Mūsu Saeima — tā ir mūsu priekšstāvju kopdoma

Alfreds Čepānis, Saeimas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Kad mēs martā tikāmies Briselē, vienojāmies par šādu tikšanos. Bet acīmredzot dažādu politisku apsvērumu un notikumu dēļ šī tikšanās nenotika. Tāpēc esmu lūdzis Saeimas Eiropas lietu komisiju un tās vadītāju Edvīnu Inkēnu rakstiski sagatavot Latvijas parlamenta viedokli par to, kā būtu risināmi jautājumi par Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā. Un to es gan nosūtīšu rakstiskā veidā Roblesa kungam, gan nākamajā nedēļā izteikšu, kad būs tikšanās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju Santēra kungu. Viņš tiksies ar Valsts prezidentu, ar mani un ar ārlietu ministru.

Sanāksme Bratislavā bija paredzēta 27. un 28. oktobrī. Bet ziņa, ka tā nenotiks, pienāca tikai pagājušajā nedēļā. Es jau biju gatavs doties uz šo sanāksmi.

— Saeimā pastāvīgi darbojas dažādas parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Vai nerodas šaubas par to darba efektivitāti un rezultativitāti?

— Pagaidām tā ir visai zema. Visas parlamentārās izmeklēšanas komisijas, kuras tika izveidotas jau piektās Saeimas laikā, faktiski neko nav devušas. Vienai, šķiet, Milberga kunga vadībā, bija uzdots izmeklēt iepriekšējās, konkrēti Godmaņa kunga, valdības darbības rezultātus. Tad tika izveidota “Lata International” darbības izmeklēšanas komisija. Tajā arī es vienu brīdi darbojos kā piektās Saeimas deputāts. Arī tā gandrīz neko nedeva. Kaut gan nevar teikt, ka gluži neko. Materiāli ir nodoti prokuratūrā, mēs ļoti cieši sadarbojamies ar prokuratūru, ar Piliksera kungu. Un tur lieta iet savu gaitu. Manuprāt, ne sevišķi rezultatīvi ir darbojušās arī pārējās komisijas. Tādēļ es uz to visu skatos diezgan skeptiski. Šajā sakarā pie manis nupat bija ieradies valsts kontrolieris Raits Černajs, un viņš ierosināja izveidot vai nu speciālu deputātu komisiju, kas vienmēr nodarbotos ar šādām lietām, vai arī izveidot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas ietvaros apakškomisiju. Lai deputātiem šādos ārkārtējas nepieciešamības gadījumos nebūtu jānodibina īpašas parlamentārās izmeklēšanas komisijas, bet lai vienmēr Saeimas rīcībā būtu kāda komisija vai apakškomisija, kas nodarbotos ar šādu nepatīkamu vai netīru lietu izskatīšanu. Te gan ir jautājums, vai Valsts kontrole negrib daļu no savām funkcijām atdot Saeimai un pēc tam mazgāt rokas nevainībā. Otrs jautājums — vai mums atradīsies nauda šādas komisijas izveidošanai. Jo tur atkal ir vajadzīgas telpas un viss materiāli tehniskais aprīkojums. Treškārt, mums tādā gadījumā ir jāsamazina deputātu skaits citās komisijās. Jo Kārtības rullis nosaka, ka deputāts var strādāt tikai divās pastāvīgajās Saeimas komisijās. Ja vien Saeima nav lēmusi citādi. Šajā ziņā daži izņēmumi jau ir akceptēti.

Vēl Saeimā lemsim, vai šāda komisija būtu izveidojama kā pastāvīga, vai arī joprojām būtu izmantojamas tās 34 deputātu iniciatīvas tiesības veidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju.

Mazliet cerīgāk es skatos uz nupat izveidoto komisiju, ko vada Panteļējeva kungs un kas nodarbojas ar “Latvenergo” un Lihtenšteinas firmas trīs miljonu latu lietu. Man ir radies iespaids, ka tur tā lieta virzās uz priekšu diezgan veikli un diezgan principiāli. Lai Dievs dod, ka visas parlamentārās izmeklēšanas komisijas tā strādātu.

Bet kopumā es uz visu to skatos diezgan skeptiski. Parlamentārās izmeklēšanas komisija var dot tikai politisku vai juridisku slēdzienu tam vai citam notikumam. Bet tiesību saukt kādu pie atbildības šīm komisijām, protams, nav. Komisijas vienīgi var nodot savus materiālus izmeklēšanas struktūrām un tiesībsargājošajām institūcijām.

— Pagājušajā nedēļā diemžēl atkal radās situācija, kad visas valsts augstākās amatpersonas bija ārpus Latvijas. Vai šodien, tiekoties ar Ulmaņa kungu, runāsit par to, ka turpmāk būtu vajadzīgs laika ziņā saskaņot ārzemju vizītes? Lai atkal nerastos sabiedrībā pārpratumi.

— Es domāju, ka šie pārpratumi ir gluži vienkārši masu mediju uzkurināto kaislību rezultāts. Nekā nelikumīga nav šajās vienlaicīgajās ārvalstu vizītēs. Ne Satversme, ne citi Latvijas Republikas likumi neaizliedz valsts amatpersonām atrasties komandējumos vienlaikus. Arī pagājušajā nedēļā, kad vienbrīd gan Valsts prezidents, gan Ministru prezidents, gan Saeimas priekšsēdētājs bija ārpus mūsu valsts teritorijas, nekas briesmīgs nenotika, izņemot to, ka sasniga pārlieku bieza sniega kārta. Es nedomāju, ka Ulmanis, Čepānis un Krasts būtu varējuši ietekmēt šī sniguma biežumu un vietas. Domāju, ka masu mediji ir drusku uzkurinājuši šo lietu.

