PĀRSKATI. ZIŅOJUMI. INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pārstāvniecība Latvijā (UNDP). Ekspertu darba grupas

Priekšvārdi

Godātais lasītāj!

Jau tradicionāli ir sagatavota grāmata “Latvija. Pārskats par tautas attīstību”. Tas ir priecīgs notikums, jo šinī pārskatā varam lasīt par tām pārmaiņām, kuras notikušas pēdējā gada laikā un kuras varbūt ikdienā nemaz nepamanām. Te pārdomas risinātas arī par tendencēm, kuras iezīmējušās pēdējo gadu laikā un varbūt reljefāk izgaismojušās tieši šobrīd.

Pārskata galvenais uzsvars — un arī tas ir tradicionāli — likts uz sabiedrību, uz tautas attīstību dažādos aspektos. Es vēlētos atzīmēt, ka runa ir par mūsu sabiedrības pārtapšanu “atvērtā sabiedrībā”. Ilglaicīga attīstība nepieciešama, lai pagātnes noslēgtību pārvarētu un izveidotos stabila, droša, eiropeiska atvērta sabiedrība. Par šo pārmaiņu procesu “Pārskatā” lasāms daudz vērtīgu novērojumu un minētas mūsu ceļam raksturīgās tendences.

Latvijas pārveide par atvērtu sabiedrību ir strauja, lai arī šis straujums nav vienāds galvaspilsētā un dažādos novados. Bieži vien tā izraisa visai pretrunīgus noskaņojumus mūsu sabiedrības dažādajās grupās.

Daudzi cilvēki Latvijā izjūt atsvešinātību, nenoteiktību. Tās ir sabiedrības pašsajūtas sastāvdaļas — tāpat kā izjūtas par sociālo un privāto drošību tagad un nākotnē, kā izjūtas par piederību šai zemei un tās attīstības ritmam.

Valsts institūciju un politiķu uzdevums ir zināt, kā sevi izjūt sabiedrība šajā pārmaiņu laikā. Tas jāzina, lai skaidrāk saprastu, kas Latvijā ir vienojošais visiem šeit dzīvojošajiem tik dažādajiem cilvēkiem.

Latvija vienmēr bijusi zeme, kurā ir dažādas kultūras, valodas un ticības. Tāds ir arī šodienas raksturojums, tā būs arī rītdien. Attīstoties par atvērtu sabiedrību, svarīgi neaizmirst, kas mūs visus satur kopā vienā valstī un kas mūs raksturo kā šīs zemes saimniekus un patriotus. Dažādība kultūrā — vienotība valsts un sabiedrības attīstībā. Tas ir tikai šķietams pretstats, un tam noteikti jābūt radošam virzītājspēkam.

“Pārskata” autoru mērķis bijis rosināt mūsu pārdomas par šiem “mūžīgajiem” jautājumiem. Katra sabiedrības paaudze sniedz savas atbildes uz tiem, tie vienmēr paliek interesanti un aktuāli. Arī šodienas paaudze meklē to, kādām jābūt indivīda attiecībām ar valsti, ko atsevišķais cilvēks gaida no valsts un otrādi.

Kā ikvienā Eiropas valstī, arī Latvijā svarīgi apzināties, kā veidot dažādo etnisko un sociālo grupu attiecības un savstarpējo uztveri. Latvijas mantojums šinī aspektā ir smags, taču mūsu līdzšinējā mierīgā attīstība iedvesmo ikdienā un ir kā impulss, meklējot pareizos risinājumus. Kā valstī, kura samērā nesen atguvusi neatkarību, Latvijā centrāls ir jautājums par jēdziena “lojalitāte šai valstij” saturu.

Izsaku pateicību ANO Attīstības programmas Latvijas biroja darbiniekiem un arī “Pārskata” autoriem par izdarīto drbu. Tas ir labs un nepieciešams ieguldījums mūsu sabiedrības pašsapratnes attīstīšanā. “Pārskats” ir gaidīts domu un ierosmju avots.

Guntis Ulmanis

Rīgā, 1997. gada septembrī Latvijas Valsts prezidents

Pagājušais gads kārtējo reizi apliecinājis, ka sešos gados kopš neatkarības atgūšanas Latvija ir ļoti daudz sasniegusi. Šķietami iespaidīgs pagrieziens pēdējā gada laikā sācies ekonomisko reformu jomā. 1996. gadā atjaunota dinamiska ekonomikas augsme, kas, pēc oficiālajiem datiem, gandrīz sasniegusi 3 procentus; 1997. gada pirmajā pusgadā tā jau sasniegusi 5 procentus. Tālāk samazinās inflācija, kas Latvijā joprojām ir viszemākā Baltijas valstīs.

Arī politiskā sistēma spējusi nodrošināt stabilitāti: pēdējā gada laikā izveidotas divas jaunas valdības, bet tās abas veidojusi principā tie paši koalīcijas partneri, kas pirmo valdību pēc sestās Saeimas ievēlēšanas. Arvien jūtamāki kļūst demokratizācijas augļi. Gan nesen organizētā Dzimumu līdztiesības konference Valmierā, gan pirmais Nevalstisko organizāciju forums spilgti parādījuši, ka Latvijas sabiedrībā pieaug nevalstisko organizāciju nozīme. Daudz svarīgu notikumu risinājies starptautiskajā arēnā, bet īpaša nozīme to vidū bijusi Madridē notikušajai NATO galotņu sanāksmei, kā arī intensīvajām diskusijām un strīdiem par Latvijas gatavību iestāties Eiropas Savienībā.

Tomēr, kā jau visās pārejas valstīs, arī Latvijā bijusi satopama dažāda rakstura netaisnība, un kļūst arvien skaidrāks, ka, lai ekonomiskā augsme būtu ilgstoša un noturīga, ir vajadzīga gan dziļāka izpratne par to, kas ir un kas nav likumīgi, gan prasmīgāka valdība, gan arī lielākas uzmanības veltīšana taisnīguma jautājumiem. Kaut arī ekonomisko reformu turpināšana un iestāšanās Eiropas Savienībā joprojām paliek svarīgi stratēģiski mērķi, nepieciešams atcerēties tautas attīstības visdziļāko būtību un analizēt, kādas ir šo reformu sekas Latvijas cilvēku dzīvē. Citiem vārdiem izsakoties, zemā inflācija, saprātīgā fiskālā politika un gaidāmā līdzdalība Eiropas Savienībā ir nevis pašmērķi, bet galvenokārt gan stratēģiski svarīgi līdzekļi, kas dod iespēju sasniegt citu galamērķi, proti, celt visu Latvijas iedzīvotāju labklājības un tautas attīstības līmeni.

Šodienas Latvijai svarīgi ne tikai nostiprināt sasniegto ekonomikas augsmes tempu, bet arī nodrošināt, ka ekonomiskās augsmes augļi tiek izmantoti, lai novērstu dažāda rakstura netaisnību, kas Latvijā radusies, tai uzsākot pāreju uz tirgusorientētu, demokrātisku un tiesisku valsti. Lai stiprinātu sociālo vienotību, Latvijai jāsper konkrēti šās netaisnības novēršanas soļi, uzlabojot ekonomiskās augsmes kvalitāti un sociālekonomiskās iespējas, apkarojot nabadzību, veicinot sabiedrības integrāciju un attīstot Latvijas reģionus. Tas saskan ar to, kas vērojams citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kur sociālās vienotības veicināšana kļūst par vienu no galvenajiem tuvāko gadu uzdevumiem. Tāpēc izdevumam “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997”, tāpat kā visiem citiem UNDP atsevišķajiem pārskatiem, kas veltīti Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, Baltijas valstīm un NVS valstīm, par virstēmu izraudzīta sociālā vienotība un tautas attīstība.

Tāpat kā iepriekšējie “Pārskati”, arī šā gada “Pārskats” izgaismo vairākus būtiskus jautājumus, kas Latvijai jārisina, un cerams, ka šis izdevums dos impulsu diskusijām par to, kā būtu virzāma turpmākā reformu politika. Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad UNDP atbalstīs vairākus “Pārskata” apspriešanas forumus un vēlas mudināt ikvienu ieinteresēto grupu — sabiedriskās saziņas līdzekļu darbiniekus, zinātniekus, Saeimas deputātus, valdības aprindas — 1997. gada “Pārskatu” izmantot jebkādām diskusijām, kuras tā uzskata par vajadzīgām.

