RUNAS. REFERĀTI

Latvijā attīstās tirgus ekonomika un pieaug investīciju iespējas

Šogad, 9. un 10. oktobrī, Latvijas Republikas finansu ministrs Roberts Zīle pirmo reizi pārstāvēja valsti Adama Smita seminārā Parīzē. Pasākums bija veltīts Viduseiropas un Austrumeiropas pārejas perioda valstu ekonomikas un finansu attīstības izpētei, un tajā piedalījās šo valstu finansu sektora augstākā līmeņa amatpersonas, kā arī ārpus Eiropas reģiona esošo pārejas ekonomikas valstu — Gruzijas, Kazahstānas un Kirgizstānas — pārstāvji. Seminārā piedalījās arī starptautisko investīciju banku un citu finansu institūciju pārstāvji. Kā pēc atgriešanās Latvijā atzinis Roberts Zīle, dažādu valstu augstā, kaut arī šaurā, pārstāvniecība seminārā devusi dalībniekiem labu iespēju saņemt koncentrētu informāciju par dalībvalstu monetāro un fiskālo politiku, kā arī piesaistīto investīciju apjomu. Analizējot situāciju Latvijā, ticis uzsvērts, ka investīciju tirgū svarīgākās ir nevis valsts parādzīmes, bet gan ieguldījumi privātajā sektorā un kapitāla tirgū. Diskusijas izraisījis arī lielais brīvo ekonomisko zonu skaits Latvijā. “LV” informācija

Finansu ministrs Roberts Zīle:

Dāmas un kungi!

Man ir liels prieks, ka esmu šeit un varu iepazīstināt jūs ar savu valsti: tās aktualitātēm un panākumiem, vietu pasaules ekonomikā, kā arī pieaugošo interesi, ko tā rosina ārzemju investoru aprindās.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā valdība ir bijusi uzticīga makroekonomiskās stabilitātes idejai un īstenojusi plašu programmu, lai pārietu no centralizēti plānotas ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Tas lika pamatus patstāvīgai ekonomikas attīstībai. Pārvaldes institūcijas ātri iekļāvās ekonomikas liberalizācijā: iekšzemes cenas tika gandrīz pilnīgi atbrīvotas, tas pats sakāms par procentu likmēm un ārējo tirdzniecību; ievērojami ir privatizācijas procesa apjomi. Valsts ekonomikas pārveidi var uzskatīt par pabeigtu: ārējo tirdzniecību un cenas nosaka tirgus spēki, ir izveidota stabila makroekonomiskā vide. Inflācija un procentu likmes pakāpeniski tuvojas Rietumeiropas līmenim. Lai ierobežotu banku krīzes sekas, valdība īstenoja stingrāku fiskālo un monetāro politiku. Tika izstrādāta strukturālo reformu programma tādās jomās kā privatizācija, tirdzniecības politika, nodokļu administrēšana, izdevumu vadība un banku pārraudzība.

Tas viss kopumā veicina ārzemju investīciju piesaistīšanu. Tiešās ārzemju investīcijas pēdējos gados ir palielinājušās no 179,6 miljoniem ASV dolāru 1995.gadā līdz 327,8 miljoniem 1996. gadā. Pieauguma procents ir 82,5 procenti. Par to jāpateicas progresam makroekonomikā, kas pat Starptautiskā valūtas fonda vērtējumā ir pārsniedzis gaidīto. Iekšzemes kopprodukts 1996.gadā ir palielinājies par 2,8 procentiem, tā pieauguma tempi ir kļuvuši straujāki: 1997.gada pirmajā pusē iekšzemes kopprodukta apjoms ir palielinājies par 4,6 procentiem. Arī inflācija samazinās ātrāk, nekā cerēts: 8,6 procenti augustā. Tas ir zemākais inflācijas līmenis Baltijā. Polijā un Ungārijā, piemēram, tas ir augstāks. Pārejas procesā šādu inflācijas līmeni var uzskatīt par nozīmīgu sasniegumu.

