MĒS UN EIROPA

Par plašāku demokrātiskās drošības telpu mūsu kontinentā

Eiropas Padomes dalībvalstu otrās galotņu tikšanās

Noslēguma deklarācija

Strasbūrā 1997. gada 11. oktobrī

Mēs, Eiropas Padomes dalībvalstu un to valdību vadītāji, sapulcējušies uz otro galotņu tikšanos Strasbūrā 1997. gada 10.—11. oktobrī,

pārliecībā, ka dziļās pārmaiņas Eiropā un lielie pārbaudījumi, ar ko saskaras mūsu sabiedrības, prasa intensificēt sadarbību starp visām Eiropas demokrātiskajām valstīm,

iedvesmoti sakarā ar mūsu organizācijas nozīmīgo paplašināšanos, kas ir radījusi pamatu plašākai demokrātiskās drošības telpai mūsu kontinentā,

izskatījuši notikumu attīstību kopš pirmās galotņu tikšanās, kas 1993. gadā notika Vīnē, kā arī mūsu lēmumu iedzīvināšanu attiecībā uz Eiropas Vienotas cilvēktiesību tiesas izveidošanu, nacionālo minoritāšu aizsardzību un cīņu pret rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un neiecietību,

apsveicot Eiropas Padomes panākumus, sagatavojot kandidātvalstis uzņemšanai organizācijā un nodrošinot to pilnīgu integrāciju paplašinātajā Eiropas ģimenē un pasvītrojot Parlamentārās asamblejas, kā arī Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa ieguldījumu, atbalstot demokrātisko attīstību dalībvalstīs,

— svinīgi apliecinām mūsu uzticību Eiropas Padomes pamatprincipiem — plurālistiskai demokrātijai, cieņai pret cilvēktiesībām, tiesiskai valstij — un mūsu valdību saistībām pilnībā izpildīt prasības un uzņemties atbildību, kas izriet no dalības organizācijā,

— uzsveram Eiropas Padomes būtisko lomu standartu noteikšanā cilvēktiesību jomā un tās ieguldījumu starptautisko tiesību attīstībā, izstrādājot Eiropas konvencijas, un apliecinām pārliecību, ka jānodrošina šo standartu un konvenciju pilnīga īstenošana, īpaši pastiprinot sadarbības programmas demokrātijas konsolidēšanai Eiropā,

— apstiprinām, ka mūsu mērķis ir panākt lielāku dalībvalstu vienotību, lai celtu brīvāku, iecietīgāku un taisnīgāku Eiropas sabiedrību, kas balstās uz kopējām vērtībām — savu uzskatu paušanas un informācijas brīvību, kultūras daudzveidību un cieņu pret visu cilvēku līdztiesību,

— nolemjam šai sakarā dot jaunu impulsu tiem Eiropas Padomes darbības virzieniem, kuru mērķis ir atbalstīt dalībvalstu pūliņus reaģēt uz pārmaiņām sabiedrībā, stāvot uz jaunā gadsimta sliekšņa,

— pilnībā atbalstām Eiropas Padomes pūliņus intensificēt savu ieguldījumu, lai panāktu lielāku saliedētību, stabilitāti un drošību Eiropā, un priecājamies par sadarbības attīstību ar citām Eiropas un transatlantiskajām organizācijām, tostarp Eiropas Savienību un Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju,

un uz šī pamata paziņojam sekojošo:

pārliecībā, ka gan cilvēktiesību atbalstīšana, gan plurālistiskās demokrātijas nostiprināšana veicina stabilitāti Eiropā,

— nolemjam pastiprināt cilvēktiesību aizsardzību, nodrošinot, ka mūsu institūcijas ir spējīgas efektīvi aizstāvēt indivīdu tiesības visā Eiropā,

— aicinām visur atcelt nāvessodu un, kamēr tas nav īstenots, uzstājam, ka nepieciešams saglabāt Eiropā pastāvošos nāvessoda izpildes moratorijus,

— izsakām apņēmību nostiprināt līdzekļus, lai cīnītos pret spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un novērstu to,

— aicinām intensificēt cīņu pret rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un neiecietību,

— uzsveram, cik svarīga ir izlīdzsvarota vīriešu un sieviešu pārstāvniecība visos sabiedrības sektoros, tostarp politiskajā dzīvē, un aicinām uz turpmāku attīstību, lai sasniegtu patiesu iespēju vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm,

— noteiktības pilni paziņojam, ka pastiprināsim sadarbību, lai aizsargātu visas tās personas, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm,

— atzīstam vietējās demokrātijas fundamentālo lomu stabilitātes saglabāšanā Eiropā,

