PROBLĒMAS. viedokļi

Vēlreiz par Valsts valodas likumprojektu

Ina Druviete, LU profesore, Dr. hab. philol., — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Vai nepieciešams īpašs Valsts valodas likums?

Valsts valodas likumprojekta būtība ir radīt mehānismu latviešu valodas noturībai, tās runātāju aizsardzībai pret lingvistisko asimilāciju, vienlaikus nodrošinot iespēju noteiktās funkcijās lietot minoritāšu valodas. Šie uzdevumi nebūt nav pretrunīgi, jo Latvijas valsts perspektīvajā modelī ietverta visu valsts iedzīvotāju integrācija, tātad daudzvalodība sabiedrības un indivīda līmenī, bet vienvalodība — valsts līmenī.

Pašlaik tikai nedaudzi politiķi un eksperti ir tieši izteikuši aicinājumu piešķirt oficiālas valodas statusa Latvijā arī krievu valodai. Netieša un dažkārt varbūt arī negribēta latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa apšaubīšana saskatāma ieteikumos aprobežoties ar šī statusa deklarēšanu Satversmē (kā zināms, Latvijas Satversmē panta par valsts valodu joprojām nav). Pants Satversmē par latviešu valodu kā valsts valodu ir obligāts. Tomēr tas nevar aizstāt Valsts valodas likumu. Valsts valodas statusa deklarēšanai konstitūcijās ir liela politiska nozīme, bet reāla ietekme uz valodas situāciju sabiedrībā ir tikai likumiem un citiem normatīviem aktiem, kuros paredzēta arī noteikta atbildība par likuma neievērošanu.

Bet kā vērtēt nereti izteikto domu, ka nepieciešamība mācīties un lietot latviešu valodu ir jārada “dabiskām metodēm” vai lietojot tikai pozitīvus stimulus? Pat valstīs ar senām demokrātijas tradīcijām tiek atzīts par nepieciešamu regulēt valodas lietojumu ar īpašu likumu palīdzību (un paredzot arī represīvus pasākumus!). Paļauties uz “dabiskām metodēm” nozīmē atzīt tirgus attiecības arī valodu lietojumā. Latviešu valodas tirgus vērtība ir nesalīdzināmi mazāka nekā galvenajām konkurentvalodām. Ja tā netiks līdzsvarota ar apzinātu valsts politiku latviešu valodas aizsardzībai, pavisam dabiski sāksies latviešu lingvistikā asimilācija. Neaizmirsīsim, ka Latvijas valodas politika kopš 1988.gada paredz valodu hierarhijas maiņu, nevis esošā stāvokļa saglabāšanu, un šādā situācijā valodas likumu un precīzu to izpildes un kontroles mehānismu darbībai ir milzu nozīme. Ir jāsaprot, ka valodu attiecībās vienmēr valda un valdīs konkurence un uzvarēs stiprākais (resp. valoda, kuru runā lielāks iedzīvotāju skaits, valoda, kas veic starptautiskās valodas funkcijas utt.). Cerēt, ka grupa (nevis atsevišķi indivīdi) mācīsies un lietos otras grupas valodu citu, nevis ekonomisku motīvu dēļ, ir nepiedodams ideālisms. “Burkāni” no bieži citētā ieteikuma “use rather carrots than sticks” nav nekas cits kā taustāmi labumi. Ja Latvijā nedarbosies Valodas likums, latviešu valodas lietošanai nebūs ne pozitīvu, ne negatīvu stimulu. Krievu valoda Latvijā pašlaik funkcionē praktiski visās sociolingvistiskajās sfērās, izņemot vienīgi valsts pārvaldi. Tai piemīt arī starptautiskās valodas un reģiona saziņas valodas funkcijas. Līdz ar to ir izveidojusies šīs valodas pašpietiekamība — minoritātes segregācijas priekšnoteikums. Ja nu atzīstam, ka krievvalodīgās minoritātes segregācija resp. pasaulē unikāla divkopienu valsts neatbilst Latvijas nākotnes modelim, valodas likums ir nepieciešams — pirmām kārtām Latvijas iedzīvotāju integrācijas, tātad perspektīvā vienotas sabiedrības veidošanai. Varam diskutēt, vai veidojams jauns likums, vai varbūt papildināms vecais, likumprojekta panti var tikt grozīti vai papildināti, bet Latvijas valodas situācijā likuma nozīme nebūtu noliedzama.

Minoritāte vai mazākumtautība?

Valsts etnopolitikas mērķis ir tajā dzīvojošo etnosu optimālu savstarpēju attiecību veidošana, lai nodrošinātu valsts iekšējo stabilitāti. Valodas politika kā etnopolitikas daļa šī mērķa sasniegšanai pamatota uz hierarhisku attiecību veidošanu starp valsts valodu un minoritāšu valodām.

Majoritātes (pamatnācijas) un minoritāšu attiecības Latvijā vēsturisku, demogrāfisku un psiholoģisku faktoru dēļ ir sarežģītākas nekā vairumā Eiropas valstu. Mūsu apstākļos tādēļ terminoloģijai ir liela nozīme. Tādēļ nebūtu atbalstāms ieteikums plaši ieviest terminu mazākumtautība. Latviešu valodā juridiskos un zinātniskos tekstos noteikti lietojams tikai latīņu cilmes vārds minoritāte un nevis mazākumtautība. Jāņem vērā, ka 1) iedzīvotāju grupa var atšķirties ne tikai pēc etniskās, bet arī pēc lingvistiskās pazīmes. Spilgts piemērs tam ir Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, kas nav etniska, bet lingvistiska minoritāte. Vārdu salikums lingvistiskā mazākumtautība būtu nonsenss;

2) kaut arī vārda minoritāte saknē ir latīņu minor (= mazāks), vārdā mazākumtautība kvantitātes jēdziens ietverts daudz tiešāk. Ar vārdu minoritāte turpretim varam apzīmēt arī skaitliskā vairākumā esošu iedzīvotāju grupu, kas zināmu apstākļu dēļ neatrodas dominējošās pozīcijās politikā vai ekonomikā. Varam, piemēram, runāt par kvantitatīvo un kvalitatīvo minoritāti, bet ne par kvantitatīvo vai kvalitatīvo mazākumtautību;

3) termina minoritāte lietojums jau nostabilizējies praksē; tas ir plaši lietots starptautisku dokumentu tulkojumos, likumos, zinātniskos rakstos; vārds (tam nav oficiāla termina statusa!) mazākumtautība lietots galvenokārt 20. — 30.gados, un nav pamata to atkal ieviest pūristisku vai nostalģisku iemeslu dēļ;

4) ar vārdu minoritāte apzīmējam jebkuru grupu, kas neatrodas dominējošās pozīcijās. Šīs grupas parasti bauda īpašas aizsardzības statusu un starptautiskos un nacionālos dokumentos nereti tiek minētas vienkopus (etniskās, reģionālās, lingvistiskās, reliģiskās, seksuālās u.c.). Kā tulkosim, piemēram, “Declaration on the rights of the personas belonging to national or ethnic, religious and linguistic minorities” ? Tieši tāpēc nebūtu vēlams etniskās minoritātes izdalīt no minoritāšu kopuma, apzīmējot tās ar īpašu vārdu, kas turklāt neatklāj fenomena būtību.

Vai privāts ir personisks?

Daudz iebilžu izraisījis likumprojekta 7.pants, kurā teikts: “Saeimas, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijās, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un organizācijās, izņemot nacionālās kultūras biedrības, sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir latviešu valoda. /../” Jāpiekrīt, ka nepieciešams šo pantu papildināt ar norādi, ka izņēmums ir arī reliģiskās organizācijas, pēc valodas principa veidotas organizācijas un varbūt vēl kāda cita tipa iestādes. Bet vai bez iebildumiem jāpieņem tēze, ka norma, kas regulētu valodas lietošanu privātā uzņēmējdarbībā, būtu iejaukšanās privātā dzīvē? Uzņēmējdarbību reglamentē valsts izdoti likumi, piem., “Par uzņēmējdarbību”, “Par Uzņēmumu reģistru”, “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” u.c., un pastāv nepārtraukts kontroles režīms pār šo uzņēmumu darbību. Kā zināms, privāto uzņēmumu darbinieku skaits var pārsniegt vairākus tūkstošus un šī uzņēmējdarbības forma pārstāv vitālus Latvijas ekonomikas atzarus. Starp citu, pat ja pieņemam, ka šādā gadījumā notiek iejaukšanās “privātajā” dzīvē, “Eiropas Cilvēktiesību konvencijas” 8.pants nosaka, ka šāda iejaukšanās pieļaujama uz skaidru sabiedrības interešu pamata. Ja darba sanāksmju valoda nebūs latviešu valoda, pilnīgi likumsakarīgi netiks pildīts arī esošā likuma pants par uzņēmuma iekšējo lietvedību latviešu valodā. Līdz ar to var izveidoties situācija, kad valsts ekonomiskajā dzīvē pārsvarā valdīs krievu valoda, un tas jau būs pamats divu oficiālu valodu atzīšanai.

Samērā bieži tiek jauktas divas pilnīgi atšķirīgas sociolingvistiskās sfēras — privātā resp. personiskā sfēra un privātās uzņēmējdarbības sfēra. Valodas likumi nav tiesīgi iejaukties valodu lietojumā privātajā dzīvē, bet tie ir tiesīgi reglamentēt valodu lietojumu iestādēs, uzņēmumos un organizācijās neatkarīgi no to īpašumtiesību formas, — lai tiktu nodrošinātas gan strādājošo tiesības lietot valsts valodu, gan klientu u.tml. tiesības saņemt pakalpojumus valsts valodā. Likumprojekta turpmākajā apspriešanas gaitā būtu pārdomājams jautājums, vai būtu ieviešami kvantitatīvi nosacījumi šīs normas īstenošanai, piemēram, tā varētu attiekties uz organizācijām, kurās darbinieku skaits būtu lielāks par 50 — 100.

Vai Valsts valodas likumprojekts atbilst starptautiskajām normām?

Valodu lietojumu jeb valodu sociolingvistisko funkciju sadalījumu Eiropas Savienības dalībvalstīs joprojām nosaka galvenokārt atsevišķu dalībvalstu likumi. Pēdējos gados dalībvalstu, kā arī ES kandidātvalstu valodas politiku aizvien vairāk ietekmē starptautiskās organizācijas (piem., Eiropas Padome, EDSO, Baltijas jūras valstu padome), kā arī supranacionālajā līmenī pieņemtie dokumenti cilvēktiesību un minoritāšu tiesību jomā, īpaši “Eiropas Cilvēktiesību konvencija”, “Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību” (1994), “Eiropas Reģionālo un minoritāšu valodu harta” (1992). Vairākiem dokumentiem ir rekomendāciju raksturs, piem., t.s. Kopenhāgenas, Hāgas, Oslo rekomendācijām, kā arī “Vispārējai valodas tiesību deklarācijai” (pieņemta Barselonā 1996.g.). Tā kā etnodemogrāfiskā un valodas situācija katrā valstī ir atšķirīga, starptautiski saistošajos normatīvajos aktos iespējams iestrādāt tikai vispārīgas vadlīnijas etniskajai un valodas politikai; daudzu normu realizācijas lietderību ļauts izvērtēt pašām parakstītājvalstīm. Ne velti šajos dokumentos ir frāzes “ja iespējams”, “vēlams”, “ja tas neierobežo oficiālās valodas tiesības”. “Vispārējās konvencijas” Komentāros, kurus nez kāpēc daudzi Latvijas valodas politikas analizētāji ignorē, norādes uz ierobežojumiem Konvencijas pantu piemērošanai ir vēl tiešākas. Minoritāšu tiesību un lingvistiskās cilvēktiesību koncepts pašlaik vēl atrodas attīstības stadijā un ir asu zinātnisku un politisku diskusiju objekts. Līdz ar to pastāv samērā plašas iespējas atšķirīgiem viedokļiem par starptautisko dokumentu normām, un nebūtu pieļaujams šo normu dogmatisks traktējums.

Vissarežģītākā problēma valodas tiesību un lingvistisko cilvēktiesību teorijā saistās ar šo jēdzienu universalitātes iespējamību vai neiespējamību. Izcili valodas politikas un cilvēktiesību speciālisti atrodami abu viedokļu aizstāvju vidū. Atziņa par lingvistisko cilvēktiesību universālo raksturu izteikta, piemēram, R.Filipsona, T.Skutnabas — Kangasas, R.Hamela darbos, savukārt P.Koloms, K.Brata — Paulstone, Ž.Morē, K.Vilfans noraida iespējamību noteikt vienotus valodas tiesību standarus neatkarīgi no valodas situācijas valstī. Diskusijas turpinās, un Baltijas valstu prakse var sniegt vērā ņemamus faktus un argumentus, kā arī materiālu teorētiskām pārdomām.

Analizējot Latvijas valodas politiku, piemēram, vērtējums var būt atkarīgs no tā, vai tiek ņemti vērā ģeopolitiskie, etnodemogrāfiskie un psiholoģiskie apstākļi valstī. Starptautiskie dokumenti valodas tiesībās izstrādāti, pamatojoties uz Rietumeiropas sabiedrības valodisko modeli: 1) minoritātes valodas runātāji ir jūtamā mazākumā, 2) tie ir vai vismaz cenšas būt bilingvāli dzimtajā valodā un valsts valodā, 3) valsts valodas runātāji var īstenot lingvistiskās cilvēktiesības pilnā apjomā. No šiem pamatnosacījumiem Latvijā nepastāv neviens. Tādēļ valsts valodas un minoritāšu valodu attiecību konteksta ignorēšana Latvijas apstākļos vai radīt pretēju efektu lingvistisko cilvēktiesību pamatidejai — aizsargāt noteiktas valodas runātājus pret lingvistisko asimilāciju.

Jāņem vērā, ka Latvijā aktīvo starptautisko organizāciju un atsevišķu novērotāju rūpju lokā neietilpst lingvistiski jautājumi resp. kādas valodas funkciju paplašināšana vai sašaurināšana. Galvenais viņu uzdevums ir visiem līdzekļiem novērst iespējamos grupu konfliktus, kas kavētu reģiona politisko un ekonomisko attīstību. Valsts valodas likums, ja nepietiekami tiek ņemti vērā valodas situācijas vēsturiskie, demogrāfiskie un psiholoģiskie komponenti, var tikt uzskatīts par konfliktus provocējošu faktoru. Patiesībā ir gluži otrādi — Valsts valodas likumprojektā ietverts konfliktu samazinātājs potenciāls. Oficiāla vai faktiska divvalodības politika Latvijā varētu novest pie pastāvīgas opozīcijas rašanās un ilgstošas konstitucionālās krīzes, jo tā pastiprinātu lingvistisko kopienu segregācijas tendences.

Valodas likumiem ir dubulta atkarība — no vienas puses, tiem stingri jābalstās uz valodas situāciju valstī, tā saukto realitāti, no otras puses — to sūtība ir šo realitāti mainīt saskaņā ar valsts iekšpolitikas perspektīvo modeli. Atcerēsimies vēlreiz, ka grupas lingvistisko tiesību pamatideja ir aizsargāt noteiktas valodas runātājus pret lingvistisko asimilāciju. Tas, kāda aizsardzība katrai konkrētai valodai ir nepieciešama, ir atkarīgs no valodas situācijas. Valodu formālais statuss valstī ir tikai viens no daudziem valodas situācijas komponentiem.