1994.gada februārī lats tika piesaistīts SVF norēķinu vienībai SDR, kas nu jau ir apliecinājies kā veiksmīga monetārā politika, kas ļāva nodrošināt latam stabilu maiņas kursu. Šāda stratēģija nemainīsies, un valūtas maiņas kurss, ievērojot fiskālos ierobežojumus, būs svarīgākais stabilizācijas faktors. Visu šo laiku nacionālā valūta tika pilnīgi nodrošināta, pateicoties ārzemju aktīviem. Salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm Latvijā ir visliberālākie valūtas maiņas apstākļi, kas nozīmē pilnīgu valūtas un kapitāla konvertējamību.

Runājot par procenta likmju turpmāko politiku, mēs plānojam orientēties uz cenu stabilitāti un maksājumu bilances aizsardzību, ņemot vērā pašreizējo maiņas kursu. Šādas politikas realizēšana ir uzskatāma par veiksmīgu, jo procentu likmes kopš gada sākuma ievērojami samazinājušās.

Latvijas ekonomikas progresu ir atzinusi starptautiskā kredītaģentūra “Standart & Poor's”. Latvijai ir piešķirts reitings “BBB” ārzemju valūtām. Arī “A” koeficients nacionālajai valūtai liecina par Latvijas panākumiem, īstenojot reformas, kas balstītas uz tirgus principiem.

1995.gada banku krīzes sekas visumā ir pārvarētas. Banku sistēma ir atveseļojusies. Banku peļņa aug, kapitāls palielinās. 1996.gadā tas ir pieaudzis par 25 procentiem. Tajā pašā laikā non-performing (“bezcerīgie”) aizdevumi samazinās. Tas ir panākts, galvenokārt pateicoties stingrākai banku darbības uzraudzībai no Latvijas Bankas puses. Tā ir pastiprinājusi uzraudzību, kā arī panākusi agrāk pieņemto normatīvo aktu ievērošanu. Latvijas Bankas politika patlaban ir šāda: to banku, kuras neievēro izvirzītās prasības, licences tiek anulētas. Tādējādi banku skaits, kas 1995.gadā bija 51, šobrīd ir samazināts, un tagad valstī ir 31 banka. Šobrīd Latvijā banku uzraudzības sektorā ir vieni no stingrākajiem noteikumiem salīdzinājumā ar citām pārejas perioda valstīm. Tie ir saskaņoti ar Eiropas Savienības standartiem un atsevišķos gadījumos ir pat stingrāki par ES valstu noteikumiem. Dažas potenciāli “bīstamas” nozares pārrauga tādas starptautiskas auditorfirmas kā “Coopers and Lybrand”, “Price and Waterhouse”, KPMG u.c. To veikto pārbaužu rezultāti palīdz Latvijas Bankai izvērtēt stāvokli banku sektorā. Papildinot inflācijas līmeņa samazināšanos, turpina kristies Latvijas Bankas refinansēšanas likmes: patlaban to līmenis ir sasniedzis 4 procentus. Likmju samazināšanos ietekmē arī pieaugošā ārzemju banku klātbūtne, kas veicina konkurenci banku sektorā. Ārzemju banku skaita palielināšanās Latvijā ir saistīta ar valsts politiku banku jomā.

Liela uzmanība tiek veltīta fiskālajai politikai: tā rezultātā fiskālais deficīts samazinājies no 3,4% no IKP 1995.gadā līdz 1,9% no IKP 1996.gadā. Arī valsts pamatbudžeta fiskālais deficīts 1996.gadā ir samazinājies līdz 1,4 procentiem no IKP (salīdzinājumam: 1995.gadā — 4,5 procenti). Sekmīga nodokļu iekasēšana liecina par nodokļu administrēšanas attīstību līdztekus pozitīvām izmaiņām nodokļu likumdošanā, kura atbilst tirgus ekonomikas principiem. Šīs izmaiņas ir palielinājušas arī netiešo nodokļu daļu un samazinājušas tiešo nodokļu daļu valsts budžeta ieņēmumos. Ir vērojama noturīga nodokļu parādu samazināšanās. Tas ir audita un iekasēšanas procedūru pilnveidošanas, kā arī privatizējamo uzņēmumu nodokļu parādu kapitalizācijas galvenais rezultāts. Tuvākajā nākotnē audita iespējas uzlabos vispusīga informācija par muitas nodokļu maksājumiem, ko veic lielākie nodokļu maksātāji. Tiks uzlabots arī muitas informatīvais nodrošinājums.

1997.gada pirmajā pusē bija vērojams fiskālais pārpalikums valsts pamatbudžetā 0,7% apmērā no IKP. Fiskālais proficīds ataino arī zemākas procentu iemaksas un izdevumu ierobežojumus, kapitālieguldījumus ieskaitot. Pašvaldību aizņēmumi tiek efektīvāk kontrolēti, turklāt visi ārpusbudžeta konti iekļauti Valsts kasē. Tādējādi pašvaldības savus mērķus var sasniegt, samazinot aizņēmumus, pastiprinot ienākumu nodokļa iekasēšanu, uzlabojot budžeta administrēšanu kopumā un pārstrukturējot izdevumus jo īpaši. Latvijai ir panākumi fiskālajai administrēšanai nepieciešamo institūciju izveidē. Kā svarīgākās var minēt labi funkcionējošo Valsts kases sistēmu, valsts investīciju programmu un nodokļu sistēmu, kas palīdz saskaņot uz tirgus principiem balstītās ekonomikas vajadzības. Gan budžeta deficīts, gan ārējais parāds jau atbilst Māstrihtas līgumā izvirzītajām prasībām.

Faktiski varam teikt, ka Latvijā ir ievērojamas investīciju iespējas un labvēlīgi apstākļi ārzemju ieguldītājiem. Turklāt valdība ir gatava šos apstākļus vēl uzlabot. Ārzemju ieguldītāju intereses aizsargā likumdošana, un tāpēc Latvija kļūst arvien pievilcīgāka ārzemju ieguldītājiem. Es minēšu dažus likumdošanas aspektus:

• ārzemju ieguldītājiem nav jāmaksā PVN un muitas nodevas par pamatkapitālu, ja preces tiek ievestas uz neilgu laiku, lai šeit tās pārstrādātu;

• netraucēti notiek peļņas atgriešanās valstī, no kuras nācis ieguldījums;

• Latvijā reģistrētam ārzemju uzņēmumam ir atļauts pirkt zemi pilsētās un lauku rajonos, ja investīcijas nāk no valstīm, ar kurām Latvija ir parakstījusi savstarpēju līgumu;

• ārzemju investori tāpat tiek atbrīvoti no PVN un muitas nodokļa maksājumiem par ilgtermiņa kapitālieguldījumiem pamatlīdzekļos vai pakalpojumos, kas ar tiem saistīti;

• Latvija ir parakstījusi līgumus ar daudzām valstīm par izvairīšanos no dubultaplikšanas ar nodokļiem.

Bez tam vēl vairāki faktori liecina, ka valstī notiek ekonomikas augšupeja, kas rada labvēlīgu klimatu biznesa attīstībai. Nevienā nozarē nav ierobežojumu uzņēmējdarbībai un nav nepieciešamas īpašas atļaujas. Uzņēmumu nodokļi Latvijā ir zemi. Lai atvieglotu ārzemju ieguldītājiem darbu, nesen tika ieviesta jauna tipa biznesa vīza, kuras derīguma termiņš ir viens gads.

Latvijā strauji attīstās privātais sektors. Līdz 1997.gadam privātā sektora daļa nacionālajā kopproduktā pārsniedza 60 procentus. Nav nekādu nozīmīgu administratīvu noteikumu, kas liktu šķēršļus jaunu firmu ienākšanai tirgū, kā arī ir samazinātas prasības biznesa licencēšanā. Vislielākais šķērslis, kas aizkavē jaunu uzņēmumu nodibināšanu, un tas ir raksturīgs visām valstīm ar pārejas ekonomiku, ir ilgtermiņa finansējuma trūkums. Tātad investēšanas iespējas ir. Tirdzniecību ar rūpniecības uzņēmumu un lauksaimniecībā izmantojamo zemi regulē likumdošana, bet tā netiek ierobežota, kaut arī ir daži īpaši noteikumi, kas attiecas uz gadījumiem, kad Latvijai nav parakstīts savstarpējs līgums par investīcijām ar valsti, no kuras nāk investīcijas.

Ir atzīts, ka labi izveidota privatizācijas programma var lielā mērā veicināt pārstrukturēšanu, piesaistīt investīcijas un stimulēt valsts sektora attīstību.

Tāpēc valdības uzmanības centrā ir enerģijas, gāzes un telekomunikācijas un lielu transporta uzņēmumu privatizācija, ieskaitot ostu un cauruļvadu infrastruktūru. 1996. gads bija svarīgs pavērsiena punkts šī mērķa sasniegšanai. Kopā 1996.gada laikā tika privatizēti vairāk nekā 200 uzņēmumi, bet šajā gadā plānots privatizēt vēl 147 uzņēmumus. Tomēr visi uzņēmumi vēl nav piedāvāti privatizācijai. Pašlaik aptuveni 150 organizācijas un uzņēmumi nav iekļauti privatizācijas programmā. Lielākie no tiem ir Latvijas dzelzceļš, ostas un pasts. Tajā pašā laikā tādus lielus valsts uzņēmumus kā “Latvijas Krājbanku”, “Ventspils naftu” — lielāko naftas terminālu Baltijā, “Latvenergo” — valsts enerģijas monopolu, ir paredzēts privatizēt 1997.—1998.gadā. Pašreiz publiskajam piedāvājumam nodots 15 procentu uzņēmuma “Latvijas gāze” akciju, kā arī valstij piederošā 51 procenta daļa uzņēmumā “Lattelekom” un “Latvijas kuģniecības” akcijas.

Kopš tā laika, kad valdība sāka komunālo pakalpojumu un lielu enerģijas un transporta uzņēmumu privatizāciju, ir panākts ievērojams progress strukturālu problēmu novēršanā enerģētikas sektora privatizācijā. Turklāt uzņēmumu privatizācijas procesa pabeigšana un šī sektora pārstrukturēšana palīdzēs saņemt aizdevumus no bankām. Ir ievērojami paātrinājies dzīvokļu privatizācijas process. Lai radītu biznesa attīstībai labvēlīgu vidi, Privatizācijas aģentūra reklāmas nolūkos ir sākusi izmantot Internetu. Šīs tehnoloģijas izmantošana tiks apvienota ar starptautisku programmu informācijas izplatīšanai ārpus Latvijas robežām, lai šī informācija būtu pieejama visā pasaulē.

Uzņēmumus var privatizēt un par akcijām var maksāt, izmantojot privatizācijas sertifikātus. Šie sertifikāti tika piešķirti Latvijas iedzīvotājiem atkarībā no nodzīvotā laika un arī kā kompensācija par nacionalizēto īpašumu. Šos pašus sertifikātus var izmantot zemes un dzīvokļa pirkšanai. Sertifikātus var nopirkt sekundārajā tirgū par tirgus cenu, kas ir aptuveni 3 lati. Tā ir ļoti maza summa salīdzinājumā ar to sākotnējo vērtību — 28 latiem. Ārzemju investori arī var nopirkt zemi, kas ir piesaistīta privatizējamam uzņēmumam, ja ar attiecīgo valsti ir parakstīts līgums par ieguldījumu aizsardzību. Vēl vienu priekšrocību dod likumi, kas aizsargā investorus no nedeklarētām saistībām, kas parādās pēc tam, kad uzņēmums ir privatizēts.