— nolemjam arī turpmāk aktīvi atbalstīt demokrātisku attīstību visās dalībvalstīs un palielināt pūliņus, lai veidotu kopēju juridisko normu telpu visā Eiropā;

atzīstot, ka sociālā saliedētība ir viena no paplašinātās Eiropas būtiskākajām vajadzībām un ka uz šo mērķi jātiecas kā uz nepieciešamu papildinājumu cīņai par cilvēktiesībām un cilvēka cieņu,

— nolemjam veicināt un pilnībā izmantot tos informācijas un rīcības instrumentus, ko valstīm un sociālajiem partneriem sniedz pirmām kārtām Eiropas Sociālā harta juridiskā jomā un Sociālās attīstības fonds finansu jomā,

— piekrītam pārskatīt mūsu likumdošanu sociālajā sfērā, lai apkarotu visas sociālās izstumtības formas un nodrošinātu sabiedrības vājāko locekļu labāku aizsardzību,

— uzsveram, cik nozīmīga ir kopēja, līdzsvarota un uz starptautisko solidaritāti balstīta pieeja attiecībā uz jautājumiem par bēgļiem un patvēruma meklētājiem, un šai sakarā atgādinām, ka valstīm, no kurienes tie cēlušies, ir pienākums uzņemt šīs personas atpakaļ savā teritorijā saskaņā ar starptautisko likumdošanu,

— atgādinām, ka nepieciešams aizstāvēt konfliktu upurus, un to, cik svarīgi ir cienīt starptautiskās humanitārās tiesības un to normu izpratni vietējā līmenī, īpaši bruņotajos spēkos un policijā,

— noteiktības pilni apliecinām, ka aizsargāsim likumīgi uzturošos migrējušo strādnieku tiesības un atvieglosim viņu integrāciju sabiedrībās, kurās tie dzīvo;

izprotot pilsoņu bažas sakarā ar ārkārtīgi plašajiem draudiem viņu drošībai un briesmām, ko tie rada demokrātijai,

— apstiprinām mūsu stingro nosodījumu terorismam un mūsu noteikto apņemšanos pilnībā izmantot pastāvošos mehānismus, lai apkarotu visas tā izpausmes, vienlaikus nodrošinot cieņu pret likumību un cilvēktiesībām,

— nolemjam meklēt kopīgas atbildes problēmām, kuras izraisījis korupcijas, organizētās noziedzības un narkotiku tirdzniecības pieaugums visā Eiropā,

— nolemjam intensificēt mūsu sadarbību, lai pastiprinātu bērnu juridisko aizsardzību,

— apliecinām apņēmību apkarot vardarbību pret sievietēm un visas sieviešu seksuālās ekspluatācijas formas,

— atbalstām Eiropas Padomes un vietējo, reģionālo un nacionālo varas iestāžu pūliņus uzlabot dzīves kvalitāti nelabvēlīgos apgabalos — urbanizētos un industrializētos rajonos;

apzinoties izglītības un kultūras dimensiju tajos pārbaudījumos, kādus Eiropai izvirza nākotne, kā arī kultūras un izglītības būtisko lomu tautu savstarpējās saprašanās un uzticēšanās nostiprināšanā,

— paužam vēlmi attīstīt demokrātiskā pilsoniskuma izglītību, kas balstās uz pilsoņu tiesībām un pienākumiem un jauniešu iesaistīšanos civilajā sabiedrībā,

— apstiprinām, ka pievēršam lielu uzmanību Eiropas kultūras un dabas mantojuma aizsardzībai un izpratnes veicināšanai par šo mantojumu,

— nolemjam meklēt kopējas atbildes uz jautājumiem, kurus izvirza jauno informācijas tehnoloģiju attīstība, balstoties uz Eiropas Padomes standartiem un vērtībām un nodrošinot adekvātu līdzsvaru starp tiesībām uz informāciju un cieņu pret privāto dzīvi,

— atzīstam sporta lomu sociālās integritātes veicināšanā, īpaši jauniešu vidū,

— mudinām uz labāku saprašanos starp Ziemeļu un Dienvidu pilsoņiem, īpaši attiecībā uz jauniešiem, veicot viņu informēšanu un civilo izglītošanu, kā arī organizējot pasākumus, kas veicina savstarpēju cieņu un solidaritāti starp tautām.

Uzskatot, ka nepieciešams no jauna definēt mūsu prioritātes, lai mūsu organizācijas funkcijas pielāgotu jaunajam Eiropas kontekstam, esam izstrādājuši Rīcības plānu. Minētajā dokumentā, kas papildina šo Deklarāciju, mēģināts noteikt Eiropas Padomes galvenos uzdevumus nākamajiem gadiem, īpaši sakarā ar tās 50. gadadienas tuvošanos.