Secinājums tātad ir viens: pašreizējā valodas situācijā latviešu valodas runātāju kolektīvās lingvistiskās tiesības var tikt nodrošinātas tikai tad, ja šīs valodas salīdzinoši zemā tirgus vērtība asas valodu konkurences apstākļos tiks kompensēta ar valstisku aizsardzības mehānismu. Nav pamata optimistiskajam viedoklim, ka valsts valodas statuss suverēnā valstī un latviešu valodas mācīšanas intensificēšana paši par sevi nodrošinās latviešu valodas eksistenci. Ir jānodrošina valodas reāla lietošana, un civilizētā pasaulē to veic ar valodas likumu palīdzību. Valodas likumiem vienlaikus ir gan sociolingvistisks, gan politisks raksturs. Varam, protams, īslaicīgu politisku mērķu dēļ noliegt valodu likumu nepieciešamību. Sociolingvistiski argumenti turpretim ir nepielūdzami — latviešu valodas attīstībai un noturībai ir nepieciešama īpaša aizsardzība. Latvijas lingvistiskajām minoritātēm ir piešķirtas daudz lielākas tiesības nekā vairumā pasaules valstu, un mums ir likumīgs pamats arī latviešu valodas runātāju kolektīvo tiesību aizstāvēšanai.

Par valsts uzraudzību: ko liekam galdā

Gundega Mičule, ZM Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore

Turpinājums no 1.lpp.

Šāgada februārī notika zemkopības, labklājības un ekonomikas ministru tikšanās, kuras laikā nolēma fiksēt funkciju dalījumu pārtikas kvalitātes kontrolē. Tiesa, apspriedē noteiktajā laikā (divās nedēļās) šī sarežģītā situācija atrisināta netika, taču tagad mazpamazām kaut kāda skaidrība un vienošanās pārtikas kvalitātes kontroles jautājumos rodas. Visādā ziņā ir tikts līdz konstruktīvai daudzpusējai sarunai, un izstrādātais Ministru kabineta noteikumu projekts “Par kompetences sadali pārtikas aprites valsts uzraudzībā” ir mēģinājums uzlikt uz papīra pārtikas kontroles principus un funkciju sadalījumu starp kontrolējošām iestādēm.

— Absolūti striktas līnijas, manuprāt, novilkt nevar, — secina Gundega Mičule. — Taču pārtikas kontroli lielos vilcienos nosacīti var iedalīt trīs līmeņos. Divus no tiem — uzņēmuma paškontroli un valsts uzraudzību — var uzskatīt par obligāti ievērojamiem, bet trešais — atbilstības sertifikācija — ir brīvprātīgais līmenis.

Pārtikas kontroles līmeņi

Pirmais līmenis (obligātais)

Uzņēmuma paškontrole

Par to pēdējā laikā ir daudz runāts, un eksistējošā likumdošana ļauj šīs lietas sākt risināt. Taču pašlaik pastāv divas galējības: vieni uzskata, ka uzņēmuma paškontrole ir kaut kas jauns, citi aizstāv viedokli, ka uzņēmumos vienmēr ir pastāvējusi kvalitātes kontrole un tā ir tā pati paškontrole. Patiesība meklējama kaut kur pa vidu šiem abiem viedokļiem. Uzņēmumos ir laboratorijas, un vienmēr ir bijuši reglamentēti kontroles principi. Taču, runājot par paškontroli, jāņem vērā būtiska nianse: tai jābalstās uz riska analīzēm, proti, īpaši jākontrolē tie kvalitātes posmi, kur varētu rasties problēmas. Uzņēmumam pašam ir jālemj, kur varētu rasties šie bīstamie posmi, kuriem vairāk pievēršama uzmanība. Protams, paturot prātā, lai pārbaudes gadījumā “no malas” kontroles rezultāti neradītu šaubas par produkcijas kvalitāti (lai tiktu izpildīts solītais) un lai būtu ievērota pastāvošā likumdošana.

Otrais līmenis (obligātais)

Valsts uzraudzība

Jebkurā gadījumā valstij ir noteikta atbildība par to, lai iedzīvotāji lietotu veselībai nekaitīgu pārtiku. Tātad valstij ir jārada noteikumi, pēc kuriem uzņēmumiem jāstrādā, un arī jākontrolē, kā šie noteikumi tiek pildīti.

