problēmas

Par kravu sanitāro kontroli

Jānis Kinna, Sanitārās robežinspekcijas priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Šā gada 1. maijā darbu sāka Zemkopības ministrijas Sanitārā robežinspekcija. Kas paspēts izdarīt, kas vēl veicams - par to “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja Sanitārās robežinspekcijas priekšnieks Jānis Kinna :

— Ir trīs sakramentālie jautājumi, uz ko jāatbild katrai kontroles institūcijai: kas jākontrolē, kur jākontrolē un kā jākontrolē. Uz pirmo jautājumu Ministru kabinets ir devis atbildi jaunajos noteikumos nr. 236 “Par transportlīdzekļu un kravu veterinārās, fitosanitārās un sanitāri higiēniskās kontroles kārtību muitas punktos”, ko apstiprināja šā gada 1. jūlijā. Tātad uz šo jautājumu ir atbildēts, kaut gan noteikumos būtu nepieciešams vēl veikt nelielas izmaiņas, nelielu pieslīpēšanu.

Diemžēl uz jautājumu, kur jākontrolē, joprojām skaidras atbildes nav. Pagājušajā nedēļā Ministru kabinetā jau otro reizi tika atlikts jautājums par to, kuros punktos kravu kontroli veic Sanitārā robežinspekcija. Tas ir jautājums par četriem punktiem: Vientuļi Balvu rajonā, Subate Daugavpils rajonā, Plūdoņi Liepājas rajonā un Ezere Saldus rajonā, kuru liktenis vēl joprojām nav izlemts, bet organizatoriski šie punkti jau ir “izauguši” no MK “Noteikumu par valsts robežas šķērsošanas vietu noteikšanu un robežkontroles punktu un robežpārejas punktu izvietojumu uz Latvijas Republikas valsts robežas” nr. 246 ietvara (pieņemti 1996. gada 2. jūlijā). Diemžēl īstas skaidrības pašlaik vēl nav, līdz ar to mēs nevaram pabeigt savu struktūru izveidi, sastādīt štata darbinieku sarakstu un pilnībā pabeigt Sanitārās robežinspekcijas izveidošanu.

Jautājumā, kā kontrolēt, ir paveikts liels darbs. Esam izveidojuši un ar Zemkopības, Ekonomikas un Labklājības ministriju un tām pakļautajām institūcijām saskaņojuši nepieciešamo dokumentu sarakstu (saraksts sagatavots publicēšanai kādā no tuvākajiem “LV” numuriem) , kādi vajadzīgi kontrolei pakļauto kravu pārbaudei. Šis nav jauns dokuments, bet gan apkopojošs materiāls, kurā (vadoties no visiem uzrādītajiem likumdošanas aktiem) ir norādīts, kādi dokumenti jāuzrāda katrā attiecīgā gadījumā. Dokumentu saraksta saskaņošana prasīja ļoti daudz laika, arbitra pienākumus veiksmīgi un profesionāli veica Ekonomikas ministrijas Kvalitātes struktūrpolitikas un vadības departamenta direktore Lilija Stelpe. Šis saraksts tagad ir visos muitas un Sanitārās robežinspekcijas punktos, un līdz ar to tiek nodrošinātas vienādas prasības. Taču ir izdarīts darbs prasību unificēšanā, kas sniedz atbildi uz jautājumu, kā kontrolēt.

— Kā Sanitārā robežinspekcija veic kontroli, vai ir kādi sarežģījumi, piemēram, neapmierinātība no muitas puses?

— Negribu apgalvot, ka sanitāros robežinspektorus sagaidīja ar lielu sajūsmu, bet pakāpeniski veidojas savstarpēja izpratne un laba sadarbība ar muitu, ar ko esam arī noslēguši divus līgumus. Vienā līgumā ir definēts, kādi dokumenti inspektoriem jāapzīmogo, un otrs līgums ir par kopīgu lokālo datortīklu izveidošanu robežpunktos. Tas nozīmē, ka nevis divi vai trīs cilvēki darīs vienu un to pašu darbu — ievadīs datorā ziņas par kravu, bet gan ziņas ievadīs viens cilvēks un katra institūcija — muita, robežinspekcija — varēs savā datorā nolasīt informāciju, kas tai nepieciešama sava darba veikšanai. Līdz ar to kravu identificējošo datu ievadīšana tikai vienu reizi laika ziņā saīsinās kravas ceļu pāri robežai. Šobrīd principiāla vienošanās ir panākta un var sākties darbs pie datortīklu izveidošanas, datoru un programmnodrošinājuma un pie tehniskām detaļām.

— Nav noslēpums, ka ne visi muitnieki savu darbu veic godprātīgi. Vai jūs neuztrauc, ka sanitārie robežinspektori arī varētu dažu “samaksātu” kravu pārlaist pāri robežai?

— Tās lietas nav tik vienkāršojamas. Jā, ir bijuši precedenti ar muitnieku negodīgumu. Taču līdz ar datoru saslēgšanu vienotā tīklā starp dažādām kontroles institūcijām iespējas būt negodīgam samazinās. Teorētiski labas “apstākļu sakritības” gadījumā, protams, izdarīt var visu, taču, lai robežpunktā pāri robežai praktiski tiktu kontrabandas krava, jāiesaista pārāk daudz cilvēku. Tā ka lielām bažām, kaut arī tās pastāv, nebūtu vietas. Taču — ja būs signāli par viena vai otra mūsu cilvēka, inspektora negodīgumu, tad jebkurš šāds pamatotu aizdomu gadījums šim darbiniekam būs arī pēdējais. Katru sūdzību gadījumu mēs rūpīgi izmeklējam, un varu teikt, ka pēdējā mēneša laikā sūdzību par robežinspekcijas darbiniekiem nav bijis. Gribu teikt, ka pogu spodrināšanās pēc negrasāmies mūsu mundierī slēpt negodīgus cilvēkus.

— Kāds ir Sanitārās robežinspekcijas kontrolēto kravu apjoms?

— Kontrolēto kravu skaits ir stabilizējies. Jūlijā tika pārbaudītas 18 200 kravas, augustā — 19 025 un septembrī — 21 100 kravas. It kā kravu skaitam ir tendence palielināties, taču jāņem vērā arī sezonas ietekme uz kravu apgrozījumu. Taču vidējais apjoms, ar ko mums jātiek galā mēnesī, ir aptuveni 20 000 kravas. Sanitārās robežinspekcijas kontroles punktos un muitas noliktavās strādā ap 220 inspektoru, tā ka vidēji mēnesī viens inspektors pārbauda 100 kravas.

Muitas noliktavā būtu jāglabājas lielām preču partijām, par kurām pakāpeniski, tās izvedot, tiek samaksāti visi paredzētie maksājumi. Taču Latvijā tās firmas, kuras nevēlas nokārtot visas nepieciešamās formalitātes uz robežas vai izmantot šim nolūkam speciāli izveidoto kravas daļu, izmanto muitas noliktavu kā atmuitošanas vietu bez nolūka kravu noliktavā ievest vai glabāt. Līdz ar to rodas problēmas, jo muitas noliktavās strādā ap 20 sanitāro robežinspektoru. Pavisam Latvijā mūsu pārraudzībā ir 41 muitas noliktava, un gandrīz visas tās atrodas Rīgā. Lielākajās noliktavās katrā strādā viens sanitārais inspektors, bet daudzu inspektoru pārziņā ir divas, trīs, četras mazākas muitas noliktavas. Protams, fiziski nav iespējams būt vairākās vietās, un rodas konflikti tāpēc, ka inspektors nav uz vietas tieši tajā brīdī, kad nepieciešams kravu pārbaudīt.

Latvijā pašlaik ir 35 Sanitārās robežinspekcijas kontroles punkti, un to skaits varētu būt arī nedaudz mazāks. Piemēram, ES — 14 valstīs vislielākais saskaņā ar direktīvām apstiprināto robežinspekciju skaits (pēc EK datiem) ir Lielbritānijā — 54, tad seko Itālija — 41, Spānija — 36, Vācija — 32, Francija — 31, Portugāle — 18, Zviedrija — 16, Grieķija — 14, Dānija — 13, Somija — 11, Nīderlande — 8, Īrija — 7, Beļģija — 6, bet Lihtenšteinā ir tikai 1 robežinspekcijas punkts. Sākotnēji ES valstīs ir bijis vairāk nekā tūkstotis šo punktu, bet, ES kļūstot viendabīgākai, to skaits ir sarucis līdz nepilniem trim simtiem, un ir tendence to skaitam vēl samazināties, koncentrējot kravu ievešanas vietas. Domāju, ka arī Latvijā šāds process būs neizbēgams.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore