Mēs savā zemē un laikā

Raženam darba mūžam izskanot

Gatavojām publicēšanai Zinātņu akadēmijas goda locekļa Konstantīna Karuļa apceri par interesantu grāmatu, kad saņēmām sēru vēsti, ka mūsu pastāvīgais autors, atsaucīgais komentētājs un padomdevējs 3. novembra naktī aizgājis Mūžības ceļos. Skumstam kopā ar Konstantīna Karuļa tuviniekiem un Latvijas zinātnieku saimi. Sniedzam lasītājiem rakstu, ko saņēmām vēl no autora rokām. “LV”

10.02.1915. — 3.11.1997.

Lasot atmiņu grāmatu “Ar jaunieša skatu”

Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis bija vienīgais atbildīgais darbinieks, kas piedalījās visās Latvijas Ministru kabineta sēdēs no 1918.gada 18.novembra līdz 1939.gadam, pēdējos gados būdams arī ministrs. Viņš gatavojās iet pensijā 1943.gadā un tad uz bagātās pieredzes pamata rakstīt atmiņas par Latvijas neatkarības 25 gadiem. Taču nāve pārtrauca viņa nodomus 1939.gada 14.augustā, reizē pasargājot viņu no okupantu represijām.

Dāvida Rudzīša jaunākais dēls jurists Dainis dzimis 1921.gadā. Kopš 1944.gada viņš atrodas emigrācijā, pirmos gadus Vācijā, kopš 1949.gada Amerikā, ir rosīgs sabiedriskais un politiskais darbinieks. Par neatkarīgajā Latvijā pieredzēto, īpaši par tikšanos ar ievērojamiem valsts darbiniekiem, Dainis Rudzītis nesen publicējis atmiņu grāmatu “Ar jaunieša skatu”, kas iznākusi Savienotajās Valstīs Gaujas (R.Krūklīša) apgādā. Šajā grāmatā ir daudz interesantu materiālu, kas ļauj labāk izprast notikumu gaitu un arī dažu valstsvīru raksturu. Šajā ziņā tā ir vērtīgs vēstures materiāls. Autors stāsta ļoti lakoniski, vietām pat konspektīvi, bet lasītāju, jo sevišķi viņējo dienu līdzgaitnieku, acu priekšā spilgti parādās tā laika notikumi un cilvēki.

Atmiņu stāstu Dainis Rudzītis sāk ar ģimenes dzīvi, ar tēva un mātes raksturojumu. Arī māte Anna bija valsts darbiniece, Ārlietu ministrijas, vēlāk Iekšlietu ministrijas, Ārzemju pasu nodaļas vadītāja. Pirmajos neatkarības gados Rudzīšu ģimene dzīvoja Rīgas pilī, vēlāk Valdības namā Valdemāra ielā 3. Gan ministru prezidenta, gan valsts prezidenta uzdevumā vecākiem bieži nācās rīkot viesības, kurās jau no bērnības piedalījās arī zēns. Dainis Rudzītis ar humoru apraksta pašas pirmās svinības, kurās viņš piedalījies, proti, viņa paša kristības:

Manas kristības notikušas 1922.gada 16.februārī. Par krusttēvu vecāki bija aicinājuši Kārli Ulmani. Piedalījies arī Zigfrīds Meierovics. Ulmanis nostādījis zēnus — Arturu Piebalgu (vēlāko mācītāju), Nikolaju Dzelzgalvi un brāli — priekšā, lai puikas labāk varētu redzēt kristību norisi. Tā ar mācītāja Jāņa Meirāna svētību biju kļuvis par draudzes locekli. Kristību svinības ieilgušas, un uz rīta pusi diviem jaunākiem — neprecētiem kungiem — ministru prezidenta adjutantam Miervaldim Lūkinam un sevišķu uzdevumu ierēdnim Andrejam Veinbergam bija jāpavada neprecētās dāmas uz mājām. Pēc savu uzdevumu paveikšanas abi nosprieduši, ka kristību svinībās palicis pāri daudz dzeramā. Tādēļ abi devušies atpakaļ uz pili. Mūsu dzīvoklis bija pirmajā stāvā, un viņi ievērojuši, ka virtuves logs ir vaļā. Lai netraucētu manus vecākus, viņi logu izmantojuši kā durvis. Kalpone, kam rokās bijuši nomazgāti škīvji, tā pārbijusies, ka visi šķīvji izkrituši no rokām. Varētu teikt, ka esmu nokristīts “ar lielu blīkšķi”.

Seko skolas gadi, atmiņas par skolotājiem, bet grāmatas lielākā daļa veltīta atmiņām par kultūras un politiskajiem darbiniekiem.

