PROJEKTI. KONCEPCIJAS. PLĀNI

Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija

Latvijas Republikas Augstākās izglītības padomes darba grupa

Saturā

Konceptuālās tēzes augstākās izglītības attīstībai Latvijā līdz 2010. gadam

Ieteikumi augstskolu un augstākās izglītības attīstībai

I. Augstākās izglītības attīstības stratēģijas prioritātes un parametri

1. Attīstības prioritātes

2. Augstākās izglītības attīstības parametri

II. Analītiskie priekšnosacījumi augstākās izglītības sistēmas

pārstrukturēšanai (pastāvošās problēmas un to analīze)

III. Strukturālā modeļa "Augstākā izglītība Latvijā" izveides pamatprincipi

1. Stratēģiskie pamatuzdevumi un principi

2. Augstskolu tipu diferenciācija

3. Augstskolām izvirzāmie konkrētie uzdevumi

IV. Augstākās izglītības diferenciācija un augstskolu struktūra

1. Universitātes un neuniversitātes tipa izglītība, profesionālās augstskolas

V. Universitātes tipa izglītības reforma Latvijā

Pielikumā:

Amerikas komisijas ieteikumi akadēmiskām reformām (prof. G. Ķeniņš-Kings)

Tabulas 1 - 26 par augstākās izglītības statistiku

Ieteikumi "Par profesoru vēlēšanām Latvijas augstskolās"

MK noteikumu projekts "No valsts budžeta finansēto augstākās izglītības

iestāžu vienotās finansēšanas sistēma"

Turpinājums. Sākums - "LV" 30.10.1997., nr.285;

"LV" 31.10.1997., nr.286; "LV" 04.11.1997. nr. 287/288.

II. Analītiskie priekšnosacījumi augstākās izglītības sistēmas pārstrukturēšanai

2. Nepietiekams finansējums - tas joprojām neļauj strauji modernizēt esošās studiju programmas un attīstīt valsts augstskolās tirgus ekonomikas attīstībai Latvijā nepieciešamās studiju programmas, nodrošinot vienlaikus augstu kvalitāti un lielu studējošo skaitu, respektīvi - adekvāti reaģējot uz sabiedrībā un tautsaimniecībā izveidojušos pieprasījumu pēc šīm programmām. Pēdējo 10 gadu laikā kapitālieguldījumi izglītībā samazinājušies, ēkas nolietojušās, lēni tiek modernizētas bibliotēkas, notiek spēcīgāko vidējās paaudzes mācībspēku aizplūšana no izglītības sistēmas, esošā profesoru un zinātnieku paaudze pārsvarā pensijas vecumā, starptautiskās sadarbības līgumiem ir maza atdeve Latvijas augstskolu infrastruktūras un studiju kvalitātes attīstībā. Jo ilgāk tiks novilcināta pārstrukturēšana, jo vairāk līdzekļu būs nepieciešams, lai izveidotu valsts attīstības vajadzībām atbilstošu izglītības sistēmu. Investīcijām izglītības sistēmas pārstrukturēšanā jāsekmē Latvijas konkurētspēja ES un pasaules tirgū, jānodrošina valsts demokrātiska attīstība.

3. Tradicionālās izglītības programmas vēl neatbilst tādām ekonomikas prasībām, kurā par galvenajām kvalitātēm tiek uzskatīts profesionāls universālisms un spēja ar ierobežotiem līdzekļiem patstāvīgi un kvalitatīvi risināt problēmas. Joprojām augstskolās (un vēl jo vairāk skolās) dominē padomju sistēmai raksturīgais iemācīšanas stils, kurā galvenā uzmanība tika veltīta faktoloģiskā materiāla iemācīšanai un nevis spēju un iemaņu veidošanai tā, lai ar šīm zināšanām spētu patstāvīgi rīkoties jebkuros apstākļos. Pāreja no enciklopēdiskās zināšanu apguves uz "case study" tipu dos iespēju apgūt ar zināšanām saistītos jautājumus.

4. Kvalitātes garantijas un kontrole ir ļoti svarīgas, bet nedod nepieciešamo statistisko informāciju, lai varētu nodrošināt demokrātisku un decentralizētu kontroli izglītības sistēmā, lai radītu priekšnosacījumus augstskolu radošai konkurencei. Lai paaugstinātu izglītībai atvēlēto valsts budžeta līdzekļu izglītībai izlietošanas efektivitāti, nepieciešama savlaicīga, precīza, atklāta un galvenais salīdzināma informācija ne tikai vienā augstskolā, ministrijā, bet visā valstī un atbilstoši UNESCO izglītības statistiskajiem indikatoriem.

5. Pieaugošā nevienlīdzība izglītībā - lai gan Augstskolu likums nosaka, ka augstskolas nodrošina iespēju iegūt zināšanas un vienu reizi studijas par valsts budžeta līdzekļiem noteikta akadēmiskā grāda vai profesionālās kvalifikācijas iegūšanai, tomēr pieprasījums pēc augstākās izglītības netiek pilnībā apmierināts - studētgribētāju ir vairāk, nekā atļauj augstskolām piešķirtie budžeta līdzekļi. Līdz ar to tiek uzņemts papildu kontingents maksas vai daļējas maksas studijās. Par kritēriju izmantojot iestājpārbaudījumos parādītās spējas (sekmes) bieži vien daļējas maksas studijās nonāk valsts perifēro skolu absolventi, kuru konkurētspēja ar galvaspilsētas un t.s. elites skolu absolventiem ir zemāka. Maksas un daļējas maksas studijas nav pietiekami reglamentētas likumdošanā, dažkārt daļēja maksa par studijām valsts augstskolās pārsniedz pilnu maksu par studijām privātajās augstskolās.

Ieteikumi pārejas perioda krīzes pārvarēšanai:

Orientējoties uz Eiropas attīstītāko valstu un Ziemeļvalstu augstākās izglītības modeli, maksu par augstākās izglītības iegūšanu valsts augstskolās vajadzētu segt valstij, veicot gan organizatoriskus un strukturālus pārkārtojumus (ārpusaugstskolu zinātnisko institūtu integrāciju augstskolās - galvenokārt universitātēs, augstskolu tipu un studiju programmu diferenciāciju, paātrinātu un intensificētu profesionālo augstākās izglītības programmu un augstskolu izveidošanu), ieviešot studiju programmu kreditēšanu un palielinot valsts budžeta izdevumus augstākajai izglītībai vismaz līdz OECD valstu 90-to gadu līmenim, t.i. līdz 1,8 % no IKP, zinātnei līdz 1 % no IKP.

III. Strukturālā modeļa "Augstākā izglītība Latvijā" izveides pamatprincipi

Stratēģiskie pamatuzdevumi un principi

Ilgtermiņa - ekonomiskās izaugsmes un sociālās nodrošinātības sasniegšanai jau tagad jāveic izglītības sistēmas pārstrukturēšana un jāiegulda atbilstoši finansu līdzekļi.

Īstermiņa - novērst sastingumu tajās izglītības sistēmas sfērās, kuras vēl neatbilst tirgus ekonomikas izvirzītajām prasībām zināšanu, prasmju un spēju aspektā. Novērst pārejas perioda negatīvās tendences - pārlieku lielo studiju programmu sadrumstalotību, studiju programmu dublēšanu . Veikt augstskolu tipu un programmu diferenciāciju.

Efektīvas izglītības sistēmas pamatā jānostiprina sabalansētas zināšanu un prasmju apguves iespējas akadēmiskajās un profesionālajās studiju programmās atbilstoši 3 kritērijiem: efektivitātei, vienlīdzībai un atbilstībai sabiedrības jaunajām vajadzībām. Šo uzdevumu risināšanai ir divas galvenās pieejas: finansiālā un institucionālā, kuras līdz šim kavējušas augstākās izglītības pārstrukturēšanu; efektivitātes un vienlīdzības nodrošināšana.

Institucionālie nosacījumi - nepietiekama konkrētība likumdošanā (augstskolu tipi, studiju ilgums, studiju programmu un akadēmisko grādu standarti, augstskolu statistika, augstskolu īpašumi, studiju kreditēšana, maksas studijas, augstskolu akadēmiskā personāla atalgojums, augstākās izglītības un zinātnes integrācija).

Efektivitātes nodrošināšana - ierobežoto resursu neracionāla izmantošana, tirgus ekonomikai nepietiekami atbilstoša vadība augstskolu zemākajos un vidējos līmeņos, motivācijas trūkums kvalitātes uzlabošanai, novecojušas mācīšanas metodes, līdzekļi un aparatūra, pārlieku šaura specializācija un nespēja adekvāti reaģēt uz darba tirgus pieprasījumu, nepietiekama saikne ar zinātni un pētījumiem Latvijā un pasaulē internacionāli.

Galvenie principi augstākās izglītības sistēmas pilnveidošanai:

• augstākās izglītības un zinātnes institūciju saskaņota darbība un attīstība, kooperatīvās sadarbības tīkla izveidošana, Augstākās izglītības padomes un Latvijas zinātnes padomes saskaņota stratēģiskā darbība;

• radošas konkurences sistēmas izveidošanās veicināšana starp augstskolām, sava profila veidošana katrā augstskolā un specifisko funkciju attīstība, kooperācijas attīstība starp augstskolām un radniecīga profila institūciju turpmākā apvienošanās;

• valstij un sabiedrības pieprasījumam atbilstošu specializāciju un kvalifikāciju iegūšanas nodrošināšana;

• universitātes tipa augstākās akadēmiskās un neuniversitātes tipa profesionālās augstākās izglītības sabalansēta attīstība, skaidra funkciju, specializāciju un kvalifikāciju nodalīšana starp dažāda līmeņa augstākās izglītības programmām, profesionālās augstākās izglītības īpatsvara palielināšana;

• zinātniskā personāla koncentrēšana universitātēs un valsts nozīmes pētniecības centros, to savstarpējās sadarbības veidošana studiju un pētījumu kvalitātes un internacionalizācijas nodrošināšanai un jaunatnes iesaistīšanai zinātnē un pētījumos;

• universitātēm un pētījumu centriem pārņemt kādreizējo Zinātņu Akadēmijas fundamentālo misiju - nodrošināt pētījumu, zinātnes un tehnoloģiju attīstību valstī, veidojot prasmes pielietot šo pētījumu rezultātus valsts ekonomikas attīstībai nepieciešamajā līmenī. Zinātņu Akadēmijai kā personālai akadēmijai paturēt tās galveno misiju - zinātnes un pētījumu stratēģisko mērķu, to sasniegšanai izvēlēto risinājumu analīzi un novērtēšanu.

Augstskolu tipu diferenciācija

Augstskolu uzdevumu konkretizēšana ir saistīta ar augstskolu tipu diferenciāciju. Studiju organizēšanā universitātēs ir stingrāk jānodala zinātnē balstītās profesionālās studijas ar atbilstošas amatprasmes apguvi no akadēmiskajām studijām pēctecības nodrošināšanai zinātnē un augstākajā izglītībā, tautsaimniecībā un sabiedrībā. Studiju programmu veidošanā paredzēt, ka profesionālo studiju ilgums universitātēs parasti nepārsniedz 4 gadus, akadēmisko studiju ilgums 6 gadus. Programmām, kuru apgūšanai nepieciešams ilgāks vai (izņēmuma gadījumos) īsāks laika periods, veikt kvalificētu novērtēšanu. Universitātēs intensīvāk veidot tālāk - un papildizglītības nodrošinošās struktūras gan profesionālās, gan akadēmiskās izglītības jomās. Augstskolām par pamatuzdevumiem izvirzāmi mācības un pētījumi; pētījumi kā zināšanu un tehniskā progresa pamats, kā neaizstājams priekšnosacījums augsti kvalificētām mācībām un studijām. Augstskolu mācību procesā kā svarīgākās jārealizē 3 funkcijas:

• zinātnē sakņota izglītība;

• izglītošana un tālākizglītošana kvalificētam amatam;

• izglītošana zinātnei un pētījumiem, plaša profila speciālistu sagatavošana zinātnes, tautsaimniecības un sabiedrības uzdevumu veikšanai.

