PĀRSKATI. ZIŅOJUMI. INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pārstāvniecība Latvijā (UNDP). Ekspertu darba grupas

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10.1997., nr.285; “LV” 31.10.1997., nr.286;

“LV” 04.11.1997., nr.287/288; “LV” 05.11.1997., nr.289

Saturā

Ievads. Tautas attīstība un sociālā vienotība

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstība, ekonomiskā augsme un pārejas norise

Tautas attīstības rādītāji

Uz iepriekšējiem Latvijas tautas attīstības pārskatiem balstoties

Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997

1.nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Vispārīgs ekonomiskās situācijas raksturojums

Iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

Inflācija un bezdarbs

Investīcijas, patēriņs un ekonomikas augsme

Īpašuma struktūra un privatizācija

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

Maksājumu bilance un ārējā tirdzniecība

Fiskālā politika

Budžets un tautas attīstība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Bezdarbs

Ienākumu nabadzība

Nabadzība pēc mājsaimniecības sastāva

Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība valstī

Izglītība

Veselības krīzes pārvarēšanas nosacījumi

Sabiedrības līdzdalība, pilsoniskā atbildība

Ieteikumi nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai

3.nodaļa. Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Politiskā integrācija

Pilsonība, naturalizācija un līdzdalība

Nepilsoņu statuss Latvijā

Valodas politika, izglītības reforma un sabiedrības integrācija

Valodas politika un latviešu valodas pozīciju nostiprināšana

Valodas politika izglītības sistēmā

Tendences krievu skolās un citās mazākumtautību skolās

Sociālpolitiskā situācija valstī, ģeopolitiskais fons un nacionālā saskaņa

Ieteikumi nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas veicināšanai

4.nodaļa. Latvijas reģionālā attīstība

Reģiona definīcijas Latvijā

Indikatori reģionu raksturošanai

Lauku apvidu attīstība

Tiesību un pienākumu sadalījums starp centrālo valdību un pašvaldībām

Latvijas reģionālās attīstības pamatprincipi

Reģionālās plānošanas sistēma kā reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis

Sadarbība reģionālās attīstības jomā valsts institūciju līmenī

Teritoriālās reformas

Administratīvā reforma

Īpaši atbalstāmi reģioni

Priekšlikumi un iespējamie risinājumi

Nobeigums. Ieteicamie risinājumi

2.nodaļa.

Nabadzība, nevienlīdzība

un sociālā atstumtība

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, dažas privātfirmas daļu no algas maksā aploksnē, t. i., oficiāli to nenoformējot. Iegrāmato tikai minimālo algu. Valdība cer, ka šo praksi arvien vairāk izskaudīs pieņemtais pensiju likums, kurā pensiju apjoms ir tieši atkarīgs no katra strādājošā sociālā nodokļa iemaksu apjoma. Acīmredzot tā arī notiek, jo 1997. gada 1. ceturksnī sociālā nodokļa ieņēmumi par 24 % pārsniedza 1996. gada šā paša perioda ieņēmumus.

Tomēr pašlaik, pieaugošā bezdarba apstākļos, cilvēki ir ar mieru strādāt, oficiāli nenoformējot savas darba attiecības, lai saņemtu vismaz kaut kādu darba samaksu. 1997. gada augustā Valsts sociālās apdrošināšanas fonds lēsa, ka aptuveni 300 000 strādājošajiem ir liegtas sociālās garantijas un tiesības uz sociālo apdrošināšanu. Šajā jomā ir gan zināms progress, taču daudzi darba devēji joprojām izvairās slēgt darba līgumus un maksāt sociālo nodokli saviem strādniekiem, vairākus mēnešus nemaksājot algas un maksājot algu zem oficiālā minimuma.

Viens no grūtākajiem uzdevumiem, ar ko saskaras pārejas valstis, ir pensiju reforma. Lielais pensionāru skaits pārejas valstīs bieži vien rada tādu situāciju, ka lielie pensiju izdevumi prasa augstas ienākumu nodokļu likmes, kas savukārt daudzus cilvēkus attur no ienākumu deklarēšanas, tādējādi rodoties jaunai nepieciešamībai paaugstināt likmes. Lai gan Latvijai ir grūts demogrāfiskais stāvoklis, uz citu pārejas valstu fona tā izceļas kā celmlauze nopietnu reformu ieviešanā, kas varētu pārraut šo burvju riņķi un veicināt paaudžu attiecību taisnīgumu.