Viena no perspektīvākajām nozarēm ieguldījumiem saistīta ar Latvijas ostām. Latvijas ostās apstrādā aptuveni 45 miljonus tonnu kravu gadā, kas ir vairāk nekā visās Somijas, Krievijas un Igaunijas Baltijas jūras ostās kopā. Ventspils ostā ir vislielākais kravu apgrozījums Baltijas valstu vidū, kā arī visā Baltijas jūras teritorijā. Ir uzkrāti 400 miljoni ASV dolāru ieguldījumi, lai iesāktu programmu, kas paredzēta terminālu uzlabošanai, un pēc nesen pabeigtā projekta tagad 100 000 tonnu kuģi var ienākt Ventspils ostā. Projekts, kas tiks pabeigts līdz šā gada beigām, nodrošinās iespēju savienot divus cauruļvadus, pa kuriem tiek transportēta jēlnafta un nafta no Krievijas. Ventspils osta neaizsalst visu gadu, un to pašu var sacīt par Liepājas ostu. Nesen pieņemtais likums pasludina Liepājas ostu par īpašu ekonomisko zonu. Arī Rīgas ostai un Ventspils ostai ir piešķirts brīvostas statuss.

Latvijai ir izdevīgs ģeogrāfiskais novietojums, kas labvēlīgi ietekmē citas pozitīvas iezīmes. Tādēļ viena no visperspektīvākajām nozarēm ir bijusi preču tranzīts un pakalpojumu sniegšana Krievijai un pārējām NVS valstīm. Ir pieejami daudzi tranzīta ceļi: dzelzceļš, jūra un autoceļi, un galvenokārt trīs iepriekšminētās ostas. Liepājas osta ir savienota ar dzelzceļa tīklu, kas savukārt ir savienots ar Transsibīrijas dzelzceļu un citiem bijušās Padomju Savienības dzelzceļiem.

Vēl viena ārvalsts investīcijām atraktīva nozare ir mežrūpniecība, kas pēdējā laikā strauji attīstās. Liels skaits mazo un vidējo uzņēmumu nodarbojas ar kādu no kokapstrādes veidiem: vai nu eksportē koksnes blakusproduktus, vai arī ražo mēbeles. Kopumā Latvijā ir vairāk nekā divi tūkstoši šādu firmu, un 78 procenti no tām tieši iesaistītas zāģmateriālu ražošanā. Tā rezultātā kokmateriāli ieņem pirmo vietu Latvijas eksportā — koksne un cita mežrūpniecības produkcija sastāda aptuveni 30 procentu no visa eksporta.

Ir acīmredzams, ka jebkurš tranzītbiznesa veids ir ciešā saistībā ar Latvijas un Krievijas attiecībām. Lai panāktu līdzsvaru šajā situācijā, veidojot tirdzniecības sakarus ar Krieviju un citām valstīm, Latvija vadīsies no starptautisko līgumu vispārējiem principiem. Turklāt valdība ir guvusi ievērojamus panākumus tirdzniecības liberalizācijā 1996.—1997. gadā. Ir ratificēts Baltijas valstu Brīvās tirdzniecības līgums, pabeigta daudzpusēju un divpusēju tirdzniecības līgumu slēgšana ar lielāko daļu mūsu tirdzniecības partneru. Tirdzniecības līgumi ir parakstīti ar daudziem mūsu tirdzniecības partneriem tādiem kā ES valstis, EBTA, Čehijas Republika, Slovākijas Republika un Slovēnija. Tā rezultātā ir ievērojami samazinājusies iekšējā tirgus aizsardzība. Tirdzniecības liberalizācijas politika attiecas uz muitas nodevas atcelšanu vairākām importa kategorijām un tās samazināšanu līdz vienam procentam izejvielām un iekārtu rezerves daļām. Muitas nodevas tarifi lauksaimniecības produkcijai arī ir samazināti no vairāk nekā 100 procentiem līdz 75 procentiem. Turklāt ir atcelti ierobežojumi attiecībā uz importa apmēriem. Šīs izmaiņas liecina, ka šobrīd Latvijā norit process, kas ļaus tai iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Pateicoties liberālajai tirdzniecības politikai un neskatoties uz nepārtraukto eksporta pieaugumu, 1996. gadā maksājumu bilances deficīts sasniedza 8,3 procentus no nacionālā kopprodukta, bet tam ir skaidri izteikta tendence samazināties, un 1997. gada 1. ceturksnī tas bija 7 procenti no nacionālā kopprodukta.