UNDP Latvijas birojs centīsies šo “Pārskatu” izplatīt pēc iespējas plašāk. Tie, kam pieejams Internet , šo “Pārskatu” (un arī 1995. un 1996. gada “Pārskatus”) var atrast World Wide Web UNDP Latvijas biroja mājaslapā ( http://www.undp.riga.lv ).

Tāpat kā iepriekšējo “Pārskatu”, arī šā gada “Pārskatu” gatavojuši vietējie eksperti un vienīgais līdzdalībnieks no ārpuses bijusi UNDP redkolēģija. Šogad atkal esam izmantojuši “komandas principu”: katru nodaļu izstrādājusi ekspertu grupa, kas sastāvējusi no dažādu profesiju cilvēkiem un ko vadījis grupas vadītājs. Kad bija pabeigts nodaļas sākotnējais variants, to pārskatīja ne tikai grupas dalībnieki, bet arī citi recenzenti un redkolēģija, kas to attiecīgi rediģēja.

Tāpat kā iepriekšējo gadu pārskati, “1997. gada Pārskats” nav oficiāls dokuments un nedz aptver visus tā gatavošanā iesaistīto ekspertu viedokļus, nedz arī obligāti atspoguļo UNDP vai tās Valdes uzskatus. Tas cenšas sniegt neatkarīgu un objektīvu analīzi par vairākiem aktuāliem Latvijai risināmiem tautas attīstības jautājumiem.

“Pārskats” cenšas izmantot visjaunākos oficiālos statistikas datus. Izņemot īpaši norādītos gadījumus, visa statistika tajā ir no Valsts statistikas komitejas. Turklāt, lai gan vairāku jautājumu risināšana ir dažādu palīdzības programmu degpunktā, šīs konkrētās starptautiskās programmas, tāpat kā iepriekšējos “Pārskatos”, bieži vien nav minētas, jo galvenie akcenti “Pārskatā” likti uz alternatīviem valsts politikas risinājumiem.

UNDP vārdā gribētos pateikties visiem, kas piedalījušies 1997. gada “Pārskata” gatavošanā. Īpaši gribētos pateikties “Pārskata” četru nodaļu grupu vadītājiem Jurim Krūmiņam, Tālim Tisenkopfam, Nilam Muižniekam un Baibai Rivžai par personisko un profesionālo ieinteresētību un iespaidīgo analīzi, ko nodaļu gatavošanā veikušas viņu vadītās darba grupas. Tāpat es gribētu pateikties visiem darba grupu locekļiem, kas snieguši problēmu kritisku izvērtējumu dažādos aspektos. Es arī gribētu pateikties neatkarīgajiem recenzentiem Ingūnai Dobrājai un Paulam Raudsepam par visa teksta komentēšanu un Innai Šteinbukai par atsevišķu sadaļu komentēšanu.

Turklāt es īpaši gribētu pateikties prezidentam Guntim Ulmanim, kas devis spēcīgu atbalstu tautas attīstībai Latvijā un veicinājis sabiedrības diskusiju par daudziem šajā “Pārskatā” aplūkotajiem jautājumiem. Ņemot vērā, ka šis ir pēdējais Latvijas “Pārskats par tautas attīstību”, kur man ir gods līdzdarboties, pildot UNDP pastāvīgā pārstāvja Latvijā amatu, es vēlos izteikt atzinību daudzajiem Latvijas valdības institūciju pārstāvjiem (no Ministru prezidenta kancelejas, Labklājības ministrijas, Finansu ministrijas, Ārlietu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas), kuri atbalstījuši tautas attīstības jēdzienu un ikgadēju neatkarīgu “Pārskatu par tautas attīstību Latvijā” gatavošanu.

Nobeigumā īpašu pateicību gribu izteikt galvenajam redaktoram Nilam Muižniekam, kas ne tikai vadījis vienu darba grupu, bet arī šoreiz ar savu personisko ieinteresētību un profesionālo meistarību devis neatsveramu ieguldījumu visa “Pārskata” tapšanā. Es arī gribētu pateikties UNDP redkolēģijas dalībniekiem Kimam Ligeram un Mārtiņam Hildebrantam par viņu personisko ieinteresētību un profesionālo meistarību, kā arī visai UNDP Latvijas biroja komandai, kas ir ieinteresēta sniegt vislabāko iespējamo palīdzību šai un citām UNDP aktivitātēm Latvijā.

John Hendra

Rīgā, Latvijā, 1997. gada septembrī UNDP pastāvīgais pārstāvis Latvijā

Saturā

Ievads. Tautas attīstība un sociālā vienotība

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstība, ekonomiskā augsme un pārejas norise

Tautas attīstības rādītāji

Uz iepriekšējiem Latvijas tautas attīstības pārskatiem balstoties

Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997

1.nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Vispārīgs ekonomiskās situācijas raksturojums

Iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

Inflācija un bezdarbs

Investīcijas, patēriņš un ekonomikas augsme

Īpašuma struktūra un privatizācija

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

Maksājumu bilance un ārējā tirdzniecība

Fiskālā politika

Budžets un tautas attīstība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Bezdarbs

Ienākumu nabadzība

Nabadzība pēc mājsaimniecības sastāva

Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība valstī

Izglītība

Veselības krīzes pārvarēšanas nosacījumi

Sabiedrības līdzdalība, pilsoniskā atbildība

Ieteikumi nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai

3.nodaļa. Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Politiskā integrācija

Pilsonība, naturalizācija un līdzdalība

Nepilsoņu statuss Latvijā

Valodas politika, izglītības reforma un sabiedrības integrācija

Valodas politika un latviešu valodas pozīciju nostiprināšana

Valodas politika izglītības sistēmā

Tendences krievu skolās un citās mazākumtautību skolās

Sociālpolitiskā situācija valstī, ģeopolitiskais fons un nacionālā saskaņa

Ieteikumi nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas veicināšanai

4.nodaļa. Latvijas reģionālā attīstība

Reģiona definīcijas Latvijā

Indikatori reģionu raksturošanai

Lauku apvidu attīstība

Tiesību un pienākumu sadalījums starp centrālo valdību un pašvaldībām

Latvijas reģionālās attīstības pamatprincipi

Reģionālās plānošanas sistēma kā reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis

Sadarbība reģionālās attīstības jomā valsts institūciju līmenī

Teritoriālās reformas

Administratīvā reforma

Īpaši atbalstāmi reģioni

Priekšlikumi un iespējamie risinājumi

Nobeigums. Ieteicamie risinājumi

Ievads.

Tautas attīstība un sociālā vienotība

Kopš 1995. gada, kad gadskārtējais izdevums “Latvija. Pārskats par tautas attīstību” nāca klajā pirmo reizi, tas ir izmantots, lai analizētu pārejas norisi Latvijā, stimulētu diskusiju par Latvijas tautas attīstības prioritātēm un aizstāvētu uz cilvēku interesēm virzītu attīstību. Tāpat kā iepriekšējos gados, arī šogad “Pārskata” tapšanā atbalstu sniedz ANO Attīstības programma (UNDP), kas tādējādi īsteno savu uzdevumu itin visur pasaulē veicināt ilgtspējīgu tautas attīstību.

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstību definē kā cilvēku izvēles iespēju paplašināšanos. Gan ekonomiskajā un politiskajā sfērā, gan sociālajā un kultūras dzīvē cilvēki diendienā kaut ko izvēlas — izvēlas tajās robežās, kādas nosaka apstākļi. Dažu izvēles iespēju pieejamība ir cilvēka dzīvē vitāli svarīga un neaizstājama. Tāda, piemēram, ir iespēja izvēlēties ilgu un veselīgu mūžu, labu izglītību un pieklājīgu dzīves līmeni. Tas nebūt nenozīmē, ka pārējās iespējas būtu mazāk svarīgas. Ļoti svarīgas ir izvēles iespējas, kas skar līdzdalību politiskajā dzīvē, kultūras daudzveidību, cilvēktiesības un pamatbrīvības. Taču izšķirīgās ir šīs pamatiespējas, jo tikai tad, kad tās ir pieejamas, kļūst izmantojamas arī visas pārējās.

Tautas attīstības koncepcija, kas sākotnēji izklāstīta pirmajā UNDP “Pasaules pārskatā par tautas attīstību” (1990), apstrīd līdz 80. gadu beigām plaši izplatīto viedokli, ka par cilvēces labklājības un “progresa” mērauklu var izmantot ekonomikas attīstības līmeni. Lai gan ekonomiskā augsme ir nepieciešama, ar to vien nepietiek. Tautas attīstības koncepcija uzsver to, ka ir svarīgi, lai ekonomikas attīstības radītās bagātības uzlabotu cilvēku dzīvi. Attiecīgi arī ienākumu pietiekamība, lai cik tā būtu svarīga, ir tikai viens no daudzajiem labas dzīves priekšnosacījumiem. Tādējādi, raksturojot attīstību, tā jāaplūko ne tikai kā ienākumu un bagātības augsme. Attīstības degpunktā jābūt cilvēkiem.

Viens no aspektiem, kādos tautas attīstība aplūkojama vispirmām kārtām, ir ilgtspēja. Būtībā visa tautas attīstības koncepcija ir tautas ilgtspējīgas attīstības koncepcija. Atzīdama, ka ekonomiskajiem faktoriem ir liela nozīme sociālajā progresā, tā par nozīmīgiem uzskata arī demogrāfiskos, ekoloģiskos, kultūras, sociālos un politiskos cilvēku labklājības faktorus; attīstības uzdevumu centrā tā liek cilvēku dzīves kvalitāti — gan tagad, gan arī nākotnē. Ilgtspējīga ir tāda pašreizējās paaudzes izvēles iespēju un izdevību paplaināšanās, kas nesamazina nākamo paaudžu iespējas un izdevības un tādējādi nodrošina paaudžu attiecību taisnīgumu.

Līdz šim par ilgtspēju visbiežāk runāts tādos aspektos kā ekonomiskās attīstības ietekme uz dabu, bioloģiskās daudzveidības respektēšana un uzturēšana, pārorientēšanās uz atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu. Tomēr ilgtspēja neapšaubāmi attiecas arī uz sabiedrības institucionālo, kultūras, sociālo un politisko dzīvi. Pārāk bieži attīstības traucējumu cēlonis ir institūciju sabrukums, kultūrkonflikts, sociālā spriedze vai politiskā sašķeltība.

No ilgtspējas viedokļa raugoties, tautas attīstības koncepcija īpaši nozīmīga ir tāpēc, ka tā uzsver līdzsvarotības nozīmi. Tā prasa, lai starp pasākumiem, kas vērsti uz ekonomiskiem, sociāliem, politiskiem, ekoloģiskiem un kultūras mērķiem, būtu līdzsvars. Tā arī prasa, lai spēju izaugsme būtu dinamiski līdzsvarota ar izvēles iespēju palielināšanos.

Cilvēku spēju izaugsme vispirms ir atkarīga no tā, cik lielā mērā ir nodrošināts, lai visiem sabiedrības locekļiem būtu pieejams pats pamats — vispārīgā un profesionālā izglītība, veselības aprūpe, dzīvoklis un uzturs. Arī labāk apmierinot šos minimālos cilvēkresursu attīstības nosacījumus, cilvēku spējas pieaug, taču, ja attiecīgi nepieaugs izvēles iespējas, tautas attīstība ātri vien nonāks strupceļā. Jēdziens tautas attīstība ir daudz plašāks nekā jēdzieni cilvēkresursu attīstība, pamatvajadzības vai cilvēku labklājība.

Cilvēkresursu attīstības jēdzienā cilvēki ir traktēti tikai kā ražošanas procesa faktori. Tautas attīstības jēdzienā uzsvērta ne tikai cilvēkkapitāla izaugsme, bet arī tas, ka cilvēki ir attīstības procesa dalībnieki un šā procesa augļu guvēji. Pamatvajadzību jēdzienā un uz to balstītajā pieejā galvenais uzsvars likts uz cilvēka fizisko un garīgo prasību minimuma apmierināšanu, nevis uz izvēles iespēju paplaināšanu. Ar cilvēku labklājības jēdzienu saistītajās pieejās uz cilvēkiem attīstības procesā raugās tikai kā uz saņēmējiem, nevis aktīviem dalībniekiem. Tautas attīstības jēdziens ir holistisks : tas vienā kopumā aptver cilvēkresursu attīstību, pamatvajadzību apmierināšanu un cilvēku labklājības celšanu.