Atbilstoši šīm trim funkcijām augstskolas tipoloģiski klasificē:

Universitātes - uz izzināšanu orientēto pētījumu un uz praksi orientēto lietišķo pētījumu veikšana un to iekļaušana zinātniskās (akadēmiskās) izglītības nodrošināšanai, spēju un prasmju apguvei zinātniski analizēt valsts problēmas un vadīt to risināšanu.

Mākslas un mūzikas augstskolas - universitātes tipam pielīdzinātas augstskolas - nodrošina mākslinieciski augsti kvalificētu izglītību un amatprasmi mākslas un mūzikas nozarēs.

Profesionālās augstskolas - uz amatprasmi un augstu profesionālo kvalifikāciju specialitātē orientētas augstākās izglītības programmas, mācībās plaši tiek iesaistīti ar amatprasmi saistīti lietišķie pētījumi.

Šie trīs augstskolu tipi tradicionāli un atbilstoši UNESCO izglītības standartklasifikatoram (ISCED) izglītības statistikā tiek iekļauti universitāšu tipa izglītībā.

Augstākās izglītības koledžas - augstākā izglītība plaša spektra vai šauri specializēta virziena profesionālās augstākās izglītības apguvei, tieši ar zinātniskajiem pētījumiem tā nav saistīta un tāpēc tiek pieskaitīta pie neuniversitātes tipa augstākās izglītības.

Atbilstoši UNESCO "Ceļvedis pasaules augstākajā izglītībā" (1996.g.) atzinumam, universitātes līmeņa apmācība dažādās valstīs atšķiras gan satura, gan intensitātes ziņā. Minimālās iestāšanās prasības, teorētiskais un tipiskais mācību ilgums, programmas specializācijas līmenis un kvalificēšanās veidi sertifikācijai (kredītpunktu iegūšana, valsts vai iestādes eksāmeni, pētījumi) dažādās valstīs ir visai atšķirīgi. Nacionālās izglītības programmas vai nacionālās izglītības iestāžu nosaukumi vien nesniedz salīdzināmu statistiku par augstākās izglītības programmām dažādās valstīs. Tomēr fakts, ka dažādās valstīs universitātes grādu programmu definīcijas ir dažādas, nebūt nenozīmē, ka tās nevar kalpot par ļoti būtiskiem parametriem starptautiskā izglītības standartklasifikatota samērojamības iespēju palielināšanai. Termina "universitātes" lietošana, aprakstot kādu īpašu izglītības satura līmeni, ir problemātiska, termins universitāte pats par sevi ir izplūdis, kad runa ir par izglītības programmu raksturošanu. Šo terminu biežāk lieto, lai raksturotu nevis izglītības programmu, bet gan izglītības iestāzu tipus. Izglītības un augstskolu samērojamības vajadzībām termina "universitāte" lietošana nozīme ir tikai tad, ja tas ir skaidri definēts. Ievērojot divas pamatprasības - teorētisko dienas nodaļas mācību laika ilgumu (kurš nedrīkst būt īsāks par 4 gadiem 12.gadīgas vidējās izglītības sistēmas gadījumā) un mācībspēku kvalifikāciju (tai jābūt ar augstākā līmeņa zinātnisko kvalifikāciju) arī Latvijā jau pirms akreditācijas procesa ieteicams veikt augstskolu tipoloģisko klasifikāciju. Jāatzīmē, ka pasaulē ir vispārpieņemta prakse nepiedāvāt ne- universitātes programmas augstskolās, kuru primārais piedāvājums ir universitātes līmeņa programmas un to galvenais kritērijs ir pieeja augstāka līmeņa zinātniskajām pētniecības programmām.

Augstskolām izvirzāmie konkrētie uzdevumi

Jāuzlabo augstskolu menedžmenta sistēma (pārvaldība), sevišķi fakultāšu līmenī, palielinot dekānu atbildību par mācību kvalitāti un veidojot fakultāšu paplašinātās Domes (iesaistot tajās atbilstošās nozares vadošos zinātniekus ārpus augstskolām un praktiķus no profesionālās darbības jomām tautsaimniecībā), uzņemoties fakultāšu atbildību par zinātņu nozares akadēmiskās un zinātniskās kvalitātes attīstību valstī, par sadarbību pētījumu jomā ar valsts nozīmes zinātniskajiem centriem un programmām.

Stingrāk jāreglamentē attiecības starp galvenajiem priekšmetiem, blakus - un brīvās izvēles priekšmetiem, jāizvairās no pārlieku šauras specializācijas lielā skaitā pārstāvētajās zinātņu disciplīnās, nodrošinot studējošajiem plašākas studiju priekšmetu kombinēšanas iespējas. Plašāku kombinācijas iespēju nodrošināšanai jāveido lielākas fakultātes un interdisciplinārie (starpfakultāšu) centri universitātēs, lielajām fakultātēm ātrāk un elastīgāk jāreaģē uz izmaiņām darba tirgū, vienlaikus uzturot augstus akadēmiskos pamatprincipus. Strikti jāvairās no paralēlisma mācību un studiju procesā starp dažādām struktūrvienībām vienā augstskolā.

Reformu jeb pārejas periodā attieksmei pret augstskolu autonomijas palielināšanu jābūt ļoti izsvērtai, jo autonomija vienmēr ir ambivalenta - no vienas puses - tā ļauj augstskolām pašām noteikt pētniecības darba pamatvirzienus, studiju saturu un formas, veidot personālsastāvu. No otras puses - augstskolām jāspēj atbildēt sabiedrībai par pieņemtajiem lēmumiem, tai skaitā par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu un iegūto rezultātu - absolventu kvalifikāciju. Ierobežoto finansiālo resursu periodā ieteicama tādas augstskolu menedžmenta sistēmas nostiprināšana, kura spēj nodrošināt atbildīgu autonomiju un attīstību (līdztekus dekānu lomas palielināšanai nodrošināt arī rektoru lielāku ietekmi uz augstskolu darbu). Vienlaikus ar autonomijas palielināšanu daudz efektīvāk jāattīsta komunikatīvā plānošana (augstskola kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju plāno attīstību un to nodrošinošo finansējumu),kuras uzdevums ir palielināt arī valsts atbildību par izglītības kvalitāti.

Augstskolas nedrīkst būt pārāk mazas, it sevišķi universitātes, jo skaitliski mazās augstskolās nav iespējama plaša priekšmetu spektra pārstāvniecība, nav iespējama universāla un kvalitatīva visu priekšmetu mācīšana. Universāla pilnība vēl nenozīmē interdisciplinaritāti, daudz svarīgāka par priekšmetu spektra plašumu ir mērķtiecīga tādu priekšmetu un kombināciju izvēle, lai būtu iespēja mācību un pētniecisko darbu veikt plašāk, ne tikai priekšmeta kā zinātnes disciplīnas aspektā. Skaitliski nelielām fakultātēm un augstskolām skaidri jādefinē jāveido savs profils, izslēdzot dublēšanos (pat kopēšanu) ar lielajām fakultātēm, respektīvi augstskolām. Specialitātēm ar mazu studējošo skaitu un radniecīgu saturu jāapvienojas tajā augstskolā (fakultātē, interdisciplinārajā centrā), kurā kvalitatīvas izglītības iegūšanai ir vislabākie priekšnosacījumi.

Eiropas Padomes Augstākās izglītības un pētījumu komiteja ( CC- HER, Higher Education and Research Committee ) un Universitāšu problēmu pastāvīgā konference ( CC -PU, Standing Conference of University Problems ) ir izveidojusi Augstākās izglītības likumdošanas reformu programmu ( LRP, Legislative Reform Programme for Higher Education ), kurai saskaņā ar Eiropas Padomes valstu un vadītāju 1993.gada Vīnes Deklarāciju ir jāveicina parlamentārā demokrātija un jānostiprina plurālisms tā sauktās "demokrātiskās drošības" koncepcijas ietvaros - it īpaši Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Demokrātiskā drošība sevī ietver akadēmisko brīvību, institucionālo autonomiju, augstākās izglītības un pētījumu organizācijas un menedžmenta attīstību, izglītības kvalitātes nodrošināšanu pilntiesīgai līdzdalībai un kooperācijai ar Eiropas akadēmisko sabiedrību un tās mērķis ir paplašināt universitāšu autonomiju, kvalitātes nodrošināšanai nomainīt "centrālo komandējošo" pārvaldes shēmu ar stimulējoši regulējošo, radot motivāciju sasniegt labāku rezultātu (pēc Relations between State and Higher Education,1996 ). Augstskolu autonomija tiek traktēta kā institucionālā autonomija, kā tiesības izvēlēties akadēmiskās darbības veidus un metodes, lai ar valsts piešķirtajiem finansu līdzekļiem sasniegtu valsts akceptētos uzdevumus augstākajā izglītībā (tie parasti fiksēti likumos par augstāko izglītību). Erfurtes Deklarācijā par augstskolu autonomiju (1996.) ietvertās pamatnostādnes ir iekļautas arī Latvijas Republikas Augstskolu likumā (4.,5. panti).

Augstskolu atbildība ir atbildība par izglītības rezultātiem un to kvalitāti, atbildība par atklātumu, par finansu līdzekļu sadales principiem, kritērijiem un izlietošanu.

Valsts atbildība par augstāko izglītību vispirms ir atbildība par pietiekama finansējuma piešķiršanu izvirzīto mērķu sasniegšanai un to nodrošina:

1. ar komunikatīvo plānošanu, kad valsts un augstskolas, pamatojoties uz augstskolu struktūras plānojumu, vienojas par augstskolām izvirzāmajiem mērķiem un uzdevumiem, par objektīviem normatīviem un kritērijiem finansu un materiālo līdzekļu piešķiršana;

2. augstskolas finansu autonomijas nostiprināšana, kas nozīmē paplašināt augstskolu tiesības pašām lemt par piešķirto līdzekļu izmantošanu valsts akceptēto uzdevumu sasniegšanai, nodrošinot atklātumu par šo līdzekļu izlietojumu.

Tradicionāli augstākā izglītība Eiropā šo valstu pilsoņiem ir bezmaksas, t.i., augstākās izglītības iegūšanu finansē valsts un daudzās valstīs šīs tiesības uz bezmaksas augstāko izglītību ir garantētas konstitūcijā. Mēģinājumi nepietiekama valsts budžeta finansējuma apstākļos ieviest studiju maksu kā daļēju kompensāciju jeb izeju no saspringtās situācijas saduras ar ievērojamu politisku spriedzi (kā piemēram Lietuvā un Baltkrievijā), ( Relation between State and Higher Education,1996 ). Latvijā jautājums par tiesībām uz bezmaksas augstāko izglītību kļūs politisks jautājums un tas būs jāizšķir Saeimā.

Augstskolu iedalījums pēc Augstskolu likuma

IV. Augstākās izglītības diferenciācija un augstskolu struktūra

Latvijas ģeopolitiskā situācija, veidojot saikni starp rietumiem un austrumiem, straujā pāreja no plānsaimniecības uz tirgus ekonomiku, valsts iekļaušanās Eiropas tirgū un tirgus globalizācijas procesos liek arī izglītības sistēmai izvirzīt jaunus mērķus un noteikt valsts izglītības stratēģiju valsts identitātes un starptautiskajā kontekstā. Augstākās izglītības sistēmas pārstrukturēšanā izvirzītie galvenie mērķi ir atbilstība valsts vajadzībām tirgus ekonomikas apstākļos un starptautiskā konkurētspēja, jo izglītība, it īpaši tiesību, politisko un sociālo zinātņu nozarēs, raksturīga pieaugoša internacionalizācija un valstu savstarpēja saistība.

Kopš 1995.gada 10.februāra Latvija kā 34.valsts ir kļuvusi EP locekle un 1995.gada 27.oktobrī iesniegusi pieteikumu par pievienošanos ES. 1995.gada 17. Novembrī Valsts prezidents ir izsludinājis Saeimas pieņemto Augstskolu likumu. Tas uzliek par pienākumu sakārtot augstskolu struktūru, mācību plānus un modernizēt didaktiku atbilstoši jaunajām, uz ES orientētajām realitātēm un atbilstoši izglītības starptautiskajām prasībām.