Kā sīkāk izklāstīts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”, Latvija uzsākusi visaptverošu sociālās drošības sistēmas reformu. Paredzams, ka, likvidējot atsevišķu grupu privilēģijas un maksājot mazākas pensijas tiem, kas agrāk aiziet pensijā, bet augstākas tiem, kas pensionēšanos atliek un turpina maksāt nodokļus, reforma ietaupīs lielus līdzekļus, kurus varēs ievirzīt citādi finansētā sistēmā, kur maksājumi tiks turēti rezervē vai ieguldīti privātajos pensiju fondos. Ja reformu izdosies veiksmīgi īstenot, tā dos nopietnus labumus un izdevumi pensijām samazināsies. Reformas sastāvdaļa ir arī pakāpenisks pensijas vecuma pieaugums, taču veiksmīgi īstenota reforma ar laiku ļaus strādātājiem pašiem izvēlēties, kad iet pensijā. Tā kā pensijas ir tieši saistītas ar iemaksājumiem, reforma sekmēs ēnu ekonomikas samazināšanos.

Pieņemto pensiju likumu visumā var raksturot kā progresīvu, bet jāatzīmē, ka īsti labi tajā nebija pārdomāta pārejas situācija. Izveidojās stāvoklis, ka cilvēki, kuri 1996. gadā pēc labi atalgota darba aizgāja pensijā, saskaņā ar pensiju aprēķināšanas formulu var pretendēt uz visai augstu pensiju, kas pat desmitkārt pārsniedz vidējo pensijas apmēru. Šo pensiju apjomu nosacīja tikai viena gada sociālās iemaksas. Savukārt tiem, kuri strādāja valsts uzņēmumos, kas bieži vien bija uz bankrota robežas un tāpēc regulāri nemaksāja algas, pārskaitītā sociālā nodokļa summa un līdz ar to arī aprēķinātā pensija bija niecīga. Līdzīgā situācijā bija arī bezdarbnieki. Visvairāk cilvēkus satrauca tas, ka viņu iepriekšējais darba devums pēc jaunās pensiju aprēķināšanas sistēmas nebija ņemts vērā. Pašlaik šī kļūda daļēji ir labota. Konkrēti: mazliet ir paaugstinātas zemākās aprēķinātās pensijas un lielām pensijām uzlikti griesti, t.i., tās tiek aprēķinātas tikai līdz noteiktai ienākumu summai, kura ir 1000 latu mēnesī.

Latvijā vēl nav ieviesti privātie pensiju fondi. Tiek izstrādāti atbilstoši likumi, taču sabiedrībā pēc 1995. gada banku krīzes valda neuzticība šāda veida pasākumiem. Turklāt iedzīvotāju ienākumi tomēr vēl ir tik zemi, ka praktiski nav iespējams no tiem veidot uzkrājumus. Kaut arī tuvākajā laikā galvenais strādājošo nodrošinājums vecumdienās būs valsts pensija, jāpieliek pūliņi, lai attīstītu arī privātos pensiju fondus (sk. arī 1. nodaļu).

Bezdarbs

Darbs ir tautas attīstības būtiska sastāvdaļa, jo tas nodrošina iespēju ne tikai pelnīt iztiku, bet arī visā pilnībā piedalīties valsts sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. Kā atzīmēts turpmāk, darbs ir arī būtisks aizsarglīdzeklis pret ienākumu nabadzību un sociālo atstumtību.

Kā rakstīts 1. nodaļā, pēc oficiālajiem statistikas datiem Latvijā 1996. gadā bezdarbnieki bija 7,2 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem jeb 90,8 tūkstoši cilvēku. Kā atzīmēts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1995” un šā izdevuma 3. nodaļā, Latvijā pastāv arī liels slēptais bezdarbs. Bezdarba problēma ir plašāk izplatīta sieviešu vidū: 55,9 % no visiem bezdarbniekiem ir sievietes, pie tam šī proporcija ir pieaugusi par 4 %, salīdzinot ar 1994. gadu. Bezdarbs vissmagāk skāris gan vīriešus, gan sievietes vecumā no 30 līdz 49 gadiem. Iedzīvotāji minētajā vecumgrupā vislielāko bezdarbnieku daļu veidojuši jau no 1994. gada.

