PĀRSKATI. ZIŅOJUMI. INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pārstāvniecība Latvijā (UNDP). Ekspertu darba grupas

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10.1997., nr.285; “LV” 31.10.1997., nr.286;

“LV” 04.11.1997., nr.287/288

Saturā

Ievads. Tautas attīstība un sociālā vienotība

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstība, ekonomiskā augsme un pārejas norise

Tautas attīstības rādītāji

Uz iepriekšējiem Latvijas tautas attīstības pārskatiem balstoties

Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997

1.nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Vispārīgs ekonomiskās situācijas raksturojums

Iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

Inflācija un bezdarbs

Investīcijas, patēriņs un ekonomikas augsme

Īpašuma struktūra un privatizācija

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

Maksājumu bilance un ārējā tirdzniecība

Fiskālā politika

Budžets un tautas attīstība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Bezdarbs

Ienākumu nabadzība

Nabadzība pēc mājsaimniecības sastāva

Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība valstī

Izglītība

Veselības krīzes pārvarēšanas nosacījumi

Sabiedrības līdzdalība, pilsoniskā atbildība

Ieteikumi nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai

3.nodaļa. Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Politiskā integrācija

Pilsonība, naturalizācija un līdzdalība

Nepilsoņu statuss Latvijā

Valodas politika, izglītības reforma un sabiedrības integrācija

Valodas politika un latviešu valodas pozīciju nostiprināšana

Valodas politika izglītības sistēmā

Tendences krievu skolās un citās mazākumtautību skolās

Sociālpolitiskā situācija valstī, ģeopolitiskais fons un nacionālā saskaņa

Ieteikumi nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas veicināšanai

4.nodaļa. Latvijas reģionālā attīstība

Reģiona definīcijas Latvijā

Indikatori reģionu raksturošanai

Lauku apvidu attīstība

Tiesību un pienākumu sadalījums starp centrālo valdību un pašvaldībām

Latvijas reģionālās attīstības pamatprincipi

Reģionālās plānošanas sistēma kā reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis

Sadarbība reģionālās attīstības jomā valsts institūciju līmenī

Teritoriālās reformas

Administratīvā reforma

Īpaši atbalstāmi reģioni

Priekšlikumi un iespējamie risinājumi

Nobeigums. Ieteicamie risinājumi

1. nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Budžets un tautas attīstība

Kā rakstīts šā izdevuma ievadā, ekonomikas augsmes kvalitāte ir tikpat svarīga kā tās kvantitāte. Valsts budžets ir mehānisms, ko valdība var izmantot, lai kvantitāti pārvērstu kvalitātē, akcentējot tautas attīstības prioritātes. Līdz šim makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana ņēmusi virsroku pār sociālo problēmu risināšanu un tam bijušas nopietnas sekas tautas attīstībā, it īpaši veselības un izglītības jomā. Fiskālās politikas galvenais mērķis joprojām paliek makroekonomiskā stabilizācija.

Izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”, analizējot valsts budžetu, secināts, ka Latvijas budžeta pamatproblēma ne tik daudz ir izdevumu sadalījums, cik mazs budžeta kopējais apjoms. Ja IKP ir zems, budžeta ieņēmumu absolūtais lielums ir relatīvi mazs un ar to nepietiek, lai risinātu sarežģītās pārejas perioda sociālās problēmas. Ja ņem vērā, ka kopējie valdības izdevumi uz vienu iedzīvotāju 1997. gada budžetā ir tikai 552 lati, ir skaidrs, ka valdības spēja padarīt ekonomikas augsmi kvalitatīvāku ir ierobežota un politiķu izvēles iespējas šai jautājumā — izteikti šauras. Tomēr šis apstāklis vēlreiz apstiprina, ka valdībai nepieciešams arvien paaugstināt izdevumu efektivitāti tautas attīstības skatījumā. Ja kādam ir maz naudas, ko tērēt, īpaši svarīgi ir to labi iztērēt.

Kopbudžeta izdevumu struktūra 1996. gadā maz atšķīrās no 1995. gada struktūras. Jāatzīmē, ka visstraujāk finansējums pieauga vispārīgajiem pārvaldīšanas dienestiem — kā valsts, tā pašvaldību. Kopumā tas bija par ceturtdaļu lielāks nekā 1995. gadā. Turpretī izglītībai, veselības aprūpei un sociālajai nodrošināšanai atvēlētās summas reāli (koriģētas atbilstoši inflācijas tempam) nebija lielākas kā 1995. gadā vai pat bija nedaudz mazākas, it īpaši izglītībai.

Reālais budžeta finansējums izglītībai gadu no gada samazinās, jo formālais finansējuma pieaugums parasti nepārsniedz inflācijas pieaugumu. 1996. gadā reālais budžeta finansējums izglītībai bija tikai 96 % no 1995. gada līmeņa. Finansējuma nepietiekamība radījusi nopietnas problēmas, jo līdzekļu pietrūcis izglītības infrastruktūras uzturēšanai. Pārejas periodā nav izdevies nodrošināt, lai pedagogu atalgojums atbilstu viņu sociālajam prestižam. Izglītībā nodarbināto vidējā mēnešalga bijusi tikai 80 % no mēneša vidējās darba samaksas tautsaimniecībā. Skolotāju atalgojums ir zemāks par valsts sektorā strādājošo vidējo atalgojumu, daudzi pedagogi atstājuši skolas un augstskolas, pārējiem parasti jāmeklē papildu darba vietas. Līdz ar to raksturīga ir pedagogu pārslodze, grūti ir saglabāt pietiekami augstu mācību procesa kvalitāti (sk. 2. nodaļu).

Izdevumus izglītībai sedz no valsts budžeta, pašvaldību budžetiem, fizisko un juridisko personu līdzekļiem, kā arī no ārzemju palīdzības atsevišķām izglītības iestādēm un projektiem. No budžeta līdzekļiem finansē nedaudz vairāk kā 90 % no visām izmaksām izglītībai. Lai gan budžetā izglītībai atvēlētie līdzekļi ir 6,5 % no IKP, kas atbilst vidējam līmenim pārējās pasaules valstīs, tomēr to absolūtais apjoms ir ļoti mazs.

1997. gadā paredzēts finansējumu izglītībai palielināt apmēram par 16 %, bet šāds pieaugums nevar atrisināt visas ar izglītības finansēšanu saistītās problēmas. Visstraujāk pēdējos gados pieaug saimnieciskie izdevumi, izmaksas ēku uzturēšanai, apkurei, elektrībai, remontiem utt. 1995. gadā izdevumi par elektrību, apkuri un silto ūdeni vidēji bija 10 % no izglītībai izlietoto līdzekļu summas, bet 1997. gadā tie jau var sasniegt 20 %. Tādējādi, kopējiem budžeta asignējumiem izglītībai nepieaugot pietiekami strauji, šo komunālo maksājumu pieaugumu nākas kompensēt uz izglītības un pedagoģiskā darba attīstības pasākumu rēķina. Rezultātā izglītībai paredzēto līdzekļu ikgadējā pieauguma lielākā daļa faktiski tiek izlietota nevis sistēmas uzlabošanai un pilnveidošanai, bet gan pieaugošo saimniecisko izmaksu segšanai.

1997. gadam mainīta veselības aizsardzības finansēšanas sistēma. Izveidots jauns valsts speciālais budžets — veselības aprūpes budžets. 1997. gadā šim budžetam paredzēti 53,6 miljoni latu. Šo summu veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis (28,4 % no iedzīvotāju ienākuma nodokļa summas paredzēti šim budžetam), valsts pamatbudžeta izdevumi un pašvaldību finansējums. Pēdējo var uzskatīt par brīvprātīgu, jo pašvaldības pašas var palielināt veselības aizsardzībai paredzēto līdzekļu summu virs tā apjoma, ko dod valsts ieplānotais veselības aizsardzības budžets.

Šāda finansēšanas kārtība atbilst nesen ieviestajai medicīnas pakalpojumu samaksas kārtībai, kur daļu medicīnas pakalpojumu sedz valsts un daļu — slimokases. No valsts budžeta sedz valsts pasūtījumu medicīnai, t. i., bīstamu slimību ārstēšanu (tādu kā tuberkuloze, onkoloģiskās slimības, psihiskās slimības), imunizācijas programmas u. tml. Tādā pašā veidā finansē veselības aprūpes bāzes programmu, kas aptver hronisko un akūto slimību saasinājumu ārstēšanu un diagnostiku, neatliekamo medicīnisko palīdzību, grūtniecības novērošanu un dzemdībpalīdzību, infekcijas slimību profilaksi, seksuāli transmisīvo un ādas slimību profilaksi un ārstēšanu u. c. Budžeta līdzekļi, kuri 1997. gadā atvēlēti veselības aizsardzībai, reāli nepalielināsies, jo ieplānoto līdzekļu apjoms nav lielāks par prognozēto inflācijas tempu.