Ar sajūsmu Dainis Rudzītis raksta par Eduardu Smiļģi. Rudzīšu mājās izšķīries Smiļģa liktenis pēc 15.maija pārmaiņām:

Mūsu mājās viesojās iekšlietu ministrs Vilis Gulbis un dzejnieks Virza. Tā kā Smiļģis bija zināms kā kreisi noskaņots, Gulbis minēja, ka Dailes teātra vadībā nepieciešamas pārmaiņas. Tas Virzu ļoti satrauca, un viņš skaļi teica Gulbim: “Tu izputināsi Dailes teātri — bez Smiļģa nav Dailes teātra.” Tad tālākās sarunās vienojās, ka Smiļģis paliks par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju, bet administratīvam darbam izveidos direkciju, “lai Smiļģis varētu pilnīgi nodoties mākslai”.

Interesanta ir kāda epizode par aktieri Jāni Šābertu:

Pirmajā padomju okupācijas gadā Šāberts bija pārcelts darbā uz Liepājas teātri. Viņš stāstīja interesantu notikumu. Kādas padomju propagandas lugas beigās viņam bija jāsaka: “Lai dzīvo 17.jūnijs!”, bet viņš pateicis: “Lai dzīvo 15.maijs!”, ko pats nemaz nav aptvēris. Sekojusi skaidrošanās ar direkciju, bet Šāberts ticis cauri tikai ar izbailēm, jo iestāstījis, ka apzināti viņs taču kaut ko tādu nebūtu teicis.

Valdības namā bez Valsts kancelejas, ministru prezidenta un dažu ierēdņu dzīvokļiem atradās arī Ārlietu ministrija un tās atbildīgo darbinieku dzīvokļi. Tādā kārtā Rudzīšu kaimiņos pēc kārtas bija arī visi ārlietu ministri. Siltas un atzinības pilnas ir tēva un mātes stāstītās atmiņas par Zigfrīdu Meierovicu. Atmiņu vidū ir arī kāds humoristisks gadījums. Vēlākais ministrijas ģenerālsekretārs Jānis Tepfers sākumā bija Meierovica sekretārs. D.Rudzītis stāsta:

Tepferu tuvāki nepazinu, bet viņš vienmēr bija laipns pret mums, jauniešiem. Māte stāstīja, ka savu dzīvesbiedri Maiju, ministru prezidenta Jāņa Pauļuka meitu, viņš iepazinis viesībās mūsu mājās. Māte arī stāstīja gadījumu Ārlietu ministrijā, kad Tepfers ienācis viņas kabinetā un stāstījis, ka pie ministra Meierovica tanī dienā bijuši jau divi apmeklētāji ar apšaubāmām gara spējām un mulķīgiem ieteikumiem, un viņš Tepferam teicis: “Ja tu vēl vienu tādu ielaidīsi pie manis, es tevi izmetīšu pa logu.” (Meierovics un Tepfers abi bija Talavijas filistri.) Tepfers teicis mātei, ka viens, līdzīgs diviem iepriekšējiem, sēžot uzgaidāmā istabā, un, ja viņš tiks pie ministra, Tepfers negaidīs, kamēr ministrs viņu izmet pa logu, bet pats izlēks. Māte kopā ar Tepferu gājusi ar gaidītāju parunāties. Iestāstījuši, ka ministrs jau šeit esot tikai izkārtne, un viņi gaidītāja problēmas varēšot labāk izkārtot. Vīrs tam noticējis un lūdzis viņus rūpēties iegūt patenti pasaules mērogā savam izgudrojumam. Viņa izgudrojums esot zeķe ar visiem pieciem pirkstiem. Kā pierādījumu savam izgudrojumam viņš izvilcis no tūtas zeķi, piezīmēdams, ka to esot valkājis jau veselu nedēļu. Tepfers ar māti solījušies ar ministru patentes jautājumu nokārtot, gan nepaņemdami pierādījumu — nedēļu valkāto zeķi.

Pāris atmiņu lappuses Dainis Rudzītis veltī pēdējam pirmskara ārlietu ministram V.Munteram, jau sākot ar to laiku, kad viņš bija ministrijas ģenerālsekretārs. Rudzīša spriedums par Munteru ir divos teikumos:

Domāju, ka viņu nesaistīja ar latviešu tautu tādas saites, kādas bija Latvijas brīvības cīnītājiem kara vai diplomātiskos laukos, bet viņš Latviju reprezentēja labi. Ja dzīve viņu būtu ievirzījusi citā valstī, viņš varētu būt tikpat labs attiecīgās valsts ārlietu ministrs.