Lielākā daļa no bezdarbniekiem ir vienkāršo profesiju pārstāvji (26,4 %), kvalificēti strādnieki un amatnieki (18,6 %) un iekārtu un mašīnu operatori un montieri (14,1 %). Bezdarba profesijstruktūras analīze liecina par tautsaimniecības nozarstruktūras pārmaiņām pārejas procesā. Bez darba palikuši to profesiju pārstāvji, kurās darba vietu skaits plānveida ekonomikas apstākļos tika palielināts, lai kalpotu centralizētās saimniekošanas mēriem. 32,1 % no visiem bezdarbniekiem ir ar vidējo vispārīgo izglītību, 25,5 % — ar pabeigtu vai nepabeigtu pamatizglītību un 21,3 % — ar vidējo profesionālo izglītību. 6 % no bezdarbniekiem ir ar augstāko izglītību.

11 % no kopējā iedzīvotāju skaita jeb 216,7 tūkstoši ir darba meklētāji. Visvairāk darba meklētāju ir 20–24 gadu vecumā. Darba meklētāju skaits ir samērā liels un pastāvīgs visās darbspējīgajās vecumgrupās. Visās vecumgrupās ir vairāk vīriešu, kas meklē darbu, nekā sieviešu. Sieviešu vidū darba meklētāju vislielākais skaits ir vecumgrupā no 30 līdz 34 gadiem. Tas varētu būt izskaidrojams ar atjaunotu darba vietas meklēšanu pēc bērna vai bērnu audzināšanas.

Visvairāk darba meklētāju — 65 % — ir ar vidējo vispārīgo vai vidējo speciālo izglītību, kā arī ar pamatizglītību — 18 %. Šis sadalījums sievietēm un vīriešiem ir līdzīgs, bet sieviešu vidū relatīvi daudz ir darba meklētāju ar augstāko izglītību — 11 %. Darba meklētāju sadalījums pēc izglītības norāda, ka veiksmīgā darba atrašanā jaunajos apstākļos kvalifikācijai un praktiskajām darba iemaņām ir daudz lielāka nozīme nekā izglītībai.

Lai labāk izprastu stāvokli darba tirgū, nepieciešams veikt to analīzi dzimumu griezumā. Kā minēts valdības 1997. gada nacionālajā ziņojumā “Sieviešu tiesību aizsardzība”, kas tika sagatavots, lai īstenotu prasības, ko izvirza ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, par spīti Latvijas likumos ietvertajām garantijām, diskriminācija joprojām nav reta parādība darba tirgū. Laikraksti bieži publicē reklāmas, kurās darbā aicināti tikai viena dzimuma pārstāvji, lai gan attiecīgo darbu vienlīdz labi varētu veikt abi dzimumi. Diskriminācija bieži notiek darba intervijās, kad darba devēji iespējamām darbiniecēm jautā par ģimenes stāvokli, veselību, reproduktīvajiem plāniem u. tml., kas reizēm beidzas ar to, ka jaunas un ļoti kvalificētas sievietes nepieņem darbā (darba devēju vidū 70 % ir vīrieši).

Lai izprastu, ar kādām grūtībām saskaras darba meklētāji, jāanalizē, cik ilgi viņi darbu meklē. Lielākā daļa darba meklētāju cenšas atrast darba vietu jau 1–2 gadus (34,5 %) un 3–4 gadus (17,2 %). Šis sadalījums vīriešiem un sievietēm ir līdzīgs. Lielākā daļa darba meklētāju — 32,1 % — savu pēdējo darbu pārtraukuši objektīva iemesla dēļ — atlaisti sakarā ar uzņēmuma vai iestādes likvidēšanu vai štatu samazināšanu vai aizgājuši no darba pēc paša vēlēšanās — 11,6 %. Lielais darba meklēšanas ilgums norāda uz lieliem sarežģījumiem darba vietas sekmīgā atrašanā, kā arī uz pieaugošu risku, ka darba meklētāji zaudēs cerības un kļūs sociāli neaktīvi.

