Cilvēks — visu vērtību mērs

Soli pa solim — uz civilizētu, tiesisku valsti

Olafs Brūvers, Valsts cilvēktiesību biroja direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kā zināms, Valsts cilvēktiesību birojs tika nodibināts 1995.gada jūlijā ar Ministru kabineta Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtajiem noteikumiem. Taču tikai 1996.gada 17.decembrī tika izsludināts likums “Par Valsts cilvēktiesību biroju”, kas noteica tā statusu, uzdevumus un pienākumus. Pagāja vēl daži mēneši, kamēr Saeima ievēlēja biroja direktoru — jūs, Brūvera kungs.

Kādi ir biroja galvenie darbības virzieni, prioritātes pašlaik?

— Jā, faktiski darbu jaunajā amatā iesāku jūlijā un negribētu sacīt, ka paveikts īpaši daudz. Mans uzskats: mūsu Valsts cilvēktiesību birojs līdz šim populārāks bijis ārzemēs — par to Latviju slavē. Galvenokārt tāpēc, ka šādas institūcijas izveidē saņēmām finansiālu palīdzību, padomu no starptautiskajām organizācijām, ekspertiem cilvēktiesību jautājumos. Manuprāt, vislielākā pateicība pienākas ANO Attīstības programmas pastāvīgajam pārstāvim Latvijā Džonam Hendram, jo Latvijā nodibināta un jau vairāk nekā divus gadus darbojas nacionālā cilvēktiesību institūcija. Dažās citās valstīs to dēvē par ombuda iestādi, piemēram, Polijā, Ziemeļvalstīs. Zviedrijā un Somijā, cik zinu, ir vairāki ombudsmena pārstāvji — katrs specializējas noteiktā virzienā, teiksim, pret rasu diskrimināciju, sieviešu tiesību aizsardzībā un citās jomās. Mūsu darbības lauks strikti ir cilvēktiesību joma. Cilvēktiesību birojam, piemēram, nav jāizskata sūdzības par īres, darba tiesību jautājumiem, gadījumi, ja spēkā stājies tiesas spriedums. Taču katra persona var birojam iesniegt sūdzību, ja tā saskata iespējamu cilvēktiesību pārkāpumu. Sūdzības izskatīšana ir konfidenciāls un bezmaksas process, tā rezultāts — ieteikums vai pušu mierizlīgums. Mūsu iestādē uzklausa ikvienu, darbinieki, to skaitā vairāki juristi, dod padomu, kurp griezties, lai atrisinātu samilzušu jautājumu. Cilvēktiesību birojs ir kā starpnieks starp sūdzības izskatīšanā iesaistītajām pusēm.

Taču, strādājot birojā, man ir radusies atziņa, ka Latvijā šī iestāde vēl nav tik pazīstama cilvēkiem. Un te arī mūsu vaina. Tāpēc uzskatu, ka mans un mūsu biroja darbinieku visupirmais uzdevums ir iegūt tautas uzticību kā neatkarīgai valsts institūcijai, kurai rūp cilvēku likteņi, aizsargāt viņus pret ierēdņu vai citu amatpersonu patvaļu. Otrs — gribam panākt, lai samazinātos sūdzību skaits. Šogad no 1.janvāra līdz 27.oktobrim ( mūsu saruna notika 28.oktobrī — R.B. ) birojs saņēmis 550 rakstiskas sūdzības, bet mutisko pretenziju bijis krietni vairāk. Katru dienu vidēji saņemam aptuveni desmit zvanu par dažādām likstām.

— Kādās nozarēs, darbības jomās jūtami lielākie pārkāpumi cilvēktiesību jomā? Un kā šādos gadījumos rīkojas jūsu vadītā iestāde?

— Kā liecina nupat apkopotā informācija par šī gada trešo ceturksni, pirmajā vietā ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbs (33 rakstiskas, 86 mutiskas sūdzības), dzīvokļu jautājumi, pabalsti, pensijas, īpašumtiesības, ieslodzījumu vietas, tiesas un prokuratūra, politiski represētie un vēl citi — kopā 170 rakstiskas un 514 mutiskas sūdzības. Tāpēc cenšamies pētīt neapmierinātības cēloņus, tā sakot, atklāt sūdzību saknes.

Par vienu no nozīmīgākajām jomām savā darbībā birojs uzskata bērnu un invalīdu tiesību aizsardzību, sociāli mazaizsargāto grupu, iedzīvotāju sociālo tiesību ievērošanu. Valstī pašlaik vismaz puse tautas dzīvo zem iztikas minimuma, un tas tiešām ir traģiski. Kāda būs mūsu nākamā paaudze, kāda būs Latvijas armija, ja šodien valsts, valdība neveiks konkrētas, kardinālas pārmaiņas šajā virzienā, stiprinot bērnu, jauniešu fizisko un garīgo veselību? Tāpēc birojā esam izveidojuši darba grupu, kas strādā kopā ar Labklājības, Ekonomikas un citu ministru pārstāvjiem, arī nevalstiskajām organizācijām. Gribam veikt pētījumus, analīzi šajā jomā un sagatavot ziņojumu valdībai ar konkrētiem priekšlikumiem, lai situāciju pakāpeniski izlabotu.

