Svētki un godadienas

Čehijas Republikā

Šodien, 28. oktobrī, valsts svētki — Neatkarības diena

Čehija līdz savam šīsdienas statusam ir nogājusi ilgu un sarežģītu ceļu.

Šī zeme Eiropas vidusdaļā jau izsenis bijusi nozīmīgs kultūras centrs. 1348. gadā dibinātā Prāgas Universitāte ir viena no senākajām augstskolām pasaulē. Taču no XVI gadsimta līdz pat 1918. gadam Čehija bija Hābsburgu monarhijas varā. Liela nozīme neatkarīgas čehu valsts izveidošanā bija politiskajām pārmaiņām Eiropā Pirmā pasaules kara beigās, kad bija sabrukusi Austroungārija. 1916. gadā nodibinātā Nacionālā komiteja 1918. gada 28. oktobrī paziņoja, ka izveidota patstāvīga valsts Čehoslovākija, kurā Čehija bija apvienojusies ar Slovākiju.

Divdesmit gados starp diviem pasaules kariem Čehoslovākija ekonomiskā ziņa izvirzījās par vienu no vadošajām Eiropas un arī pasaules valstīm. Īpaši augstu bija attīstīta tās mašīnbūve, pasaules tirgū augstu kotējās Čehoslovākijā ražotā militārā tehnika, kas bija arī Latvijas armijai. Taču, neraugoties uz savu teicami sagatavoto armiju, Čehoslovākija viena no pirmajām no Eiropas valstīm kļuva par hitleriskās Vācijas upuri un zaudēja valstisko neatkarību vēl pirms formāla Otrā pasaules kara sākuma. 1938. gada aprīlī K.Hinleina vadītā Sudetu vācu partija, izmantojot par ieganstu apstākli, ka Čehoslovākijas Sudetu apgabalos dzīvoja arī zināms skaits vāciešu, pieprasīja Sudetu autonomiju, bet tā paša gada vasarā pieprasīja šo apgabalu pievienošanu Vācijai. Ar Vācijas atbalstu hinleinieši 1938. gadā uzsāka arī militāru puču, ko Čehoslovākijas valdība apspieda. Taču valsts starptautiskais stāvoklis bija kļuvis ļoti nestabils. Rietumeiropas spēcīgākās valstis, pakļaujoties hitleriskās Vācijas agresīvās ārpolitikas spiedienam, ignorēja Čehoslovākijas taisnīgās prasības respektēt tās suverenitāti. Francijas un Lielbritānijas pārstāvji Minhenē vienojās ar Vāciju par Čehoslovākijas sadalīšanu. Jau 1938. gada oktobrī Sudetu apgabalos tika ievests Vācijas karaspēks, bet Tešinas apgabalā — Polijas karaspēka daļas. 1939. gada martā Vācijas karaspēks okupēja visu Čehiju.

Čehu tauta varonīgi pretojās okupācijas režīmam. 1945. gada 5. maijā Prāgā sākās sacelšanās, ko joprojām spēcīgā vācu armija centās apspiest ar nežēlīgu pārspēku. Čehu patrioti nevienlīdzīgajā cīņā cieta milzu zaudējumus. Vācu spēki kapitulēja tikai pēc sarkanās armijas ienākšanas Prāgā 9. maijā.

Izmantojot PSRS militāro spēku klātbūtni, Čehoslovākijā aktivizējās Komunistiskā partija, tās priekšsēdētājs Klements Gotvalds 1946. gadā kļuva par valdības vadītāju. 1948. gada jūnijā PSRS atbalstītie Čehoslovākijas komunisti piespieda atkāpties prezidentu Benešu, Gotvalds kļuva arī par prezidentu. Valstī tika nodibināta tā sauktā proletariāta diktatūra, kas uz vairākiem gadu desmitiem pakļāva Čehoslovākiju un tās tautas Padomju Savienības impēriskajām interesēm. Sešdesmito gadu otrajā pusē Čehoslovākijā strauji pieauga sabiedrības, īpaši inteliģences, neapmierinātība ar pazemojošo situāciju. Arī valsts un Čehoslovākijas Komunistiskās partijas vadībā izvirzījās patriotiski noskaņotas personas — ČKP vadītājs Aleksandrs Dubčeks, valsts prezidents Ludviks Svoboda un citi, kas sāka īstenot sabiedrības pieprasītās reformas. Čehoslovākijā tika atcelta cenzūra, radošā inteliģence ieguva ilgotās tiesības brīvi paust savus uzskatus. Taču demokrātiskās reformas pārtrauca Padomju Savienības un dažu tās satelītvalstu — VDR, Ungārijas, Polijas un Bulgārijas — tanku iebrukums Čehoslovākijā 1968. gada augustā. Tūkstoši čehu un slovāku patriotu tika arestēti, desmiti tūkstošu bija spiesti doties trimdā. Čehu un slovāku patrioti varonīgi pretojās iebrucējiem. Cildenu pretošanās lappusi savas zemes vēsturē ierakstīja čehu students Jans Palahs, protestā pret padomju okupāciju sadedzinoties Prāgas centrā. Tomēr Prāgas pavasaris tika sabradāts zem tanku kāpurķēdēm, par valsts līderi okupantu režīms iecēla Padomju Savienībai paklausīgo Gustavu Husāku. Pār Čehoslovākiju atkal nolaidās reakcijas nakts, kas ilga vēl divus gadu desmitus.

Ilgoto neatkarību Čehoslovākijas tautām atnesa padomju impērijas sabrukums. Taču jau pāris gadus pēc patiesas valstiskās suverenitātes atjaunošanas čehu un slovāku tautas izšķīrās par radikālu savas valsts likteņa maiņu: 1992. gada decembrī Čehoslovākijas parlaments — Federālā asambleja — nobalsoja par Čehijas un Slovākijas atdalīšanos patstāvīgās valstīs. Kopš 1993. gada 1. janvāra pasaules kartē ir suverēna valsts Čehijas Republika.

Mūsu valstij ar Čehiju ir tradicionāli draudzīgas attiecības. Čehijas intereses Latvijā aizstāv Viņas ekselence Jaroslava Jeslinkova, ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece, kura savu akreditācijas rakstu iesniedza 1994. gada 17. maijā. Viņas rezidence ir Viļņā. Taču Rīgā darbojas Čehijas vēstniecība.

Savukārt Prāgā darbojas mūsu valsts vēstniecība. Pirmais Latvijas vēstnieks Čehijā Valdis Krastiņš savu akreditācijas rakstu Prāgā iesniedza jau 1992. gada 23. februārī. Tagad mūsu valsts par vēstnieci Čehijā iecēlusi Aiju Odiņu.

Nozīmīgs Latvijas un Čehijas ekonomiskās sadarbības pamats ir 1994. gada 25. oktobrī noslēgtie līgumi par investīciju veicināšanu un aizsardzību un dubulto neaplikšanu ar nodokļiem. Tāpat kā laikā pirms Latvijas okupācijas, mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir arī Čehijā ražoti ieroči.

Latvijas politisko, diplomātisko un ekonomisko kontaktu nozīmīgums ar Čehiju ir īpaši pieaudzis šogad, kopš Eiropas Komisijas ieteikuma sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienība ar piecām kandidātvalstīm, to vidū ir arī Čehija. Čehija ir arī viena no drošākajām pretendentēm uz iestāšanos NATO.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors