlamentā priekšsēdētāja vietnieks Ignars Fjuks :

1. Es neteikšu, ka ir bijuši labāki laiki nekā patlaban. Atceros, kad no amata atkāpās Einselns, tad parādījās vairāki raksti par to, kas faktiski notiek aizsardzības spēkos. Šodien jautājumu loks ir tas pats, stāvoklis arī tāds pats kā pirms dažiem gadiem.

2. Tūļīgums nav vispareizākais vārds, bet izskatās, ka aizsardzības spēku un valsts aizsardzības uzbūves pamati rada valstij un tautai pārmērīgus pienākumus.

Tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu priekšzīmīgas valsts aizsardzības koncepcijas un atbilstošu valsts aizsardzības sistēmu. Var piekrist, ka sistēma pati par sevi nav tā labākā. Bet, kas attiecas uz zivs pūšanu, vai tad tomēr zivs nepūst no galvas?

3. Tas ir jautājums, uz kuru noteikti nevar adekvāti atbildēt. Atceros, tāpat kā visi valsts pilsoņi, Einselna kā aizsardzības spēku vadītāja un Ēvela kā ministra strīdu. Izskatās, ka atkal esam tādā pašā situācijā. Daudz kas norāda, ka šādas nesaskaņas veicina gluži personiskas īpašības.

Ja vispārīgi jāraksturo Kurkses traģēdija kā ļoti smaga traģēdija, tad atbildīgs par notikušo ir gan aizsardzības ministrs, gan aizsardzības spēku vadītājs.

4. Mēs par to neesam sprieduši. Ja vēl varētu piebilst pie iepriekšējā jautājuma, tad par notikušo un par valsts aizsardzību vispār neatbild tikai aizsardzības ministrs un bruņoto spēku vadītājs. Tā tomēr ir visas valdības koalīcijas pilnīga politiska atbildība.

Centra partijas frakcijas parlamentā priekšsēdētāja Sīri Ovīra :

1. Manuprāt, ir notikusi neizsakāma nelaime. Kas ir krīze? Domāju, ka krīze ir garāka laika posma situācija. Ka mūsu aizsardzības spēkos un Aizsardzības ministrijā nav kārtības, tas bija redzams jau sen, tas bija redzams tad, kad Kertu iecēla par aizsardzības spēku vadītāju, jo šīs divas struktūras nestrādā kopā, tās konkurē. Var jau būt, ka civilspēks grib par daudz prevalēt vai arī otrādi. Bet tā nedrīkst. Viņiem nav skaidrs, kas ir katra uzdevums, pienākums un arī atbildība.

2. Ministram kā politiskai personai ir jādarbojas tajā virzienā, lai uzlabotu ļodzīgo sistēmu. Šī darbība gandrīz nav manāma. Ar skaistām runām nevar radīt nevienu sistēmu, bet šī sistēma ir Igaunijā jārada.

3. Pēc labākām politiskām prasībām un īstā, kārtīgā demokrātiskā valstī, pie kādas mēs arī sevi gribam pieskaitīt, — bet dzīve rāda, ka tomēr vēl nepiederam, — neatstādina nevienu ar spiedienu, ar varu, bet tas tiek izdarīts, pamatojoties uz iekšējo pārliecību. Pie mums izskatās, ka tā tas nav.

Ziniet, tāda atrunāšanās — izdarīšu to tad, kad lieta būs noskaidrota... Prakse rāda, ka pie mums, Igaunijā, neviena lieta netiek noskaidrota līdz galam. Par mērķi nevar būt arī atstādināšana. Mērķis ir, lai lietas tiktu sakārtotas.

4. Šis nav mūsu kā opozīcijas jautājums. Bet jau tad, kad Kerts stājās amatā, — Kerts kā cilvēks man ir ļoti simpātisks —, bija zināmas šaubas, vai viņš ir aizsardzības spēku vadītājs. Tad teica, lai atrod labāku. Labāku nevarēja atrast.

