Pie saknēm

Latvijas valsts un tās vīri

“Latvijas Vēstnesis”, ejot uz Latvijas Republikas 80–gadi, šā gada augustā aizsāka oriģinālmateriālu un materiālu pirmpublikācijas par mūsu valsti un ievērojamākajiem valstsvīriem. Vispirms tie bija dokumenti, retas fotogrāfijas un publiskā apritē neievesta sarakste starp politiķi un tautsaimnieku Kārli Ulmani un viņa domubiedru un tautsaimnieku Hermani Enzeliņu (“LV”, nr. 213(928)., 28.08.1997. — nr. 272/273(987/988)., 17.10.1997.).

Tagad — pienākusi kārta lakoniskiem, konspektīviem, dokumentāliem atgādinājumstāstiem par cilvēkiem, kas gadu gaitā veidoja un vadīja mūsu tieslietas, ārlietas, iekšlietas, mūsu finansu, kara un pārējos resorus, bez kā nav iedomājama valsts — patstāvīga, droša, plaukstoša valsts, kurai liktenis nolicis dzīvot šajā pasaulē, Eiropā, šajā Dievzemē, pie Dzintara jūras.

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs

Tieslietas: “Ius est ars boni et aequi” — “Tiesības ir krietnuma un taisnīguma māksla”

Pētera Juraševska (1872–1945) laiks (19.11.1918 — 14.03.1919):

Pirmais Latvijas tieslietu ministrs

Suverēnās Latvijas pirmā tieslietu ministra Pētera Juraševska dzīves ceļš sākās pirms 115 gadiem — 1872. gada 23. martā Lielsesavas pagasta “Zābakos”. Pastrādājis par skolotāju un ierēdni, jaunais zemgalietis 1904. gadā devās uz daudzu latviešu censoņu sapņu pilsētu Pēterpili, kur sekmīgi absolvēja Ziemeļu Palmīras universitātes juridisko fakultāti. Atgriezies dzimtenē, Juraševskis strādāja par advokātu Jelgavā un 1906. — 1907. gadā Kurzemes provinciālpadomē, kur bija nodarbināts pie Baltijas reformu projekta. Gan šis darbs, gan viņa raksti, galvenokārt par juridiskiem un agrārpolitikas jautājumiem, laikrakstā “Tēvija”, kas iznāca Jelgavā, “Pēterburgas Avīzēs” (Rīgā), laikrakstā “Apskats”, lielajā dienas avīzē “Latvija” u.c. preses izdevumos padarīja jaunā tiesībnieka vārdu arvien vairāk pazīstamu, īpaši kurzemnieku vidū. Tāpēc nav jābrīnās, ka 1907. gada sākumā Juraševski ievēlēja Kurzemes guberņā par Krievijas II Valsts domes deputātu.

Lai gan Juraševskis cariskās impērijas kvaziparlamentā aizstāvēja pirmām kārtām pilsonības intereses, nevar neatzīmēt, ka viņš savu iespēju un uzskatu ietvaros iestājās arī par nemantīgo lauku ļaužu vajadzībām. Domes 1907. gada 16. maija sēdē, runājot par agrāro jautājumu Baltijā, viņš norādīja, ka šīs problēmas izšķiršanu nevar atlikt uz vēlāku laiku. Bet to nevar darīt pēc Iekškrievijas parauga, plaši neieviešot demokrātiskas pašvaldības. Runātājs atzīmēja, ka netaisnīgi ir sadalītas ceļu, skolas un citas klaušas starp muižniekiem un zemniekiem. Feodālās privilēģijas ir nekavējoties jāatceļ. Pēc Juraševska domām, bezzemniekiem jāatdod kroņa muižas, to zemi sadalot sīkos gabalos. Bezzemniekiem varētu nodot arī to zemi, kuru līdz 19.gs. 60. gadiem bija sagrābuši muižnieki. Jānosaka zemes norma, un viss, kas virs tās, jāatsavina. “Taču visu muižu zemju atsavināšanu Baltijā,” sacīja deputāts, “es neturu par iespējamu.” Viņš aizrādīja tālāk, ka pārmērīgi tiek ekspluatēti pusgraudnieki, tāpēc šāds zemes apstrādāšanas veids nav pieņemams. Jāizdod arī noteikumi, kas regulē zemes renti.

Juraševskis piedalījās arī debatēs, Domē apspriežot latviešu sociāldemokrāta deputāta Jāņa Ozola (1878–1968) iesniegto pieprasījumu par arestēto revolucionāru spīdzināšanu Baltijā. Viņš norādīja, ka pie spīdzināšanām jāpieskaita ne tikai spīdzināšana pati, kuras sekas ir tās, ka ilgāku laiku jācieš, bet arī ilgāka turēšana cietumā, kad pret apvainoto netiek celta nekāda apsūdzība un viņš netiek noklaušināts. Bet tādu gadījumu ir daudz. Kurzemes deputāts skaļi deklarēja Krievijai un visai pasaulei: “Pie mums, Baltijas guberņās, katru dienu notiek mocīšanas un spīdzināšanas.”

Pēc II Valsts domes padzīšanas 1907. gada jūnijā Juraševskis atgriezās jurista darbā Jelgavā. Līdztekus maizes darbam viņš rosīgi piedalījās vietējā sabiedriskajā dzīvē — bija namnieku krājaizdevu sabiedrības valdes priekšsēdētājs un 14(!) gadus (1912–1926) palīdzības biedrības priekšnieks. 1908. un 1909. gadā Juraševskis rediģēja 2–8 lappušu lielo liberāli demokrātisko laikrakstu “Sadzīve”, kas iznāca Jelgavā trīs reizes nedēļā.

Pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, kļūstot par tieslietu resora vadītāju, Juraševskim vajadzēja sākt darbu gandrīz no nulles. Trūka gan telpu, gan naudas, bet pats galvenais — pieredzējušu darbinieku. Latvieši cariskajā Krievijā ar ļoti retiem izņēmumiem netika pie tiesneša goda, īpaši jau Latvijā. Tāpēc jaunās ministrijas veidošana gūlās galvenokārt uz zvērināto advokātu pleciem. Resora pirmais miteklis atradās Dzirnavu ielā 87/89, bij. Krievu–Baltijas guberņu domeņu valdes telpās.

1918. gada novembra beigās un decembra sākumā notāra Jāņa Purgala (1869–1934) kantora telpās un zvērinātā advokāta, tieslietu ministra biedra Eduarda Strautnieka (1886–?) dzīvoklī notika vairākas juristu apspriedes, kuras izstrādāja Latvijas tiesu un tiesāšanas kārtības pagaidu nolikumu. 3. decembrī ar šo dokumentu iepazīstināja valdības locekļus, bet 6. decembrī Ministru kabineta (MK) iesniegto likumprojektu apsprieda Latvijas priekšparlamenta — Tautas padomes sēdē. Divas reizes debatēs runāja arī tieslietu ministrs, citu starpā atzīmējot, ka pagaidu nolikumu sīkāk izskaidros vairākas institūcijas.

Tautas padomes apstiprinātais nolikums kļuva par Latvijas tieslietu resora un visu tiesu darbības pirmo stūrakmeni, par sava veida Tieslietu ministrijas (TM) satversmi un galveno likumu, no kura laika gaitā izauga citi likumi. 6.decembra dokuments saturēja daudz jaunu principu, salīdzinot ar bij. Krievijas attiecīgajiem likumiem: likvidēja otro miertiesu instanci — miertiesnešu sapulci, nodibinot tās vietā apgabaltiesu; atjaunoja pagasttiesas; likvidēja zemnieku virstiesu, nodibinot tās vietā miertiesu — miertiesneša un divu pagasttiesu priekšsēdētāju sastāvā utt.