Latvijā, tāpat kā citās pārejas valstīs, komunistiskā režīma sabrukums, demokrātijas un tirgus ekonomikas atdzimšana radikāli paplašinājuši cilvēku sociālās, ekonomiskās, politiskās un kultūras izvēles iespējas. Taču šim izvēles iespēju pieaugumam līdzi nākušas jaunas netaisnības, plašu aprindu sociālā atstumtība un cilvēku neaizsargātība. Lai attīstība dotu labumu visiem sabiedrības locekļiem, nepieciešama piemērota valdības politika un aktīva sabiedrības līdzdalība. Lai panāktu ilgtspējīgu tautas attīstības kāpumu, izvēles iespēju paplašināšanai jāiet roku rokā ar visu sabiedrības locekļu spēju palielināšanu un sociālās vienotības veicināšanu.

Veicināt sociālo vienotību — tas nozīmē pastāvīgi uzmanības lokā turēt gan cēloņus, kas rada minēto sociālo atstumtību, gan arī sekas, ko tā izraisa. Gādāt, lai būtu apmierinātas maznodrošināto pamatvajadzības, — tas valdībām un sabiedrībām ir ne tikai morālisks pienākums, bet arī saprātīga politika. Tādi nelīdzsvarotības ekscesi kā brēcoša nevienlīdzība un nabadzība noved pie saspīlējumiem, atsvešinātības un sociālas sašķeltības, kas ar laiku sagrauj veiksmīgas attīstības izredzes. Tādējādi sociālās vienotības radīšana un uzturēšana ir visnotaļ izšķirīgs priekšnosacījums ilgtspējīgai tautas attīstībai.

Tautas attīstība, ekonomiskā augsme un pārejas norise

Kā jau minēts, ekonomiskā augsme ir gan nepieciešams, taču ne pietiekams nosacījums veiksmīgai tautas attīstībai. Ekonomiskās augsmes un tautas attīstības savstarpējais atkarīgums īpaši labi saskatāms pārejas sākumstadijās, kādas Latvija pieredzējusi laikā kopš 1991. gada, kad tā atguva neatkarību. Visu šo laiku Latvijas sabiedrības rūpju degpunktā bijusi ekonomikas lejupslīdes apturēšana, ekonomiskās augsmes atjaunošana un stingra tautas attīstības pamata radīšana.

1996. gadā šie visaptverošie ekonomisko reformu centieni sāka nest augļus, un ir gaidāms, ka nākamajos gados ekonomiskās augsmes tempi ne tikai saglabāsies pašreizējā līmenī, bet vēl paaugstināsies. Tomēr nekāda automātiska saikne starp ekonomisko augsmi un tautas attīstību nepastāv. Tas, kādā mērā ekonomiskās attīstības augļi uzlabos dzīvi, izšķirīgi atkarīgs no valdības politikas. Tādējādi tautas attīstības paradigma izvirza šādus jautājumus: kam jāaug? kā labā jāaug? un kam šī augsme jānodrošina? Augsmes kvalitāte ir vienlīdz svarīga kā tās kvantitāte .

Ar veiksmīgu Latvijas makroekonomikas stabilizēšanu un ekonomiskās augsmes atjaunošanu vien vēl nepietiek, lai par veiksmīgu varētu uzskatīt pašu pāreju. Zemā inflācija un saprātīgā fiskālā politika — mērķi, ko Latvija tagad sekmīgi un ilgtspējīgi sasniegusi, — nav pašmērķi. Pirmām kārtām tie ir līdzekļi, kas dod iespēju, uzlabojot Latvijas ekonomisko darbību, celt tās iedzīvotāju labklājību.

Sākusi nobriest arī atskārsme, ka, lai ekonomiskā augsme būtu ilgstoša un noturīga, ir vajadzīga gan dziļāka izpratne par to, kas ir un kas nav likumīgi, gan prasmīgāka valdība, gan arī lielākas uzmanības veltīšana taisnīguma jautājumiem. Pašreizējā Latvijā skaidri redzama nepieciešamība ne tikai nostiprināt jau sasniegto ekonomiskās augsmes līmeni, bet arī spert soļus, kuri nodrošinātu, ka ekonomiskās augsmes augļus var baudīt visi, un tādējādi novērst radušos nevienlīdzību.