Trīsdesmit septiņi, kurus vieno “pret"

Igaunijas parlamenta opozīcija koncentrējas deputātu apvienībā

Parlamenta opozīcijas četru ievērojamāko partiju pārstāvji izveidojuši 37 deputātu apvienību, lai pastiprinātu kopēju darbu parlamentā. Apvienībā ietilpst Reformu, Tēvzemes savienības un Mēreno frakcijas deputāti, kā arī Republikāņu un Konservatīvo tautas partijas deputāti.

“Deputātu apvienības radīšanas mērķis ir veicināt opozīcijas kopdarbu,” teica Mēreno partijas priekšsēdētājs Andress Tarands intervijā “Eesti Päevaleht”. Pēc Taranda izteikumiem, četru parlamenta opozīcijas partiju priekšstāvji šo apvienību uztver kā kopsaisti rīcībai netikai vārdos, bet arī darbos.

“Jaunā deputātu apvienība sāks koordinēt opozīcijas darbu parlamentā, un tā nekādā gadījumā nenozīmē jaunas labējas politiskas partijas izveidošanu,” tā apgalvojis Reformu partijas līderis Sīms Kallass.

Tēvzemes savienības deputātu kopas loceklis Jānuss Betlems pamato apvienības izveidošanu ar vienotas un skaidras opozīcijas izveidošanu pret valdības koalīciju.

“Deputātu apvienības veidošana nav saistīta ar tuvējām parlamenta vēlēšanām un nenozīmē vēlēšanu apvienības radīšanu vai iešanu ar vienotu sarakstu uz vēlēšanām,” apstiprināja Betlems.

Pēc Mēreno frakcijas priekšsēdētāja Andresa Taranda vārdiem, deputātu apvienībai nav līdera, šo četru partiju apvienību var vadīt tikai pēc vienlīdzības principa. Deputātu apvienība vispirms sāks saskaņot likumu priekšlikumus, veidos vienotu viedokli par tiem un spriedīs par grozījumu priekšlikumiem.

Pēc Andresa Taranda vārdiem, opozīcijas deputātu apvienības izveidošana bija iecerēta jau pavasarī.

Jānuss Betlems uzskata par maz iespējamu, ka deputātu apvienībai pievienosies Centra partija, kas gan arī nepieder pie valdības koalīcijas.

Arī enerģijas ass ir jāeļļo

Lietuvā turpinās domu apmaiņa

par enerģētikas attīstību

Laikrakstā “Lietuvos aidas” aizsāktajā diskusijā par valsts enerģētikas nozares darbības priekšnoteikumiem un dažādajām izvēles iespējām iesaistījušies zinātnieki Leons Gudelis un Vītenis Leons. Abu viedoklis: laiks steidzina un spiež izdarīt izvēli — vistuvākajā nākotnē jāizšķiras par ļoti svarīgu lēmumu pieņemšanu.

Lētāk nekā būvēt

jaunu spēkradi

Elektrība Lietuvā ir lēta tikai tāpēc, ka lauvas tiesu tās saražo Ignalinas atomelektrostacija (IAE). Enerģijas cenu komisijas jaunās aplēses rāda, ka valsts iedzīvotāji par elektrību varētu maksāt pat mazāk nekā patlaban, ja izdotos palielināt apgrozījumu un eksportu, t.i., vairāk patērēt elektroenerģiju. To sekmētu uzņēmuma AB “Lietuvos energija” tālāka decentralizācija, arī cenu sistēmas sakārtošana un kontrole.

Visas valsts elektroenerģētikas un pat visas tautsaimniecības rītdiena ir atkarīga no tā, būs vai nebūs Ignalinas AE. Daži domā, ka var dzīvot arī bez tās, bet palūkosimies, kas mums ir un no kā mēs varam atteikties.