Lai nodibinātu jaunās tiesas un izraudzītos tām darbiniekus, Juraševskis 1918.gada beigās sasauca Rīgā un Jelgavā vairākas apspriedes, kurās piedalījās gandrīz visi latviešu juristi, galvenokārt gan advokāti, kuri šajā laikā atradās Latvijā. Sanāksmju dalībnieki, atsaucoties TM aicinājumam, izteica gatavību strādāt likumību sargājošās iestādēs. Pagaidu valdība savukārt apstiprināja pirmās augstākās amatpersonas — senatorus, apgabaltiesu prokurorus, apgabaltiesu priekšsēdētājus un locekļus. Tā iecēla zvērināto advokātu Mārtiņu Antonu (1888 — ?) par savu komisāru tiesas iestāžu pārņemšanai no vācu ierēdņiem Rīgā un Rīgas apriņķī, kā arī Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķī. MK 1918.gada 16.decembra sēdē nolēma, ka Latvijas tiesās spriedumi jāpasludina “uz Latvijas pagaidu valdības pavēli”, bet 25.decembrī pieņēma lēmumu, ka tiesnešiem (Senāta un tiesu locekļiem) zvērests jānodod Pagaidu valdībai, Ministru prezidenta un tieslietu ministra vai viņa biedra klātbūtnē. Pirmie normatīvie akti, kurus MK izdeva 1918.gada beigās, bija rīkojums par zemes grāmatu nodokli un nodevām un, tā kā bija sākusies spekulācija ar nekustamiem īpašumiem, noteikumi par nekustamā īpašuma atsavināšanu un apgrūtināšanu parādiem. Zemesgrāmatu nodaļas ar šo rīkojumu tika nodotas miertiesnešu ziņā. Apgabaltiesa bija paredzēta kā pirmā pārsūdzības instance un Senāts kā kasācijas instance. 19.decembra noteikumi paredzēja, ka nekustamo īpašumu atsavināšanai un iegūšanai, tāpat to apgrūtināšanai parādiem vajadzīga TM atļauja. Valdībai izdevās 1918.gada beigās iesākt arī Tiesu palātas un Rīgas, Jelgavas un Liepājas apgabaltiesas darbu.

Labi ievadīto tieslietu resora darbību pārtrauca Krievijas armijas iebrukums Latvijā. Lai gan šaurākā apjomā, tomēr darbs turpinājās arī 1919.gada pirmajā pusē, Pagaidu valdībai atrodoties Liepājā. Šajā laikā, piemēram, pamatojoties uz 6.decembra nolikumu, tika izstrādāta instrukcija par pagasttiesu atjaunošanu Latvijā. Tas tika darīts pārliecībā, ka tiesu amatu ieņemšanai atradīsies maz akadēmiski izglītotu speciālistu un tādēļ uz laiku jāatjauno šīs tiesu iestādes, nododot tām daļu civillietu. Instrukcija, kas tika izdota nelielas grāmatiņas veidā, fiksēja sīkus noteikumus par pagasttiesu sastāvu un to locekļu vēlēšanu kārtību, par civillietu, apsardzības lietu un krimināllietu iztiesāšanas kārtību. Tika uzdots visām pagastu padomēm nekavējoties atjaunot šo tiesu darbību un par to ziņot vietējam apriņķa miertiesnesim. TM lūdza mācītājus zvērināt jaunievēlētos pagasttiesnešus. Zvēresta teksts skanēja: “Es apsolos un zvēru pie visu spēcīgā Dieva uzticīgi kalpot Latvijas pagaidu valdībai, tiesu spriest pēc labākās ziņas un apziņas, neraugoties uz cilvēku, zinādams, ka man par to jāatbild likuma priekšā, tik tiešām, ka Dievs, lai man palīdz pie miesas un dvēseles. Āmen.”

1919.gada 14.marta sēdē MK atbrīvoja Juraševski pēc viņa lūguma no ministra pienākumiem. Līdz jauna resora vadītāja izraudzīšanai par ministrijas pārvaldnieku iecēla jau minēto Eduardu Strautnieku.

Aizgājis no augstā amata, Juraševskis neaizgāja no jurisprudences. 1919. un 1920.gadā viņš vadīja valsts kancelejas likumdošanas nodaļu, sagatavojot likumprojektus par ienākumu nodokli, zīmognodokli, pensijām u.c. jautājumiem, kā arī kvalificējot likumus par tiesu iekārtu. Dažus gadus Juraševskis strādāja par zvērināto advokātu un notāru Jelgavā, bet pēc tam atkal atgriezās valsts darbā. Gandrīz visu 1924.gadu viņš nostrādāja par iekšlietu ministru, bet 1925.gadā no 3. marta līdz 23.decembrim sabija otro reizi atbildīgajā tieslietu ministra postenī.

Demokrātiskā centra līderis Pēteris Juraševskis 1928.gada 24.janvārī sastādīja Latvijas trīspadsmito valdību. 2. Saeima ar šo jauno kabinetu noslēdza savu darbības laiku (1925—1928). Parlamentārā tradīcija prasīja, lai, sanākot jaunai Saeimai, sastādās jauna valdība. Juraševska valdībai tādēļ vien bija noteikts savs darbības laiks, kas izbeidzās tā paša gada 30.novembrī.

Bijušais premjers turpināja darbu Saeimā kā ierindas parlamentārietis. Turpināja līdz pat Augstā nama padzīšanai Ulmaņa antikonstitucionālā 1934.gada 15.maija apvērsuma rezultātā.

Pazīstamais latviešu sociāldemokrātu līderis Felikss Cielēns (1888—1964) savos memuāros “Laikmetu maiņā” (III sēj., Vesterosā, 1964, 36.lpp.) norāda, ka bij.Valsts prezidents Gustavs Zemgals un bij. Ministru prezidents Pēteris Juraševskis “noteikti palika opozīcijā pret diktatūras režīmu un kara tiesā (tajā ulmanieši “tiesāja” Latvijas sociāldemokrātu vadītājus Saeimas deputātus P.Kalniņu, B.Kalniņu, J.Celmu un P.Ulpi — R.T. ) droši uzstājās pret valdības samelojumiem, kas bija vērsti pret Saeimas priekšsēdi Paulu Kalniņu un citiem deputātiem (..). Pēteris Juraševskis reiz Paulu Kalniņu mudinājis, lai sociāldemokrāti, kam liela vēsturiska prakse nelegālā revolucionārā cīņā, kļūtu aktīvāki cīņā pret diktatūru”.

Juraševskis palika demokrāts arī grūtajā krievu un vācu okupācijas laikā. Cielēns jau minētajās atcerēs par to liecina (270.lpp.): “Dabūjis no kāda politiska labvēļa automobili ar šoferi, aizbraucu pie bijušā Ministru prezidenta un ilggadīgā deputāta Pētera Juraševska, lai aicinātu arī viņu parakstīt manifestu (par neatkarīgās Latvijas atjaunošanu — R.T. ). Viņš dzīvoja savās lauku mājās Sesavas pagastā. Juraševskis uzņēma mani ļoti sirsnīgi un tūlīt parakstīja. Pie pusdienām plaši pārrunājām starptautisko stāvokli un Latvijas izredzes uz augšāmcelšanos. Vecais valstsvīrs (..) mudināja mani darīt visu iespējamo, lai celtu augšā mūsu demokrātisko republiku, par kuru tik daudz asiņu liets, tik daudz darba ieguldīts.”

1945.gada 10.janvārī vecais valstsvīrs, kas visu mūžu bija uzticīgi kalpojis Latvijai, aizgāja mūžībā. Taču Pētera Juraševska vārds uz visiem laikiem paliks ierakstīts latviešu tautas laika grāmatā.

Edvina Magnusa (1888—1974) laiks (13.07.1919 — 12.12.1919):

Latvijas valdībā iesaistās cittautieši

Neatkarīgās Latvijas pirmo valdību, kuru pamatoti dēvēja par Pagaidu valdību, izveidoja Tautas padome 1918.gada 19.novembrī. Šī valdība bija mononacionāla, t.i., sastāvēja vienīgi no latviešu tautības politiķiem. Taču tas neapmierināja ne Latvijas minoritātes, kuru nebija mazums, ne arī Antanti, kuras atkarībā Ulmaņa vadītais Ministru kabinets nonāca aizvien vairāk. Tapēc nav jābrīnās, ka, valdībai 1919.gada jūlijā atgriežoties Rīgā, notika kabineta reorganizācija. Sabiedroto spiediena rezultātā par valdības locekļiem kļuva divi vācbaltieši: jurists Edvins Magnuss par tieslietu ministru un tautsaimnieks Roberts Erhards (1874—1940) par finansu ministru, kā arī ebreju jurists Pauls Mincs (1868—1942) par valsts kontrolieri.

Saprotams, ka Magnuss vispirms kļuva pazīstams Latvijas vācu sabiedrībā. Viņa mūža ritums aizsākās Liepājā 1888.gada 29.martā Rīgas komercbankas filiāles direktora ģimenē. Absolvējis vietējo klasisko ģimnāziju, apdāvinātais jaunietis devās uz Krievijas otro galvaspilsētu, kur 1908.gadā sekmīgi pabeidza jurisprudences studijas Maskavas universitātē, izpelnīdamies zelta medaļu. Sekoja advokāta palīga darbs Maskavā, bet kopš 1911.gada — Rīgā. 1915.gadā jaunajam juristam vajadzēja uzvilkt pelēko karavīra šineli. Magnuss, gan dienēdams krievu daļās, bija viens no nedaudzajiem vācbaltiešiem, kas piedalījās Ziemassvētku kaujās (!), izpelnoties augstu cara armijas apbalvojumu — Jura krustu un iegūstot virsnieka dienesta pakāpi. Pēc Februāra revolūcijas viņš bija komisijas loceklis, kura izlēma arestēto t.s. kontrrevolucionāru, lielākoties vācbaltiešu, likteņus, pasargājot daudzus no deportācijas uz Iekškrieviju vai nošaušanas un panākot viņu atbrīvošanu. 1918.gadā Magnuss bija to Rīgas rūpnieku pārstāvju vidū, kuri Maskavā piedalījās sarunās ar padomju Krievijas valdības amatpersonām par Pirmā pasaules kara laikā no Latvijas evakuēto uzņēmumu atgūšanu.

Brīvprātīgi iestājies landesvērā, 1919.gada maijā Magnuss piedalījās Rīgas atbrīvošanā no lielinieku kundzības. Drīz pēc tam — 12.jūlijā — viņš, būdams priekšparlamenta — Tautas padomes loceklis, kļuva par Latvijas otro tieslietu ministru. Tas bija ļoti sarežģīts laiks latviešu tautas dzīvē. Latgalē joprojām saimniekoja lielinieki, bet Zemgalē jau sāka pulcēties Bermonta karakalpi. Tiesu vara Latvijā, kurai gan pirmie pamati tika likti 1918.gada beigās, kara apstākļu dēļ atradās pirmatnējā stadijā. 1919. gada vasarā nebija īstas skaidrības pat par tiesu un prokuratūras personālo sastāvu. Daži no Pagaidu valdības 1918.gada decembrī ieceltajiem tiesnešiem nemaz nebija uzsākuši darbu un nesāka to arī pēc valdības atgriešanās Rīgā. Taču bija arī tādi, kas strādāja, bet par kuriem nevarēja tikt skaidrībā, kas viņus iecēlis amatos. Ziemeļlatvijā bija pat tādi tiesneši, kas darbojās uz mutisku rīkojumu pamata. Visu to ievērojot, 1919.gada 15.augustā Ministru prezidents atgādināja Magnusam, ka pēc Tautas padomes lēmuma visi tiesneši jāapstiprina amatā Tautas padomei. Ulmanis uzdeva ministram sastādīt tiesu darbinieku sarakstus un iesniegt tos valdībai. Tas tika izdarīts, un Latvijas Temīdas kalpus pakāpeniski iecēla amatos. Daudzās lietās tomēr vēl valdīja diezgan liela neskaidrība, jo trūka likumu, noteikumu un citu normatīvu aktu (daļu pārņēma no bij. Krievijas impērijas, ja tie nerunāja pretim Tautas padomes attiecīgajiem aktiem), un tiesībsargājošo iestāžu darbinieki arī vēl nebija iestrādājušies.