Trešais līmenis (brīvprātīgais)

Trešās puses (akreditētas

sertifikācijas iestādes, kas nav

nedz pircējs, nedz pārdevējs) atbilstības sertifikācija

Šī sertifikācijas iestāde var būt akreditēta gan Latvijā, gan ārzemēs, kā arī atbilstības sertifikāciju uzņēmums var veikt tepat Latvijā vai arī ārzemēs, bet jebkurā gadījumā jāievēro Latvijas likumdošana. Atbilstības sertifikācija ir papildu uzticības izteikšana uzņēmuma ražotajam produktam, un, ja ir iegūts atbilstības sertifikāts, tas nozīmē, ka neitrāla trešā puse — sertifikācijas iestāde — garantē produkta atbilstību ražotāja solītajam. Sertificēts produkts arī tirgū iegūst lielāku uzticību, un patērētāji (arī tirgotāji), kuri meklē labas kvalitātes produktus, nevis lētāko preci, protams, izvēlēsies sertificētu augstas kvalitātes pārtiku. Jāatzīst, ka pagaidām vēl produktu iesaiņojums neatspoguļo, vai tas ir sertificēts vai ne, bet iecere to darīt ir — līdzīgi kā ar preču zīmēm. Taču tas ir saistīts ar specifisko likumdošanu par to, kā darbojas sertifikācijas sistēma. Latvijā pašlaik sertifikāciju veic “Latsert” — valsts uzņēmums, bezpeļņas organizācija “Latvijas sertifikācijas centrs”. Te jāatšķir, ka obligātā valsts uzraudzība jeb otrā līmeņa kontrole nozīmē atbilstību pastāvošajai likumdošanai, taču sertifikācija jeb trešais pārtikas kontroles līmenis nozīmē produkta atbilstību tai dokumentācijai, saskaņā ar kuru produkts tiek ražots un kuru ir izstrādājis pats uzņēmējs.

Pārtikas valsts uzraudzība

— Te nepieciešama precīza funkciju sadale, — saka Gundega Mičule, — jo mūsu valstī ir vairākas institūcijas, kas iesaistītas pārtikas ķēdē, bet rezultātā ir diezgan liela funkciju dublēšanās. Un te ir jāatrod pamats, lai izvērtētu, kura inspekcija ko darīs un kura no tām vispār būs tiesīga ko darīt pārtikas kvalitātes vērtēšanā. Ir nianses un specifika, kā un kas jākontrolē attiecībā uz atsevišķiem produktiem dažādos pārtikas aprites posmos.

Kur kontrolē

Pārtikas valsts uzraudzība attiecas uz visu pārtikas ķēdi — no lauksaimnieciskā produkta ieguves līdz pat veikala letei vai tirgum, iekļaujot transportu, pārstrādi, vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību. Kā specifiska šīs ķēdes sastāvdaļa jāizdala tirgus — atvērtais tirgus laukums ar visām tā īpatnībām: pārdevēju mainību un dažādību, jēlproduktiem un pieļaujamajām nestandarta precēm. Diemžēl tā ir realitāte, ka liela daļa iedzīvotāju iepērkas tieši tirgū, un šis posms ir tas, kur varētu pieļaut nelielas atkāpes, protams, saprāta noteiktās robežās un nepieļaujot kaitīgu produktu izplatīšanu.

Pārtikas aprites ķēde nosacīti iedalās divās daļās. Pirmā daļa - pirmstirgus uzraudzība pār procesiem, kas saistīti ar produkta ieguvi un ražošanu. Nedaudz citi principi sāk darboties otrajā daļā jeb tirgus uzraudzības posmā, kad lielāks akcents liekams uz pārstrādātā produkta glabāšanas jautājumiem un atbilstību pastāvošajiem normatīvajiem aktiem par preču tirdzniecību. Īpašais posms — tirgus — ir kā savdabīgs veidojums, kurā iespējama papildu bīstamība.