2003. gadā beidzas pirmā reaktora, bet 2007. gadā — otrā reaktora darba mūžs. Elektrostaciju nāktos slēgt, gādāt par jauna enerģijas avota celtniecību un darbu personālam, tas daudz maksātu. Bet Krievijā tādas (un sliktākas) atomstacijas neslēdz, tās rekonstruē. Tikai jānopērk un jānomaina visi tehnoloģiskie kanāli (TK). Tas nav viegli un ir dārgi, tomēr daudz lētāk par jaunas spēkstacijas būvi. Svarīgu un plašākā sabiedrībā vēl maz zināmu darbu 1996. gadā ir pabeidzis Lietuvas Enerģētikas institūts (akadēmiķis Jurģis Vilems, Dr. Arvīds Galinis u.c.). Viss ir izrēķināts līdz 2015. gadam. Izvērtēta TK pirkšana, nomaiņas darbs, kodoldegvielas atlikuma drošība, investīcijas IAE drošuma pastiprināšanai. Apsvērtas arī spēkstacijas iespējamās slēgšanas sekas. Izskaitļoti izdevumi citās elektrostacijās, nepieciešamība pēc jauniem spēkrades avotiem, elektrības eksporta varianti, iespējamie elektroenerģijas tarifi un cenas.

Noskaidrots, ka TK nomaiņas un IAE darbības pagarināšanas līdz 2025. gadam gadījumā vienas kWh ražošana izmaksās par 15 līdz 30 procentiem mazāk nekā tad, ja Ignalinas AE tiks slēgta 2003.—2007. gadā. Zaudējumi, kas rastos Lietuvai, ja IAE slēgs, iespējams pat divkārt pārsniegtu 1995. gadā saražotā valsts nacionālā kopprodukta vērtību. TK nomaiņa un IAE darba mūža pagarināšana dotu iespēju iegūt pietiekami elektroenerģijas, kuras ražošana būtu lēta (4,5 — 6,8 centi par kilovatstundu).

Pašizmaksu izdotos vēl samazināt, ja Lietuva patērētu vairāk elektrības. Ļoti svarīga vieta ir arī eksportam. Darbinot IAE, ik gadu varam eksportēt 5 — 10 TWh (miljardus kWh). Ja rēķinām pa 10 centiem par kWh, iegūstam 0,5 — 1 miljardu litu. TK nomaiņa atmaksājas pat tad, ja enerģija netiek eksportēta. Turklāt elektrība ir jāpārdod arī par 6,5 centiem, nevis par tik, cik kāds atlicina. Lai gan trūkst kaut jel cik turīgu pircēju. Un arī Krievija rada konkurenci Ignalinas AS, jo krievi pārdod elektrību par dempinga cenām. To laikrakstā “Respublika” apstiprina Tautsaimniecības ministrijas padomnieks Jons Rimants Kazlausks: “Kaļiņingradas apgabalam Krievija pārdod enerģiju par ļoti zemu cenu (1,5 ASV centi par kilovatstundu) tikai tāpēc, lai lietuvieši paliktu malā. Tāda ir politiskā spēle.”

Bet atgriezīsimies pie L. Gudeļa un V. Leona rakstā paustajām domām.

Lai dažādi starpnieki nenosistu elektroenerģijas cenu, ir vajadzīgs pašiem savs elektrības tilts uz Rietumiem — 400 kV elektrolīnija cauri Polijai. Abu valstu sadarbība šajā nozarē būtu abpusēji izdevīga un kalpotu kā papildu garantija kritiskā situācijā.

Eksports vispār un it īpaši eksports uz Rietumiem daudzējādi ir atkarīgs no ātra (politiska) lēmuma pieņemšanas par Ignalinas AE tālāko likteni. Ja izlemj IAE slēgt, tad ir par vēlu ieguldīt līdzekļus elektrolīnijas būvē uz Poliju, jo īstermiņa līgumi ir mazāk izdevīgi un nesola prāvākus ienākumus. Tikai tad, ja līgums uz daudziem gadiem atbrīvo pircēju no investīcijām savas elektrostacijas celtniecībā, par elektrību tiek maksāta laba cena. Citiem vārdiem — tad tiek eksportēta ne tikai daļa elektrības, bet arī daļa no IAE kapitāla. Parakstot ilgtermiņa (5 — 10 — 15 gadu) līgumus, var iegūt lielu un vispusīgu (pat politisku) labumu.