Tā kā vairākus gadus pēc kārtas veselības aprūpei atvēlētais budžeta finansējums ir minimāls, līdzekļu pietiek tikai kārtējo medicīnisko pakalpojumu finansēšanai, ne investīcijām. Kaut gan vietu skaits slimnīcās un ārstu skaits samazinājies, pēc Labklājības ministrijas Ārstniecības departamenta vērtējuma, ārstu vēl esot pārāk daudz. Pieprasījums pēc ārstiem vairs neesot tik liels kā agrāk, it sevišķi poliklīnikās un slimnīcās. Līdz ar to daudzi mediķi būs spiesti pārkvalificēties.

Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm, sociālā nodokļa maksājumi 1997. gadā salīdzinājumā ar 1996. gadu varētu pieaugt par 16 %. Reālās valsts pensijas 1997. gadā varētu vidēji pieaugt apmēram par 8 % (koriģētas atbilstoši inflācijas tempam). Tomēr jāpiebilst, ka šis pieaugums neattieksies uz visiem pensionāriem. To pensionāru finansiālais stāvoklis, kuri pensijā aizgājuši pirms 1996. gada, neuzlabosies. Šo pensionāru pensiju pieaugums nebūs lielāks par inflācijas tempu, un līdz ar to viņu pensiju reālais apjoms nepieaugs.

1997. gada pirmajā pusgadā pašvaldību pamatbudžetā ir bijis neliels pārpalikums. Protams, tas nenozīmē, ka sociālie pakalpojumi bijuši apmierinošā līmenī, jo, kā jau agrāk minēts, pašvaldību budžeta kopējais lielums ir mazs un tuvākajā nākotnē tāds arī paliks. Līdz ar to pašvaldību budžeti būs ierobežoti, kas varētu negatīvi ietekmēt sociālās palīdzības programmas maznodrošinātajiem.

Kā jau iepriekš uzsvērts, izšķirīgi svarīgi ir uzlabot nodokļu iekasēšanu, jo tas dotu līdzekļus, kas vajadzīgi, lai veiktu būtiskus tautas attīstības uzdevumus. Tā kā budžeta apjoms ir mazs, nauda, kas netiek iekasēta, ir tikpat svarīga kā nauda, kas tiek iekasēta. 1996. gada “Pārskatā” atrodami Valsts statistikas komitejas aptaujas rezultāti, kas liecina, ka ēnu ekonomikas īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir 14 procenti. Ēnu ekonomikas pastāvēšana atņem budžetam līdzekļus, kas būtu ļoti vajadzīgi. Informācija par neregulētu vai nelegālu ekonomisko darbību ir būtiski svarīga, lai situāciju uzlabotu un samazinātos ieņēmumu zaudējumi. Tomēr nekādi papildu pētījumi par ēnu ekonomiku nav veikti.

Viena pozitīva tendence budžeta jautājumā ir ar 1997. gada budžetu uzsāktā pāreja uz programmbudžetu. Tā varētu valdībai palīdzēt budžetu efektīvāk izmantot, lai sasniegtu noteiktus mērķus un nebūtu jāapmierinās tikai ar dažādu kategoriju izdevumu kontrolēšanu. Tomēr uz programmām balstīts budžets jāpapildina ar efektīvu programmu izpildes kontrolēšanas sistēmu, lai nākotnē varētu labāk budžeta līdzekļus sadalīt pa atsevišķām programmām.

Secinājumi un ieteikumi

1996. gadā iezīmējies principiāls pavērsiens Latvijas makroekonomisko rādītāju uzlabošanās virzienā. Taču tirgus ekonomikas nostiprināšanas nolūkā konsekventi jāietur ekonomisku reformu kurss un jāpaātrina reformu temps. Tuvākajā nākotnē Latvijas rūpniecības pieaugums, visticamāk, koncentrēsies nozarēs, kas izmanto vietējos resursus, relatīvi lētu darbaspēku un ražo produkciju ar nelielu pievienoto vērtību — galvenokārt pašmāju tirgum (ieskaitot pārtikas rūpniecību). Uz dinamisku augsmi orientētiem uzņēmumiem aktīvāk jāmeklē iespējas izmantot no citām Baltijas valstīm un NVS importētus izejmateriālus (piemēram, kokmateriālus) un ražot kvalitatīvus nišas izstrādājumus pasaules tirgum. Tomēr kredītresursi jāpadara lētāki un pieejamāki, tādējādi veicinot rūpniecības modernizāciju.

Fiskālajai politikai jāatbalsta investīcijas, kas savukārt veicinās ekonomisko augsmi. Nodokļu veidā gūtos ieņēmumus var palielināt, paplašinot ar nodokļiem apliekamo bāzi un samazinot dažādus nodokļu atvieglojumus. Pakāpeniski, uzlabojoties nodokļu iekasēšanai, jāracionalizē nodokļu likmes. Nodokļu administrēšanu var uzlabot, labāk organizējot auditēšanu, reģistrāciju, nodokļu maksātāju informēšanu, deklarāciju apstrādi. Nodokļu maksātājos jāveido pārliecība, ka gadījumā, ja tie nepildīs nodokļu likumu prasības, sekos sankcijas. Nodokļu disciplīnu varētu uzlabot sabiedriska diskusija par nodokļu maksāšanas nozīmi un nodokļu sistēmas pamatiem. Regulāri jāseko ēnu ekonomikas apjomam un dinamikai.

Kā jau minēts agrāk, valsts kopbudžeta mazais apjoms apgrūtina valdības centienus adekvāti risināt tautas attīstības prioritātes, vienlaikus noturot sabalansētu budžetu. Kaut arī valdība varētu pieļaut budžeta deficītu (piemēram, ne lielāku par 3 procentiem no IKP atbilstoši Māstrihtas līguma prasībām), lai risinātu veselības, izglītības un citas problēmas, kas saasinājušās pārejas periodā, tomēr, no tautas attīstības viedokļa raugoties, svarīgāk ir uzlabot valdības izdevumu efektivitāti . Valdības izdevumu struktūrai nemitīgi jāseko, lai konstatētu līdzekļu izšķērdēšanu vai funkciju dublēšanu. Izdevumiem izglītības jomā jābūt vērstiem uz skolotāju apmācīšanu, mācību satura attīstību un izglītības infrastruktūras modernizāciju. Valsts veselības finansējumā proporcionāli lielākā daļa jāatvēl profilaksei un iedzīvotāju informēšanas un veselības izglītības programmām. Lietderīgāka līdzekļu izlietošana ne tikai veicinās tautas attīstības prioritātes, bet arī uzlabos valdības kā sabiedrības naudas turētājas leģitimitāti un radīs būtiski svarīgo saikni starp nodokļiem un jūtamiem labumiem.

Valdības izdevumi veido apmēram 40 % no iekšzemes kopprodukta, un ir skaidrs, ka publiskā sektora reformēšana un valsts lomas pārorientēšana joprojām būs ļoti svarīgas publiskās politikas prioritātes. Kā jau norādīts, publiskā sektora algas vēl aizvien ir zemas, bet nodarbināto skaits liels; skaidrs, ka nepieciešams racionālāks līdzsvars. Tāpat ir skaidrs, ka nopietni jāpievēršas ar šo sektoru saistītajām pamatproblēmām — apstāklim, ka sabiedrība vispār un it sevišķi privātsektors tam neuzticas, apstāklim, ka tam ir zems ražīgums un tas ir inerts un neatsaucīgs. Latvijas kopējā reformu programmā augstākā prioritāte, turklāt uz ilgu laiku, jāierāda stratēģiskai publiskā sektora reformēšanai.

Ekonomikai attīstoties un algām pieaugot, uzmanība jāpievērš privāto ieguldījumu veicināšanai, kas sekmētu investīcijas. Jāturpina stingri kontrolēt banku sistēmu, lai sabiedrībā nostiprinātos uzticība tai un cilvēki savus līdzekļus noguldītu bankās. Sabiedrības uzticība valdības spējai labi regulēt finansiālās institūcijas ir arī svarīgs elements gaidāmajā Latvijas privātās pensiju sistēmas attīstībā.