Bet lietas būtība ir tāda, ka Valsts prezidents savas ārzemju vizītes plāno saskaņā ar savu darba grafiku. Arī Saeima savas ārvalstu vizītes — gan deputātu, gan Saeimas priekšsēdētāja — plāno pēc sava grafika. Un Ministu prezidents to dara atbilstoši savam grafikam. Bet bieži vien šie izbraukumi sakrīt laika ziņā. Šogad tā bijis vairākas reizes. Taču tā, protams, ir sagadīšanās. Lai saskaņotu kādu vizīti uz ārvalsti, tas ir smags un piņķerīgs darbs. Tur ir desmitiem sarunu ar attiecīgās valsts vēstniecību, ja vien tāda Rīgā ir. Tur ir desmitiem telefonzvanu uz to valsti, noskaidrojot, ar kurām amatpersonām un kad mūsu valstsvīrs varēs satikties. Tādēļ nav ko ņemt ļaunā, ja dažkārt vairākām valsts augstākajām amatpersonām jāizbrauc no valsts. Tā nav tikai mūsu iegriba vai vēlme. Vai kaut kāda negatīva attieksme pret mūsu valsti un vēlētājiem. Tā vienkārši ir sagadīšanās. Bet es gribu vēlreiz “Latvijas Vēstneša” lasītājiem teikt, ka, pastāvot pašreizējiem saziņas līdzekļiem, Valsts prezidentam ir visas iespējas dažu minūšu laikā sazināties ar mani un Ministru prezidentu. Arī man ir tādas iespējas, un arī Krasta kungam ir. Tagadējo komunikācijas līdzekļu apstākļos dažu stundu laikā mēs varam atgriezties Latvijā, tāpēc es domāju, ka te nav problēmu. Un tās nav ko speciāli meklēt.

Nu, vai tad “Latvijas Vēstnesis” neiznāks tādēļ vien, ka valstī nav Ulmanis, Čepānis un Krasts? Vai pārtrauca darbu kāda rūpnīca, vai notika kādas nekārtības, vai bija mēģinājumi izdarīt kādu politisku apvērsumu? Taču ne. Nav mūsu valstī tādas situācijas, tāpēc nevajadzētu lieki baidīties.

— Varbūt tomēr vajadzētu turpmāk saskaņot valsts augstāko amatpersonu ārzemju vizīšu grafikus? Vai šo funkciju nevarētu uzņemties Valsts vienotais protokols?

— Tas gan ir tiesa. Tam es pilnīgi piekrītu. Tad varētu vienviet salikt kopā Valsts prezidenta, Ministru prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja izbraukumu grafikus. Šo jautājumu es vairākkārt esmu pārrunājis ar Valsts prezidentu Ulmaņa kungu. Vienmēr esam atraduši kopīgu valodu, un mazliet ironiski izturamies pret dažu tā saukto masu mediju sacelto ažiotāžu šajā jautājumā.

Bet Valsts vienotajam protokolam, es piekrītu, vajadzētu mazliet nopietnāk piestrādāt pie šī jautājuma.

— Nupat bijāt Turcijā. Kādas vēl sagaidāmas Saeimas ārpolitiskās aktivitātes tuvākajā laikā?

— Es jebkurā ārzemju vizītē daru visu iespējamo, lai šis brauciens nebūtu vienkārši politiskais tūrisms. Šo principu es ievēroju arī pagājušajā nedēļā Turcijā. Mani ļoti iepriecināja konstruktīvā un ļoti lietišķā saruna ar Turcijas ministru prezidentu Jilmaza kungu, kas piekrita mūsu priekšlikumam izmantot Turcijas būvuzņēmēju firmu lielo pieredzi, ko tās guvušas, veicot celtniecības un montāžas darbus katru gadu ārpus Turcijas valsts teritorijas 11 miljardu dolāru apjomā. Latvijā, kā man zināms, ir vairāki lieli projekti, kuru īstenošanā mēs sekmīgi varētu iesaistīt šīs turku būvuzņēmēju firmas. Tādu vienošanos esam panākuši. Vienojāmies arī, ka sadarbosimies ar Turciju terorisma apkarošanas jomā. Jo Turcijā terorisms ir ļoti aktuāla problēma. Tur, piemēram, ir ļoti saasināts kurdu jautājums. Viņi mums piedāvāja palīdzību terorisma apkarošanā arī ekonomikas jomā. Es nedomāju, ka mums Latvija būtu pilna ar teroristiem. Bet terorisma mēģinājums pie mums bija — saistīts ar norvēģu firmas “Warner–Baltia” šantāžu, mēģinot izspiest vienu miljonu dolāru. Turcijai ir pieredze arī šādu jautājumu risināšanā. Uzskatu, ka vizīte Turcijā bija visādā ziņā auglīga un veiksmīga.

Par nākotnes plāniem. Līdz gada beigām līdzekļu trūkuma dēļ Saeimas starptautiskie kontakti būs ļoti minimāli. Mums ir palikuši nerealizēti braucieni uz Uzbekistānu un Dāniju. Bet es pašlaik nevaru pateikt, vai tie notiks. Tas ir atkarīgs ne tikai no mūsu finansu iespējām, bet arī no Uzbekistānas un Dānijas vēlmes mūs tur uzņemt.

Mintauts Ducmanis,

Saeimas un valdības lietu

virsredaktors