Vispārīgi runājot, ikvienā pārejas valstī — citur vieglākā, citur smagākā formā — sastopama sešu veidu nevienlīdzība: nevienlīdzība ienākumu sadalē un ienākumu līmenī, dzimumu nevienlīdzība, etniskā un sociālā nelīdztiesība, paaudžu iespēju nevienādība un reģionālās atšķirības. Gluži tāpat kā visās citās valstīs, kur notiek fundamentāla pāreja, visi šie nevienlīdzības paveidi lielākā vai mazākā mērā ir novērojami arī Latvijā.

Neraugoties uz pārejas pirmajās fāzēs sasniegto, Latvijai nepieciešams kritiski izvērtēt, kur tai ir stiprās un vājās vietas un kam būtu jāpiešķir prioritāte, lai šo nevienlīdzību novērstu un atjaunotu līdzsvaru starp spējām un izvēles iespējām. Nekad un nekur par daudz nebūs uzsvērt, ka taisnīgums (jeb sociālā vienotība) un ekonomiskā augsme nav tādi mēri, kas būtu īstenojami viens uz otra rēķina. Lai ekonomiskā augsme būtu ilgtspējīga, vispirms jānosargā sociālā nesašķeltība, un tādējādi politika, kas pievēršas šīm problēmām, netieši palielina arī izredzes uz augstiem ekonomiskās augsmes tempiem.

Tautas attīstības rādītāji

1990. gadā izstrādāts tautas attīstības indekss (TAI) — skaitlisks dzīves kvalitātes raksturotājs. TAI rēķināms pēc trim mainīgiem lielumiem — pēc ekonomiskās bagātības uz vienu iedzīvotāju, izglītības līmeņa un vidējā mūža ilguma. Kopš 1990. gada, kad TAI sākts izmantot, šā rādītāja rēķināšanas metodika nepārtraukti koriģēta, lai būtu iespējams arvien precīzāk atspoguļot katrā lielumā ietverto vērtību. Tā kā TAI vēl arvien ir nepilnīgs dzīves kvalitātes raksturotājs, ir izstrādāti papildu indeksi — nabadzības un dzimumu nevienlīdzības skaitliskie raksturotāji.

Tautas attīstības skaitliskā raksturošana devusi iespēju detalizēti analizēt sieviešu lomas mainīšanos un citas globālas tendences, brīvības un drošības būtību, ienākumu sadalījuma taisnīgumu un ekonomisko augsmi. Taču ne mazāk svarīgi šādos pašos aspektos veikt nacionālās, valstu iekšējās analīzes, kas precīzāk atspoguļotu vietējās prioritātes un problēmas, kā arī aptvertu vairāk jautājumu, nekā tas iespējams pasaules pārskatā. Šādu ierosmi — veidot atsevišķu valstu tautas attīstības pārskatus — pirmais 1995. gadā sāka īstenot UNDP Eiropas un NVS valstu reģionālais birojs, un līdz šim paveiktais jau dod iespēju uz konkrētāka pamata apspriest pārejas problēmas un izstrādāt politiku tajās sfērās, kur visvairāk izšķiras, kā un kad šā reģiona valstis sasniegs uzplaukumu un stabilitāti.

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas TAI un Latvijas vieta starp citām valstīm pēc tautas attīstības rādītājiem ir pastāvīgi kritusies. Šis indeksa vērtības kritums un attiecīgā Latvijas vietas pazemināšanās sevišķi liela ir 1997. gada pasaules “Pārskatā”; to var izskaidrot ar pārmaiņām iekšzemes kopprodukta (pirktspējas paritātes dolāros) izvērtēšanas metodikā, kā arī ar to, ka dati ir no 1994. gada, kad Latvijas ekonomiskā krīze bija sasniegusi viszemāko punktu.

Turpinājums — seko

Pārskats tiek publicēts saīsinātā variantā: bez starpliku materiāla informācijām, attēliem, tabulām. — Red.