RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Trešās zvaigznes spožumam

Šodien, 24.oktobrī, Rēzeknē pulcējas ļaudis no dažādiem novadiem, lai spriestu par Latvijas reģionālo attīstību un Latgali. Šo pasākumu rīko Latvijas Inteliģences apvienība, un tajā solījis līdzrunāt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Anatolijs Gorbunovs un Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis, kā arī tautsaimnieki, pedagogi, garīdznieki, visi, kam rūp Latvijas trešās zvaigznes spožuma atjaunošana.

Bet vienlaikus turpat Rēzeknē sāksies Latgales pētniecības institūta konference “Latgales pagātne, tagadne, nākotne”, kur divas dienas strādās izglītības; vides aizsardzības un izglītības; kultūras vēstures; reliģijas; latgaliešu valodas un literatūras; vēstures; tautsaimniecības un socioloģijas darba grupa. Šīs konferences vēstures darba grupu vada profesors Pēteris Zeile. Iepazīstinām ar viņa referātu, kas šodien tiks nolasīts Rēzeknē.

Dr. habil. phil., prof. Pēteris Zeile:

Par Zentu Mauriņu un Konstantīnu Raudivi kara gados un “Daugavas Vēstnesī”

Zenta Mauriņa grāmatas “Zemes dziesma” esejas “Jo lielāks kritiena augstums...” nobeigumā saka: “Auga un nostiprinājās mana nesaraujamā saite ar Konstantīnu. Par spīti neminamiem šķēršļiem, par spīti gadu starpībai, slimībai un sūrai nabadzībai, kara un bēgļu gaitām, par spīti greizsirdībai, dzimtenes zaudējumam, arvien no jauna ieaugšana vienam otrā, arvien dziļāka pārtapšana.”

Jā, šī ieaugšana vienam otrā, aizvien dziļāka savstarpēja pārtapšana (dažkārt jo grūta un pretrunīga) notikusi šo abu izcilo personību visā dzīvē.

Arī Otrā pasaules kara gados, kad savas dzīves vienīgajā laika posmā — no 1941. līdz 1944. gadam — Konstantīns Raudive strādā savā dzimtajā pusē Latgalē. Daugavpilī iznāk plašs, vispusīgs dienas laikraksts “Daugavas Vēstnesis”, ko abonē un lasa Augšzemē, Vidzemē, Rīgā, K. Raudive tajā vada kultūras nodaļu. No 1942. gada viņš iedibina patstāvīgu iknedēļas pielikumu “Literatūra un Māksla”. Strādājot roku rokā, laikrakstā “Daugavas Vēstnesis” līdzstrādā arī Zenta Mauriņa. Šajā laikā tiek iespiests vairāk nekā 40 Mauriņas rakstu un eseju.

Tas ir laiks, kad Z. Mauriņas un K. Raudives kopīgajai biogrāfijai ir jau sava pamatīga vēsture. Pēc studijām Spānijā un klejojumiem Eiropā K. Raudive Rīgā raksta dienasgrāmatu un atzīmē, ka 1935. gada 11. martā notiek viņa pirmā telefonsaruna ar Zentu Mauriņu, kura uzrakstījusi atsauksmi par viņa tulkoto Unamuno darbu “Migla”. 25. martā K. Raudive izsaka kādu būtisku atziņu: viņu ļoti nomoka viņas (Mauriņas) fiziskā sasaistība, bet reizē spārno tas, ka savā garā viņa vienmēr ir ceļā — kā argonauts. Viņa allaž orientējas ceļā uz jauno, neparasto, savādo.

Pēc tam ir vairākas tikšanās, līdz kādu dienu top ieraksts: “No pastaigas jūrmalā atgriezāmies vēlu vakarā. Sākot ar šo dienu, mūsu attiecības attīstījās, līdz izveidojās mūža savienība.”

1936. gadā Itālijā, Florencē Zenta Mauriņa kļūst Konstantīna Raudives dzīvesbiedre. Tālāk viņi ceļo uz Šveici, Franciju, Lietuvu. Otrā pasaules kara laikā abi ir visā tautā pazīstami rakstnieki. K. Raudivem iznācis eseju krājums “Dons Kihots un mūsdienu cilvēks” (1938), “Dzīves kultūrai” (1940), “Personīgais un pārpersonīgais” (1942). Zentai Mauriņai, kura par Konstantīnu ir 12 gadus vecāka, grāmatu skaits krietni pārsniedz vienu desmitu, bet presē publicētas neskaitāmas esejas, kas viņu darījušas gan slavenu, gan izraisījušas strīdus kritikā. Top plašākas monogrāfijas par Poruku, Brigaderi, Frici Bārdu (par kura pasaules uzskata analīzi tiek iegūts doktora grāds), vairāki S. Unsetes, R. Rolāna, F. Dostojevska u.c. darbu tulkojumi latviski, Jāņa Ezeriņa, Jāņa Akuratera, Pētera Ērmaņa u.c. darbu tulkojumi vācu valodā.

1941. gadā iznāk pirmais Z. Mauriņas romāns “Dzīves vilcienā”.

Rakstnieces lielais veikums dod iespēju K. Raudivem “Latviešu literatūras vēstures” sestajā sējumā (1937) uzrakstīt plašu monogrāfisku apceri “Zenta Mauriņa”. Tajā līdz ar dzīves aprakstu samērots latviskais un vispārcilvēciskais rakstnieces jaunradē, viņas runātā un rakstītā vārda iedarbība, pasaules uzskats un Zentas Mauriņas esejas īpatnības, kuras, kā atzīmē K. Raudive, lielā mērā veido tautas gaumi.

Zentas Mauriņas Kopoto rakstu I sējumā, kas iznāca 1939. gadā, K. Raudive uzraksta izvērstu ievadapceri “Domātāja”. Tajā, cita starpā, sacīts: “Par viņas dzīvi varētu stāstīt, kā stāsta par svēto leģendām: par spīti viņas ciešanām un mokām (..) viņa iet kalnup, viņu nav iznīcinājusi ciešanu tirānija, viņa ir uzkāpusi iekšējās cilvēcības kalnā...

(..) Mīlestība uz cilvēku viņā izraisa spēkus, kas bez pārtraukuma liek darboties (..) panest visas tās grūtības, ko dzīve nevienam cīnītājam neaiztaupa. (..) Dvēsele bez labā apziņas ir kā putns bez spārniem, “bet sāpes jāpārvērš enerģijā, skaistumu radītajā darbā,”” — tā, balstoties uz pašas Z. Mauriņas atziņām, secina Raudive.

Ja visu K. Raudives “Daugavas Vēstnesī” sarakstīto apkopotu grāmatā, iznāktu īpaši biezs sējums. To pašu varētu sacīt par Z. Mauriņas veikumu, kas veidotu krietnu un daudzpusīgu rakstu krājumu. To veidotu apceres par vācu, krievu, skandināvu rakstniekiem, teorētiska rakstura apceres, bet visvairāk — daudzi raksti par latviešu vārda mākslas meistariem.

Par K. Raudives minēto devumu, viņa filozofiskajām un estētiskajām koncepcijām esmu referējis divās K. Raudivem veltītajās konferencēs, rakstījis avīzē “Labrīt” un LLU zinātnisko rakstu krājumā (1996, 5). Tāpēc šeit pieskaršos tikai īsumā, vairāk laika atstājot Z. Mauriņas publikācijām “Daugavas Vēstnesī”.

Savā programmas rakstā, uzsākot pielikuma “Literatūra un Māksla” gaitas, K. Raudive uzsver: “Cilvēkiem tik grūtajā laikā sniegt morālisku atbalstu iekšējo spēku, garīgās pasaules izkopšanā; veicināt elastīgas domāšanas attīstību, vērsties pret kreisā dogmātisma, anarhisma un dekadences izpausmēm, balstīt vitālo un organisko cilvēkā, vienot pagātnes un tagadnes kultūru jaunu vērtību tapšanas vārdā.” Nobeigumā K. Raudive piebilst, ka savā redaktora darbā viņš domā ievērot visus tos labos tikumus, ko iespiestā vārda drukā Latgalē rūpīgi kopuši brāļi Skrindas, F. Trasuns, N. Rancāns, Pēteris Strods un citi.

Taču mūsu laikā jāveic uzdevums, ko bez mums neviens cits nevarēs veikt, — tuvināt Latgali pārējiem novadiem, jo Latgales un pārējās Latvijas kultūras dzīve ir “no viena kaula un miesas, viena gara izpausmes”.

Šo programmu K. Raudive īsteno ar uzviju. Piesaistot par autoriem gan Latgales gara darbiniekus A. Sprūdžu, J. Klīdzēju, V. Seili, K. Aizpuru, N. Neikšānīti, Madsolas Joni un daudzus citus, gan arī Rīgā dzīvojošus rakstniekus, filozofus, publicistus Viktoru, Andreju un Anšlavu Eglīšus, Ludi Bērziņu, Paulu Dāli, Ādolfu Ersu, Hildu Vīku, Dzintaru Sodumu, Zinaīdu Lazdu, Paulu Jureviču, Edgaru Andersonu, Haraldu Biezo, Pēteri Ērmani, Veltu Tomu un daudzus citus.

Jāpiezīmē, ka labs palīgs šajā darbā bija K. Raudives draugs un domubiedrs Jānis Klīdzējs, kurš 1939. gadā “Daugavas Vēstnesī” publicējis savu pirmo romānu “Jaunieši”, tagad drukāja stāstus un apceres, organizēja Rīgas autoru darbus, kādu laiku bija redaktora vietas izpildītājs. Runājot K. Raudives vārdiem, “Daugavas Vēstnesi” J. Klīdzējs piestrāvo ar saviem no jebkuras splīnīgas dekadences un mākslīgām konstrukcijām brīvu, latgaliski latvisku vitalitāti, ekspresiju, svaigumu un personisko patību caurvijošiem darbiem. Zenta Mauriņa 1942. gadā publicē eseju “Jānis Klīdzējs”. Viņa spilgti iezīmē J. Klīdzēja savdabību citu — kā Latgales, tā pārējo Latvijas — rakstnieku pulkā. J. Klīdzēja talantu viņa nosauc par “dinamiku, brāzmainu, siltu talantu”. “Jānis Klīdzējs ir ceļā uz Saules kalnu — vai viņš to sasniegs, to liecinās viņa nākamās grāmatas.” Uz šo Z. Mauriņas izvirzīto minējumu ar savām vairāk nekā 20 grāmatām J. Klīdzējs ir atbildējis pozitīvi, apstiprinoši.

Var sacīt, ka tik ievērojama vieta literatūrai, mākslai, filozofijai, esejai, kultūrai kopumā netika ierādīta nevienā citā Latvijas laikrakstā. Un par to, ka “DV” lielā mērā aizvietoja Latgales novadā iztrūkstoša īpaša literatūras, kultūras laikraksta vietu un savā ziņā veica tā funkcijas, pirmām kārtām ir jāpateicas K. Raudivem, J. Klīdzējam un arī Zentai Mauriņai. Paša K. Raudives raksti veido divus plašus tematiskos lokus — literatūra un kultūra. Literatūrai veltīto apceru viens atzars ietiecas viņam tuvākajā spāņu literatūrā (Servantess, Unamuno, Primo de Rivera u.c.) un viņu darbos risinātajās problēmās. Plašu rakstu ciklu “Piezīmes par literatūru” K. Raudive velta sava laika akūtajām problēmām vārda mākslā. Rakstu virkne izvērš sarunas ar jaunajiem literātiem, kas balstīta redakcijā ienākušajos materiālos. “Domas par latgaliešu literatūru” un atsevišķiem autoriem veltītie apskati, recenzijas lietpratīgi, prasīgi, reizē labvēlīgi aplūko dažādu Latgales novada literātu darbus.

K. Raudives attieksme pret literatūru lielā mērā ir “dzīves filozofijas” un intuitīvisma strāvojumu (Nīče, Diltejs, Bergsons un tiem tuvie spāņu domātāji Unamuno, Ortega i Gasets) ietekmēta. Tikai intuitīvi tveramais dzīves plūdums, t.s. “ vital elan ” — dzīves enerģija, tiek stādīts augstāk par aukstu racionālismu.

Raudives skats klīst pa visu kulturālo pasauli un cenšas tvert, sintezēt visu nozīmīgo, taču dzīves filozofiju jo bieži papildina sadzīviski akūtais.

Pasaules izjūtā, ko var apzīmēt ar “šeit” un “tagad”, ir jākoncentrē visi trīs laiki. Jo pārlieka kavēšanās pagātnē, pēc K. Raudives ieskata, vājina tagadnes izjūtu, tāpat kā pārjūtīga traukšanās nākotnē ved pie abstraktas pāristāvēšanas realitātei. Grieķu kultūras mēram jābūt tam pamatam, kas savieno zināmā veselumā mīlestību un naidu, baudījumu un ciešanas, prieku un bēdas, patiesību un skaistumu. Cilvēkā jāmīt nepārtrauktam jaunrades nemieram, kas tiecas pēc nepārejošām vērtībām. Ar šo maksimālistisko kredo K. Raudive vērtē kultūras vērtības, literatūru un jaunradi.

Dekadence literatūrā sākas tai brīdī, kad organisko dzīvi aizstāj intelektuālas, bet visbiežāk pseidointelektuālas konstrukcijas.

Īstenību nevar (un nevajag) atdarināt, bet tikai intuitīvi satvert, jo īstenība nav tikai strauts, ko tā tecējumā uztveram ar jutekļiem, bet dziļi zemē ieslēpts avots, kuram jātiek klāt. Svarīgākais ir — lai uzrakstītais un uzgleznotais mums nepiedāvātu tikai īstenības viepļus (maskas) to pārejošā izskatā, bet atklātu dvēseli, kuru “satvert” un izteikt, protams, ir daudz grūtāk, tas ir pa spēkam tikai īstam talantam.

Rakstnieks novators var tāds būt, tikai ejot brīvības ceļus, nebaidoties no mākslas kritikas, aizspriedumiem un reizē ar savu darbu uzņemoties atbildību. Brīvība ir radīšanas pamats un stimuls. Tikai ejot šo ceļu, rakstnieks, mākslinieks nav vienīgi vakardienas atbalss, atkārtojums, bet dzīves un kultūras asiņu atsvaidzinātājs, jaunu iespējamību izraisītājs. Ilgas pēc iekšējas brīvības ir grieķu ģēniju radītas, ko Rietumu kultūra nebeidz modelēt un ikreiz no jauna izteikt savā formā un valodā.

K. Raudive, tāpat kā Z. Mauriņa, pamatos bija esejists. Viņš bija lasījis visus darbus un arī apmeklējis kā klausītājs rakstnieces studiju. Tāpēc varētu runāt arī par zināmu iespaidu. Taču eiropeiskā izglītība un savpatais raksturs ļauj saglabāt rakstības veida patību. Varētu sacīt, ka K. Raudive ir tīri filozofisks esejists, kas filozofē zināmu, labi apgūtu sistēmu ietvaros. Zenta Mauriņa kā esejiste raksta plašāk, kaut arī viņa daudz guvusi no Heidelbergas universitātes profesoru gudrībām. Viņa jūtīgi reaģē uz visu, kas, pēc viņas prāta, ir cilvēciskas uzmanības vērts, kas satur kādu eksistencionālu vērtību. Tāpēc viņa daudz drošāk nekā K. Raudive iet pāri atsevišķu autoritatīvu filozofisko sistēmu robežām.

Zentas Mauriņas eseju var raksturot kā kultūras cilvēka izvērstu dzeju prozā. “Daugavas Vēstneša” 1942. gada 4. janvāra numurā Ansis Garais, recenzējot Z. Mauriņas romānu “Dzīves vilcienā”, atzīmē, ka tas ir tipiskas esejistes rakstīts romāns.

Zentas Mauriņas eseju fragmenti romānā, esejas, eseju grāmatas ir savdabīgs mākslas sniegums, kurā literārās un kultūrfilozofiskās apceres ir subjektīvi izjustas un centrētas personiskajā pārdzīvojumā. Šis personiskais pārdzīvojums ir tas noslēpums, kas Z. Mauriņas darbus dara par neaizstājamiem pavadoņiem mūsu dzīvē. Var teikt, ka K. Raudive ir kosmopolitiskāks, bet Z. Mauriņa — latviskāka. Un ne tikai tāpēc, ka viņa raksta par Akurateru, Raini, Poruku, Bārdu, Brigaderi un citiem latviešu rakstniekiem, bet arī tālab, ka pasaules dižgarus viņa tiecas un spēj organiski sasaistīt ar mūsu dzīvi, savā ziņā tiecas tos iesaistīt, iemontēt latviešu kultūrā.

Visas minētās Z. Mauriņas esejas iezīmes mēs ieraugām un izjūtam “Daugavas Vēstnesī” kara gados publicētajos darbos.

“Daugavas Vēstnesis” savu darbību atjauno 1941. gada 1. oktobrī, bet jau 3. oktobrī tiek publicēta Z. Mauriņas eseja “Par latviešu pasaules uzskatu”, kura aplūkojums balstīts dainu filozofijā. Autore esejiski tēlainā lūkojumā parāda, ka latviešu pasaules skatījums un dzīves pārliecība sakņojas tādos atbalsta punktos kā darbs, pieķeršanās zemei, miers, spīts un daiļums.

Šis raksts liek domāt par pašas Z. Mauriņas pasaules uzskatu. J. Klīdzējs atzīmē, ka viņas pasaules skatījums ir audzis no trim saknēm: Senās Grieķijas, Jaunās Derības un Latvju Dainām. No šīm trim mūžīgām kultūras saknēm Dr. Zentas Mauriņas grāmatās ir sakuplojis krāšņi ziedošs atziņu koks...

Zināmas kontrversālas, pretstatīgas idejas Z. Mauriņa izvirza pāris nedēļas vēlāk (15.10) publicētajā apcerē “Krievu revolūcija”. Šīs revolūcijas īstais vārds ir apvērsums, kuram seko nihilistiska kultūras graušana, pretinieku un savējo iznīcināšana. Šī apcere sasaucas ar Maksima Gorkija drīz pēc boļševiku apvērsuma uzrakstīto rakstu ciklu, kas tika apkopots grāmatā “Nesavlaicīgās domas”. Tajā Gorkijs ar daudziem faktiem parāda, kādas neaizvietojamas kultūras vērtības tika iznīcinātas un kāds ļaunums nodarīts krievu inteliģencei, daudziem pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem pēc šī vardarbīgā apvērsuma. Arī secinājumi ir līdzīgi: neviens par dižu izvirzīts mērķis nav izcīnāms ar meliem, vardarbību, nežēlību pret cilvēkiem un humānām vērtībām.

Kā savās atmiņās atzīmē Z. Mauriņas labs paziņa Alfs Ālbergs, “boļševismā viņa apkaroja tieši to pašu, ko nacismā: varmācīgo brīvības apspiešanu un necilvēcīgu nežēlību. Viens apgāds viņas Dostojevska manuskriptu noraidīja ar motivāciju, ka tas rakstīts “Hitlera valodā” (t.i., vāciski — P.Z .). Turklāt viņa bija teikusi atzinīgus vārdus par Nīči, ko toreiz Zviedrijā uzskatīja par nacionālsociālisma priekšteci”.

Atzīmējot Jāņa Poruka dzimšanas 70. gadadienu, Z. Mauriņa uzraksta eseju “Brūklenāju vaiņags Jānim Porukam” (24.10.). Vēlā rudenī, kad visi ziedi noziedējuši, daudzi dzejnieka atcerei ziedo vienkāršo un paskarbo brūklenāju vainagu. Tas iztur salnu, lietu un vētru, reizē simbolizē Poruka pretrunu salauzto dzīvi — centienus apvienot Nīčes ilgas pēc pārcilvēka ar Kristus pazemīgo mīlestību. Viņa mākslā neatvairāmas plašuma ilgas, bet dzīvē viņu nomāca latviešu dzīves šaurība, ar kuru viņš bija spiests saskarties ikdienā.

“Prieka spēks sāpju laikā. Zentas Mauriņas trešā runa” — tā saucas Anša Garā apcere. Sava cikla pēdējā runā 1941. gada decembrī Zenta Mauriņa klausītājus ievadījusi savas dzīves filozofijas lokā. Ja pirmā runa iepazīstināja ar vairākām kultūrvēsturiskām parādībām, kas sasaucas ar mūsdienām, ja tā bijusi veltīta jaunākajai vācu literatūrai, tad trešajā runā, apcerot prieka problēmu sāpju dienās, Z. Mauriņa atšķīra dažas lappuses no savas jau ilgāku laiku tapušās grāmatas “Prieks un ciešanas”. To caurstrāvo doma, ka sāpju bultas atlec no klusas labestības.

Autors izsaka ļoti būtisku domu, kas raksturo Zentu Mauriņu un viņas darbību: “Zentu Mauriņu vajag dzirdēt runājam, lai izjustu un pārdzīvotu domas spēku un burvību. No sākuma līdz galam mēs sekojam runātājai, vēršoties par daļu no viņas domām un pārdzīvojumiem. Z. Mauriņas runu būtību varētu raksturot ar tiem pašiem vārdiem, ko viņa teica par Džordāno Bruno — tās ir dvēseles modinātājas. Ir kāds varenāks spēks nekā teiktie vārdi. Tam atveras mūsu sirdis, mēs jūtam paši sevi, mēs apzināmies, kas mūsos ir vienreizīgs un svarīgs.” Teiktais sasaucas ar pēckara gados rakstā “Zenta Mauriņa priekšlasījumu tribīnē” vācu filoloģes Margotas Fētkes izteikto domu: “Ne viens vien man ir atzinies, ka pēc katra Z. Mauriņas priekšlasījuma rodas sajūta: “Kaut kas noticis!” (..) Jaušams gaismas loks, kas apņem visus klātesošos: tā ir uzticēšanās. Šās viņas izstarotās burvības izskaidrojums laikam meklējams tieši viņas dzīvē, kurā bijuši gan simpātiju kalngali, gan izmisuma aizas.”

Savā runā Z. Mauriņa uzsvērusi: “Tērauda laikmetā mēs dzīvojam. Ne ciešanas noliedzot, mēs uzvaram, bet gan tās pārvarot, gādājot, lai dvēsele kļūtu par tērauda atsperi. Tad radīsies spēks ciešanu dienās aizdedzināt darba, dailes, draudzības lāpu.”

Visvairāk Z. Mauriņas rakstu “DV” publicēts 1942. (15) un 1943. gadā (20).

No raksta “Dižais zemgalietis Vilis Plūdonis” (1942. g. 22. janv.) kā no harmoniski uzaustas segas aužas latviski zemgaliskie elementi, vienalga, vai runa ir par dzimtajām mājām “Lejniekiem”, Plūdoņa dzeju, uzrakstītajām literatūras vēsturēm, sarunām ar viņu. Autore spēj neredzamo vērst redzamajā un viegli uztveramajā, vizuāli pastāvošo darīt vēl spilgtāku un garīgi apskaidrotu. Sarunā ar raksta autori dzejnieks nelielās ar saviem literārajiem darbiem, bet ar ko citu: “Es tiešām esmu ļoti bagāts, jo esmu tas latviešu dzejnieks, kam vislielākā bērnu saime.” Un pati rakstniece piebilst: “Septiņi jauki, labi skoloti, latviski audzināti, pa daļai jau pieauguši bērni.”

Plūdonis miris 1940. gada 15. janvārī ar trieku savā Rīgas mājā ģimenes vidū. Bet Plūdonis ir ilglaicīgs. Viņu var salīdzināt ar Poruku, Bārdu, Blaumani, Raini, kurus nāve nav šķīruši no mūžības. Nobeigumā Z. Mauriņa pasvītro vēl kādu domu: “Plūdonis bija ne tikai Latvijas likteņu dzejnieks, bet arī valsts un valstiskuma filozofs.” Jāatceras, kādā laikā izteikts šis salīdzinājums — laikā, kad par Latviju kā valsti nemēdza skaļi runāt. Zenta Mauriņa to uzdrošinās.

Apcere “Personība ir nepieklājīga” (1942. g. 28. janv.) veltīta V. Majakovska un viņa pretrunīgās dzejas analīzei. Z. Mauriņa atzīmē, ka Majakovskis nosoda Jeseņina pašnāvību, bet nepilnu 37 gadu vecumā šis robustais čuguna milzis pats nošaujas. Viņa agrīno dzeju caurstrāvo pašpuiciska bravūra, ielas žargons. Saules riets viņam atgādina miesnieka darbu, zeme viņam šķiet pārtaukojusies.

Taču pienāk laiks, saka Z. Mauriņa, ka “viņa pantos iezogas šaušalīgi baiga, varētu pat teikt, kustoniska grūtsirdība (..). Neraugoties uz visu brutalitāti, Majakovskim tomēr ir dzejnieka dīglis. Viņš nesaskata vairs jēgu ne tagadnes, ne pagātnes notikumos. Tamdēļ viņš cieš. (..) Majakovskis, kam jākalpo vienīgi boļševistiskā aparāta esamībai, nedaudzajās personiskajās dzejās salīdzina sevi ar sabrauktu suni vai ledus lāci, ko dilstošs ledus gabals nes aizvien tālāk nezināmā tumsā. Šis ledus gabals pilnīgi sadilst, un necaurredzama tumsa iestājas 1930. gadā. Nav neviena, kas nosodītu Majakovska pašnāvību, jo lielākā daļa talantīgāko dzejnieku atstājuši Krieviju vai represēti, kaut arī totālās represijas vēl priekšā.

Gandrīz katru savu eseju Mauriņa pabeidz ar kādu filozofisku vispārinājumu. Šoreiz tas skan tā: “Par dzejnieku var būt vienīgi tas, kura dzīve un darbi ieslēgti trejskanī: iekšējais aicinājums, brīvība un personība. Ka šis trejskanis Padomju Savienībā nav iespējams, liecina Majakovska teikums, ka te “personībai būt ir nepieklājīgi”.”

Dzejnieks bez tautas ir kā sausumā izsviesta zivs, viņš notiesāts uz noslāpšanu. Bet tauta bez dzejniekiem ir līdzīga cilvēkam, kam nav acu. Viņa ir bezcerīgi akla.

Atbilstoši dzejnieces Zinaīdas Lazdas būtībai — smalka, niansēta recenzija par viņas otro dzejoļu krājumu “Staru viesulis”. Z. Mauriņa ar savu prātu un intuīciju nekļūdas, paredzēdama Zinaīdai Lazdai izcilu dzejnieces nākotni. Jo “ikdienas lietas top dzīvas un mīļas, tikko viņa tām pieskaras. Viss sasaucas un saskan liegi, jo pret visu pasauli Zinaīdai Lazdai ir draudzīga attieksme”.

Bet pret pedagogu un filozofu Aleksandru Daugi (1942. g. 15. maijā) rakstniecei ir liela cieņa un bijība, jo no viņa savā dzīvē daudz guvusi, vispirms jau kā studente Universitātē. A. Daugi rakstniece nosauc par vienu no mūsu viskulturālākajiem latviešiem. Viņš pats kultūru definējis šādi: “Kultūra ir tur, kur ir kārtība, saskaņa, vienbūtīgs stils.” Visas šīs īpašības piemita šo vārdu autoram, saka Z. Mauriņa. Viņš pētīja Nīči, taču vācu filozofā viņu saistīja nevis dionīsiskais motīvs, nevis pārcilvēks, bet ticība dzīvei, dziļai virsdzīves jēgai. Tāpēc viņam tuva bijusi Gētes doma: “Es nīstu visu, kas tikai vairo manas zināšanas, bet mani nepadara spēcīgāku dzīvot.”

“Lūcijas Garūtas teksti” (1942. g. 14. jūn.) dara spēcīgāku dzīvotgribu. Daudzām savām dziesmām un operai “Sidraba putns” komponiste pati sacerējusi vārdus. Viņas teksti reizēm atgādina lūgsnu. Pat viņas dzejolī “Aijā, žūžū” lūgsnas intonācijas sabalsojas ar pretestības izjūtu un patriotismu.

“Dēls, tagad rūpīgāk sver katru teikto vārdu

Un netaisnības žogam ātrāk sabrukt liec.”

Ne velti tieši Lūcija Garūta, kas, Z. Mauriņas aicināta, ciemojās arī Mūrmuižā, drīz vien radīja mūziku viņai tik tuvajam Andreja Eglīša tekstam. Tapa oratorija “Dievs, Tava zeme deg” — viens no spēcīgākajiem, traģēdijas apdvestajiem darbiem latviešu mūzikā.

Vienalga, vai Z. Mauriņa raksta par Jāni Akurateru, Kārli Krūzu, Aspaziju, Jāni Endzelīnu, Valdemāru Pūci, Klāru Zāli un citiem kultūras darbiniekiem, katrā gadījumā spilgti un tēlaini iezīmēts neatkārtojamais personības kodols, ikviena neaizvietojamā vieta latviešu gara dzīvē. Viņa runā ne tikai par tautai labi pazīstamiem darbiniekiem, bet atklāj tādus mazāk dzirdētus vārdus kā grieķu filozofijas pazinējs un tulkotājs Fricis Garais, tiesību doktors Hugo Vītols un vēl daži citi, kurus viņa tiecas izraut no aizmirstības miglāja un parādīt viņu devumu sabiedrībai.

Zenta Mauriņa ir spilgtas detaļas meistare gan savās grāmatās, gan arī vai katrā avīzes rakstā. Iedziļinoties itāļu rakstnieka Gabriela de Anuncio sadzīviskajā ikdienā (viņa pilī ir 15 sulaiņi, stallī 10 zirgi, 38 kurtu sugas suņi, ap 200 pieradinātu baložu), viņa atklāj tās saikni ar rakstnieka rakstības veidu, stilu.

1944. gada 12. martā uzrakstītajā plašajā apcerē “Friča Bārdas piemiņai” ne tikai niansēti raksturota dzejnieka jaunrade, dzīve, bet spilgtā tvērumā tēlota viņa nāve un viss ar to saistītais.

“Viņš bija sava laika moceklis. Cik drūms toreiz bija laiks, liecina kaut vai viņa bēres. 23. martā (1919. g. — P.Z .) viņu apbedīja Rumbiņos, un viņu pavadīja tikai trīs pajūgi. Lielinieki bija mobilizējuši visus vīriešus, tikai ar lielām pūlēm izdevās dabūt no kaimiņu pagasta kādu, kas izraka kapu. Pat tuvākie radi nevarēja būt bērēs. Atkal tas pats ienaidnieks stāv pie mūsu zemes robežām, bet šoreiz Frici Bārdu godbijīgi atceras visi, kam svēta viņa parole: “Par Latviju dzīvību!””

Z. Mauriņas “Daugavas Vēstnesī” publicētie raksti liecina par viņas skatījuma plašumu. Viņa raksta par vācu, skandināvu, krievu un citu tautu izciliem rakstniekiem, kultūras darbiniekiem. Tie apstiprina profesora Harija Cona domu, ka Z. Mauriņa laika gaitā izveidojās par dižo eiropieti — grande europeene Nīčes, R. Rolāna, Stefana Cveiga izpratnē. Jau šajā laikā Z. Mauriņa apliecina vēlāk “Sirds mozaīkā” (1947) sacīto: “Kultūra piemīt tam, kurš bez kļūdām runā savā mātes valodā un, ja vajadzīgs, iemācās svešvalodas. Svarīgākais ir ne jau lasīšana un rakstīšana, bet gan tas, ka svešais tiek saprasts ar sirdi. Kultūra piemīt tam, kas, kopā ar Šekspīru, ir anglis, ar Paskālu francūzis, ar Danti itālietis, ar Dostojevski krievs, ar Ģēti vācietis, un tomēr nezaudē savu patību un dziļo saistību ar paša tautu.”

Savukārt Jānis Klīdzējs savai apcerei devis ļoti būtisku nosaukumu — “Zenta Mauriņa — latviešu balss Eiropā”.

“Daugavas Vēstnesī” publicētie raksti apstiprina vēlāk (1977) izteikto Zinaīdas Lazdas domu: “Zenta Mauriņa nevienu rakstnieku, nevienu darbu nav pēlusi, viņa vienkārši neraksta par to, kas viņai liekas mazvērtīgs vai viņas personībai tāls.” Savukārt K. Raudive atzīmē, ka “viņa (Z. Mauriņa — P.Z .) orientēta uz jauno, neparasto, savādo”.

Zentas Mauriņas teorētiskie un kultūrvēsturiskie raksti, esejas, kas publicētas “Daugavas Vēstnesī” bargajos kara gados — “Par grieķu traģēdiju”, “Vēstules kā literārs žanrs”, “Tulkošanas māksla” un citi — arī šodien šķiet svaigi un akūti. Tie var veidot sastāvdaļu visaugstākās raudzes grāmatai. Jo Zenta Mauriņa ar vienādi lielu pienākuma apziņu strādājusi kā pie savām grāmatām, tā periodikai domātām apcerēm.

Un tā gandrīz visus kara gadus Zentas Mauriņas esejas ceļo uz Daugavpili, kur aktīvi darbojas viņas Konstantīns. Bet viņš savukārt kā atspole riņķo starp Daugavpili un Rīgu, ik brīdi kavēdamies domās pie savas Zentas. Par to liecina arī šajā laikā tapušās vēstules. Tikai dažas rindas no tām.

Konstantīns Zentai 1943. gada 20. jūlijā: “Es pēc savas dabas esmu Donkihots: mīlu dēku pašas dēkas dēļ, mīlu cīņu pašas cīņas dēļ...

Tā, mana mīļā Zenta! Tā es eju savu ceļu, tā es pildu misiju, un to es gribu pildīt nevis tādēļ, ka es tā gribētu, bet gan tālab, ka tā liek rīkoties visa mana dzīve, visi tie spēki, kas ir manī un ārpus manis, visa mana liktenība, viss bezdibenīgais un vārdos neizsakāmais.

Esi ar mani, kā es esmu ar Tevi.

Tapsim katrai dienai!”

Un Zentas atbilde Konstantīnam no Jaundubultiem: “Es pārlasu Tavu vēstuli. Pats Dievs Tev licis šo vēstuli rakstīt, lai mani stiprinātu. (..) Arī vārdiem ir dziedinātājs spēks. Man bail no tā tumšā spēka, kas manī mīt (..). Tagad plkst. ir 12. Pēc astoņām stundām Tu būsi mājās ar visu savu dēmonismu, vitālismu, stihismu.

Tavā vēstulē ir viens teikums, ko es skaitu kā ticīgie skaita lūgsnas (..). Mani moka tas, ka es Tev šai mūsu posmā nekā nedodu kā tikai rūpes.”

Un tā, veicot kopīgu darbu, pārvarot atšķirtības brīžus, viņi ir kopā ar saviem darbiem vienā izdevumā, kopā vēstulēs, apliecinot vēlāk izteikto Zentas Mauriņas domu, ka, neraugoties ne uz ko, notikusi “no jauna ieaugšana vienam otrā, arvien dziļāka pārtapšana”.

Referāts Latgales Pētniecības institūta 6. zinātniskajā konferencē Rēzeknē 1997. gada 24. oktobrī