Labus panākumus Latvija guvusi savos centienos izveidot institūcijas, kas nepieciešamas, lai tirgus ekonomikas apstākļos realizētu fiskālo pārvaldību; īpaši minama labi funkcionējošā Valsts kase un uz tirgus ekonomikas apstākļiem orientētā nodokļu sistēma. Līdzīga uzmanība būtu jāpievērš ne tikai finansiālajām iestādēm, kas nav bankas, bet arī tiesu varas un kopējās juridiskās sistēmas tālākajai reformēšanai un attīstīšanai. Svarīgs likumu varas iedibināšanas (un arī kopējās publiskā sektora reformēšanas) elements ir korupcijas ierobežošana. Lai gan detalizēti šis jautājums aplūkots nākamajā nodaļā (kopsakarā ar problēmu, kā atjaunot plašu sabiedrības aprindu uzticēšanos valsts struktūrām), šeit svarīgi ir uzsvērt, ka netraucētā korupcija un arī priekšstats, ka tāda ir plaši izplatīta, var Latvijai atraut ļoti vajadzīgas investīcijas. Līdzās šai korupcijas negatīvajai ietekmei uz ekonomikas augsmi jāmin arī no tautas attīstības viedokļa tikpat nepatīkama iespējamība: korupcija var novest pie tā, ka ļoti ierobežotie valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi tiek novirzīti projām no tādām tautas attīstības prioritātēm kā izglītība un veselība.

Jāpaātrina zemes un dzīvokļu privatizācija. Rezultātā uzlabotos dzīvokļu un nekustamo īpašumu likviditāte, kas ne tikai palielinātu īpašnieku iespējas, bet arī veicinātu darbaspēka mobilitāti. Turklāt ātrāka dzīvokļu pāriešana privātās rokās atbrīvotu līdzekļus, kurus tad varētu novirzīt algām vai ieguldīt tautas attīstības prioritātēs.

Daudz lielāka uzmanība jāvelta tam, lai atbalstītu mazos un vidējos uzņēmumus, it īpaši uzņēmējdarbības uzsācējus. Šai nolūkā jāturpina iesāktais darbs pie kredītu garantijas shēmu izveides nelieliem aizdevumiem un uzņēmējdarbības atbalstīšanas organizāciju tīkla un darbības pilnveidošanas, lai tās kļūtu par “vienas pieturas aģentūru” informācijas un konsultāciju saņemšanai. Uzņēmējdarbības atbalstīšanas organizāciju darbs jātuvina mazpilsētu un lauku uzņēmējiem. Turklāt, lai varētu efektīvi strādāt, jaunajiem uzņēmējiem jābūt pieejamiem plašiem noieta tirgiem.

Šajā sakarā svarīgi ir arī pilnveidot Latvijas ārējās tirdzniecības politiku. Latvijas mērķis līdz 1997. gada beigām vai 1998. gada sākumam pievienoties Pasaules Tirdzniecības organizācijai ir ļoti svarīgs, jo tas uzlabotu piekļuvi tirgum un nodrošinātu Latvijas uzņēmējus pret voluntārām tirdzniecības barjerām. Būtiski ir arī tas, ka pievienošanās šai organizācijai dotu starptautiskajai sabiedrībai signālu, ka Latvija guvusi īstus panākumus ekonomisko reformu jomā un ka tā ir atvērta tirdzniecībai un investīcijām. Taču līdz ar šās organizācijas dalībvalsts statusu rodas arī dažādi pienākumi un saistības, un valdībai vajadzētu būt sagatavotai tos pildīt.

Nepieciešams veidot jaunu izpratni par pilsētas un lauku ekonomikas un sabiedrības integrētu attīstību un pārvarēt tendenci, ka kapitāls, intelektuālie resursi un investīcijas koncentrējas pilsētās, galvenokārt Rīgā, kamēr lauki savā attīstībā atpaliek. Jāidentificē un jālikvidē šķēršļi, kas traucē resursu plūsmu uz laukiem. Valsts investīciju programmas ietvaros īpaša uzmanība jāpievērš infrastruktūras uzlabošanai, lai veicinātu reģionālo attīstību.

Pašreizējā lauku sīkražošanas sistēma kalpo par sociālo buferi, jo aptuveni 600 tūkstošiem lauku mājsaimniecību locekļu tā nodrošina iztiku un pieaugušajiem daļēji arī nodarbinātību, ko laukos ārpus mājām grūti atrast. Taču sociālā cena, kas par to jāmaksā, ir lielas lauku iedzīvotāju daļas zemie ienākumi, nabadzība un psiholoģiskā depresija. No tautas ilgtspējīgas attīstības viedokļa svarīgi ir veicināt strukturālas pārmaiņas, kas vērstas uz zemnieku saimniecību komerciālā sektora nostiprināšnos, vienlaikus īstenojot programmas, kas veicinātu lauku uzņēmējdarbību, palīdzētu lauku mājsaimniecībām uzsākt jaunu un netradicionālu veidu saimniecisko darbību un radītu darba vietas tiem, kuri neiztur konkurenci zemnieku saimniecību sektorā (sk. arī 4. nodaļu “Latvijas reģionālā attīstība”).

Darba grupa: Juris Krūmiņš — darba grupas vadītājs; Tālis Tisenkopfs — darba grupas vadītājs; Oļegs Baranovs, Ieva Jaunzeme, Olģerts Krastiņš, Pēteris Laķis, Evita Lune, Gunta Piņķe, Remigijs Počs, Inna Šteinbuka, Andrejs Vilks

2.nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

Ievads

Kā analizēts pērnā gada “Pārskatā” un iepriekšējā nodaļā, ekonomiskās pārejas pirmajām stadijām bijuši raksturīgi tādi mērķi kā liberalizācija, makroekonomiskā stabilizācija un privatizācija, un tiem joprojām piešķirta prioritāra nozīme. Taču tautas attīstība prasa, lai pasākumi, kas veicina ekonomikas augsmi, tiktu papildināti ar pasākumiem, kas visiem sabiedrības locekļiem dod iespēju dzīvot ilgu, veselīgu mūžu, iegūt labu izglītību un resursus, kas nepieciešami, lai sev nodrošinātu pieklājīgu dzīves līmeni. Nesenās ekonomiskās atlabšanas augļi jāizmanto, lai apkarotu pieaugošo nabadzību, sociālekonomisko nevienlīdzību un sociālo atstumtību. Kā minēts ievadā, nepievēršoties šīm problēmām, var sagraut nākotnes ekonomiskās augsmes un sociālās vienotības izredzes.

No tautas attīstības viedokļa raugoties, nabadzība ir tas, ka tautai vairāk vai mazāk ir liegtas kādas izvēles iespējas un izdevības. Ienākumu nabadzība — pieklājīga dzīves līmeņa liegums — ir tikai viens nabadzības paveids. Kā atzīmēts 1997. gada “Pasaules pārskatā par tautas attīstību”, tautas nabadzība ir arī pamatizglītības trūkums, tādu izdevību un izvēles iespēju trūkums, kas ļautu dzīvot ilgu, veselīgu mūžu, un sociālā atstumtība.

Lielākā vai mazākā mērā nabadzība un nevienlīdzība pastāv visās sabiedrībās. Eiropas Savienības valstīs nesen notika aptauja, kuras rezultāti liecina, ka 1993. gadā tajās nabadzībā dzīvojuši 57 miljoni cilvēku jeb vidēji 17 % no visiem iedzīvotājiem. Pētījums arī atklāja lielu nevienlīdzību: 20 % bagātāko iedzīvotāju ienākumi bija gandrīz septiņas reizes lielāki nekā 20 % nabadzīgāko iedzīvotāju ienākumi. Iekšzemes kopprodukta dramatiskais kritums Centrāleiropas, Austrumeiropas un NVS valstīs radījis lielu ienākumu nabadzības pieaugumu — no 4 % 1988. gadā līdz 32 % 1994. gadā, attiecīgi no 14 miljoniem cilvēku līdz 119 miljoniem. Tāpat kā daudzās citās pārejas valstīs, arī Latvijā ir vērojams dramatisks nabadzības pieaugums, kas gājis roku rokā ar augošu nevienlīdzību veselības aprūpes un izglītības pieejamībā un plaši izplatītu sociālu un politisku atsvešinātību.

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Vairumā industriālo valstu sociālās drošības sistēma ir viens no svarīgākajiem nabadzības apkarošanas ieročiem. Liela daļa pārejas valstu savu galveno uzmanību veltījušas uz ekonomikas augsmi orientētām reformām, sociālās drošības sistēmas reformu atstājot novārtā. Kaut arī valdībām jāīsteno uz tirgus ekonomiku orientēta politika, kas veicina ekonomikas augsmi tautas attīstības labad, tām arī atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām jāpārstrukturē sociālās aizsardzības sistēma.