No tautas attīstības viedokļa raugoties, bažas rada nepārtrauktais bezdarba pieaugums visā periodā pēc 1991. gada. Darbs ir būtiska saikne starp ekonomikas augsmi un tautas attīstību, jo augsme, kas rada bezdarbu, bieži nāk par labu tikai šauram iedzīvotāju slānim, bet atstumj pārējos. Kā norādīts iepriekšējā nodaļā, privatizācijas paātrināšana un labvēlīgas vides radīšana mazajiem un vidējiem uzņēmumiem varētu nedaudz mīkstināt nodarbinātības problēmu. Tomēr nepieciešams arī paplašināt izglītības un pārkvalificēšanās programmas bezdarbniekiem un īstenot efektīvu reģionālās attīstības politiku, kas ir detalizētāk analizēta 4. nodaļā.

Ienākumu nabadzība

Bieži, bet ne vienmēr ienākumu nabadzība ir cieši saistīta ar citiem nabadzības paveidiem, kā piemēram, ar sliktu veselības stāvokli, nedrošību, izglītības iespēju trūkumu un sociālo atstumtību. Latvijā samērā plaša nabadzība ir jauna parādība, kas radusies pārejas gaitā notikušo pārmaiņu rezultātā.

Balstoties uz “Mājsaimniecību budžetu pētījuma” 1996. gada rezultātiem, kuri iegūti, aptaujājot 7524 mājsaimniecības, 1997. gada martā LR Valsts statistikas komitejā tika pirmo reizi Latvijā rēķināts nabadzīgo skaita indekss (headcount index of poverty) un nabadzības dziļuma indekss (poverty gap index) . Tika noteikts arī ienākumu nevienlīdzības indekss jeb Džini koeficients (Gini coefficient) .

Latvijā nav oficiāli noteikta nabadzības sliekšņa — naudas līdzekļu apjoma uz vienu pieaugušo iedzīvotāju, kas tiek pieņemts par kritisko minimumu. Turpmākajā nabadzības analīzē izmantoti trīs dažādi nabadzības sliekšņi. Pirmo (relatīvo) nabadzības slieksni rēķina kā 50 % no vidējiem mājsaimniecību ienākumiem, un tas ir 26 lati mēnesī uz vienu pieaugušo. Otro nabadzības slieksni rēķina, par pamatu ņemot minimālo algu, kas 1996. gada beigās bija Ls 38 mēnesī. Trešo nabadzības slieksni rēķina, balstoties uz Labklājības ministrijas noteikto krīzes iztikas minimumu, kas uz vienu mājsaimniecības locekli 1996. gada beigās bija Ls 52 mēnesī.

Turpmākajā analīzē nabadzīgo skaita un nabadzības dziļuma aprēķini veikti, aplūkojot visus trīs nabadzības sliekšņus un izmantojot iedzīvotāju ikmēneša izdevumu apjomu. Pārejas valstīs lielas iedzīvotāju daļas papildu ienākumu avots ir nelegālā darbība, un tāpēc daudzi respondenti savus patiesos ienākumu apjomus neuzrāda. Izdevumu izmantošanas priekšrocība ir arī tā, ka izdevumu svārstības pa mēnešiem nav tik lielas kā ienākumu pārmaiņas.

Izmantojot relatīvo nabadzības slieksni, 21,4 % iedzīvotāju izdevumi uz vienu ģimenes locekli mēnesī ir zemāki par 26 latiem. Šis nabadzības slieksnis tomēr nedod iespējas izdarīt secinājumus par nabadzību valstī, jo nav pamata apgalvojumam, ka pārējās iedzīvotāju daļas labklājības līmenis ir apmierinošs. Relatīvos nabadzības sliekšņus parasti izmanto valstīs ar augstu ekonomiskās attīstības līmeni.

Otrā nabadzības sliekšņa — minimālās algas — izmantošanas gadījumā to iedzīvotāju īpatsvars, kuru izdevumi uz vienu cilvēku ir mazāki par 38 latiem mēnesī, ir 44,4 %, kas ir augsts rādītājs un liecina, ka nabadzības izplatība Latvijā ir liela. Ja par nabadzības slieksni izmanto trešo līmeni (krīzes iztikas minimumu 1996. gada beigās), var secināt, ka 67,9 % Latvijas iedzīvotāju ir nabadzīgi un viņu ikmēneša izdevumi uz vienu pieaugušo nepārsniedz 52 latus. Jāatzīmē, ka, par nabadzības slieksni izmantojot Valsts statistikas komitejas aprēķināto viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozu, kas 1996. gada beigās bija Ls 73,78, nabadzīgo skaita indekss būtu vēl lielāks.