Latvijai ir izdevies īsā laikā izveidot labi funkcionējošu vērtspapīru tirgu. Pēdējo mēnešu laikā ir notikusi strauja kapitāla tirgus attīstība: valdība šogad ir sākusi izlaist parādzīmes ar divu gadu termiņu, un starpbanku tirgū var novērot skaidri izteiktas pazīmes, kas liecina par tā aktivizēšanos. Lai veicinātu biržas darbību, šā gada jūnijā nodibināta vērtspapīru un tirgus komisija, 1995. gadā tika ratificēts likums “Par vērtspapīriem”. Pasaules banka ir atzinusi to par vienu no labākajiem vērtspapīru likumiem Viduseiropā un Austrumeiropā. 1995. gadā Saeima arī pieņēma likumu “Par Vērtspapīru tirgus komisiju”, un pēc tam tika izveidota neatkarīga Vērtspapīru tirgus komisija. Jau divus gadus Latvijas vērtspapīru tirgus struktūrās ietilpst Latvijas Centrālais depozitārijs un Rīgas Fondu birža.

Lai izveidotu Baltijas valstu kopīgu vērtspapīru tirgu, 1997. gada sākumā tika parakstīts līgums starp Latvijas un Igaunijas Centrālajiem depozitārijiem. Tāds pats līgums šogad tiks parakstīts ar Lietuvas Centrālo depozitāriju. Latvijas vērtspapīru tirgu regulējošie likumi nosaka stingrus investoru aizsardzības principus, kurus tikpat stingri ievēro gan Rīgas Fondu birža, gan Vērtspapīru tirgus komisija. Kapitāla ieguldītāju interešu aizsardzību nodrošina stingras prasības attiecībā uz informāciju, kas jāievēro tiem, kuri darbojas kapitāla tirgū (uzņēmumiem, kas izlaiž vērtspapīrus un starpniekiem), citas juridiskas prasības, kas jāievēro vērtspapīru tirgus dalībniekiem, kā arī stingra to uzņēmumu finansiālā stāvokļa kontrole, kuru akcijas tiek pārdotas publiskajā piedāvājumā. Tirgus operāciju atklātību nodrošina Fondu biržas katru dienu izlaistie biļeteni. Informācija par kapitāla tirgu tiek publicēta arī biznesa laikrakstos.

Kopš šī gada sākuma valdības parādzīmju diskonta likme mēnesī vidēji samazinājās no 10 procentiem līdz 5,13 procentiem, kas deva pozitīvu rezultātu, jo turpinājās 1996. gadā novērotā diskonta likmes samazināšanās tendence.

Tomēr ir ievērojami pagarinājies vidējais derīguma termiņš lielam apjomam valsts parādzīmju — no 65 uz 155 dienām, kas liecina, ka pieaugusi ticība valsts parādzīmēm. Valsts īstermiņa (28 dienas) parādzīmju likmes, kas 1995. gada vidū bija 45 procenti, tagad ir mazākas par 4 procentiem.

Tātad Latvijā strauji attīstās tirgus ekonomika un tikpat ātri pieaug investīciju iespējas ārvalstu ieguldītājiem.

Paldies par uzmanību!

“Latvijas Vēstneša”

(Gunta Štrauhmane, Juris Afremovičs)

tulkojums no angļu valodas

Runa Adama Smita seminārā Parizē, 1997.gada 9./10.oktobrī

1.attēls. Iekšzemes kopprodukts un patēriņa cenu indekss procentos

Avots: CSP, Finansu ministrija

2.attēls. Valsts parāds procentos no IKP

Avots: Finansu ministrija

3.attēls. IKP pieaugums un fiskālais deficīts

Avots: CSP, Finansu ministrija.

4. attēls. Ārzemju tiešās investīcijas ASV dolāros, rēķinot uz vienu iedzīvotāju

Avots: Starptautiskā finansu statistika, SVF, 1997. gada jūlijā

5. attēls. Maksājumu bilance, norēķini procentos no nacionālā kopprodaukta

Avots: CSP, Finansu ministrija