Mēs savā zemē un laikā

Gaiziņkalna leģendas un tā rakstītāji

Izvēlies savu kalnu un nekavējies tanī uzkāpt. Mūža nogalē tak visiem liekas, ka varēja augstāk, varēja vairāk, ka pietrūcis laika. Tāpēc pasteidzies mūža sākumā, kad augums vingrāks, soļi garāki un laiks lētāks.

Tā ir viena no Gaiziņkalna lielā bitenieka Jāņa Krūmiņa (1900 —1984) dzīves atziņām, ko varam izlasīt viņa grāmatā “Savējie ap Gaiziņkalnu”. Apgāds “Enigma” to laidis klajā ar Voldemāra Upīša fotografētajām ainavām un Jura Krieviņa fotoportretiem. Jāņa Krūmiņa materiālus publicēšanai sakārtojusi Saulcerīte Viese. Viņa lasītājus ar Krūmiņtēva neparasti krāsaino personību iepazīstināja jau “Tēvzemes mācības” ciklā izdotajā Jāņa Krūmiņa grāmatiņā “Viešūrs” (1992) un savā novada epā “Dieviena” (1994), taču šai grāmatai rakstītais ievads ir pats plašākais apcerējums par pazīstamā dravinieka, latviešu valodas un tradīciju kopēja mūža devumu. Rakstīts ar dzejnieces iejūtu un iztēli, literatūrzinātnieces pamatīgumu un vērienu.

Savās dravnieka gaitās allaž nēsādams līdzi bloknotu un zīmuli, Krūmiņtēvs pie katras izdevības tur pierakstīja tautas dziesmas, apvidus vārdus un teikas, puķu ziedēšanas laiku un temperatūru, pie kādas ziedi atveras, zvejnieku un mednieku nostāstus, ziņas par tautas dziedniecību un pamācības visdažādākajiem mūža brīžiem. Līdz 1980.gadam viņš no Gaiziņa apkaimes teicējiem vien bija savācis vairāk nekā 8000 dainu. Ar apbrīnu un cieņu viņš mēdza stāstīt par dziesmu zinātājām, sevišķi par tām, kuras pašam vairs nav izdevies sastapt, bet kuru dzīves gājums novadnieku atmiņā kļuvis par leģendu. Tā dažādi nostāsti apkārtnē klīduši par Holsta mātes dziesmu pūru. Par katru lietu viņa varējusi sarunāties, netērējot lieka vārda. Noskaitot tikai piemērotu dainu. Ar dziesmiņu aicinājusi strādniekus pusdienās, pateikusi, kas būs galdā un kas strādājams pēcpusdienā. Dainas vienmēr bijušas pa rokai. Reiz pļavā pie siena gabanas viņa skaitījusi dainas Rīgas studentiem. Tiem zīmuļi norakstījušies, pirksti notirpuši, bet Holsta māte teikusi, ka nemaz vēl nejūtot savu dainu gabanu plokamies. Viņai dziesmu varēja būt vairāki tūkstoši.

Sakarā ar Krišjāņa Barona 150.dzimšanas dienas atceri 1985.gadā bijusi iecere izdot Jāņa Krūmiņa dainu vākumu kopā ar viņa paša atzīmēm par teicējiem un atziņām par tautas dziesmām. Šķēršļus likuši tā laika ideoloģiskie ierēdņi, nevarēdami būt droši, vai šie dziesmu teicēji nav bijuši padomju varas ienaidnieki —Gaiziņa apkārtnē savulaik bija daudz turīgu saimnieku, daudzi tika arī deportēti. Tā 1984.gadā Krūmiņtēvs aizgāja Aizsaulē, nesagaidījis savu grāmatu.

Izrādās, arī paša dravinieka biogrāfijā bijuši momenti, kas viņam, tāpat kā daudziem divdesmito un trīsdemito gadu inteliģentiem, varēja nodrošināt ceļu uz Sibīriju. Tāpēc par sava mūža pirmo pusi viņš nemēdzis runāt. Saulcerītei Viesei tikai pēc Krūmiņtēva nāves no viņa dzīvesbiedres skolotājas Ilonas Ramanes un dažiem atmiņu pierakstiem izdevies par to kaut ko uzzināt.

Grāmatas dzimšanas dienas svētkos Krišjāņa Barona muzejā Saulcerīte Viese dzīvi tēloja tās Jāņa Krūmiņa biogrāfijas lappusītes, kas saistītas ar aktīvo iesaistīšanos pretalkohola kustībā un žurnālista darbību Madonā un Saldū.

No Madonas un vēlāk arī no savām mājām viņam, šķiet, bijis jāaiziet tieši sakarā ar aktīvo žūpības apkarošanu. Par asajām publikācijām bieži nācies maksāt soda naudu, līdz avīzes parādu dēļ vajadzējis pat mājas pārdot. Tā 1938.gada oktobrī Jānis Krūmiņš kļuva par “Saldus Avīzes” redaktoru. Tas bija daudzpusīgs, bagāti ilustrēts izdevums, kas aktīvi atbalstīja Kārļa Ulmaņa politiku laukos un iestājās par rosīgu gara dzīvi. 1940.gada maijā avīze publicē rakstu “Tradīciju nozīme tautas dzīvē”, kurā ir arī šādas rindas: “Dzīves kuplināšanas un padziļināšanas ceļš ir arī tradīciju kopšanas un pārveidošanas ceļš. (..) Tradīciju galvenās līnijas dzīves rakstā lika runāt par īpašu tautas dzīves stilu. Un šis dzīves stils novērsa nejaušības, pasargāja no jucekļa, cilvēka mūžu nolika likteņa priekšā kā skaisti izrakstītu villaini”.

“Saldus Avīze” pastāvēja līdz 1940. gada 2.jūlijam. Desmit dienas pirms tās slēgšanas redaktors publicē rakstu, kas skan kā aicinājums un solījums: “Kamēr dzīva vēl ir kultūrpasaules morālā sirdsapziņa un ticība taisnības, tiesību un brīvības uzvarai, mēs esam glābti no pagrimšanas. Šī ticība kultūras un gara mūžībai ir mūsu darbības pamats.(..) Mums jābūt stipriem un veseliem izturēt lielus pārbaudījumus. Mēs tos izturēsim.”

Ar šo ticību un apņēmību Jānis Krūmiņš arī vadījis savu dzīvi, neatlaidīgi strādādams gan bišu dravā, gan tautas gara dzīves druvā.

Grāmatā, kas sākusi savu ceļu pie lasītājiem, ir trīs nodaļas: Gaiziņa novada tautasdziesmas, Bišu dziesmas un Noliec pēcim! Katrai dainu kopai pievienotas ziņas par teicēju un paša Krūmiņtēva pārdomas un atziņas. Tur izlasāmas arī šādas rindas:

Dainas ir mērkoki mūsu valodas izaugsmei, tāpat kā dainu padomi ir ceļrādis labestīgai dzīvei.

Dainas mums tāds pats dzīvi kārtojošs sacerējumu krājums kā arābiem Korāns, žīdiem Talmuds un kristiešiem Bībele.

Dainas ir mūsu tautas ceļakukulis cilvēcei viņas varenīgajā gaitā uz lieliem un skaistiem mērķiem .

Arī šī grāmatiņa būs labs ceļakukulis katram, kas to lasīs un pārlasīs.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: Juris Krieviņš