Precīzāk V.Munteru raksturo daži notikumi un viņa attiecības ar cilvēkiem. Kā zināms, lielā latviešu sabiedrības daļā pret Munteru bija negatīvs noskaņojums. Dažkārt viņš noskaņoja pret sevi arī tos cilvēkus, kas sākumā viņam bija labvēlīgi. Tā tas bija arī ar ministru Rudzīti. Autors raksta:

Munteram ienākot kā mūsu kaimiņam, sākumā attiecības mūsu ģimenei ar viņu bija labas, viņš arī viesojās mūsu ģimenē. Vēlāk, liekas, kad viņš jau bija ārlietu ministrs, tas mainījās. Nezinu iemesla, bet kādu dienu pie pusdienu galda mans tēvs teica: “Šis cilvēks mūsu mājās kāju vairs nespers.”

Munters no ministrijas sētnieka amata atlaida kārtīgu latviešu cilvēku Magoni. Mēs ar Gunāru Meierovicu toreiz vēl zēni — atradāmies mūsu augštāva trepju telpās, kad ievērojām, ka Magone devās pie Muntera, droši vien lai lūgtu viņu atstāt darbā. Pats Munters atvēra durvis un nemaz neļāva Magonem runāt, bet tikai pateica: “Man ar jums nekas nav runājams.”

Liekas, ka Magone nebija izrādījis pietiekamu cieņu pret Muntera kundzi.

Par sētnieku Munters pieņēma savas ģimenes kalpones vīru, pēc tautības krievu. Viņam kalpošana sētnieka amatā iznāca īsa. Katru pavasari Ārlietu ministrija noīrēja smago ormani sniega aizvešanai, samaksājot divus latus par katru vezumu. Sētniekam bija uzdevums pārbaudīt vezumu skaitu, lai ormanim attiecīgi samaksātu. Jaunais sētnieks to arī bija darījis, bet sarunājis ar ormani, ka tas ar vienu un to pašu sniega vezumu brauks apkārt vairākas reizes, tā nopelnot vairāk naudas, papildu peļņā daloties. Sētnieku šajā darījumā noķēra, un viņam darbs bija jāatstāj, bet viņa sieva turpināja strādāt pie Muntera par kalponi.

Šoferu starpā neapmierinātību radīja aizliegums ministrijas pagalmā pie garāžām no rīta mazgāt mašīnas, lai netraucētu Muntera kundzei gulēšanu.

Vairākas atmiņu epizodes veltītas Kārlim Ulmanim. Kāda tēva stāstīta epizode:

Latgales atbrīvošanas cīņu laikā Ulmanis bijis ceļā uz Anglijas misiju ar prasību pēc ieročiem. Tanī pašā laikā mūsu karavīri bija frontē ieguvuši no komunistiem ieročus, ko angļi bija pārdevuši komunistiem. Ulmanis, protams, bija noskaities par angļu ieroču pārdošanu komunistiem un prasījis manam tēvam, kas viņu pavadījis uz angļu misiju, ko lai saka angļiem. Tēvs atbildējis: “Sakiet, ka mums būtu vienkāršāk saņemt ieročus bez apkārtceļa.” Prezidents to arī tādā veidā pateicis, un angļu nākošais ieroču sūtījums saņemts “bez apkārtceļa”.

Autors pauž pārsteigumu, rakstot par Kārļa Ulmaņa vienkāršo dzīves veidu. Laikā, kad Kārlis Ulmanis bija tikai deputāts un dzīvoja sava brāļa mājā Tērbatas ielā 38, Dainis līdz ar otru Ulmaņa krustdēlu Gunāru Meierovicu gājuši turp apsveikt krusttēvu dzimšanas dienā ar mājās ceptu kliņģeri. Dzīvoklis bijis pārsteidzoši vienkāršs. Kad Ulmanis pārcēlās dzīvot ministru prezidenta oficiālajā dzīvoklī, viņam personisko mantu bija tik maz, ka viņš noīrēja vienu ekspresi, kas ar rokas ratiņiem pārcēla visu Ulmaņa mantību.

Kāds šķietami sīks, bet Kārlim Ulmanim raksturīgs gadījums Rudzīšu vasaras mītnē Inčukalnā, kas rāda prezidenta nostāju pret Latvijas minoritātēm:

Rīgas apriņķa veterinārs bija žīdu tautības, kas kādreiz viesojās arī mūsu mājās, un viņam gadījās arī prezidenta viesošanās dienā ierasties. Rīgas pilsētas valde viņu gribēja aizstāt ar kādu latviešu veterināru. Kad mana māte Ulmanim to pateica, viņš diezgan dusmīgi noteica: “Tas nedrīkst notikt!” Un žīdu tautības veterinārs palika savā amatā.

Dažas atmiņas par Kārļa Ulmaņa attiecībām ar politiķi Miķeli Valteru:

Ulmanis Valteru vienmēr atbalstīja. Pēc problēmām ar Valsts kontroli Valteram sūtņa postenis Parīzē bija jāatstāj, un viņu iecēla par konsulu Karaļaučos. Pēc pārmaiņām valstī 1934.gadā Ulmanis viņu atkal iecēla sūtņa amatā, sākumā Varšavā, pēc tam Briselē.

Dr.Miķelis Valters bieži vien bija naudas grūtībās. Reiz pēc viņa kārtējās vizītes no darba vietas Romā viņu Rīgas stacijā pavadīja Ulmanis un mans tēvs. Vilciena atiešana kavējas, un Valters iečukst Ulmanim kaut ko ausī. Ulmanis izvelk naudas maku un iedod Valteram kādas naudas zīmes. Abi atvadoties saskūpstas, bet vilciena atiešana vēl kavējas, un tā atvadīšanās procedūra un naudas zīmju došana Valteram atkārtojas trīs reizes. Pēc vilciena aiziešanas Ulmanis slavē Dr.Valtera darbu Romā un prasa tēva domas. Tēvs atbildējis: “Par tādu naudu, prezidenta kungs, jūs būtu varējis dabūt labākus skūpstus.”

Atmiņu stāstījumā pavīd seja aiz sejas, notikums seko notikumam. Ir personas, par kurām vēsturē saglabājušies daudzi anekdotiski stāsti, un atmiņu autors tos papildina. Finansu ministrs Ringolds Kalnings veiksmīgi stabilizēja Latvijas jauno valūtu — latu, bet personiskajā dzīvē bija ļoti skops.

Kādu viesību nobeigumā finansu ministrs Ringolds Kalnings vēl meklē mūsu kalponi, lai tai iedotu dzeramnaudu. To atradis, viņš tai arī dzeramnaudu iedod — divus santīmus.

Īpatnēji veidojās ministra Dāvida Rudzīša attiecības ar ģenerāli Jāni Balodi.

Tēvs ar ģenerāli Balodi sapratās labi, bet bija gadījumi, kad viņu starpā bijušas arī asākas domu izmaiņas. Viena notikusi valdības sēdē 1935.gadā pirms Brīvības pieminekļa atklāšanas. Ģenerālis Balodis ierosinājis izsniegt visiem dzelzceļu lietotājiem, kas vēlas piedalīties Brīvības pieminekļa atklāšanā, biļetes par puscenu. Tēvs bijis pret šo ierosinājumu, uz ko ģenerālis Balodis reaģējis ar šādiem vārdiem: “Vai tad jūs tikai divi vien ar savu kundzi gribat piedalīties Brīvības pieminekļa atklāšanā?” Uz to tēvs atbildējis, ka viņš šajā pieminekļa atklāšanā var arī nepiedalīties. Tā mani vecāki nebija klāt šajā svinīgajā gadījumā. Otrs gadījums bija, Valdības Vēstneša redaktoram Āronu Matīsam pēc 17 darba gadiem aizejot pensijā. Tēvs par redaktoru bija izšķīries iecelt līdzšinējo redaktora palīgu Jāni Ozolu. Ģenerālis Balodis šim amatam ieteica Arturu Kroderu, kas bija sarakstījis brošūru par Balodi. Ar Arturu Kroderu tēvam nebija labas attiecības un viņš uz ģenerāļa ieteikumu atbildējis: “Man ir labāks amats Kroderam. Viņš var pārņemt manu amatu, jo, ja Kroders būs Valdības Vēstneša redaktors, es savā amatā nepalikšu.” Pēc šās tēva replikas ģenerālis savu ieteikumu atsaucis.

Ģenerālis Balodis bija liels latviešu patriots, bet arī viegli ietekmējams. Liekas, ka pareizi viņu ir raksturojuši Antantes militārie novērotāji, kas Balodi atzinuši par maz izglītotu, priekšniecībai paklausīgu, politiskām kombinācijām viegli izmantojamu karavīru, bez sevišķas iniciatīvas, kas gan ir godkārīgs, bet nemīlēja riskēt.

Daiņa Rudzīša atmiņu grāmata satur ne vien svarīgu vēstures materiālu, bet tā ir arī interesanta lasāmviela.

Konstantīns Karulis —

“Latvijas Vēstnesim”