Ministriju līmenī runājot, pirmstirgus uzraudzībai un tirgum vajadzētu palikt Zemkopības ministrijas pārziņā, bet tirgus uzraudzībai vajadzētu būt Labklājības ministrijas pārziņā. Protams, ievērojot principu par savstarpēju informācijas pieejamību un regulāru apmaiņu. Kontrolējošajām institūcijām būtu jāmaina darba stils un no vienveidīgas tradicionālas kontroles jāpāriet uz radošu kontroli, veicot riska novērtēšanu un analizējot, kuros posmos pastāv lielāka bīstamība patērētājam. Tieši šiem bīstamajiem posmiem kontrolē jāpievērš lielāka uzmanība.

Kādā secībā kontrolē

— Vispirms jārunā par pārtikas uzņēmumu atzīšanu. Šis moments pašlaik nav fiksēts pastāvošajā likumdošanā, — secina Gundega Mičule, — un tā ir viena no esošās likumdošanas nepilnībām. Uzņēmums, kurš vēlas kaut ko ražot un ielauzties pārtikas ķēdē, vispirms nāk ar savu iniciatīvu un informē attiecīgu valsts uzraudzības iestādi. Tā veic atzīšanas procedūru, vērtējot telpas, iekārtas, dokumentāciju, paškontroles līmeni un personāla izpratni par higiēnu.

Kad uzņēmums ir atzīts, tad sāk darboties plānveida kontrole, kuru veic ar noteiktiem intervāliem. Atkarībā no ražotā produkta veida, produkta bīstamības un ražotnes lieluma katrs uzņēmums ietilpst kādā konkrētā kategorijā, pēc kuras nosaka, cik bieža un kāda kontrole katrā atsevišķā uzņēmumā nepieciešama. Jo uzņēmumā ir sakārtotāka paškontroles sistēma, jo valstij ir vieglāk uzņēmumu kontrolēt un arī pašam uzņēmumam valsts kontrole izmaksā lētāk. Protams, ja regulārās kontroles laikā tiek konstatētas nepilnības, tad sāk darboties atkārtotās kontroles princips un arī — galējā variantā — piespiedu kontrole, sankcijas (preces atsaukšana arī masu saziņas līdzekļos, sodi, preces konfiskācija) un pat uzņēmuma darbības apturēšana. Taču arī šeit stingri jābalstās uz principu, ka jāmeklē tajos posmos, kur ir problēmas vai varētu rasties bīstamība (vai arī ja ir patērētāju sūdzības vai citu dienestu iebildumi par produktu kvalitāti), nevis tikai jākontrolē pašas kontrolēšanas pēc vai, kā mēdz notikt, iepriekš uzņēmumus brīdinot. Tā jau vairs nav kontrole.

Attiecībā uz kontroles secību ļoti būtiska ir informācijas plūsma — tās pieejamība un apmaiņa starp kontroles institūcijām. Tādēļ ir jābūt skaidram, kurā posmā kura institūcija kontrolē, lai varētu prasīt atbildību par veikto kontroli, kā arī lai uzņēmējam būtu skaidrība par kontrolējamām iestādēm. Ārkārtējos gadījumos, kad notikusi masveida saslimšana vai citas problēmas, piespiedu kontroli varētu veikt cita Labklājības ministrijas vai Valsts veterinārā dienesta pakļautības insitūcija, nevis tā, kas veic regulāro kontroli.

Kas kontrolē

Te varētu būt runa par vairākām pilnvarotām kompetentām iestādēm. Normāla idejas realizācija, kas būtu arī saskaņā ar ES direktīvām, ir tādā gadījumā, ja kontroles pilnvaras katrā atsevišķā pārtikas aprites posmā noteiktai preču grupai tiek deleģētas vienai kompetentai fiziskai valsts pārvaldes institūcijai. Šī institūcija veido pamatu kontroles metodoloģijai (izstrādā kontroles programmas), koordinē inspekciju darbību kontroles sistēmā un veic uzņēmumu atzīšanu (arī darbības apturēšanu), līdz ar to uzņemoties pilnu atbildību par visu attiecīgā aprites posma kontroles sistēmu. Kompetentajai valsts iestādei jābūt tiesībām iesaistīt šajā darbā arī citus speciālistus un zinātniekus un dažādas akreditētas laboratorijas, kā arī deleģēt atsevišķas savas funkcijas inspekcijām un sertifikācijas iestādēm, tajā skaitā arī privātajiem šīs sistēmas uzņēmumiem un iestādēm, kurām saskaņā ar pilnvarojumu ir uzticēti uzdevumi. Šeit ir jāizmanto visas iestādes, kuras valstī jau sekmīgi darbojas un kuru darbība ir profesionāla, lai racionāli izmantotu resursus. Taču — vēlreiz jāakcentē profesionalitāte un atbildība.