Atšķirībā gandrīz no visām citām pārejas valstīm, Latvija īstenojusi visaptverošu sociālās drošības sistēmas reformu, kaut arī reformas augļi vēl labu laiciņu nebūs jūtami (sk. arī “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”). Lai arī ir likts pamats ilgtermiņa dzīves līmeņa uzlabojumam, apstākļos, kur turpinās iedzīvotāju sastāva novecošanās process un saglabājas neapmierinoši tautas veselības rādītāji, lielu sociālu nozīmi iegūst izdevumi sociālajai apdrošināšanai un nodrošināšanai.

Sociālo apdrošināšanu un nodrošināšanu finansē no valsts budžeta, pašvaldību budžetiem un valsts speciālā sociālās apdrošināšanas budžeta. Sociālās apdrošināšanas budžets šajā finansējumā veido ap 80 procentiem. No sociālās apdrošināšanas budžeta izmaksā pensijas, slimības un maternitātes pabalstus, kā arī sedz izdevumus nodarbinātībai, to vidū bezdarbnieku pabalstus. Galvenais šā budžeta ieņēmumu avots ir sociālais nodoklis. Šā nodokļa ievākums 1996. gadā bija tikai par 11,6 % lielāks nekā 1995. gadā. Tātad reāli (koriģēts atbilstoši patēriņa cenu indeksam) tas par 5 % samazinājās. Tomēr par 25,1 % tika paaugstināta pensiju izmaksa, tas bija iespējams tāpēc, ka 1996. gadā stipri samazinājās izmaksāto slimības pabalstu summa — gan faktiskajā izteiksmē (par 6 %), gan arī reāli (par 20 %).

Tomēr pensiju paaugstinājums nesedza 1995. gada pensiju reālo samazināšanos par 15 %. Tāpēc pensionāru reālie ienākumi 1996. gadā bija mazāki nekā 1994. gadā un sasniedza tikai 52,8 % no viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma un 74,3 % no krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtības. 1996. gadā atsāka regulāru pensiju indeksāciju atbilstoši patēriņa cenu kāpumam. Tomēr tās gaitā nav ņemts vērā, ka pensionāru patēriņa grozs pēc struktūras atšķiras no vidējā patērētāja groza un indeksācija notiek ar novēlošanos, kad jau pastāv cits cenu līmenis. Nelielas inflācijas apstākļos tam nav būtiskas nozīmes, bet līdz šim inflācija gadā vēl ir bijusi virs 10 %.

Sociālais budžets galvenokārt veidojas no sociālā nodokļa iemaksām. To apjoms savukārt ir atkarīgs no darba samaksas fonda apjoma, sociālā nodokļa procenta likmes un inflācijas tempa. Šie faktori nosaka sociālā budžeta nominālo un reālo apjomu un līdz ar to arī potenciālo izmaksājamo pensiju līmeni. Darba samaksas fonda apjoms lielā mērā ir atkarīgs no ekonomiskās aktivitātes pieauguma, no ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās darba samaksā, kā arī no pašu strādājošo konkrētajiem centieniem aizsargāt savas likumīgās tiesības attiecībā uz pareizi noformētām darba attiecībām.

Sociālā nodokļa likme ir 37 % no nodarbinātajam aprēķinātās darba samaksas, no tiem 28 % maksā darba devējs un 9 % darba ņēmējs. Turpmāk paredzēts darba ņēmēja nomaksāto daļu katru gadu palielināt, lai 2001. gadā 15 % maksātu darba ņēmējs un tikai 18 % darba devējs. Šādai politikai ir divējādas sekas: pirmkārt, palielinās darba ņēmēja atbildība par sociālā nodokļa nomaksu, bet, otrkārt, tas dažkārt var novest pie strādājošo neto algas samazinājuma. Pēdējais parasti notiek tad, kad darba līgums noslēgts, vienojoties par bruto, nevis neto algu. Rezultātā, nemainoties bruto algai un pieaugot strādājošā maksātajam sociālā nodokļa procentam, neto alga samazinās. Šo apstākli veicina arī valdības nevēlēšanās mainīt minimālo algu, kas ir palikusi nemainīga, lai gan sociālā nodokļa likmes ir mainījušās un visu laiku ir pastāvējusi liela inflācija (sk. arī “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”).