Tieslietu ministrijas darbu stipri traucēja Bermonta uzbrukums 1919.gada rudenī. 9.oktobrī darbs tika pilnīgi pārtraukts, ierēdņiem izmaksāja algu līdz mēneša beigām, un visi gatavojās evakuēties uz Cēsīm. Galu galā darbinieki tomēr palika Rīgā. Pilsētas apšaudīšanas laikā gan kāds lādiņš iekrita arī ministrijas ēkā — bij. miertiesnešu sapulces namā Brīvības bulv. 10. Juristiem tiešām neveicās. Tikko telpas bija izremontētas un ierēdņi atgriezušies tajās, kad atkal no tuvumā krītošām bumbām ministrijas ēkā izbira visi logu stikli. Kaut gan lēnām tomēr ministrijas darbība veidojās un attīstījās.

1919.gada 26.novembrī ministrija iesniedza valdībai apstiprināšanai pagaidu noteikumu projektu par Tieslietu ministrijas iekārtu, pēc kura resorā bija paredzēti divi departamenti, juridiskā konsultācija, kanceleja un cietuma pārvalde. Konsultācijas uzdevums bija likumprojektu izstrādāšana, atsauksmju sagatavošana un ministrijas pārstāvēšana tiesās.

Magnuss ieņēma tieslietu ministra amatu līdz 1919.gada 12.decembrim. Pēc valdības kārtējās pārveides šā resora vadību uzņēmās zvērināts advokāts Kārlis Pauļuks (1870—1945).

Taču, palicis bez ministra portfeļa, Magnuss nebūt neatmeta ar roku politiskajai darbībai. Viņš 1920.gadā bija viens no vācbaltiešu Reformu partijas dibinātājiem un ilgus gadus pildīja tās priekšsēdētāja pienākumus. Autoritatīvo politiķi ievēlēja par Rīgas domnieku. Latvijas un padomju Krievijas miera sarunās 1920.gadā Magnuss pārstāvēja Latvijas uzņēmēju un banku intereses.

Ministru prezidents Pēteris Juraševskis (1872—1945) 1928.gada sākumā atkal uzaicināja pieredzējušo sabiedrisko un valsts darbinieku Magnusu kļūt par tieslietu ministru. Viņš atsaucās šim piedāvājumam un vadīja ministriju no 1928.gada 23.janvāra līdz 1.decembrim. Sākot darbu jaunajā postenī, Magnuss cita starpā sacīja: “Stājoties Tieslietu ministrijas priekšgalā, es atrodu še priekšā daudzus savus līdzdalībniekus no 1919. gada, kad vadīju tieslietu resoru. Tā vēl no tā laika darbojas manis ieceltie tiesu palātas un apgabaltiesas priekšsēdētājs A.Kviesis un A.Būmanis, kā arī galvenās cietumu pārvaldes priekšnieks Vanags. Tāpēc, stājoties tieslietu resora priekšgalā, nedomāju nekādus lielus grozījumus uzsākt. Kā politisks darbinieks galvenām kārtām gribu parādīt, ka mēs, vācieši, varam valsts darbā kopā strādāt ar latviešiem visai Latvijai par svētību.”

Līdztekus darbam valsts institūcijās Magnuss bija arī tieši vai netieši aizņemts, kā tagad teiktu, ar biznesu. Viņš bija valdes priekšsēdētājs ne vienā vien rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumā, kā arī Rīgas komercbankā un 1.Rīgas apdrošināšanas sabiedrībā. Visnotaļ atbildīgus pienākumus valdība uzticēja Magnusam 1933.gadā — viņu iecēla par Latvijas sūtni Austrijā. Diemžēl par šo posmu politiķa dzīvē tuvāku ziņu šā raksta autoram nav izdevies iegūt. Tāpat par to, kāpēc viņu pēc diplomāta darba 1938.gadā padzina ( vertrieben wurde , kā raksta Magnusa vācu biogrāfi) no dzimtenes. Varbūt šajā ziņā var būt palīdzīgi “LV” lasītāji?

Otrā pasaules kara laikā Latvijas tiesībnieks dzīvoja Berlīnē. Aizsaulē Magnuss aizgāja 1974.gada 9.septembrī Vīnē. Latvijas otrā ārlietu ministra bagātais mūžs 86 gadu vecumā bija beidzies.

Apceres turpinājums — seko