Ir svarīgi pieņemt lēmumu par IAE atjaunināšanu arī tāpēc, lai jau elektrības tarifā varētu iekļaut nevis amortizācijas izdevumus vispār, bet gan kapitāla uzkrāšanu konkrētiem mērķiem: nomainīt TK u.c. Zinātnieki uzsver: “Ja vilcināsimies, zaudēsim gan eksportu, gan investīcijas. Ik dienas aizlaidīsim vējā miljonus.”

Bet kā ar drošību? Tiem, kurus māc bailes no atomelektrostacijām, atgādinām.

1. Pasaulē ir simtiem atomelektrostaciju, bet desmitiem reaktoru, līdzīgu IAE, darbojas pavisam netālu no mums, un tos neviens negrasās slēgt. IAE ir jaunākās konstrukcijas celtne, tās drošuma paaugstināšanā jau ieguldīti un vēl tiks investēti lieli līdzekļi.

2. Černobiļas avārijas patiesais iemesls — nevīžīgs strādājošo darbs un neattaisnojamas kļūdas. Tā var uzspridzināt jebko. Arvien tiek pārbaudīta IAE atbilstība starptautiskajām prasībām, Ignalinas spēkrade ir atzīta par vienu no drošākajām šāda veida elektrostacijām.

3. Kamēr ražo elektroenerģiju IAE, mūsu debess velve ir pasargāta no simtiem tūkstošu tonnu piesārņojuma (arī radioaktīva), ko izmestu termoelektrostaciju milzu dūmeņi.

Vajadzīgs decentralizēt

IAE — tā ir tikai puse no darāmā. Elektroenerģētikas pārvalde Lietuvā vēl arvien darbojas pēc padomju laikos iedibinātā nozaru principa. Ar visiem plusiem (pārvaldītājiem) un mīnusiem (nozarēm). Sabiedrība AB “Lietuvos energija” (LE) pārvalda būtībā patstāvīgu uzņēmumu tīklu (Viļņas, Klaipēdas, Kauņas u.c.), atsevišķas elektrostacijas (IAE ir neatkarīga), dispečeru dienestu, centrālo aparātu. Uz augšu ceļo pārskati un lūgumi, lejup — nauda un citi resursi. LE sniedz pārskatu ministrijai par iztērētajiem līdzekļiem. Visādos veidos ir jāpamato un “jāizsit” resursi, subsīdijas, kredītu garantijas un tamlīdzīgi.

Izeja jau ir uzieta: decentralizācija un neatkarīgas kontrolējošās institūcijas. Atšķirībā no energosistēmas šādi decentralizē siltuma ražošanas nozari, un rajonu aktivitātes par spīti ļoti smagajam mantojumam vieš cerības.Valsts enerģētikas un enerģijas resursu cenu kontroles komisijas iejaukšanās — tas nav slikts sākums. Tātad jāturpina uzsāktais, un jāpanāk tālāka LE decentralizācija. Ir jāsadala elektriskie tīkli, ar kuriem saistās 31 procents izdevumu.

Savus priekšlikumus jau ir izteikuši daudzi, arī pati “Lietuvos energija”, piedāvājot akciju sabiedrībā nošķirt 51 procentu sadales tīklu, kuros ietilptu zemsprieguma un 10 kV sprieguma tīkli, bet atlikušo daļu nosaukt par “nodošanas tīklu”. Tā tas varētu arī būt, taču... Šo sadales tīklu sabiedrības pārņems pašreizējo lietotāju nabadzīgo saimniecību, bet tām nebūs pa spēkam kaut ko uzlabot. Jo bez vidējā sprieguma (35 — 110 kV) tīkliem viņu saimniecība nav patstāvīga, bet šie tīkli būtu pakļauti LE tīklu uzņēmumiem. Un kāpēc gan pārvaldīt vidējā sprieguma tīklus no Viļņas, ja ar to lieliski tiek galā reģioni. Līdzīgi tam, ja tagadējā sistēma saglabātos, nekas nekļūtu sliktāks (bet vai uzlabotos?).

Mums ir nepieciešama apņēmības pilna reforma, un tās aprises Lietuvā ir skaidras: dot neatkarību no LE septiņiem pašreizējiem tīklu uzņēmumiem (pārveidojot par akciju sabiedrībām), bet pašā LE pastiprināt komerciālo darbību — elektrības piegādi un pārdošanu septiņiem reģioniem vai eksportam. LE pārziņā ir jāpaliek vienīgi 330 kV līnijām un centrālajam dispečeru dienestam. Tātad LE nāksies sašaurināt savu darbību tīklu uzņēmumos un daudz vairāk enerģijas veltīt eksportam. LE ir jābūt ļoti labi apmaksātam eksporta dienestam, kas izsargātu no parazītiskiem starpniekiem, kuri līdz šim iedzīvojas uz Lietuvas rēķina. Eksporta cenas ir jākontrolē neatkarīgai institūcijai (Enerģijas cenu komisijai?), lai tiktu aizsargātas valsts intereses.

Pēc decentralizācijas LE kļūs par “trešo pircēju”, no IAE iepērkot elektrību un pārdodot to par vairumcenu reģioniem un eksportējot. Reģioni tirgos par mazumcenu. Šajā shēmā skaidri redzams, kas notiks, ja no LE tiks atšķirti tikai sīkie 0,38—10 kV tīkli: šo sabiedrību ekonomiskās iespējas ir ļoti nevienādas. Tāpēc, atbalstot kopīgu cenu, vajadzētu veikt kopīgu izdevumu uzskaiti. Ieviest visaptverošu savstarpēju dotāciju. Bet kas tad paliek pāri no decentralizācijas? Regulēšanu pārejas posmā, ja ievajadzēsies, veiks Enerģijas cenu komisija, bet patstāvīguma pietiks.

Neformāla, vispusīga decentralizācija un nošķirta izdevumu uzskaite reģionālajos tīklos ļautu izveidot pamatotus elektrības tarifus un rūpēties par būtisku monopolsistēmas normēšanu. Vēl svarīgāk, ka nostiprinātos patērētāju un pašvaldību ietekme. Tāpēc ir iespējams, ka reģionālo tīklu akciju sabiedrību akcijas piederētu pašvaldībām. Bet kavēties ar decentralizāciju nevajag arī tālab, lai neiesāktos elektrisko tīklu “kolhoza mantas dalīšana”.

Ignalinas AE avārija

maksātu 450 miljonus dolāru

Tautsaimniecības ministrijas padomnieks Jons Rimants Kazlausks septembra vidū piedalījās Vīnes konvencijas dalībvalstu pārstāvju konferencē. Par konferencē spriesto viņš stāsta laikrakstā “Respublika”.

Ja Ignalinas AE notiktu avārija, Lietuvas valdībai vajadzētu sadabūt 450 miljonus ASV dolāru, lai atlīdzinātu kaimiņvalstīm par nodarīto kaitējumu. Atbilstoši Vīnes konvencijas (VK) prasībām ar šādām saistībām pēc pārejas perioda nāksies rēķināties Lietuvas valdībai.

Konference Vīnē tika rīkota tāpēc, lai apspriestu VK papildprotokolu. Tā būtība — ja VK pievienojusies valsts izraisa kodolavāriju, tā uzņemas atbildību par kaimiņvalstīm nodarīto kaitējumu. Šīs izmaiņas konvencijā bija jāizdara pēc Černobiļas atomstacijas katastrofas, kad noskaidrojās — pēc VK pašreizējiem noteikumiem neviens nekompensē zaudējumus, kas nodarīti kaimiņvalstīm. Lietuva ir pievienojusies VK. Vēl viena konference tika rīkota, lai izlemtu par finansējumu, ja valsts, kur notikusi avārija, nespēj kaitējuma summu samaksāt. Tādiem gadījumiem tiek uzkrāts papildu fonds, kurā visas valstis iemaksā noteiktu daļu kaitējuma atlīdzināšanai.

Lietuvai, tāpat kā visām citām VK dalībvalstīm, būtu nepieciešams izdalīt 300 miljonus nosacīto naudas vienību jeb 450 miljonus dolāru kaitējuma atlīdzībai. Ja pie mums notiktu avārija, valdībai būtu jāsadabū tāda summa zaudējumu segšanai, bet konvencijas papildu fonda noteikumi paredz — ja ar fonda uzkrājumiem nepietiek kaitējuma atlīdzībai, vēlreiz tiek veidots tāda paša lieluma fonds, kurā visas VK dalībvalstis iemaksā summas, kas atkarīgas no viņu valstīs darbojošos atomelektrostaciju jaudas. Atsevišķu valstu iemaksas šajā fondā būtu atšķirīgas, bet Lietuvai tajā nenāktos maksāt ļoti daudz — galvenās donorvalstis būtu ASV un Francija.

Pagaidām tie ir tikai projekti, bet jau šogad dalībvalstis varēs tos parakstīt, to darīs arī Lietuva. Taču uzreiz pievienoties neizdosies — būs desmit gadu pārejas posms, kura laikā jāuzkrāj šie 450 miljoni dolāru. Tomēr arī tagad, tikai parakstot konvenciju, valdībai ir jāzina, kur tā sadabūs pamata summu — 100 miljonus dolāru kaitējuma atlīdzībai. Budžeta projektā šim nolūkam īpašu asignējumu var arī nebūt, tomēr finansistiem ir jāzina par šādām papildsaistībām un jāparedz, kā tās varētu izpildīt. Domājams, ka var ievilkties šīs konvencijas ratifikācija Seimā — pat līdz pusgadam.

Par Ignalinas AE ir līgums ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, ka tiek piešķirts 33 miljonu ekiju aizdevums elektrostacijas drošuma pastiprināšanai, bet ar noteikumu, ka IAE darbības laiks nebūs daudz ilgāks par to, kāds ir paredzēts projektā. Elektrostacijas ekspluatācijas mūžs ir atkarīgs no tehniskām lietām — reaktora derīguma laiku nosaka grafīta seguma aizsargslānis ap degvielas kanālu, kad tas samazinās līdz nepieļaujamai robežai, reaktors ir jāapstādina. Ikviena remonta laikā ir redzams, kā šī starplika mainās: tagad uzskata — aizsargslānis kalpos līdz 2002. vai 2003. gadam. Bet pēc tam jau redzēs.

Turpinās sarunas par augstsprieguma elektrolīnijas būvi cauri Polijai uz Vāciju. Interesi ir izrādījušas vairākas lielas uzņēmējsabiedrības, kas gribētu par saviem līdzekļiem būvēt šo līniju — Zviedrijas sabiedrība “Vatenfal”, ASV “California Energy”, “Enron”, “Stanton Group”. Mūsu noteikums: naudas ieguldītāji šo līniju būvē uz sava rēķina, mēs viņiem garantējam saražot tik daudz enerģijas, cik viņi spēj Rietumos pārdot par augstāku cenu nekā iepirkuši no mums — lai viņi spētu atgūt investīcijas. Pēc tam mēs šiem naudas ieguldītājiem garantējam priekšrocības investīcijām enerģētikas objektos. Jau esam beiguši izskatīt priekšlikumus, un ticu, ka līdz gada beigām izraudzīsimies partneri. Mums ir vitāli svarīgi savienoties ar Eiropas tirgu, jo mēs ražojam vairāk elektroenerģijas, nekā tas vajadzīgs mūsu valstij. Domājams, ka šīs līnijas celtniecība varētu ilgt divus gadus, jo viss ir jāsaskaņo ar Poliju, arī jāizpērk zeme, jāsagatavo trase. Paredzamie izdevumi — līdz 400 miljoniem dolāru, jo līnija šķērsos gan Lietuvas, gan Polijas teritoriju. Ir aplēsts, ka ieguldītos līdzekļus investētāji varētu atpelnīt astoņos gados.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane