INFORMĀCIJA

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Rūpes par valsti sākas ar savu sētu, savu ceļu un pagastu

— Mēs jau tikko pirms pārraides spriedām par to, ka jums nācies jūtami aklimatizēties no karstās Indijas, ierodoties šeit, Latvijā. Kāda sajūta?

— Nekas, paldies. Pārāk īss laiks, lai kaut ko iespaidotu, bet katrā ziņā dzīvot 32—36 grādu karstumā un atbraukt, just šo bagātīgo sniega devu un vēsumu... Tomēr es domāju, ka pie mums kopumā ir siltāks nekā Indijas 32 vai 36 grādos. Mazlietiņ balss aizsmakusi, un varbūt šis tas vēl mainās šais dienās, bet es domāju — pēc pāris dienām viss būs kārtībā.

— Bet pagājušajā reizē, kad tas sniegs bija pagājušajā gadā, jums nācās gandrīz vai ņemt cirvīti un iet palīgā cilvēkiem tīrīt mežu, kā būs šogad?

— Ziniet, tā man bija pirmā doma, kad es iebraucu Rīgā, es domāju, nu atkal ir jāmeklē cirvītis, un, ja es to nedarīšu, tad droši vien jau žurnālisti to noteikti pieminēs. Un tā arī notiek. Ja nopietni runājam — vai tad tiešām Latvija visu mūžu dzīvos tādā joslā un zonā, kad katra sniega uzkrišana būs tik milzīgs pārsteigums gan visiem administratīviem darbiniekiem, gan pašvaldībām, gan ministrijām, gan elektrosistēmas darbiniekiem, ceļu darbiniekiem. Man liekas, nu beidzot vajadzētu izdarīt attiecīgos secinājumus, bet vienmēr mēs neesam tam gatavi, un mans šobrīd vēlējums, ka šis sniegs varbūt ir tikai tāds neliels brīdinājuma signāls. Es domāju, ka nav tā traģēdija tik liela, kā mēs šad tad to uztveram. Bet būtu ļoti labi, ja no šī gadījuma izdarītu secinājumu visas mūsu valsts organizācijas un sevišķi pašvaldības un attiecīgā ministrijas, darbinieki. Un katram pašam jārūpējas tomēr par savu pagastu, par savām mājām, par savu sētu, par savu ceļu, par savu mežu, par saviem elektrības vadiem, un tad jau kopumā viss būs kārtībā. Un negaidiet, ka centrāli kāds no Ministru kabineta vai no parlamenta vai no prezidenta institūcijas brauks kaut kur tīrīt, kārtot un veidot. Nu, protams, nedod Dievs, ja būs traģiski notikumi, es būšu tajās vietās, kur tas būs noticis, bet es ceru, ka tas nebūs vajadzīgs šogad.

— Bet, ja mēs atgriežamies pie tās pašas Indijas, jūs tomēr sākumā teicāt, ka tur ir vēsāks nekā šeit. Ko jūs ar to domājāt?

— Es domāju, ka katram cilvēkam vissiltāk un vislabāk ir tur, kur viņš dzīvo, kur viņš ir piedzimis un kur viņš ir uzaudzis. Un katra tāla, sveša vieta ir pārnestā nozīmē vēsa ar to, ka mums ir svešs gan dzīves ritums, gan tradīcijas, gan mentalitāte, gan ieradumi. Es pabiju piecas dienas Indijā, un ceturtā, piektā dienā es jau šausmīgi ilgojos pēc mājām un gribēju pēc iespējas ātrāk atgriezties atpakaļ.

Jo nevar mūžu nodzīvot vienā vietā ar vienām domām, ar vienu pārliecību un mēģināt iejusties svešā vidē, kur ir pavisam citi spēles noteikumi. Šeit es domāju pārnestā nozīmē to vēsumu un siltumu.

— Bet, ja runā tiešām, tad kāds labums no šīs vizītes tomēr ir?

— Nu, vienmēr jādomā, kāds ir labums. Pirmais praktiskais labums, ja to var saukt par praktisko labumu, ir tas, ka Latviju pazīst pasaulē. Un Latvija nevarēs realizēt ne savas ieceres, ne savas patstāvības idejas, ne pašapliecināties sev un pasaulei, ja mūs nepazīs visos kontinentos, vismaz tik daudz, cik tas nepieciešams visaugstākajā politiskajā līmenī. Un, braucot uz Indiju, šis arī bija būtībā galvenais mērķis — lai viena no pasaules lielvalstīm ar miljardu iedzīvotāju, valsts, kurai ir pārstāvji, lobiji un masu mediji visos kontinentos un visās valstīs, lai šai valstij būtu skaidrs priekšstats, ka Latvija nav PSRS ļoti “demokrātisko”, ļoti “labo” sociālistisko nodomu grāvēja, ka Latvija nav tā, kas cīnās pret vienlīdzību, par ko cīnījās PSRS, ka Latvija ir demokrātiska valsts, ka Latvijā pamatprincipos ir cilvēka labklājība, labas attiecība ar visām valstīm, ka Latvijā dzīvo latviešu tauta, kura ciena un atzīst arī citas tautas un ir gatava ar šīm tautām tikties, pastāstīt savu viedokli un uzklausīt arī citus viedokļus. Un Indijai bija arī ļoti svarīgi (kāpēc mēs pēdējās divas dienas bijām citās Indijas pilsētās) parādīt savu valsts nostāju, lai mēs kā eiropeiska valsts varētu gūt izpratni par Indiju un spētu arī vērtēt Indijas darbību. Otrais aspekts, kas ir ļoti pragmatisks, ir ekonomiskā sadarbība. Un man ir žēl, ka valdība un parlaments neatrada līdzekļus, lai šis brauciens notiktu daudz plašākā lokā un līdzi mums nebija žurnālistu un biznesmeņu. Šī varbūt bija valsts, kur visvairāk būtu bijuši vajadzīgi gan biznesmeņi, gan žurnālisti, tāds ir mans personīgais viedoklis, jo četrās tikšanās reizēs ar Indijas biznesa pasauli, kur katrā no tām piedalījās vismaz simts indiešu biznesmeņu, kuri ir ieinteresēti izmantot gan Latvijas tranzīta iespējas, gan Latvijas sakarus ar Eiropu un arī ar Krieviju. Tradicionāli Padomju savienības laikā indieši bija ļoti uzticējušies Latvijas ostām un Latvijas tirdzniecības organizācijām. Un viņi vēlas šo sadarbību un šīs saistības saglabāt arī šodien, lai ceļš no austrumiem uz rietumiem vestu caur Baltijas reģionu. Es domāju, ja mēs to spēsim izmantot, tad mums nebūs problēmu arī preču noietā un tirdzniecības veidošanā. Un trešais varbūt, ar ko mēs braucām,— ar vislielākām zināšanām, tas, ka mēs esam indoeiropiešu izcelsmes valodas lietotāji, ka latviešu valoda savas saknes un savu valodas koku meklē tieši tajā vietā un tajā vidē, kurā mēs atradāmies. Un Indijas prezidents ilgstošākā sarunā ar mani tieši pasvītroja, ka viņam, sarunājoties ar Latvijas pārstāvjiem, ir tāda sajūta, ka viņš jau runā ar draugiem, ar cilvēkiem, ar politiķiem, kurus viņš pazīst ne tikai pirmo reizi, bet pazīst jau daudzus gadus. Un liekas, ka daudzu vārdu saknēs un izpratnē un mentalitātē ir mums kaut kas kopīgs, par ko arī liecina daudzus gadu desmitus ilgstošā sadarbība mākslinieku, dzejnieku, rakstnieku aprindās. Un es domāju, ka šis darbs arī turpināsies, katrā ziņā es pārdomāšu, kā to varētu veicināt. Ir panākta vienošanās, noslēdzām pāris līgumu, es domāju, ka turpmākajā laikā vēl 4—5 līgumi ir sagatavošanas kārtībā pašreiz. Ir jāpanāk, lai starp mūsu valstīm notiktu intensīva delegāciju apmaiņa, jo mūsu kultūras darbiniekiem ir ko redzēt Indijā, ir par ko rakstīt un ir par ko domāt.

— Mums līdz šim viena no galvenajām lietām, ar ko saistījās Indija, bija Latvijas lidotāji. Vai jūs domājat kā prezidents arī turpmāk mēģināt palīdzēt šiem cilvēkiem, kas atrodas Indijā?

— Ir jautājuma humānā puse, ja reiz šie cilvēki ir Latvijas iedzīvotāji, un tas tā ir, tad man kā prezidentam šo cilvēku liktenis nevar būt vienaldzīgs, bet Indijā viss notiek lēni, mierīgi un nekad nekas netiek nokavēts. Tā bija viena no vizītēm, kurā arī vizītes laikā nekas netika nokavēts, nekas netika sasteigts un nekas netika darīts pārsteidzīgi. Un tieši tāpat arī viņi izvērtē šo procesu, kas ir ar pieciem lidotājiem, un tiesas process notiek neatkarīgi no prezidenta, premjera vai cita valdības līmeņa pārstāvju vēlēšanās vai nevēlēšanās tikai pēc tam, kad šis tiesas process būs beidzies, mēs varēsim runāt par to, kā mēs varētu tālāk domāt, lai šie pieci cilvēki savu saņemto sodu varētu izciest tāda veidā, lai tas arī nebūtu kritisks pāridarījums viņu veselības stāvoklim, lai tas nebūtu kritiski viņu ģimenēm, lai tas arī neatstātu nekādas pēdas Indijas un Latvijas attiecībās. Par pēdējo es uzreiz varu teikt, ka nekur nevienā brīdī es nesaņēmu nedz tiešu, nedz netiešu pārmetumu par šo notikumu, jo kriminālā pasaule ir kriminālā pasaule un tā nav saistīta ar vienas vai otras valdības nostāju, gribu vai negribu. Un tāpēc arī katras valdības nostājai pret tiesu procesiem ir jābūt tieši tādai pašai — objektīvai un neatkarīgai, un nekāda tieša iejaukšanās — retoriska vai vēl jo vairāk — darbībā praktiski šeit nav iespējama.

— Vispār sarunas par šo jums bija?

— Man personīgi ne, bet pēc mana lūguma ārlietu ministrs vairākkārt šīs lietas pārrunāja ar Indijas administrācijas pārstāvjiem, un tika panākta vienošanās, ka varētu būt noslēgts līgums par notiesāto izdošanu soda izciešanai viņu zemē. Tas arī būtu diezgan principiāls risinājums, jo, kā jau es teicu, atrasties svešā zemē un atrasties ieslodzījuma vietā ir daudz sarežģītāk nekā savā zemē.

— Pirms kāda laika bija viens notikums, kas satrauca diezgan daudzus Latvijas iedzīvotājus, proti, Laventa drošības līdzekļa maiņa, runājot par “Bankas Baltija” bijušo vadītāju. Savu nostāju šajā laikā izteica premjers un arī tieslietu ministrs, saņemot par to diezgan bargu kritiku pēc tam. Kā jūs vispirms vērtējat šobrīd šos tieslietu ministra izteikumus, vai viņš ir vainīgs, vai nav vainīgs, iejaucoties tiesu kompetencē, un kāds ir jūsu vērtējums vispār tam?

— Es atļaušos šeit savu vērtējumu neizteikt, varbūt tik lielā mērā, kā jūs to gribētu no manis šobrīd, jo — es vēlreiz pasvītroju — ne par velti ir četras varas katrā valstī, un katra no šīm varām ir viena no otras neatkarīga demokrātiskā valstī. Un mēs esam demokrātiska valsts. Es tikai gribētu, lai Tieslietu ministrija ātrāk veicinātu to reformu attīstību, kas nosaka dažādu tiesisko normatīvu darbību Latvijā. Diemžēl tas vēl līdz galam nav izdarīts, un tieslietu ministra nostāja šajā gadījumā ir varbūt vairāk vērsta paškritiski uz sevi, ar šo savu nostāju, es ceru, ka tas tā ir, nevis ar kritiku pret kādu citu pusi. Jo Tieslietu ministrijai ir tās iespējas un ir tā varēšana sakārtot mūsu tiesisko sistēmu, lai nevajadzētu nevienai augstākai varai iejaukties kādas citas varas kompetencē.

— Budžets ir iesniegts Saeimā, kā jūs to vērtējat šobrīd, nu jau skatoties kā uz projektu?

— Nu, pēc pirmā lasījuma tas izskatās diezgan optimistisks, ja drīkst tā vērtēt. Bezdeficīts ir saglabāts, lai gan mans princips ir vienmēr bijis jau pašā sākumā, ka bezdeficīts nedrīkst būt pašmērķis, jo viena lieta ir saglabāt bezdeficītu, bet otra lieta — skatīties, kas notiek dažādās dzīves jomās un dažādās sociālās dzīves sfērās. Ja izdosies sabalansēt ekonomiskos jautājumus ar sociālajiem jautājumiem, tad šis budžets varētu tikt arī apstiprināts un tas varētu būt diezgan veiksmīgs. Ja šai problēmai valdība un parlaments pievērsīs nepietiekamu uzmanību, gan medicīnai, gan izglītībai, gan kultūrai un vēl citiem jautājumiem, tad es domāju, ka bezdeficīta budžets kā pašmērķis var radīt arī problēmas tālāko politisko spēku kopdarbībā valdības vadīšanā.

— Jūsuprāt, sociālajām vajadzībām, teiksim tā, ir pārāk maza uzmanība pievērsta šai budžeta projektā?

— Nedrīkstētu tā retoriski uz to atbildēt. Mēs lietojam sociālajām vajadzībām tik, cik mums līdzekļu ir. Protams, varētu meklēt ceļus, drusciņ vairāk novirzīt, manuprāt, izglītības sfērai vajadzētu.

— Jūs vienmēr esat iestājies par Aizsardzības ministrijas budžetu, vai, jūsuprāt, šis palielinājums ir pietiekošs, ņemot vērā to situāciju?

— Aizsardzības ministrijai un aizsardzības spēku uzturēšanai budžeta palielinājums ir nepietiekošs, bet es tā ceru, ka valdība meklēs citus naudas jeb finansu resursu iegūšanas veidus un līdzekļus un sadarbībā ar Pasaules banku, ar citām finansu sistēmām un sadarbībā ar NATO valstīm, runājot par armijas tālāko attīstību, mēs iegūsim savstarpēju izpratni, un, ja ne šogad, tad nākošgad šis līdzekļu apjoms tiks diezgan krasi palielināts. Pretējā gadījumā var sagaidīt — un par to ir jārunā ļoti atklāti, lai 1999.gadā mēs nejustos pārsteigti, — ka, runājot par NATO paplašināšanos, mēs tiktu atstāti ārpus šīs zonas.

— Latvijā joprojām ne pārāk veicas ar ekonomisko sadarbību ar Krieviju. Gan starpkomisiju sēde, starpvaldību komisiju sēde pastāvīgi aizkavējas, gan arī Gorbunova kungs nedosies uz Maskavu, jo Krievijas puse nav gatava. Ko jūs kā prezidents varētu darīt, lai varbūt mēģinātu veicināt šīs attiecības?

— Jā, jautājums ir labs un būtisks. Es rīt tiekos ar Krievijas vēstnieku Latvijā pēc viņa lūguma, es saprotu, ka es saņemšu attiecīgos dokumentus un arī motivāciju, kāpēc šie pēdējo dienu notikumi, ar ko viņi ir izskaidrojami. Es saņemšu arī argumentāciju par Krievijas aktivitātēm, bet es domāju, ka šeit ne tikai prezidenta loma ir būtiska, ļoti būtiska ir visu galveno politisko spēku, kas veido koalīciju, loma un nostāja attiecību veidošanā ar Krieviju. Bet šodien jau attiecību veidošana ar Krieviju nav tikai divpusējais jautājums. Krievija ir aktīvi iesaistījusies Eiropas procesos tieši sarunu veidā. Un šodien esmu jau saņēmis informāciju, ka vairākas Eiropas valstis pozitīvi vērtē Krievijas aktivitāti un meklējumus veidot sadarbību starp Baltijas valstīm un Krieviju. Protams, mums ir jāmēģina sīki izanalizēt un izprast, kur slēpjas patiesie nodomi Krievijas aktivitātēs par drošības garantiju sniegšanu. Jo šāda drošības garantiju sniegšana varētu tikpat labi asociēties arī ar 1939. vai 1940. gadu, kad vienpusēji piedāvātas garantijas pārvēršas par vienpusīgi piedāvātu, kaut ko citu garantiju vietā. Protams, es domāju, ka tik dramatiski šie notikumi var neveidoties, bet tādā veidā un ar tādu nostāju, kā pašreiz Krievija šīs drošības garantijas ir izvirzījusi Baltijas valstīm, man kā prezidentam tās nav pieņemamas. Bet tai pašā laikā es vēlētos, lai dialogs starp Baltijas valstīm un Krieviju turpinātos, es vēlētos, lai Krievija sāktu ar mums rēķināties kā ar pastāvīgu, suverēnu valsti ar savu pašcieņu un savu stāju, jo nepārtrauktie atteikumi par iepriekš vienojošiem jautājumiem jeb par lietām, par kurām jau ir panākta vienošanās, liecina par to, ka Krievija mazlietiņ pārbauda arī mūsu pacietību, izturību. Es domāju, ka nekādā gadījumā šo pēdējo nedēļu notikumus nevajadzētu arī dramatizēt, jo politiku un diplomātiju patiesie rīcības un motivācijas mērķi bieži vien arī nesakrīt. Tāpēc es domāju, ka politiskajiem spēkiem savās programmatiskajās nostādnēs, savās priekšvēlēšanu runās, kuras jau praktiski ir sākušās, šis jautājums ir jāizvirza līdzās tam, kā veidojas mūsu sabiedrības modelis, kā viens no centrālajiem. Jo arī Krievija, kura, ja grib attīstīties demokrātiski un ekonomiski stabili, nav un nedrīkst būt ieinteresēta veidot visu laiku sasprindzinātas attiecības starp tuvākā reģiona valstīm. Un tāpēc es domāju, ka tuvākajā laikā varētu būt nopietnas sarunas par šiem jautājumiem gan ar Eiropas valstīm, gan arī hartas parakstīšanā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kas varētu notikt decembra sākumā, un es domāju, ka sarunas ar Krieviju turpināsies.

— Mums ir kāda informācija, gan netieša, no Valsts prezidenta kancelejas, proti, ir saņemti vairāki signāli, ka Latvijas augsta ranga politiķi reizēm ārvalstu vizītēs uzvedas ne pārāk pieklājīgi. Saprotot dažādās nozīmēs — vai jūs to zināt, un kā jūs to varētu komentēt?

— Ziniet, pēdējo reiz ko tamlīdzīgu es saņēmu kādus četrus vai trīs gadus atpakaļ, un, paldies Dievam, pēdējā laikā man nekad nav nācies sarkt par savas valsts politiķu stāju, uzvedību un jautājumu izpratni, tā ka, ja ir kaut kāda konkrētāka informācija, lieciet to galdā un kopīgi apspriedīsim.

— Un, visbeidzot, aizvakar notika sociāldemokrātu apvienošanās, nu zināmā mērā, tas ir, viņi uzskata, ka viņi ir ļoti milzīgs spēks, kas pēc nākošām vēlēšanām pārņems varu valstī. Kā jūs to vērtējat?

— Spēks ir jāapliecina. Potenciāli katra partija var būt nopietns spēks, ja šī partija grib nopietni strādāt un grib arī risināt problēmas, kas valstī aktuālas. Gribu tikai pateikt, ka sociāldemokrāti ir spēcīgi visā Eiropā, ka daudzas Eiropas institūcijas vairākumā pārstāv sociāldemokrāti, un, ja mūsu sociāldemokrāti ies to attīstības ceļu, kuru ir gājuši daudzi Eiropas sociāldemokrāti arī attiecībā pret svarīgākajiem valstiskajiem jautājumiem es vienīgi vēlu viņiem tad šo jautājumu izpratni un veiksmi, un es ceru, ka varbūt izveidosies viens nopietns spēks, kurš patiesi būs ieinteresēts sociālo problēmu risināšanā mūsu valstī.

Pēc raidījuma “Pusdiena”

Valsts radio žurnālistam

Aidim Tomsonam

Valsts prezidents Guntis Ulmanis intervijā Latvijas Valsts radiofonam vakar, 27.oktobrī, raidījumā “Pusdiena” pulksten 12.35