Visi mērījumi liecina, ka laukos nabadzības problēma ir vairāk izplatīta nekā pilsētās, bet novadu griezumā (Kurzeme, Latgale, Vidzeme un Zemgale) nabadzība ir izplatīta diezgan vienmērīgi. Tomēr fakts, ka Latgalē tikai 24,9 % iedzīvotāju izmanto līdzekļus, kas nav mazāki par iztikas minimumu, liecina, ka šajā reģionā sociālās problēmas ir kritiskas un nepieciešams veikt īpašus pasākumus. Relatīvi mazāks nabadzīgo cilvēku skaits ir Rīgas reģionā (šeit un turpmāk 2. nodaļā “Rīgas reģions” ietver Rīgu un Jūrmalu, kā arī Ogres, Tukuma un Rīgas rajonu).

Nabadzīgo iedzīvotāju skaita indekss, izmantojot otro un trešo nabadzības slieksni, ļauj secināt, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir trūcīgi un viņiem nav iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šie cilvēki saskaras ar grūtībām, veicot kārtējos maksājumus par dzīvokli, iegādājoties pārtiku un apģērbu, un viņiem ir ļoti grūti apmierināt savas veselības aizsardzības, izglītības un kultūras vajadzības. Nabadzīgās mājsaimniecības ir pakļautas arī lielākam sociālajam riskam, kas saistīts ar veselības problēmām, alkoholismu, ģimenes problēmām un psiholoģisku depresiju.

Nabadzība pēc mājsaimniecību sastāva

Analizējot nabadzības izplatību pēc ģimenes sastāva, var secināt, ka, pieaugot ģimenes locekļu skaitam, pieaug mājsaimniecības risks kļūt nabadzīgai. Visbīstamākā situācija veidojas ģimenēs, kuras sastāv no trim pieaugušajiem un trim vai vairāk bērniem (<16 gadiem). Tāpat ģimenēs, kurās ir trīs bērni un divi pieaugušie, iespēja kļūt nabadzīgiem ir ļoti liela. Interesanti, ka ne tikai lielāks bērnu, bet arī lielāks pieaugušo skaits ģimenē palielina nabadzības iespējamību. Mājsaimniecības, kas sastāv tikai no viena cilvēka, bauda vislabvēlīgākos dzīves apstākļus.

Aprēķini liecina par tiešu sakarību starp nabadzības riska pieaugumu un bērnu skaita pieaugumu mājsaimniecībā. Nabadzīgo mājsaimniecību skaita indekss, kas iegūts, izmantojot trešo nabadzības slieksni, liecina, ka 90,5 % no ģimenēm, kurās bērnu skaits ir lielāks vai vienāds ar trīs, ir nabadzīgas. Situācija, ka ģimenes ar bērniem kā sociāla grupa tiek asociēta ar nabadzību, jāvērtē kā sevišķi nelabvēlīga no tautas attīstības viedokļa.

ANO Iedzīvotāju fonds ( UNFPA ) un Labklājības ministrija nesen pasūtīja pētījumu, kura rezultāti liecina, ka to cilvēku vidū, kas nevēlas bērnus, 36 % vīriešu un 30 % sieviešu par galveno iemeslu min grūtus sociālekonomiskos apstākļus. Kritums iedzīvotāju dabiskajā pieaugumā ir neizbēgams, pastāvot pašreizējam nabadzības indeksam ģimeņu grupā ar lielu bērnu skaitu.

Tā kā galvenais mājsaimniecību ienākumu avots ir algotais darbs, vērojams straujš nabadzības pieaugums mājsaimniecībās, kurās ir bezdarbnieki. Praktiski visas mājsaimniecības, kurās ir divi vai trīs bezdarbnieki, atrodas zem trešā nabadzības sliekšņa (attiecīgi 93,0 % un 97,8 % mājsaimniecību).

Pētījumi liecina par visai pārsteidzošu faktu, ka pensionāru klātbūtne ģimenēs būtiski neietekmē to dzīves līmeni. Tas izskaidrojams ar vispārējo nabadzības līmeni un apstākli, ka vidējie mājsaimniecību ieņēmumi uz vienu ģimenes locekli ir zemi un būtiski neatšķiras no ienākumiem, ko iedzīvotāji saņem pensijas formā. Tas, ka nabadzības līmenis pieaug, palielinoties ģimenes locekļu skaitam, bet nepieaug, palielinoties pensionāru skaitam mājsaimniecībā, norāda, ka pensijas ir būtisks ieņēmumu avots daudzās ģimenēs. Līdz ar to nav iespējams konstatēt, ka pensionāri ir sociāli vismazāk nodrošinātā iedzīvotāju daļa, jo citi viņu ģimenes locekļi izmanto pensijas arī savai iztikai.

ANO Bērnu fonda ( UNICEF ) pētījumi liecina, ka Latvijā, līdzīgi citām pārejas valstīm, bērni — it īpaši bērni no maznodrošinātām ģimenēm — bieži ir visnelabvēlīgākā stāvoklī, jo strādājošo ģimeņu algas un pabalsti reālajā izteiksmē ir kritušies vairāk nekā pensijas. Šo apstākli pasliktinājis pieaugošais skaits bērnu, kas dzimuši laulībā nesastāvošām sievietēm, liels skaits bezatbildīgu tēvu un pieaugošais vidējās paaudzes vīriešu mirstības līmenis.

Kopumā aprēķini liecina, ka nabadzība Latvijā ir ļoti izplatīta un 664,8 tūkstoši mājsaimniecību atrodas zem trešā nabadzības sliekšņa (52 lati uz vienu pieaugušo ģimenes locekli mēnesī). Visvairāk nabadzībai ir pakļautas mājsaimniecības ar bērniem, kā arī mājsaimniecības, kurās ir bezdarbnieki. Fakts, ka 289,4 tūkstoši mājsaimniecību ar bērniem ir nabadzīgas, ir ļoti satraucošs, jo naudas līdzekļu trūkums ģimenēs ar bērniem nedod iespēju jaunās paaudzes pilnvērtīgai attīstībai.

Viss minētais liek secināt, ka ir nepieciešams veikt visaptverošu nabadzības izvērtēšanu, kas papildinātu mājsaimniecību budžeta pētījumu rezultātus. Bet būtiski svarīgi ir arī veicināt sabiedrībā diskusiju par uzdevumiem, ko izvirza nabadzības problēma, un iespējām to pārvarēt ar efektīvāku valsts politiku un nabadzīgo iedzīvotāju iespēju paplašināšanu. Īpaša uzmanība būtu jāvelta tam, lai palīdzību saņemtu maznodrošinātas ģimenes ar bērniem.

Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība valstī

Pirmais solis ceļā uz nabadzības mazināšanu ir sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības apkarošana. Turklāt daži pasākumi, piemēram, izglītības pieejamības palielināšana, ne tikai mazinās nevienlīdzību, bet arī veicinās ekonomikas augsmi. Tādēļ cīņa pret nevienlīdzību ir būtiska ilgtspējīgas tautas attīstības sastāvdaļa.

Lai risinātu nevienlīdzības problēmu, nepieciešams to identificēt un izmērīt. Sociālo nevienlīdzību valstī raksturo tādi rādītāji kā nabadzības dziļuma indekss un ienākumu nevienlīdzības indekss (Džini koeficients). Nabadzības dziļuma indekss parāda, par cik procentiem nabadzīgo iedzīvotāju ikmēneša izdevumi atšķiras no izraudzītā nabadzības sliekšņa, proti, cik nabadzīgi ir nabadzīgie. Džini koeficients parāda, cik vienlīdzīgi sabiedrībā sadalīta ienākumu masa. Džini koeficients variējas no 0 līdz 1; 0 ir ideāla vienlīdzība, bet, jo tuvāk 1, jo lielāka ir ienākumu nevienlīdzība.