Vēl kāda joma, kurā darbojamies, — mēs analizējam, kāpēc par to vai citu nozari sūdzības atkārtojas. Piemēram, tā pati Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Kopīgi ar šīs pārvaldes priekšnieku Zītara kungu nonācām pie atziņas, ka pārvaldē jāizveido konsultatīvā padome, lai tā palīdzētu cilvēkiem šķetināt samilzušās problēmas — citreiz vainīgs pats cilvēks, jo laikus nav nokārtojis vajadzīgos dokumentus, nav izpratis kaut ko vai tamlīdzīgi. Ne jau vienmēr vainīgs ierēdnis, kāda amatpersona. Protams, ir satraucoši gadījumi, piemēram, kad ģimenē, kur viens laulātais ir pilsonis, bet otrs — nepilsonis — nav laikus pierakstījies vai gadījusies cita liksta, un otro pusi izsūta kā nelegālu personu. Mēs esam kategoriski pret šādu risinājumu, ģimeņu šķiršanu... Ceram un jau izjūtam, ka šāda konsultatīvā padome pie minētās pārvaldes sevi attaisno, un par to varam būt gandarīti.

— Līdzīga konsultatīva padome, šķiet, nupat izveidota arī Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentā.

— Jā, nepieciešamība pēc šādas konsultatīvas ekspertu padomes radās arī tāpēc, ka gan mums, gan Tieslietu ministrijā, kas reģistrē reliģiskās organizācijas, ienāk sūdzības par vairāku draudžu reģistrēšanas atteikumu. Šajā padomē ir arī mūsu biroja pārstāvis, un mēs ceram kopīgi papētīt šos jautājumus, dot argumentētus slēdzienus šajā jomā.

— Kāds nolūks un mērķis ir jūsu un biroja darbinieku braucieniem uz Latvijas rajoniem un pilsētām? Pēdējā laikā esat aktivizējuši šādu darba formu.

— Jā, esmu pabijis Rēzeknē, Liepājā, Ogrē, Daugavpilī. Mērķis — tikties un aprunāties ar pilsētas, rajona domes deputātiem, invalīdu biedrību, sociālo dienestu pārstāvjiem, ielūkoties cietumos, ja tādi ir. Jo ieslodzījumu vietās visbiežāk jāsastopas ar cilvēku tiesību pārkāpumiem vai ierobežojumiem. Jāatzīst, ka ne visur pat deputāti, pašvaldību darbinieki, ir informēti par Valsts cilvēktiesību biroja darbību. Taču katra valsts darbinieka tiešs pienākums ir veicamo uzdevumu ietvaros rūpēties par cilvēktiesību īstenošanu. Un mūsu, biroja, viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir sabiedrības izglītošana un informēšana par cilvēktiesībām. Tāpēc regulāri izdodam informatīvos materiālus, pārskatus, rīkojam seminārus un konferences. Šajā ziņā esam ļoti pateicīgi laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”, kas regulāri publicē mūsu biroja sagatavotos ziņojumus, pārskatus, informāciju par dažādiem mūsu darba virzieniem.

— Nesen jūsu birojā notika interesanta diskusija par bijušo ieslodzīto rehabilitāciju, kurā piedalījās pārstāvji no Rīgas Domes, Iekšlietu ministrijas, cietumu priekšnieki. Par to arī rakstījām “Latvijas Vēstnesī”.

— Jā, šāda diskusija un tur izteiktie ierosinājumi bija lietderīgi. Jo no cietumiem, no bijušajiem ieslodzītajiem saņemam daudz sūdzību par milzīgajām grūtībām pēc nebrīves iekļauties sabiedrībā. Tāpēc arī mūsu birojā ir nodibināta Ieslodzījuma vietu darba grupa, kas sadarbībā ar Cietumu administrāciju, cietumu priekšniekiem, pašvaldībām, sociālajiem dienestiem mēģinātu situāciju uzlabot.

Vienlaikus es saprotu, ka daudzi godīgi, nekad netiesāti, strādātgriboši cilvēki nevar atrast darbu, nodrošināt savas ģimenes materiāli. Latvijā arī invalīdi arvien it kā pastāv ārpus mūsu sabiedrības. Tāpēc biroja darbība joprojām būs vērsta uz invalīdu kā līdztiesīgu cilvēku integrāciju sabiedrībā. Šajā ziņā jau mums ir konkrētas iestrādes.

— Ir vairāki gadījumi, kad pat valsts uzņēmumos strādājošie mēnešiem ilgi par darbu nesaņem algu. Cilvēkus nepamatoti atbrīvo no amata, valsts iestādēs rupji izturas pret viņiem, pat pazemo... Vai arī tie nav cilvēktiesību pārkāpumi?