Uzņēmuma atzīšana

Uzņēmuma atzīšanas procedūras galvenais mērķis ir novērtēt, vai uzņēmums ir gatavs nepieļaut pārtikas piesārņojumu produkta ražošanas un pārstrādes plūsmā. Ja uzņēmums tiek atzīts, tad seko lēmums, piešķirot uzņēmumam reģistrācijas numuru un izsniedzot apliecību, un tam loģiski būtu jābūt vienas iestādes kompetencē. Pārtikas ķēdē darbošanās pieļaujama tikai atzītiem uzņēmumiem, kuru reģistrācijas numurs (uz iepakojuma) kalpo kā atļaujas apliecinājums un pierādījums tirdzniecībai, arī eksportam un importam.

Plānveida kontrole

Tā nosaka minimālo uzņēmuma kontroļu skaitu noteiktā laika posmā, kā arī atkārtoto kontroļu nepieciešamību un arī fona kontroli jeb monitoringu.

Finansēšana

— Tas ir sāpīgs jautājums, — saka Gundega Mičule, — jo valstij līdzekļu pārtikas kvalitātes kontrolei trūkst, un tas arī varētu būt saprotams, jo ir daudzas sasāpējušākas problēmas. Taču tajā pašā laikā ir jāapzinās bīstama tendence, ko varētu arī nosaukt par valsts reketa veidošanos attiecībā pret uzņēmējiem, ja valsts veiktā pārtikas uzraudzība kļūst par piespiedu neierobežotiem maksas pakalpojumiem. Tātad, ja valsts uzraudzības un kontroles iestādēm — inspekcijām, laboratorijām — sava pastāvēšana jānopelna pašām, tās pakāpeniski kļūst par biznesa uzņēmumiem. Uz pārtikas ražotāju un pārstrādātāju rēķina, jo viņiem valsts uzliktās obligātās prasības jebkurā gadījumā ir jāpilda. Taču tā nav valsts uzraudzības nodrošināšana. Tādēļ diezgan ātri būtu jārada skaidrība un kārtība, kā finansēt kontrolējošās iestādes, kas nodrošina valsts uzraudzību un kontroli. Protams, uzņēmumam būtu jāsedz kaut kāda daļa no kontroles institūciju darbības, taču te būtu jārada principi — kas līdzīgs gada vai dalības iemaksām (piemēram, kā Dānijā) atkarībā no uzņēmuma novērtējuma, paškontroles līmeņa, nepieciešamo kontroļu skaita un uzņēmuma kategorijas. Mūsu apstākļos valsts budžets varētu nosegt valsts uzraudzības un kontroles iestāžu telpu un algu, kā arī regulāro kontroļu izdevumus — tas ir tā saucamais pamatlīmenis. Protams, atkārtota kontrole jau būtu jāfinansē no uzņēmuma līdzekļiem. Valsts ir ieinteresēta uzņēmumu attīstībā, nevis straujā bankrotā, tādēļ jautājums par valsts uzraudzības finansēšanu nebūtu atliekams tālā nākotnē, veicot higiēnas prasībām atbilstošu uzņēmumu darbību un uzliekot papildu maksājumus uzņēmumiem, kas neievēro spēkā esošās prasības. Īpaši tādēļ, ka valstij jābūt atbildīgai un jānodrošina pilnvērtīga pārtikas aprites uzraudzība un kontrole.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības redaktore