Atšķirībā no ES valstīm augstākās izglītības sistēma Latvijā ir vāji diferencēta un ilga studiju laika augstākās izglītības īpatsvars ir ievērojami lielāks, savukārt vāji attīstīta ir īsa studiju laika augstākā izglītība, it īpaši koledžu tipa augstākā izglītība (4.-9.tabulas). ISCED (International Standard Classification of Education) līmeņi to pašreizējā redakcijā (1996.g.) un LR IZM sagatavotie noteikumi šīs redakcijas lietošanai paredz, ka ceturtajā - augstākās izglītības kategorijā ietilpst:

1. Koledžu izglītības programmas, kuru ilgums ir viens līdz trīs gadi, programmu beidzot, tiek piešķirta profesionālā kvalifikācija. Trīsgadīgo akadēmiskās izglītības programmu beidzot, var tikt piešķirts arī bakalaura grāds.

2. Augstskolu izglītības programmas, kuru apguvei paredzēti četri un vairāk nekā četri gadi un kuru beidzēji saskaņā ar Augstskolu likuma 57.pantu iegūst augstāko izglītību. Augstskolu izglītības programmu beidzot, tiek piešķirts bakalaura vai maģistra grāds un / vai augstākās profesionālās izglītības kvalifikācija.

3. Maģistra programmas, kuras tiek īstenotas : a) kā starpposms starp pabeigtu augstskolas izglītību un doktorantūru, ja šādi nosacījumi tiek izvirzīti doktorantūras noteikumos; b) kā turpinājums pabeigtām augstskolas programmām ar iegūtu kvalifikāciju vai bakalaura grādu.

4. Profesionālās augstākās izglītības programmas, kuras tiek īstenotas kā turpinājums pabeigtām koledžas vai augstskolas programmām ar iegūtu kvalifikāciju vai grādu.

Attiecībā uz Latviju šis iedalījums pašlaik tomēr ir visai nosacīts, jo pašreiz izglītības programmas nav klasificētas pēc to ilguma, bet galvenokārt pēc satura un kvalitātes, tāpēc salīdzinājumam labāk lietot universitātes un ne-universitātes programmu attiecību. IZM sagatavoto ISCED klasifikatoru un tā lietošanas kārtību nepieciešams apstiprināt, lai jau 1997./98.ak.g augstākās izglītības programmu un studējošo statistiskajā uzskaitē ieviestu vienotu, starptautiski salīdzināmu sistēmu. Šie noteikumi pielietojami arī augstskolu akreditācijā, kas ļautu ieviest tipoloģisku skaidrību augstskolu klasifikācijā Latvijā. Aplūkojot augstākās izglītības statistiku OECD valstīs un Latvijā, jāsecina, ka Latvijas augstākās izglītības sistēma attīstās atbilstoši angloamerikāniskajam modelim, maģistru un doktoru īpatsvars universitātēs 1997.gadā tuvojas OECD valstu 1994.gada rādītājiem.

Iespējami divi risinājumi:

1) jāturpina iesāktā tendence, palielinot uzņemšanu bakalauru, maģistru un doktorandu programmās, lai 2003.gadā pārsniegtu OECD valstu 1994.gada līmeni (Latvijas augstākās izglītības sistēmai, atšķirībā no OECD un it īpaši no Ziemeļvalstīm, nav tik plaši diferencētas studiju programmas pēc to akadēmiskajiem līmeņiem, tāpēc būtu nepieciešams vismaz 40 % pieaugums, lai bakalaura un maģistra studiju programmās kompensētu to 10 % iztrūkumu augstākajā izglītībā, kas nav pārstāvēts Latvijai neraksturīgajās diplomstudiju programmās);

2) bakalauru un maģistru sagatavošanu turpināt pašreizējā ikgada uzņemšanas līmenī ar nosacījumu, ka vismaz 10 % (pašreizējo 3,9 % vietā) attiecīgā gadagājuma jauniešu 2003. gadā iegūst profesionālo augstāko izglītību. Latvijai ieteicams 2.variants.