PIE PIRMAVOTIEM

Nāk Raiņa vēstules uz mājām

Latvijas visdārgākā manta

Pie Lugāno ezera

“Tu esi priekš Latvijas visdārgākā manta” — šie Kārļa Varkaļa vārdi, adresēti Rainim viņa trimdas gados, bija likti par moto lielam, nozīmīgam un ļoti saviļņojošam notikumam, kas 24.oktobrī risinājās Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam svinīgi tika nodotas 27 Raiņa vēstules, ko viņš pirms 80 gadiem rakstījis Kārlim Varkalim, par kuru mūsdienu literatūrpētniekiem vēl nesen nebija tikpat kā nekādu ziņu.

Muzeja Raiņa un Aspazijas nodaļas vadītāja Gundega Grīnuma un Kārļa Varkaļa dēls Visvaldis Andrejs Varkalis sarīkojumā stāstīja gan par šo vēstuļu nozīmīgo, būtisko saturu, gan visai neparastajiem likteņiem. Muzejnieki ar to atšķetināšanu cītīgi nodarbojas trīs gadus, šai laikā arī pašai Varkaļu ģimenei atklājot šo to jaunu par savu dzimtu. Daži jautājumi aizvien vēl palikuši neatbildēti. Tomēr uzzināts ir daudz.

Viss sācies tā. Filoloģijas doktore Anita Rožkalne, 1994.gada vasarā uzturoties Londonā radošā komandējumā, apciemojusi arī pazīstamā literatūras vēsturnieka Jāņa Andrupa dzīves biedri Rēziju Andrupu. Vīrs bija tikai pirms pāris mēnešiem miris, viņa arhīvs vēl nebija sakārtots. Atraitne aicinājusi viešņu ieskatīties tajā. Varbūt kaut kas noderot. Vēstuļu, dažādu manuskriptu un citu materiālu tur bijis simtiem un tūkstošiem. Anita Rožkalne kaut ko vilkusi uz labu laimi — un izvilkusi Raiņa vēstuļu sainīti. Kastaņola. 1917., 1918.gads. Noteikti vēl nepublicētas! Rēzija Andrupa atļāvusi izgatavot vēstuļu kopijas, ar kurām Anita Rožkalne atgriezusies Rīgā. Zinot, ka arī pēc Raiņa Kopoto rakstu pabeigšanas tiek turpināta rokrakstu izpēte un nodošana zinātniskā apritē, viņa vēstuļu kopijas uzticēja Raiņa muzejam, kur bija vislielākās iestrādes.

Lai vēstules runātu, tās jālasa kā dialogs, diemžēl Kārļa Varkaļa vārds un personība ilgi bija miglā tīti. Fondā ir daudzi tūkstoši Rainim adresētu vēstuļu. To apzināšanas darbs vēl turpinās. Pagaidām nav izdevies visām Raiņa vēstulēm nolikt pretim Varkaļa vēstuli. Sarakste sākusies 1916.gadā un turpinājusies līdz 1919.gadam. Vēstulēs minētas daudzas personas, daudzu periodisko izdevumu nosaukumi, vēsturiskas reālijas. Tā ir divu sociāldemokrātu sarakste, tāpēc atšifrēšana prasa arī pamatīgu iedziļināšanos sociāldemokrātijas vēsturē. Diemžēl no Kārļa Varkaļa vēstulēm maz izlobāms par pašu autoru. Taču viņš neapšaubāmi pieskaitāms tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas grūtajos Pirmā pasaules kara gados un vēlākajos sajukuma laikos palīdzēja Rainim praktiskajās lietās un ļāva viņam izturēt kā rakstniekam, lai dzejnieks īstajā brīdī varētu sarakstīt savu “Daugavu”, kas, pēc militāro speciālistu atzinuma, izšķirošajās Latvijas brīvības cīņās spēja aizstāt veselu pulku.

Izmantojot paša Raiņa precīzās norādes, kad un kam katra vēstule rakstīta, daudz ko izdevās noskaidrot, taču pati Kārļa Varkaļa persona palika neatminēta. Vienā vienīgā vēstulē viņš parakstījies kā inženieris ķīmiķis. Taču arī starp ķīmiķiem viņa vārdu nevarēja atrast, tāpat kā emigrācijas presē. Līdz beidzot izdevies izlasīt 1965.gada nogalē Londonā publicētu nekrologu, ka 88 gadu vecumā Velsas pilsētiņā Austrijā miris viens no pazīstamajiem sociāldemokrātijas darbiniekiem. No Stokholmas arī līdzjūtības apliecinājumi ar parakstu B.K. — tātad droši vien Bruno Kalniņš. Bet jau pēc dažām dienām publicēts atsaukums ar lielu atvainošanos — noticis pārpratums, cienījamais Kārlis Varkalis ir sveiks un vesels un tiešām dzīvo minētajā Velsas pilsētiņā Austrijā. (Jā, tas esot labs rādītājs: ja par kādu priekšlaicīgi uzrakstīts nekrologs, tad vēl labu laiku lemts dzīvot šai saulē.) Diemžēl pēc tam atkal — nekādu ziņu.

Līdz grāmatā “Latvijas Republikas 10 gadi” kādā fotoattēlā izdodas pirmo reizi vaigā skatīt Kārli Varkali. Kā var spriest, Varkalis atgriezies Latvijā jau pirms Raiņa un stājies dienestā Ārlietu ministrijā.

Kad Gundega Grīnuma 1994.gada 30.decembrī laikrakstā “Labrīt” publicē pirmo informāciju par Londonā atrastajām Raiņa vēstulēm, viņa to nobeidz ar lūgumu atsaukties jebkuru, kam būtu kas zināms par Kārli Varkali. Un jau tai pašā dienā viņa uzzina, ka tepat Rīgā dzīvo minētās personas dēls Visvaldis Andrejs Varkalis. Tālāk ziņas par Kārļa Varkaļa jaunības gadu gaitām un pazīšanos ar Raini, ko viņš uzskatījis par savas dzīves spožāko punktu, Gundega Grīnuma vāc kopā ar Andreju Varkali (viņš lūdza sevi uzrunāt šai vārdā — pasē gan esot arī Visvaldis, bet pavisam viņam doti trīs vārdi — par godu vectēvam un tēvočiem).

Izrādās, pati pirmā sastapšanās ar dzejnieku notikusi 1895.gadā. Kārlis Varkalis nāca no spēcīgas, inteliģentas latviešu zemnieku dzimtas. Visi seši bērni saņēma izglītību. Kārlis mācījās Nikolaja ģimnāzijā Liepājā. Kā visa to laiku zinātkārā jaunatne aizrāvās ar jaunstrāvnieciskajām idejām un sasniegumiem dabas zinātnēs un sabiedriskajā dzīvē. Tas viss gāja roku rokā ar strādnieku kustību, kas Liepājā bija krietni attīstīta. Un tā reiz brīvdienās gaišmatainais jauneklis ceļā no Liepājas uz savām vecāku mājām Praulienā ieradās kādā Jelgavas vīnūzī uz slepenu jauniešu tikšanos, kur tika stādīts priekšā Rainim kā drosmīgs ģimnāzists, kas ved uz laukiem nelegālo literatūru. Uz to Rainis atzinīgi teicis: “Tas gan ir vareni!” Šie vārdi Kārlim palika atmiņā uz visu mūžu. Rainis viņam kļuva par lielāko garīgo autoritāti gan literatūrā un publicistikā, gan politiskajā dzīvē.

Kā pastāstīja Andrejs Varkalis, tēvs divas reizes devies emigrācijā: pēc 1905.gada revolūcijas un 1944.gada oktobrī, kad vecākais brālis, kas bija tālbraucējs kapteinis, pārveda pāri jūrai visu ģimeni. Palicis tikai Andrejs, kas bija iesaukts leģionā. Dodoties bēgļu gaitās, Varkaļu ģimene paņēma līdzi meitas vijoli, kādas desmit sudraba karotes, dzimtas ciltskoku, kas zarojas senčos līdz 1595.gadam, un šīs Raiņa vēstules:

— Es šīs vēstules atceros no tiem laikiem, kopš pats sevi atceros. Raini pašu gan mazāk. Tikai kādu reizi, kad mums ar brāli bija jāiet dzejnieku apsveikt dzimšanas dienā. Tas varēja būt 1928.gadā, kad man bija septiņi gadi. Vēlāk man ļoti patika viņa dziesma par smalkajiem pirkstiņiem un arī par to bagātnieku, kas izvelk no kabatas nēzdodziņu. Un visos laikos mums pie sienas bijusi šī Tilberga gleznotās Raiņa ģīmetnes reprodukcija. (Sarīkojumā tā ir pie sienas un Varkaļa kungs sakās to kādreiz varbūt uzdāvināt Raiņa muzejam. “Tikai ne šodien. Gribu, lai arī mani mazbērni pierod pie Raiņa”). Un vēl man kā bērnam patika Raiņa segvārds — Nagliņš.

Par brāli, kas bija kapteinis, mums 25 gadus nebija nekādas ziņas, bet ar māsu un vecākiem, kas dzīvoja Austrijā, Velsas pilsētiņā, mēs sarakstījāmies. Kad tēvam bija jau 92 gadi, man 1969.gadā izdevās aizbraukt uz Velsu un viņu vēl redzēt. Bet vēstuļu vairs nebija! Pēc kādiem diviem gadiem uzzināju, ka brālis Kanādā smagi cietis kādā autokatastrofā un pēc tam viņam bijusi traucēta atmiņa. Tā arī neizdevās viņa dzīves laikā noskaidrot, kāpēc viņš tik ilgi nekā par sevi neziņoja. Viņš dzīvoja Anglijā un acīmredzot bija paņēmis līdzi arī šīs Raiņa vēstules. Kāpēc viņš tās nodevis Jānim Andrupam, nevaru pateikt.

Viss šo vēstuļu liktenis ir tikpat līkumots un sarežģīts kā pašas latviešu tautas liktenis. Mīkla, kā vēstules nonākušas pie Andrupa, varbūt tika uzminēta šajā sarīkojumā. Rādīdams ģimenes fotogrāfija, stāstīdams par vectēva kuplo ģimeni, Varkaļa kungs pēkšņi apstājās pie tēvabrāļa, kas ilgāku laiku dzīvojis Anglijā. Varbūt viņš bija pazīstams ar Andrupu?

Un vēlreiz par pašu saraksti. Pēc Nansī universitātes beigšanas Francijā Kārlis Varkalis 1916.gadā ieradies Bernē un iekļāvies sociāldemokrātu vidē. Strādājis krievu karagūstekņu palīdzības birojā. Viņam uzticēts arī ļoti atbildīgs sabiedrisks amats: viņš bija emigrantu pašpalīdzības kases turētājs.

Atceras Andrejs Varkalis:

— Naudu tolaik lūguši daudzi. Brīžam kase bijusi tukša. Tādā brīdī naudu lūdzis Ļeņins. No privātpersonām viņš nav bijis ar mieru naudu pieņemt. Tad tēvs aizdevis pats no savas kabatas, bet teicis, ka no kases. Vēlāk tēvs sacīja: “Lai tas Ļeņins arī liels draņķis, bet godīgs cilvēks. No privātpersonām naudu nepieņēma.”

Tā bija pienācis 1917.gads. Revolūcija pārvērta visu Rietumu emigrācijas statusu. Krievijā notika amnestija. Emigranti varēja legalizēties un atgriezties jaunajā Krievijā. Lai šī atgriešanās notiktu sekmīgāk, tika nodibinātas divas organizācijas: Cīrihē darbu sāka tā sauktā Centrālkomiteja, bet Bernē — Patriotu komiteja. Starp sociāldemokrātiem bija gan lielinieki, gan mazumnieciski noskaņotie aizsardzībnieki, gan ideālisti, gan remdenie un mērenie. Raini, kas nepiederēja ne pie viena grupējuma, aicināja pieslieties Cīrihes Centrālkomitejai, lai reģistrētos kā potenciāls mājāsbraucējs. Bet jau nākamajās dienās atskanēja brīdinājumi, ka Centrālkomiteju uzurpējuši lielinieki, lai vienkārši savāktu par cilvēkiem ziņas un pēc tam varētu regulēt lietas pēc sava prāta.

Fēlikss Cielēns mudināja Raini nākt uz Bernes grupu. Tai laikā asumus starp abām grupām nolīdzināja samierināšanas komiteja. Un tieši tad sākās arī Raiņa sarakste ar Kārli Varkali, kas pārstāvēja Bernes grupu un uzņēmās kārtot Raiņa un Aspazijas atgriešanos Latvijā. Redzot dzejnieku materiālās grūtības, kas bija stipri palielinājušās sakarā ar publicēšanās iespēju zaudēšanu kara laika apstākļos, Kārlis Varkalis lūdza Raini pieņemt palīdzību no bēgļu palīdzības kases. Bet tai zināmu summu bija devusi gan Krievijas Pagaidu valdība, gan muižnieces Veras Figneres komiteja. Tāpēc Rainis bija ļoti piesardzīgs: “Vai mūsu pretinieki neklaigās, ka tiekam nopirkti?” Tikai pamazām, vēstuli pēc vēstules Rainis iegūst pilnīgu pārliecību par Kārļa Varkaļa krietnumu, godīgumu un nesavtību un saprot, ka uz viņu tiešām var paļauties. Lietišķā sarakste kļūst aizvien sirsnīgāka, intīmāka. Atklājas pilnīga uzskatu saskaņa Latvijas nākotnes lietās. Abi nostājas pret sociāldemokrātu lielinieciskās grupas kosmopolītisko ievirzi un nekādā gadījumā negrib atteikties no latvietības.

Ar Kārļa Varkaļa gādību Rainis saņēma pirmo oficiālo personas dokumentu ar savu īsto vārdu. (Par godu šim svinīgajam pasākumam tas izņemts no fondiem un ir apskatāms, tāpat kā vēlāk izdotā visai savdabīgā pase ar neskaitāmiem parakstiem un zīmogiem.) Taču nokļūt Latvijā nebija tik vienkārši. Rainis 1917.gadā kategoriski atteicās braukt caur naidīgo Vāciju, bet ceļš caur Franciju un Angliju bija bīstams. Vācu zemūdene Ziemeļjūrā tikko bija nogremdējusi kuģi, ar kuru mājās cerēja atgriezties Janis Jansons (Brauns). Norisinājās sarežģīti politiski procesi, Krievijā bija sākusies anarhija. Kārlis Varkalis, kas sākumā bija steidzinājis Raini braukt mājās, sāka viņu atrunāt. Uzskatot Raini par latviskā gara simbolu, nacionālās idejas nesēju, viņš apzinājās savu atbildību pret pašu dzejnieku un Latviju. Šī misijas apziņa lika viņam kļūt par dzejnieka sargeņģeli. Mājā braukšanas epopeja ievilkās līdz 1919.gada vasarai. Jūlijā Rainis saņēma personas apliecību, ar kuru viņš droši varēja braukt uz Latviju. Cīrihē bija jau nogādātas 30 kastes ar grāmatām. Bija proklamēta neatkarīgā Latvijas valsts, un nu varētu braukt arī caur Vāciju, taču Raini aizturēja Bermonta uzbrukums Rīgai. Pa to laiku Kārlis Varkalis bija atgriezies Latvijā un strādāja Ārlietu ministrijā. Viņš dzejniekam nosūtīja vēstuli ar pamatīgu stāvokļa analīzi. Un tā 1920.gada aprīlī Aspazija un Rainis caur Čehiju un Poliju iebrauca Daugavpilī un piedzīvoja triumfālu sagaidīšanu Rīgā.

Par savu tēvu Andrejs Varkalis vēl pastāsta, ka viņš visu mūžu bijis pārliecināts sociāldemokrāts, kādu laiku — līdz 1934.gadam — bijis pat Pārdaugavas organizācijas sekretārs. Raini uzskatījis par ideālu politikā un kultūrā.

— Nācis no kārtīgas zemnieku dzimtas, viņš pēc būtības bija laucinieks. Ārzemēs mācījās Ljēžā un pēc tam beidza Nansī universitāti. Vienīgā ķīmija, ko no tēva esmu redzējis, ir tāda, ka vācu laikā viņš no svecēm vārīja ziepes. Kāpēc to bija studējis? Varbūt viņam kā tādam latviešu emigrantam — kaut arī atšķirībā no Raiņa un daudziem citiem, viņš ārzemēs dzīvoja kā legāls emigrants — šī fakultāte bija vieglāk pieejama.

Pašam Andrejam Varkalim kā bijušajam leģionāram studēt nav iznācis. Strādājis lielākoties saimnieciskā darbā, arī muzejā. Tāpēc viņš prot novērtēt muzejnieku darbu. Gundegai Grīnumai tiek sarkana roze kopā ar vislielāko pateicību: “Viņa man atklājusi daudz jauna par paša dzimtu. Lai nu katrs zinātnieks būtu tāds urķis!”

...Rainis rakstīja reizē savam laikam un mūžībai. Diemžēl tikai divi no viņa darbiem — “Tālas noskaņas zilā vakarā” un poēma “Daugava” — parādījās atklātībā īstajā brīdī. Un vienu no šiem latviešu tautai tik liktenīgajiem darbiem viņam netieši palīdzējis uzrakstīt arī Kārlis Varkalis. Ar savu izpratni un materiālo atbalstu. Gundega Grīnuma, kas rūpīgi iedziļinājusies viņa sarakstē ar Raini, atzīst, ka uztvērusi to arī kā ētikas paraugstundu, kā divu kristāltīru un līdz sirds dziļumiem godīgu personību garīgo kontaktu: “Ir liels prieks, ka emigrācijas gados Rainim tuvumā bijis šāds cilvēks, kas dzejniekam tik daudz palīdzējis gan materiālā, gan garīgā ziņā.”

Filozofijas doktore Anita Rožkalne, kuras laimīgā roka izvilka Raiņa vēstules no Jāņa Andrupa milzīgā arhīva, sarīkojumā diemžēl nevarēja piedalīties. Bet arī viņai tika sarkana roze — par zināmu pašuzupurēšanos, atteikšanos no pirmatklājējas slavas augstāka mērķa vārdā. Dažs labs pats būtu centies paspīdēt, varbūt izvirzīt kādas finansiālas prasības. Viņa novērtējusi muzeja iestrādes Raiņa sarakstes apzināšanā un izpētē un nešaubīdamās uzticējusi kolēģim savu atradumu. Arī ētikas paraugstunda. Un tā sarīkojums izskan ar Raiņa vārdiem, kas savā laikā adresēti Kārlim Varkalim, bet varbūt domāti mums visiem:

Cerēsim uz savu garu un uz laimi, ja nav cita; bet dabūsim ij citu.

Šo atstāstu publicējam kopā ar filoloģijas doktores Gundegas Grīnumas sagatavoto zinātnisko materiālu.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Pirmpublikācijā — Raiņa un Kārļa Varkaļa sarakste

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā

1918.gada 18.novembrī

Mīļo, dārgo biedri, es jau kopš vairāk mēnešiem esmu nevesels un pašlaik vēl piemetusies klāt gripa, atkārtoti, tā ka nemaz nevaru un arī negribas strādāt, ne vēstules rakstīt. Saņēmu Jūsu mīļo pēdējo vēstuli, arī iepriekšējo,1 bet šoreiz atbildēšu vispirms par steidzamo lietu; rakstu un telegrafēju par to arī A.Ozoliņ kdzei.2 Mani pārsteidz, ka piepeši Mejerovics u[n] Čakste nau vairs oficiāli reprezentanti3? Biju lasījis arī, ka ir provizoriska valdība,4 arī tās nau vairs? Ja tie tomēr vēl būtu, tad nevaram mēs viņus atstumt pie malas. Ja nau, — tad kādēļ nau? Kas neatzīst M. un Č.? Tautas padome Petrogradē vai aleati5? — Un tad kādēļ nebija līdz šim proviz[oriskas] valdības? Vai traucēja lielinieki vai nevienprātība? vai mazinieki neatzina? Mums nau kopš vasaras nekādu ziņu no Petrogradas. Es apslimdams nodevu b. Sējam6 sarakstīties ar Petrogradu un M.Liepu7 Kopenhāgenā; es nezinu, vai b. Sēja ko darījis; man arī sen neraksta! Bet laikam gan nau pasta satiksmes uz Petrogradu. Vai vācu okupācija neļāva nodibināties pag[aidu] valdībai? Tā nu drīz būs beigta un mājnieki paši rīkosies. Jeb vai jālūdz aleati, lai ļauj latviešiem pašiem rīkoties Latvijā bez vācu karaspēka iemaisīšanās. Nu drīz pilnvaros paši mājnieki savus delegātus. Mazinieku vairākums esot Pēterpilī piekritis lielinieku jauniekārtojum[iem], būšot tik mērena opozīcija. Kā tad ar mūsu pilnvarām8? Lielinieki ejot iekarot Somiju, vai neiet varbūt arī uz Latviju? Mājniekiem jādara, ko mēs spējam? — Par to reprezentāciju vēl.— Vai Parīzē un Londonā, un Stokholmā arī nenodibināsies Latv[ijas] oficiāli reprezentanti un tad latvieši būs neveiklā stāvoklī. Tā Jūs, mīļo biedri, redzat man visur šaubas. Rakstat man tūliņ un izklīdinat tās, jo Jūs, Bernē būdams, zināt daudz vairāk nekā es. Ja viss labi, tad varu parakstīties kā goda prezidents, bet sūtīt aleatu valdībām oficiālu ziņojumu, kā Latv[ijas] oficiāls reprezentants es nejūtos tiesībā. Cerēsim, ka vācu revolūcija atzīs Latvijas patstāvību, kā viņa to bij solījusi (neatkarīgie), un cerēsim, ka aleati nenodos mūs atkal zem vāciem; pēc pamiera līguma Vācijai nevajga tūdaļ atstāt Latviju. Beigās cerēsim uz Latvijas pašas revolūciju. Daudz mīļu, sirsnīgu s[veicienu].

1 Minētās K.Varkaļa vēstules Rainim nav atrastas.

2 Publiciste un sabiedriskā darbiniece Austra Ozoliņa–Krauze (īst. v. Austra Krauze, dzim. Ozoliņa, 1890—1941), tolaik emigrante Šveicē, Rainim ap 1918.gada vidu savā un K.Varkaļa vārdā bija paziņojusi, ka, ņemot vērā tā brīža akūto nepieciešamību visiem patriotiski noskaņotajiem ārzemju latviešiem enerģiski iestāties par savas zemes un tautas interesēm starptautiskā mērogā, viņu pārstāvji esot sapulcējušies Bernē un nolēmuši nekavējoties dibināt “kopīgu sekretariātu visām Šveicē esošām pārstāvniecībām”, lai t.s. latviešu patstāvības lietu pārņemtu savās rokās. Vēstulei (Raiņa Literatūtas un mākslas vēstures muzejs turpmāk RM, inv. nr.29686) bija pievienots sekretariāta “organizācijas raksts” un programma — dokumenti, kurus visdrīzākajā laikā esot paredzēts “nodot sabiedroto sūtniecībām priekš tālākdošanas viņu valdībām”. Ja Rainis, kuru dibinātāji vienbalsīgi esot ievēlējuši par sekretariāta goda priekšsēdētāju, piekrītot šo dokumentu saturam, viņš tiekot lūgts bez kavēšanās apstiprināt tos un savu lēmumu telegrāfiski paziņot A.Ozoliņai–Krauzei. Ko konkrēti dzejnieks atbildējis emigrācijas biedriem, nav zināms, jo viņa vēstule un telegramma līdz mūsu dienām diemžēl nav saglabājusies.

3 Līdz neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas dienai, 1918.gada 18.novembrim, kad rakstīta šī Raiņa vēstule, Jānis Čakste (1859—1927) un Zigfrīds Anna Meierovics (1887—1925) jeb, kā raksta dzejnieks, Mejerovics, joprojām bija Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes locekļi. Z.A.Meierovicu padome 1918.gada augustā kā Latvijas interešu pārstāvi bija nosūtījusi diplomātiskā misijā uz Londonu, bet J.Čakste vēsturiskajā 18.novembra sēdē, kā zināms, tika ievēlēts par Tautas Padomes prezidija priekšsēdētāju. Daudzie jautājumi, kurus Rainis šajā vēstulē uzdod K.Varkalim, liecina, cik nepilnīgi viņš bijis informēts par situāciju Latvijā un mājinieku ārpolitiskajām aktivitātēm tiklab galēji apgrūtinātās pasta satiksmes, kā arī stingrās karalaika cenzūras dēļ.

4 Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Džeims Belfūrs ( Balfour , 1848—1930) savā 1918.gada 23.novembra deklarācijā par Latvijas pagaidu valdību bija nodēvējis Nacionālo Padomi. Iespējams, ka Rainis par to bija lasījis kādā Rietumeiropas preses izdevumā.

5 Aleati (no itāliešu alleati ) — sabiedrotie, t.i., Antantes locekles Anglija un Francija.

6 Domāts politiskais darbinieks Pēteris Sēja (segv. Mārtiņš, 1880—1940), tolaik emigrants Šveicē.

7 Runa ir par rakstnieku un žurnālistu Mārtiņu Liepu (1874—1953), tolaik politisko emigrantu Dānijā.

8 Minētās pilnvaras Rainim, K.Varkalim un P.Sējam kā savas Ārzemju komitejas locekļiem 1918.gada pavasarī bija izdevusi LSD (mazinieku) Centrālkomiteja Pēterpilī.

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā

1919. gada 25. jūnijā

Dārgais draugs! Mana prasība ir brīva Latvija brīvā Krievijā, t.i., neatkarīga, sociālistiska Latvijas republika — Krievijas tautību neatkarīgu sociālistisko republiku federācija.1 Vienīgi brīva Krievija, kas sastāv no patstāvīgām nacionālām sociāl[istiskām] republikām, dod garantiju, ka tautības un sociālisms varēs brīvi attīstīties. Unitāra Krievija, kas tautīb[ām] dod tikai autonomijas, t.i., plašāku lokālu pašvaldību jeb zemstvu, kuras tiesības top noteiktas jeb sarauktas no pārvaldošas militāriski stipras Krievijas, var vest vienīgi uz nāciju un sociālisma (arī pašas krievu tautas) apspiešanu. Īsts sociālists var būt tikai tās pretnieks. Kas tādu pabalsta, arī pašam nemanot top iekšā reakcionārā un monarkiskā garā. — Latvijai sevišķi jābaidās no stipras militāras varas, jo 1) mums ir augstākā kultūra Krievijā, un to lūkotu nospiest katra unitāra militāriska Krievija; mūsu sociālisms būtu beigts, tauta pārkrievota. 2) Krievu inteliģence audzināta pilnīgi unitārā, rusifikācijas garā un nesaprot vēl brīvu tautu federāciju; viņa mūs neaizsargās pret rusifikāciju. 3) Tuvākā nākotnē mums jārēķinājas ar faktu, ka Krievijas varu nodod Kolčakam arī Ententa2. Un Kolčaks pēc audzināšanas un gara ir carisma činovnieks, tāpat kā Sazonovs3, tātad pats reakcionārs un carisma sagatavotājs. Viņa karaspēks ir melnsimtniecisks, viņa darbi bij: Sibīrijas parlamenta padzīšana un “valdošā Senāta” atkaliecelšana. Viņa orgāns ir Burceva “J,ott Ltkj”4, kur visvairāk vajā nācijas un separātismu un atzīst tikai soc[iālistu] rev[olucionāru] labo spārnu, kurš nau vairs sociālisms. Kolčaks negribēja pat Somijas patstāvību atzīt, [vairāki vārdi nesalasāmi] ukraiņu tautu. 4) Šinī momentā Latviju izkauj un kolonizē vācieši,5 un Ententa atdos mūs Kolčakam. Bet Kolčakam pašam nau karaspēka, kas ieņemtu Latviju (ir tik izsalkuši ģenerāļi kā Judeničs6), ieņemšanu priekš viņa izdara vāci un baroni, alga tiem būs Kurzeme kā vācu kolonija un velāk baronu valdība Vidzemē kā pie vecā ķeizara. Vai Tava latvieša sirds to pieļauj? Mana ne. Vienīgā drošība: Krievijas soc[iālistisko] republiku federācija. Kad Lozannā Cj/pe7 organizē tā: no patstāvīgu nāciju federācijas, tad labi, tad tas audzinās krievu inteliģencē federācijas ideju, citādi es nepiekrītu. — Vēlreiz: Krievijas sadalīšana federācijas valstīs nau nāve, bet attīstības vienīgais ceļš. Starptaut[iski] konflikti draud taisni no stipras milit[āriskas] Krievijas un Vācijas. Mazās tautas sargās nāciju līga. No Krievij[as] federācijas attīstīsies Eiropas un pasaules federācija.

Sveiks, dārgais draugs.

[Paraksts.]

Virs atklātnes pirmās rindas ačgārni pierakstīts:

Austra8 jau kopš 2 nedēļām ir Bāzelē, bet adreses man nau, varbūt ir Kļavam9. Pases10 sūtīšu uz Parīzi. Vai Tev ir Sibīrijas “Brīvais Latvis”11? Man viens lieks eksemplārs, varu dot. Sv[eiks].

1 Formulu “brīva Latvija brīvā Krievijā”, kuru Rainis kā alternatīvu Latvijas pilnīgai neatkarībai tālaika sarežģītajā, neskaidrajā starptautiskajā situācijā paturēja prātā vēl joprojām, viņš šeit tik plaši izskaidro pēc steidzama K. Varkaļa pieprasījuma (vēstule, kurā tas izteikts, nav saglabājusies). Kā liecina 1919. gada 4. un 7. jūlijā rakstītās P. Sējas vēstules Rainim (RM, inv. nr. 29512 un 29515), K. Varkalis un vēl daži Bernes latvieši, īsti neorientējoties Krievijas pilsoņu kara notikumos un neizprotot kontrrevolūcijas vadītāju patiesos politiskos mērķus, bija “ļāvušies apmuļķoties no krievu šovinistu diplomātijas”, resp., īslaicīgi pieslējušies kādai admirāļa Aleksandra Kolčaka (1874–1920) piekritēju grupai. Acīmredzot tomēr, šaubīdamies par savu jauno sabiedroto nolūkiem, K. Varkalis pirms piedalīšanās plašākā kolčakiešu saietā Lozannā 1919. gada jūlija sākumā (tajā bija paredzēts apspriest jaunizveidojamas “krievu savienības”, patiesībā tās pašas vecumvecās “vienotās un nedalāmās Krievijas” atjaunošanas, projektu) bija vēlējies noskaidrot Raiņa viedokli par Latvijas nākotnes izredzēm gadījumā, ja Kolčakam izdotos sakaut lieliniekus un sagrābt varu Krievijā.

2 Ententa, reps., Entente (franču val.) — Antante jeb Trejsavienība, Lielbritānijas, Francijas un Krievijas militārais bloks Pirmā pasaules kara laikā. Kā redzams, Rainis nav lolojis ne mazākās ilūzijas par to, ka Lielbritānija un Francija varētu stāties ceļā Kolčaka un citu baltgvardu vadītāju centieniem atjaunot “vienotu un nedalāmu” Krievijas impēriju.

3 Domāts Sergejs Sazonovs, Krievijas ārlietu ministrs (1910–1916), A. Kolčaka un kontrrevolucionārās Brīvprātīgo armijas, vēlāk “Dienvidkrievijas bruņoto spēku” virspavēlnieka Antona Deņikina (1872–1947) izveidotās baltgvardu valdības loceklis.

4 Runa ir par kontrrevolucionāro krievu laikrakstu “J,ott Ltkj”, kuru publicists un izdevējs Vladimirs Burcevs (1862–1942) nodibināja Krievijā tūlīt pēc Februāra revolūcijas, bet vēlāk pārcēla tā izdošanu uz Parīzi.

5 Okupētajā Rīgā un Kurzemē tolaik saimniekoja fon der Golca karaspēks un landesvērs.

6 A. Kolčaka sabiedrotais ģenerālis Nikolajs Judeničs (1862–1933) 1919. gada jūnijā bija kļuvis par baltgvardu Ziemeļrietumu armijas virspavēlnieku.

7 Cj/p (krievu val.) — savienība.

8 A. Ozoliņa–Krauze.

9 Domāts publicists, politiskais emigrants Šveicē Jānis Kļava (1876–1956), Raiņa un K. Varkaļa paziņa kopš Jaunās strāvas laikiem.

10 Faktiski Rainis te runā par viņa un Aspazijas ārzemju (ceļojuma) pasu noformēšanai nepieciešamajām izziņām un fotogrāfijām, kuras dzejnieks uz Parīzi Latvijas pagaidu diplomātiskajai pārstāvniecībai nosūtīja 1919. gada 30. jūnijā.

11 Šis sabiedriski literārais latviešu laikraksts iznāca (neregulāri) 1918. un 1919. gadā dažādās Sibīrijas pilsētās. Rainim to acīmredzot bija piesūtījis bijušais “Brīvā Latvja” redaktors sociāldemokrāts Fēliks Cielēns (ps. Cinis, 1888–1964), kurš 1919. gada aprīlī no Krievijas bija atgriezies Rietumeiropā.

Kārlis Varkalis — Rainim

Bernē

1919. gada 31. jūlijā

Mīļo Raini,

Paldievs par Tavu vēstuli1! Vispirms steidzos Tev paziņot, ka no Parīzes vēl pase priekš Tevis nav pienākuse. Līdzko pienāks, tūliņ bez kavēšanās Tev nosūtīšu.

Lai gan es Tev liku priekšā organizēt latviešu soc[iāl]demokrātu grupu2, bet esmu tagad pārliecinājies, ka nekas no viņas neiznāks: cik galvu, tik padomu. Un visus šos padomus apvienot nav iespējams. Un, tā kā visi auj kājas uz Latviju, tad nelon to jautājumu iekustināt. Galvenais jau tagad ir — doties uz Latviju un tur strādāt. Beidzamajās ziņas ir ļoti labas. Visi Goltzi un visi Lieveni atstāj Latviju. Tas ir kas lieliskis. Un tagad atliek tikai stingri uzstāties kopā ar igauņiem un leišiem, tad jau neviens mums nekā nevarēs padarīt, galu galā sabiedrotiem3 būs jāatzīst mazo tautu patstāvība.

Atklātnes kreisajā malā pierakstīts:

Visu labu. Tavs Varkals.

1 K.Varkalis te piemin Raiņa 1919. gada 29. jūlija vēstuli, kurā dzejnieks lūdza steidzami nosūtīt viņam no Parīzes it kā jau pienākušo ārzemju pasi, kura esot saņemama ar K.Varkaļa starpniecību.

2 Par nepieciešamību dibināt Šveicē patriotiski noskaņotu latviešu emigrantu sociāldemokrātu grupu (Raiņa vadībā), kuras uzdevums būtu starptautiskos sociālistu forumos aktīvi propagandēt savu, no partijas lielinieciskā vairākuma atšķirīgu idejisko virzienu (tātad iestāties arī par Latvijas patstāvību), kā arī uzturēt ciešus kontaktus ar līdzīgi domājošiem biedriem Krievijā, K.Varkalis dzejniekam bija rakstījis jau 1917. gada 7. maija vēstulē (RM, inv. nr.21943) un pie šī nodoma palaikam bija atgriezies arī vēlāk. Kā redzams, tas diemžēl nerealizējās.

3 Resp., Antantes dalībvalstīm.

Kārlis Varkalis — Rainim

Bernē

1919. gada 4. septembrī

Mīļo Raini,

dažas dienas atpakaļ saņēmu no Parīzes vairākas pases. Dažiem pases nav izsūtītas. Jautājums grozās ap lieliniekiem. Kļavam1 arī pase nav izsūtīta. Grosvalds2 man raksta, ka dažiem pases pagaidām netikšot dotas uz Ārlietu Ministrijas priekšraksta pavēles. Lai nu būtu kā būdams, par Kļavu es brīnos, ka viņam nav pasi izdevuši. Ir laikam starp Šveicē dzīvojošiem latviešiem ļaunas mēles. Es esmu tais domās, ka visiem pases ir jāizdod, jo es neskaitu tejienes latviešus par bīstamiem lieliniekiem. Kā redziet no Grosvalda vēstules, tad viņš nav manās domās. Man gan jāsaka viens: reiz man uzticēja pasu izsniegšanu, tad varēja arī pie manis griezties dēļ vienas otras personas, bet ne saklaušināt no mēlnešiem šādas tādas tenkas. Visam par cēloni ir pesonīgas intrigas. — Par Kļavu es rūpēšos, pārbraucis dzimtenē. Tu jau pats zini, ka Kļava ir īsts latvietis. Viņš ir internacionālists, bet nebūt ne lielinieks. Kļava ir viens no pirmiem celmu lauzējiem. Tu jau pats labi atmini tos ideālu pilnos laikus, kad mēs Liepājā, jauni zēni, strādājām, cik kurš varējām.3 Pirmie lielie aresti Liepājā. No pat tā laika mēs esam gaiņāti un vajāti un tomēr neesam dūšu zaudējuši, vienmēr tikai uz priekšu, bez apstāšanās. Un ja pēc tik daudz ciešanām un bez tam bez jel kāda nopietna iemesla laupa Kļavam Latvijas pilsoņu tiesības, tad man tāda rīcība nav saprotama. Un es esmu pārliecināts, ka mans draugs no jaunības laikiem, uzticams partijas darbinieks līdz beidzamajam brīžam, Kļava, būtu viens no labākiem spēkiem pie Latvijas valsts uzbūves. Bet ko tur nu darīsi. Pagaidām ir jāapmierinās un jāgaida, kamēr nobraukšu Latvijā. Varbūt tur būs kas izdarāms Kļavam par labu. Tātad Kļava pagaidām nevar braukt uz Latviju.

Es braukšu visdrīzākā laikā, tā varbūt jau priekš 15/IX.4

Tagad par Tavu braukšanu. Es savā laikā rakstīju arī Grosvaldam, un, kā redzi no viņa vēstules, tad viņš arī ir tanīs domās, ka Tu nedrīksti laisties ceļā bez pavadoņa.5

Un lai neiznāktu pārprašanās, tad esi tik labs un atbildi man, kad Tu domā braukt, t.i., Jūs abi divi6, lai es varētu orientēties. Ja Tu brauktu tikai septembra beigās, tad es pie vislabākās gribas nevaru līdz tam laikam palikt. Katra lieka diena teit man maksā daudzi, un, ja es palieku ilgāk, tad var gadīties, ka man nebūs ceļa naudas pietiekoši.

Es Grosvaldam rakstīju par naudām, ka, pēc manām domām, vajadzīgs, mazākais, priekš Jums 2000 fr.7 Kā Tu redzi no viņa vēstules, tad viņš šo summu Tev izsūtīs, gadījumā ja Tu pats nefiskētu vēlamo summu. Nu Grosvalds arī man ziņo, ka Tavu ceļošanu lai mēs teit nokārtojam. Viņš esot arī rakstījis uz Latviju un lūdzis stāties šinī jautājumā ar mani sakaros. Līdz šim es vēl neko neesmu saņēmis iz Rīgas.

Cik es teit varu darīt, tad vienīgi tas, kā jau Tev rakstīju, man piesolījās ar mīļu prātu Ozoliņš, kurš apņēmās Tevi pavadīt.8 Lieta nu ir tā: tev ir man bez kavēšanās jāziņo, vai Ozoliņam gaidīt uz Tevi jeb ne. Ozoliņš arī vēlas braukt uz dzimteni pēc iespējas jo ātrāk. Tamdēļ arī viņš labprāt vēlētos zināt un dzirdēt tavu atbildi. Tagad arī man Grosvalds prasa, kad Tu īsti braukšot. Un viņam arī Tev ir bez kavēšanās jāziņo, lai neiznāktu kavēšanās ar naudas izsūtīšanu. Man Tev jāsaka, un pieņem, ka tas nāk no īstas sirds, ka naudas lietās Tev nevajag būt par daudz atturīgam. Tu esi mūsu lielais dzejnieks, Latvijas pienākums ir par Tevi gādāt, Tu jau par daudz esi cietis Latvijas labā. Nekādi mēs Tev to nespējam atmaksāt. Tas būtu tas. Otrkārt, Tu tagad esi iecelts par Latvijas mākslas departamenta direktoru.9 Tev ir juridiskas tiesības prasīt visus izdevumus, kas attiecas uz Tavu nobraukšanu dzimtenē.

Stiprini mūsu garu un dod mums jaunu spēku, lai mēs varētu pretī stāties visām, dievam žēl, vēl jo lielākām kā līdz šim Latvijai draudošām briesmām. Es, pārbraucis dzimtenē, likšu savu galvu uz ežas.

Ar mīļu jo mīļu sveicienu Varkals.

P.S. Grosvalda vēstuli atsūti man atpakaļ. Atbildi sūti par express.

1 Skat. 2. vēstules 9. piezīmi.

2 Domāts diplomāts Oļģerts Grosvalds (1884–1962), tolaik Latvijas pagaidu diplomātiskās pārstāvniecības sekretārs Parīzē. O.Grosvalda vēstule, uz kuru K.Varkalis te atsaucas un kuru viņš bija pievienojis savai vēstulei Rainim, nav atrasta.

3 19. gs 90. gadu otrajā pusē K.Varkalis un J.Kļava, mācīdamies Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, bija aizrāvušies ar jaunstrāvnieciskajām idejām un aktīvi piedalījās ģimnāzistu slepenajās sapulcēs. 1897. gada maijā, ap to pašu laiku, kad Panevēžā par līdzdalību Jaunās strāvas kustībā arestēja bijušo “Dienas Lapas” redaktoru Jāni Pliekšānu, cietumā līdz ar daudziem ģimnāzijas biedriem un Liepājas strādnieku pulciņu dalībniekiem nokļuva arī K.Varkalis un J.Kļava. Par iesaistīšanos pretvalstiskā darbībā viņi tika represēti arī vēlāk.

4 Faktiski K.Varkalis atceļā uz dzimteni devās 1919. gada oktobra pirmajā pusē.

5 Rainis Latvijā tomēr atgriezās bez pavadoņa.

6 Proti, Rainis un Aspazija.

7 Runa ir par abu trimdinieku mājpceļa izdevumiem, kurus segt bija apņēmusies Latvijas valdība.

8 Emigrants Kārlis Ozoliņš, A.Ozoliņas – Krauzes brālis, kurš gatavojās atgriezties dzimtenē ap to pašu laiku kā Rainis un Aspazija, pēc K.Varkaļa un J.Kļavas ierosinājuma septembra otrajā pusē ieradās Kastaņolā, lai abiem dzejniekiem palīdzētu sakravāties mājupceļam. Uz Latviju K.Ozoliņš tomēr devās pirms Raiņa un Aspazijas — reizē ar K.Varkali.

9 Augusta vidū telegrammu ar uzaicinājumu pieņemt minēto posteni (RM, inv. nr.27040) Rainim bija nosūtījis Latvijas Republikas izglītības ministrs Kārlis Kasparsons (1865–1962).

Publikācijas turpinājums — seko