Eiropas Padomes valstu un valdību vadītāju

Rīcības plāns

Strasbūrā 1997. gada 11. oktobrī

Valstu un valdību vadītāji, kas sapulcējušies 1997.gada 10. un 11.oktobrī Strasbūrā, iezīmēja rīcības plānu demokrātiskās stabilitātes stiprināšanai dalībvalstīs un attiecīgi noteica četras galvenās darbības jomas, kur iespējams nekavējoties sasniegt panākumus un izmantot praktiskus līdzekļus, kā arī piekto jomu, kas skar struktūras reformas.

I. Demokrātija un cilvēktiesības

1. Vienota cilvēktiesību tiesa: valstu un valdību vadītāji atbalsta to, ka visas līgumpuses ir ratificējušas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11.protokolu, kas ļauj nodibināt jaunu vienotu cilvēktiesību tiesu, un uzdod Ministru komitejai to izveidot līdz 1998.gada 1.novembrim.

2. Cilvēktiesību komisārs: valstu un valdību vadītāji atbalsta priekšlikumu izveidot cilvēktiesību komisāra amatu, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu dalībvalstīs, un uzdod Ministru komitejai izskatīt šī piedāvājuma īstenošanas noteikumus, ņemot vērā vienotas tiesas darbību.

3. Dalībvalstu pieņemto saistību ievērošana: valstu un valdību vadītāji nolemj ievērot dalībvalstu saistības, balstoties uz konfidenciālu, konstruktīvu, nediskriminējošu dialogu Ministru komitejā un ņemot vērā Parlamentārās asamblejas pārraudzību; viņi apstiprina savus centienus kopīgi strādāt, risinot problēmas, ar kurām saskaras dalībvalstis, un uzskata, ka pārraudzības process nepieciešamības gadījumā jāatbalsta ar praktisku Eiropas Padomes palīdzību.

4. Cilvēku klonēšanas aizliegšana: valstu un valdību vadītāji apņemas aizliegt jebkura klonēšanas veida izmantošanu, lai radītu ģenētiski identisku cilvēka organismu un uzdod Ministru komitejai iespējami ātrāk pieņemt Ovjedas Biomedicīnas un cilvēktiesību konvencijas papildprotokolu.

5. Cīņa pret rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un neiecietību: valstu un valdību vadītāji atbalsta Eiropas Padomes darbību šajā jomā kopš Vīnes galotņu tikšanās un nolemj intensificēt Eiropas komisijas pret rasismu un neiecietību darbību šajā jomā, uzsverot ciešas sadarbības ar Eiropas Savienību nozīmi.

6. Nacionālo minoritāšu aizsardzība: valstu un valdību vadītāji, ņemot vērā Nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencijas drīzo stāšanos spēkā, nolemj palielināt Eiropas Padomes lomu standartu noteikšanā ar tādiem praktiskiem līdzekļiem kā uzticības nostiprināšana un sadarbības paplašināšana, iesaistot gan valdības, gan civilo sabiedrību.

II. Sociālā saliedētība

1. Sociālo tiesību nodrošināšana: valstu un valdību vadītāji apņemas veicināt sociālo standartu ievērošanu, kas ir noteikti Sociālajā hartā un citos Eiropas Padomes instrumentos, un aicināt piedalīties tajos visplašākajā mērā; viņi nolemj uzlabot pieredzes un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un intensificēt sadarbību šajā nozarē.

2. Sociālās saliedētības jaunā strtēģija: valstu un valdību vadītāji uzdod Ministru komitejai izstrādāt sociālo stratēģiju, kas atbilstu izmaiņām sabiedrībā, un realizēt nepieciešamās Eiropas Padomes struktūras reformas, ieskaitot speciālas nodaļas izveidošanu, kas pārraudzītu, salīdzinātu un meklētu risinājumus problēmām, kas saistītas ar sociālo saliedētību.

3. Programma bērniem: valstu un valdību vadītāji atbalsta tādas programmas pieņemšanu, kas aizsargā bērnu intereses, sadarbībā ar starptautiskām un nevalstiskām organizācijām.

4. Sociālās attīstības fonds: valstu un valdību vadītāji nolemj paplašināt Sociālā fonda darbību, aicina to aktīvi piedalīties Eiropas Padomes darbībā, lai sasniegtu sociālo saliedētību, un palielināt investīcijas sociālajā sfērā un jaunu darbavietu izveidošanā.

III. Pilsoņu drošība

1. Terorisma apkarošana: valstu un valdību vadītāji aicina veikt papildu pasākumus, lai likvidētu terorismu un nostiprinātu starptautisko sadarbību terorisma apkarošanā saskaņā ar spēkā esošajiem starptautiskajiem likumiem, ieskaitot starptautiskās cilvēktiesību normas un rekomendācijas, kuras Ministru konference par terorismu pieņēma 1996.gada 30.jūlijā Parīzē; viņi ar interesi atzīmē gaidāmo parlamentāro konferenci, kurā tiks apspriests jautājums par terorisma fenomenu demokrātiskā sabiedrībā.

2. Cīņa pret korupciju un organizēto noziedzību: lai veicinātu sadarbību starp dalībvalstīm cīņā pret korupciju, ieskaitot tās saistību ar organizēto noziedzību un nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanu, valstu un valdību vadītāji uzdod Ministru komitejai:

— līdz gada beigām pieņemt vadošus principus, kurus varētu izmantot, pilnveidojot nacionālo likumdošanu un praksi;

— nodrošināt starptautisko tiesību instrumentu ātrāku izstrādāšanu saskaņā ar Eiropas Padomes pretkorupcijas darbības programmu;

— nekavējoties izveidot piemērotu kārtību vadošo principu un noteikto starptautisko tiesību instrumentu ievērošanas kontrolei.

Viņi aicina visas valstis ratificēt Konvenciju par noziedzīgā ceļā gūto ienākumu legalizēšanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju.

3. Narkomānijas novēršana: valstu un valdību vadītāji nolemj nostiprināt sadarbību ar Pompidū grupas palīdzību, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar narkotiku nelegālu pārvadāšanu un lietošanu; viņi apstiprina grupas jauno darbības programmu un atzinīgi novērtē tos aspektus, kas attiecas uz narkomānijas izplatīšanās novēršanu jauniešu vidū un veicina narkomānu atgriešanos sabiedrībā.

4. Bērnu aizsardzība: valstu un valdību vadītāji nolemj pārskatīt nacionālo likumdošanu, lai nodrošinātu kopīgus standartus to bērnu aizsardzībai, kuri ir apdraudēti vai kļuvuši par nehumānas rīcības upuriem; viņi paziņo par centieniem paplašināt sadarbību ar Eiropas Padomi, lai novērstu visas bērnu ekspluatācijas formas, to skaitā ražošanā, pārdošanā, reklāmā un pornogrāfiskos materiālos.

IV. Demokrātiskās vērtības un kultūras daudzveidība

1. Izglītība demokrātiskai pilsonībai: valstu un valdību vadītāji nolemj izpildīt iniciatīvu demokrātiskas pilsonības izglītībai, lai informētu pilsoņus par viņu tiesībām un pienākumiem demokrātiskā sabiedrībā, intensificējot esošās struktūras un iesaistot jaunatnes apmaiņas programmas.

2. Eiropas mantojuma bagātināšana: valstu un valdību vadītāji nolemj organizēt kampaņu 1999.gadā “Eiropa: kopīgais mantojums”, domājot par kultūras daudzveidību, balstoties uz esošu vai perspektīvu sadarbību starp valdībām, izglītības, kultūras un ražošanas iestādēm.

3. Jaunas informācijas tehnoloģijas: valstu un valdību vadītāji nolemj izstrādāt Eiropas politiku attiecībā uz jaunu informācijas tehnoloģiju izmantošanu, lai nodrošinātu cilvēktiesību, kultūras daudzveidības ievērošanu, uzskatu izteikšanas un informācijas brīvību un maksimāli paplašinātu šo tehnoloģiju izglītojošās un kulturālās iespējas; viņi aicina Eiropas Padomi nodibināt nepieciešamo sadarbību.

V. Struktūras un darba metodes

1. Struktūras reforma: valstu un valdību vadītāji, gatavojoties Eiropas Padomes 50.gadadienai 1999.gadā, uzdod Ministru komitejai veikt struktūras reformas, lai piemērotu organizāciju tās jaunajiem uzdevumiem un palielinātam dalībvalstu skaitam un lai uzlabotu lēmumu pieņemšanas procesu.

2. Rīcības plāna īstenošana: valstu un valdību vadītāji uzdod Ministru komitejai veikt nepieciešamos darbus, lai nodrošinātu šī rīcības plāna ātrāku īstenošanu dažādās Eiropas Padomes institūcijās sadarbībā ar Eiropas un citām starptautiskajām organizācijām.

Tulkojusi Biruta Vjaksa

---

Eiropas Padomē. Jaunumi

ZANE ZVAIGZNE, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra direktora vietniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Bērnu aizsardzība

Pēc organizācijas “Glābiet bērnus” ziņām, šogad vismaz 2 miljoni bērnu visā pasaulē cieš no pieaugušo vardarbības — prostitūcijas, narkotiku tirdzniecības un pornogrāfijas.

Nesenie skandalozie pedofilijas gadījumi un pieaugošā seksa tirdzniecība Eiropā, ko bieži veicina relatīvi sliktāki ekonomiskie apstākļi Viduseiropā un Austrumeiropā, ir pastiprinājuši Eiropas uzmanību par šo problēmu.

Jūlijā Eiropas Padome sadarbībā ar Apvienoto Nāciju bērnu fondu organizēja semināru Rumānijā “Bērni uz ielas, vardarbība un seksuālā izmantošana: sociālā darba uzdevumi”. Tā definēja sociālā darba lomu un robežas, iejaucoties un novēršot seksuālo izmantošanu un vardarbību ģimenē. Tā noteica vadlīnijas sociālā darba izglītībai.

Sadarbībā ar UNESCO Eiropas Padome organizēja semināru Viļņā par bērnu seksuālās izmantošanas novēršanu. Šī semināra mērķis bija definēt politiķu un profesionāļu lomu šajā jomā. Seminārs formulēja priekšlikumus, kā novērst bērnu seksuālo izmantošanu. Turpmākie pasākumi tiek plānoti 1998. gadā, lai novērtētu šo priekšlikumu īstenošanas rezultātus.

Abi semināri ir Eiropas Padomes ieguldījums starptautiskajā sadarbībā, kas aizsākta Pasaules kongresā pret komerciālu bērnu seksuālo izmantošanu (Stokholmā 1996. gada augustā).

Lai gūtu sīkāku informāciju par šiem semināriem, jūs varat rakstīt:

thomas.kattau@dase.coe.fr

Par atklātu demokrātiju visā Eiropā

Vai jūs zināt, ka Polija pieņēma pirmo rakstīto konstitūciju Eiropā (1791.gada 3. maijā) un Latvijas 1922. gada konstitūcija ieviesa referendumu un tautas iniciatīvu likumdošanā, kas tajos laikos vēl nebija daudzās Eiropas valstu konstitūcijās?

XX gadsimta otrā puse nebija labvēlīga Viduseiropas un Austrumeiropas valstu demokrātijām, bet mūsdienu jaunās šī reģiona valstīs bieži ir radītas ietekmīgas demokrātiskas konstitucionālas tiesības, piemēram, referendums.

Atsaucoties uz Parlamentārās asamblejas rezolūciju, Viļņā notika seminārs, kurā piedalījās politiķi, pasniedzēji un NVO pārstāvji, lai pievērstu uzmanību pašreizējam demokrātijas stāvoklim Viduseiropā un Austrumeiropā. Tika apspriesti jauni virzieni organizētu pilsoņu grupu darbībā, piemēram, informācijas tehnoloģiju izmantošana. Auli Keskinena referātā tika apskatīts, kā plašāka pieeja informācijas tehnoloģijām var ietekmēt organizētu pilsoņu grupu darbību kopumā, izvēršoties pat par “teledemokrātiju”, kad lielākā daļa pilsoņu izmanto komunikācijas, lai balsotu, uzdotu jautājumus, iesniegtu sūdzības.

Galveno impulsu semināra organizēšanai deva asamblejas rezolūcija, kas aicina debatēt par atklātu demokrātiju, uzsverot zemo balsotāju aktivitāti vēlēšanās daudzās Eiropas valstīs un “pilsoņu neapmierinātību ar plurālistiskās demokrātijas darbību”.

Vairāk informācijas un attiecīgus dokumentus iespējams gūt, rakstot:

laporta@greffe.coe.fr

Narkotiku kontrabandas apkarošana lidostās

Narkotiku nelegālo pārvadātāju izdomai, slēpjot kontrabandu vai sarežģot maršrutu, lai maldinātu tiesībsargājošos dienestus, nav robežu: narkotiku norīšana, ievadīšana ķermenī vai zem ādas, mazu lidmašīnu vai nelielu lidostu izmatošana, kurās pagaidām vēl nav muitas dienestu.

Viņi izmanto arī steidzamos kravu pārvadājumus, kuros piegādāšanas ātrums un rūpīga pārbaude nav savienojami jēdzieni.

Jau 11 gadus Eiropas Padomes narkotisko vielu apkarošanas “Pompidū grupa” rīko ikgadējo konferenci lidostas kontroles darbiniekiem no visas Eiropas. Šajās tikšanās reizēs viņiem ir iespēja apspriest problēmas un jaunus virzienus lidostu narkotiku kontrabandā.

Šogad Stambulas konferencē piedalījās policijas un muitas darbinieki. Bija ieradušies pārstāvji no Interpola, Eiropola un Pasaules muitas organizācijas.

Viens no galvenajiem apskatītajiem jautājumiem bija nelegālo pārvadātāju mazo nekomerciālo lidmašīnu vai steidzamo piegādes dienestu izmantošana; abos gadījumos ir apgrūtināta efektīva muitas pārbaude.

Otrs būtisks jautājums bija informācijas plūsmas uzlabošana un sadarbība starp lidostas un policijas vai muitas dienestiem. Informācija par noteiktu pasažieri pirms pacelšanās gaisā varētu ļaut atklāt potenciālus riska gadījumus. Viens no svarīgākajiem ierobežojumiem ir privātas informācijas tiesības, kas var aizkavēt šādas informācijas izpaušanu.

Šāda informācija varētu atvieglot cīņu pret nelegāliem narkotiku pārvadātājiem un ļautu daudziem parastiem, likumus ievērojošiem pasažieriem pārvietoties pa lidostu, neciešot no pēkšņām pārbaudēm.

Papildu informāciju par “Pompidū grupu” var saņemt pa e-pastu:

christopher.luckett@dase.coe.fr

Cilvēktiesību tiesas spriedums

Halforda pret Lielbritāniju

Bijusī augsta ranga britu policijas darbiniece iesniegusi sūdzību par nelikumīgu telefona sarunu noklausīšanos gan mājās, gan darbā. Tiesa piesprieda 10 000 Anglijas mārciņu kompensāciju par morālā zaudējuma nodarīšanu. Halforda kundze apgalvoja, ka telefonu noklausīšanās bija pret viņu vērstas kampaņas daļa, kas sekoja pēc viņas iesniegtās sūdzības Lielbritānijas valsts iestādēm par diskrimināciju, kad viņai atteica paaugstinājumu darbā. Viņa sūdzējās ne tikai par to, ka slepena noklausīšanās ir 8. panta (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) un 10. panta (uzskatu un informācijas brīvība) pārkāpšana, bet arī par to, ka vietējā likumdošanā nav efektīva līdzekļa pret 13. panta (valsts institūciju aizsardzības nodrošināšana pret cilvēktiesību neievērošanu) pārkāpšanu. Visbeidzot, viņa sūdzējās par to, ka pret viņu ir notikusi dzimuma diskriminācija, kas pārkāpj 14. pantu savienojumā ar 8. un/vai 10. pantu. Tiesa vienbalsīgi nolēma, ka ir pārkāpti 8. un 13. pants, kas attiecas uz viņas telefona sarunu noklausīšanos darbavietā.

Par atomenerģijas risku

Saskaņā ar Parlamentārās asamblejas ziņojumu, pieaugošie vairogdziedzera vēža gadījumi, sevišķi bērniem, ir pierādīts fakts Baltkrievijā, Krievijā un Ukrainā. Baltkrievijā, piemēram, 1988. gadā tika atklāti 202 gadījumi, bet 1993. gadā — 512 gadījumi.

Vēl viena ar šo jautājumu saistīta problēma - neraugoties uz plašo starptautisko palīdzību, ārstēšanas iespējas visās trijās valstīs ir acīm redzami nepietiekamas.

Bieži vien slimnīcās trūkst nepieciešamo apstākļu un iekārtu, lai veiktu šādu ārstēšanu.

Pēdējā laikā Eiropas Padome ir saskārusies ar atomenerģijas problēmu dažādos aspektos.

Parlamentārā asambleja ir pieņēmusi rezolūciju, kas iesaka vairākus šīs problēmas risināšanas veidus: finansiālās un tehniskās palīdzības palielināšana, dodot priekšroku vietējai pacientu ārstēšanai, evakuēto iedzīvotāju veselības pārbaudes nodrošināšana, ārstu apmācīšana, lai pilnveidotu viņu zināšanas šajā jomā, informācijas izplatīšana sabiedrībā.

Nesen Gēteborgā notika konference par atomenerģijas drošības jautājumiem Eiropas vietējām un reģionālām pašvaldībām. Šajā konferencē piedalījās pārstāvji no nevalstiskajām organizācijām un privātām ražotnēm, lai kopīgi noteiktu vietējo pašvaldību uzdevumus, saskaroties ar atomenerģijas jautājumiem. Konferences mērķis bija apmainīties ar informāciju, kas saistīta ar atomenerģiju un atkritumu glabāšanas risku, un noteikt, kāda ietekme ir vietējām un reģionālām pašvaldībām valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Divi no vienotās Eiropas arhitektiem: Konrāds Adenauers un Vinstons Čērčils

Strasbūra. Eiropas Padome. Ministru komitejas zāle

Strasbūra. Eiropas pils
Eiropas Padomes fotoattēli

Strasbūra. Eiropas pils sardzē — Stefano Galeti skulptūra “Brīvība”

Eiropas Padomes informācijas un dokumentācijas centrs Rīgā

Centram ir sava bibliotēka, kas atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās.

Darbība: izplata informāciju par Eiropas Padomi Latvijā; sadarbojas ar valsts institūcijām, presi, radio, televīziju, nevalstiskajām organizācijām.

Centra direktors — diplomēts filozofs Uldis Krastiņš (attēlā pa kreisi). Dzimis Rīgā. Beidzis Franču liceju un Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. Strādājis par pedagogu, redaktoru un redakcijas vadītāju izdevniecībā “Avots”. No 1991. līdz 1996.gadam izdevniecības “Vaga” galvenais redaktors. Kopš 1996. gada vada Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centru. Bez dzimtās valodas runā un raksta angļu, franču, krievu un poļu valodā. Ģimenē aug trīs bērni: Māra, Uldis un Kārlis.

Centra direktora vietniece — sociālo zinātņu maģistre Zane Zvaigzne (attēlā pa labi). Absolvējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēkzinātnes un informācijas nodaļu. Strādājusi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kopš 1996.gada EP Informācijas un dokumentācijas centrā. Brīvi pārvalda angļu un krievu valodu, mācās franču valodu. Audzina dēlu Mārtiņu un meitu Lieni.

S.T.

Viedoklis

Demokrātijas privatizēšana

Mūsu dezorientētā sabiedrībā vairojas tās pazīmes, kas uzrāda, ka jau sen kāda privileģēta minoritāte sāk izmantot demokrātiju savā labā.

Un tieši šo rūpju dēļ agrie revolucionārie sociālisti, kā piemēram, Bakuņins, Blankī, Markss, Trockis un Ļeņins, veselu gadsimtu “brīvības vārdā” mēģināja apkarot “pilsonisko demokrātiju”. Un tajā pašā laikā labējā politiskā spārna ideologi mēģināja sagraut t.s. parlamentārismu.

Sabrūkot fašismam 1945.gadā un sagrūstot komunismam 1989.gadā, šī problēma likās beidzot atrisināta. Japāņu politiķa Fukojamas tēze par “vēstures beigām” varēja triumfēt: neviena politiskā sistēma vairs nevarēja ignorēt demokrātiju. Un visu ausīs bija Vinstona Čērčila vārdi, ka, lai arī demokrātija ir vissliktākā sabiedriskā sistēma, nekas labāks par to nav izgudrots.

Tā arī demokrātija bija spējīga izplatīties visās Austrumeiropas zemēs un bijušajās PSRS republikās, arī Dienvidamerikā, Āzijā un arī Āfrikā, izņemot t.s. arābu valstis (reliģiskā fundamentālisma dēļ). Demokrātija — līdz Otrā pasaules kara sākumam vēl retums — ir kļuvusi par noteicošo politisko sistēmu mūsdienās. Un tomēr — pieaug to cilvēku skaits, kuri demokrātiju uzskata par milzu blēdību. Viņi pārmet demokrātijai, ka tā savā sistēmā pašreiz pacieš Eiropā 20 miljonus bezdarbnieku un gandrīz 50 miljonus nabagu. Pārmet arī to, ka dažās demokrātiskās valstīs ir radušies tādi apstākļi, kādi sastopami vairs tikai t.s. trešajā pasaulē. Nevienā citā valstī šobrīd neesot dziļākas plaisas starp bagātajiem un nabagajiem kā mūsdienu Anglijā, un šī plaisa esot dziļāka nekā Jamaikā, Šrilankā un Etiopijā — to salīdzināt varot vienīgi ar apstākļiem Nigērijā.

Eiropas sabiedriskā kopība acīmredzot izirst, sociāli augstie slāņi sāk uzdzīvot arvien spožāk (tikai 10% Francijas iedzīvotāju pieder 55% Francijas nacionālīpašuma), bet zemākajos slāņos augtin aug liela nabadzība. Bet minoritātes nekad nav bijušas spējīgas izsmelt savas tiesības uz brīvību un taisnību.

Tas viss šobrīd notiek zemeslodi aptverošā mērogā, un kapitāla dominēšana triumfē. Pasaules naudas — darījumu summas ir 50 reizes lielākas nekā peļņa no globālās preču apgrozības un servisa pakalpojumiem.

Naudas tirgus apzināti uzspiež savu gribu. Agrāk teica, ka tikai 200 ģimenes pārvalda Francijas tautsaimniecību, taču šobrīd var teikt, ka tikai 200 lielākie ekonomikas līderi pārvalda šīs planētas saimnieciskos notikumus. To visu var pārlasīt jaunizdotajā grāmatā “Les nouveaux maitres du monde”.

Atceļot valsts naudas maiņas kontroli, veicinot kapitāla plūsmas brīvību un centrālo banku “neatkarību”, visas lielās valstis ir stipri vien veicinājušas šo globalizāciju. Jau sen lielie kapitāla tirgi nav pakļauti valdību ietekmei, un tā arī katra nacionālā tautsaimniecība ir kļuvusi iluzoriska, bet visu pilsoņu intereses pa- kļautas svešai kapitāla ietekmei.

Bet tieši tādēļ, ka valdošie ir pakļāvušies lielajam kapitāla tirgum, visur pasaulē uzplaukst un zeļ šī pati demokrātija. Agrāk “lielais kapitāls” (un pasaules militārisms) apkaroja demokrātiju un tās attīstību.

No pilsoņu kara Spānijā (1936—1939) līdz Čīles prezidenta Aljendes noslepkavošanai 1973.gadā visa vēsture ir pilna ar demokrātisko valdību piemēriem, kuras ir mēģinājušas labot sociālo netaisnību un panākt labāku, taisnīgāku īpašumu sadali, ar valdībām, kas ir mēģinājušas iekļaut stratēģiskas tautsaimniecības daļas savā nacionālajā saimniecībā, bet visi mēģinājumi beigušies itin traģiski.

Mūsdienu demokrātija, liekas, vairs tikai nozīmē sabiedrisko darbu un pakalpojumu samazināšanu, privatizāciju un privileģēto slāņu peļņas palielināšanu. Tāpēc viss— un it īpaši visas sociālās iekārtas — kļūst par lielkapitāla saimniecības mehānismu upuriem. Māstrihtas līguma kritēriji jau sen Eiropā kļuvuši par absolūtu mērogu un it kā satversmes svarīgu piedevu. Un, ja vēl ņem vērā to cinismu, ar kādu valdošie, tikuši pie varas, nekaunīgi aizmirst pirms vēlēšanām dotos solījumus, un ja vēl aplūko to ietekmi, ar kādu pārāk spēcīgas “pressure—groups” (lobisti) izmanto savu ietekmi, un vēl vispārējo korupciju politikā, tad patiešām nav vairs jābrīnās, ka tautā pil-nīgi zūd ticība valdībai. Tādēļ arī vairs nav jābrīnās, ka šādas izvirtušas demokrātijas pirmā kārtā nokļūst labā spārna fašistu rokās. Diendienā mēs taču arī piedzīvojam, ka atsevišķi politiķi un pat veselas valdības “savu tautu” daudz labprātāk uzrunā caur lielajiem medijiem nekā parlamentāriskā arēnā. Liekas, ka viņi ar to grib pateikt: komunicēt nozīmē valdīt! Un šī pati komunikācija viņiem šķiet kā licence melošanai.

Konfrontējot visas šīs netaisnības un politiskos melus, ir ļoti labi saprotams, ka cilvēkos arvien vairāk pieaug dusmas par pašiem politiķiem un vispār zūd interese piedalīties politiskos procesos. Un visbēdīgāk tas ir tādēļ, ka intereses trūkums visvairāk sastopams jaunajā paaudzē.

Kādēļ gan šie politiķi, kas diendienā ved karu pret visām sociālām iekārtām, drīkst vispār ņemt mutē tādus vārdus kā, piemēram, sociālais miers?

Pareizais samērs var atkal iestāties tikai tad, ja demokrātija atkal kļūst par fundamentu jaunam, patiesam un taisnīgam “sabiedrības līgumam” vispār.

Apskatu no “Le Monde Diplomatique”

sagatavojis Ivars Alberts

Mūsu autors Ivars Alberts

Dzimis 1934.gada 30.jūlijā Rīgā. Jau 1944.gadā bēgļu gaitās Vācijā netālu no Hamburgas beidzis latviešu pamatskolu.

No 1952.gada līdz 1957.gadam mācās Ofenbahas lietišķās mākslas skolā. Studiju virziens — lietišķā māksla un dizains.

Studijas turpina Hamburgas Mākslas akadēmijā (1957—1959) dizaina klasē pie profesora E.Krubeka. Praktiskais darbs un pirmā pieredze — Londonā.

Kopš 1960.gada Ivars Alberts strādā reklāmu aģentūrās dažādās VFR pilsētās un Anglijā. Gandrīz 15 gadus viņš ir lielākās vācu reklāmas aģentūras “LINTAS” mākslinieciskais vadītājs. Te viņš bijis galvenais atbildīgais par jaunu ideju rašanu un īstenošanu. Šo darbu pildot, strādājis Parīzē, Londonā, Ņujorkā, Čikāgā, Losandželosā, Johanesburgā.

Vācijā un Latvijā Ivaru Albertu pazīst arī kā mākslinieku un fotomākslinieku.

Tuvojoties Atmodai Latvijā un deviņdesmito gadu sākumā Ivars Alberts lasa lekcijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē. Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Mākslas akadēmijā.

Pēc divām smagām operācijām mākslinieks pievēršas arī žurnālistikai. Pašlaik Ivars Alberts dzīvo Hamburgā.

S.T.

“Latvijas Vēstneša” informācijas redaktors Dr. SIGIZMUNDS TIMŠĀNS,

pēc Strasbūras un Hamburgas