PROBLĒMAS. viedokļi

Vēlreiz par Valsts valodas likumprojektu

Ina Druviete, LU profesore, Dr. hab. philol., — “Latvijas Vēstnesim”

1996.gada 11.aprīlī “Latvijas Vēstnesī” bija publicēts raksts “Par Valsts valodas likumprojekta pamatnostādnēm”, kurā īsumā izklāstīju Latvijas valodas politikas koncepciju, mērķus, kā arī ceļus šo mērķu sasniegšanai. Pagājis pusotrs gads, un atkal nākas atgriezties pie šī jautājuma.

1995.gada novembrī Saeimai iesniegtā likumprojekta alternatīvais variants 1997.gada maijā Saeimā izskatīts un pieņemts pirmajā lasījumā (skat. 1997.gada 5.jūnija “Latvijas Vēstnesi” nr.137., 4.lpp.) . Likuma apspriešanas gaita īpaši aktivizējusies beidzamajās nedēļās. Kaut arī diskutēts tiek it kā par atsevišķiem šī likumprojekta pantiem, faktiski tiek izteikti aicinājumi pārskatīt Latvijas valodas politikas pamatprincipus.

Vai šāds solis ir nepieciešams, un kādas tam varētu būt sekas? Šoreiz neaplūkosim pantus, kas paviršas analīzes rezultātā ir kļūdaini interpretēti vai apzināti novesti līdz absurdam, bet gan tikai dažus jautājumus, par kuriem var būt arī atšķirīgi viedokļi.

Turpinājums — 2.lpp.

Par Par valsts uzraudzību: ko liekam galdā

Gundega Mičule, Zemkopības ministrijas Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Pārtikas kvalitātes kontroles sistēmu veidojot

Pārtikas produktu kvalitātes valsts uzraudzība un kontrole Latvijā šobrīd netiek koordinēta — dažviet ir funkciju dublēšanās, dažviet nav pietiekamas uzraudzības. Tādēļ Zemkopības ministrija sadarbībā ar speciālistiem pārtikas kvalitātes jomā ir izstrādājusi projektu, kādā veidā Latvijā varētu uzraudzīt un kontrolēt pārtikas produktu kvalitāti. Gundega Mičule teica, ka, sākot darbu pie šī projekta, vispirms bija jāvienojās par terminiem — vai ar vienu vārdu vai terminu visi saprot vienu un to pašu jēdzienu vai darbību. Ir bijušas arī diskusijas par to, ko nozīmē pats vārds “kontrole” un kādu darbību šis vārds pieļauj. Taču kontrolei ir jābūt, un diezin vai būtu saprātīgi atteikties no šī vārda un arī no pašas kvalitātes kontroles.

— Pārtikas produktu kvalitātes valsts uzraudzību un kontroli kopumā varētu iedalīt divās lielās daļās: likumdošanas jeb normatīvo regulāciju daļa un tā daļa, kas kontrolē šo regulāciju izpildi, — saka Gundega Mičule. — Ja valsts rada noteikumus, kas noteiktos apstākļos ir jāievēro, tad arī ir jārada kārtība, kādā veidā tiks kontrolēta šo noteikumu ievērošana. Pretējā gadījumā it kā nav iemesla valsts noteiktās regulācijas ievērot. Valsts pārvaldes administratīvās sistēmas, tajā skaitā pārtikas kvalitātes kontroles nesakārtotie jautājumi Latvijā, arī bija vieni no tiem, kas izpelnījās pārmetumus Eiropas Savienības viedoklī “Agenda - 2000”. Mums pastāv pārtikas valsts uzraudzības un kontroles sistēma ar vairākām kontrolējošām institūcijām, bet nav īstas skaidrības, ar ko katrai no tām būtu jānodarbojas. Taču šobrīd likumdošana un reālā dzīve risinās katra pati par sevi un kopsaucēji, kaut arī ir bijuši vairākkārtēji mēģinājumi, vēl līdz šim brīdim nav atrasti.