— Jā, par šādiem faktiem arī birojs saņem sūdzības. Mans viedoklis — šādas situācijas nevar nesatraukt valdību, jo cilvēki nav vainīgi, viņi ilgus gadus godprātīgi strādājuši un, lūk, nesaņem algu par padarīto, viņus valsts nespēj nodrošināt ar darbu. Briesmīga netaisnība! Oktobra vidū Cilvēktiesību birojs rīkoja diskusiju par Latvijas starptautisko saistību ievērošanu sociālajā jomā. Tajā piedalījās arī vairāki Saeimas deputāti, Labklājības ministrijas amatpersonas, Pensionāru federācijas un Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji. Latvija, kā zināms, 1990.gada 4.maijā, pievienojoties starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ir apņēmusies garantēt cilvēku tiesības un atbilstošu dzīves līmeni, sociālo drošību un darbu. Tādējādi šie jautājumi joprojām būs mūsu biroja uzmanības lokā.

Esam iecerējuši semināros, lekciju veidā kopā ar Latvijas Universitāti, Tiesnešu biedrību un dažām citām institūcijām mācīt, informēt par cilvēktiesībām valsts ierēdņus, pašvaldību darbiniekus, policistus, pat tiesnešus un prokurorus, kā arī nevalstisko organizāciju pārstāvjus. Lai arī daļēji to darīja agrāk, taču tagad šis izglītošanas darbs jāpaplašina.

— Vai Cilvēktiesību birojs informē arī Saeimu, Ministru kabinetu par veikto, gatavo priekšlikumus situācijas uzlabošanai? Un vai jūs tur respektē?

— Jā, to mēs regulāri darām. Esam iesnieguši savus priekšlikumus Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai sakarā ar Pilsonības likuma pilnveidošanu, ierobežojumiem strādāt dažās profesijās nepilsoņiem un vēl citu. Šodien pēcpusdienā esmu plānojis tikties ar Saeimas frakciju vadītājiem, lai apspriestu dažus jautājumus iepriekš minētā sakarībā. Manuprāt, Saeimai vajadzētu enerģiskāk mainīt dažus ieskatus par likumiem, strādāt elastīgāk, ievērojot mūsu virzību uz Eiropas Savienību. Daļa mūsu valsts politiķu piemirst sociālo sfēru, uzsvaru liek uz dažādiem līgumiem ekonomikā, starptautiskajā jomā. Šaubos, vai mūs uzņems Eiropas Savienībā, ja puse tautas dzīvo nabadzībā, ir citi neatrisināti jautājumi.

— Cik zinu, jūs iepriekšējā nedēļā ciemojāties Zviedrijā. Kāds bija šīs vizītes mērķis, kādas atziņas radās pēc tās?

— Turp devos ar grupu, kurā bija gan Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Aivars Maldups, gan Cietumu administrācijas direktors Vitolds Zahars, gan vēl daži citi institūciju pārstāvji. Zviedrijā notika sarunas ar turienes kolēģiem par to, kā atrisināt jautājumu par cietumu pārblīvētību. Zinu, ka daudzās valstīs pastāv alternatīvi sodi par nevardarbīgiem noziegumiem, piemēram, sīkām zādzībām. Taču, lai to piemērotu Latvijā, nepieciešamas izmaiņas Krimināllikumā, dažos citos likumos. Jo turēt cietumos tik daudz cilvēku ikkatrai valstij, bet it sevišķi tik mazām un nabadzīgām, kāda pašlaik ir mūsu, nav ekonomiski. Arī Zviedrijā izskanēja viedoklis: jūs neesat tik bagāti, lai uzturētu (starp citu — no mūsu nodokļu maksājumiem) tik daudz ieslodzīto. Pēc V.Zahara ziņām, Latvijas cietumos ir gandrīz 3000 notiesāto, kuri sodīti par visai sīkiem noziegumiem, zādzībām bez vardarbības un nav bīstami sabiedrībai. Taču tiesas nevar piemērot alternatīvus sodus, jo to neparedz mūsu likumi.

Padomājiet — kāds labums no šādām personām būtu, ja varētu izmantot darbos: sniega tīrīšanā ielās un parkos, citos labiekārtošanas darbos. Lai pastrādā un atpelna kaitējumu! Protams, vienlaikus jānodrošina kontrole pār alternatīvo sodu izpildi. Taču tas vienalga iznāktu lētāk, nekā turēt nebrīvē tik lielu ieslodzīto armiju.

— Bet darba trūkst daudziem, kuri nav neko noziegušies, citādi nogrēkojušies... Un viņi arī grib nopelnīt iztiku ģimenei.

— Manuprāt, daudz kas atkarīgs no vietējās varas, pašvaldībām, organizētības. Vasarā apmeklēju Dobeli un biju pārsteigts, cik glīti un kārtīgi tur sakoptas pilsdrupas. Izrādījās, ka to visu paveikuši bezdarbnieki, strādājot sabiedriski derīgu darbu un saņemot kaut vai nelielu atlīdzību. Vajag tikai organizēt! Ja nu tiešām naudas nav pašvaldībām, tad lietderīgi būtu izmantot tās personas, kas nodarījušas kaitējumu citiem, valstij, lai pastrādā bez maksas. Taču, kā jau teicu, vispirms mūsu likumdevējiem jāsaka savs vārds.

— Paldies par sarunu, un ceram uz turpmāko sadarbību!

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”