Nabadzības dziļuma indeksa aprēķini doti 2.5. tabulā. Tie parāda, ka Latvijā nabadzība ir samērā dziļa, it sevišķi, ja izmanto III nabadzības slieksni — krīzes iztikas minimumu (52 lati). Šai gadījumā lielākajai daļai nabadzīgo iedzīvotāju izdevumu apjoms no nabadzības sliekšņa atpaliek par 25 %, tātad ikmēneša kārtējo izdevumu lielums uz vienu pieaugušo iedzīvotāju ir ap 39 latiem. Pie vidējā nabadzības sliekšņa — 38 lati — nabadzīgo cilvēku izdevumu novirze ir 14 % no nabadzības līnijas, kas nozīmē, ka viņu vidējie izdevumi ir aptuveni 34 lati mēnesī. Izdevumu atšķirīguma indekss pie I nabadzības sliekšņa — 26 lati — ir tikai 6 %, kas norāda, ka vidējais nabadzīgo ļaužu izdevumu apjoms uz vienu pieaugušo iedzīvotāju pie attiecīgā nabadzības sliekšņa ir 24 lati mēnesī. Atšķirība no zemākā nabadzības sliekšņa nav liela, jo, pastāvot vēl zemākiem izdevumiem, eksistēt praktiski ir ļoti grūti.

Tāpat kā nabadzīgo skaita indekss, arī nabadzības dziļuma indekss atklāj daudz lielākas problēmas laukos, nekā pilsētās. Novadu griezumā mājsaimniecību budžetu apsekojums būtiskas atšķirības neuzrāda, bet kopumā lauku apvidos ir ne tikai vairāk nabadzīgu cilvēku nekā Rīgas reģionā, bet arī to stāvoklis ir kritiskāks.

Nabadzības dziļuma indeksa aprēķini pēc mājsaimniecību sastāva liecina, ka ģimenēs ar bērniem nabadzības problēmas ir ne tikai vairāk izplatītas, bet arī dziļākas. Ģimenēs, kurās ir trīs un vairāk bērni vai divi bezdarbnieki, vidējais mēneša patēriņa lielums ir stipri zem nabadzības sliekšņa un stipri pārsniedz visām mājsaimniecībām vidējo nabadzības dziļuma indeksu. Nabadzības dziļuma indekss dod iespēju izprast, cik nopietns ir uzdevums.

Ienākumu nevienlīdzības indeksa (Džini koeficienta) aprēķini, kas veikti LR Valsts statistikas komitejā, liecina, ka 1996. gadā visām mājsaimniecībām kopumā šis indekss bijis 0,32. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem (sk. “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”) Džini koeficients Latvijā ir jūtami samazinājies, taču to var daļēji izskaidrot ar to, ka precīzāka ir kļuvusi mājsaimniecību budžetu apsekojuma metodika. Džini koeficients pilsētu mājsaimniecībām ir 0,32, bet lauku mājsaimniecībām — 0,30. Tas norāda, ka pilsētās mājsaimniecības ir vairāk noslāņojušās (lielāks ir to mājsaimniecību īpatsvars, kurām ir lieli ienākumi). Rīgas reģionā ienākumu nevienlīdzības indekss ir zemāks, kas norāda, ka tajā ir mazāk mājsaimniecību ar zemiem vai ļoti zemiem ienākumiem.

Salīdzinot ienākumu nevienlīdzības indeksu Latvijā un citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, Latvijā tas ir aptuveni vienāds ar 1995. gada rādītāju Polijā (0,32) un Igaunijā (0,31). Ienākumu nevienlīdzība bijusi lielāka Lietuvā (0,35), Bulgārijā (0,38) un Krievijā (0,38). Savukārt tādās valstīs kā Rumānija (0,28), Ungārija (0,23) un Čehija (0,23) nevienlīdzība bijusi stipri mazāka nekā Latvijā.

Plašāku ieskatu par iedzīvotāju noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa dod mājsaimniecību deciļgrupējums pēc to rīcībā esošā ienākuma, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, un patēriņa struktūra šajās grupās.

Pirmajās astoņās deciļgrupās, kas aptver 80 % mājsaimniecību, izdevumi pārtikai pārsniedz pusi no visiem patēriņa izdevumiem. Otrajā vietā pēc īpatsvara ir ar mājokli saistītie maksājumi. Zīmīgi, ka šie izdevumi vislielāko īpatsvaru veido vidējās ienākumu deciļgrupās (ceturtajā un piektajā). Šīs mājsaimniecības cenšas šos maksājumus nokārtot. Nabadzīgākie iedzīvotāji to nespēj izdarīt, bet relatīvi turīgākām mājsaimniecībām šiem mēriem pietiek ar mazāku savu ienākumu daļu.

Desmitās deciļgrupas vidējais ienākums vairākkārt pārsniedz ienākumus pirmajās deciļgrupās un ir krasi lielāks pat par ienākumiem devītajā deciļgrupā. Paši turīgākie, salīdzinot ar pašiem trūcīgākajiem, kādus reģistrējusi mājsaimniecību budžetu statistika, saņem pat 100 reižu vairāk.

Daudzas mājsaimniecības no trūkuma daļēji glābj piemājas saimniecības un pārtikas produktu ražošana tajās. Visu Latvijas mājsaimniecību ienākumos pašražoto pārtikas produktu un citu izstrādājumu īpatsvars ir no 20,4 % pirmajā līdz 14,2 % desmitajā deciļgrupā. No lauksaimniecības pārtiekošās mājsaimniecības naturālā ceļā sevi nodrošina par 35–40%.

Pārtikas pašapgādes funkcija ir sevišķi būtisks atspaids lauku mājsaimniecībām. 1996. gadā Filozofijas un socioloģijas institūtā veiktais lauku pētījums liecina, ka lielākais vairums lauku mājsaimniecību un indivīdu ir iesaistīti pārtikas pašapgādē. Piemēram, Bauskas rajonā 84 % no visām mājsaimniecībām un 60 % no visiem pieaugušajiem, bet Preiļu rajonā 95 % no visām mājsaimniecībām un 67 % no visiem pieaugušajiem nodarbojas ar pārtikas pašapgādi. Tas ir iespējams tādēļ, ka Bauskas rajonā 90 %, bet Preiļu — 96 % lauku mājsaimniecību ir pieejama zeme.

Tāpat kā bezdarba gadījumā, arī sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības jautājumā nepieciešama analīze dzimumu griezumā. Sievietes kopumā strādā sliktāk samaksātās profesijās nekā vīrieši. Valsts statistikas komitejas dati liecina, ka sievietes saņem tikai 78 % no vīriešu algām, valsts sektorā — pat tikai 73 %. Sievietes agrāk beidz izglītoties nekā vīrieši un biežāk strādā nepilnu slodzi. Šie dati ir līdzīgi visā pasaulē, jo 1995. gada “Pasaules pārskats par tautas attīstību” norādīja, ka vidējā sieviešu alga visā pasaulē ārpus lauksaimniecības sektora ir aptuveni 75 % no vīriešu algas.

Cēloņi šai parādībai Latvijā ir dažādi. Sievietes ir ļoti augsti pārstāvētas profesijās ar zemu prestižu un zemākām algām. Viena trešā daļa sieviešu Latvijā strādā izglītības sektorā vai sociālo pakalpojumu sfērā. No visiem veselības aprūpē un sociālo pakalpojumu sfērā nodarbinātajiem sievietes ir 83,3 %, izglītībā 77,4 %, viesnīcās un restorānos 74 %, vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā 61 %. Būvniecībā un zvejniecībā sievietes ir attiecīgi tikai 17,4 % un 11 % no strādājošajiem. Sievietes ir arī 2,5 līdz 3 reizes mazāk nekā vīrieši pārstāvētas uzņēmējdarbībā. Turklāt tikai 31 % darba devēju ir sievietes.

Minētie dati norāda uz to, ka sievietēm un vīriešiem nav vienlīdzīgas nodarbinātības iespējas un ka bieži notiek neoficiāla profesiju sadale starp vīriešiem un sievietēm. Lai gan netrūkst dažādu netiešās diskriminācijas pazīmju, sievietes reti sūdzas par diskrimināciju darbavietā. Valsts cilvēktiesību birojs nav saņēmis nevienu sūdzību no sievietes par diskrimināciju darbavietā.

Izglītība

Tautas nabadzība ir ne tikai ienākumu trūkums, kas liedz pienācīgu dzīves līmeni, bet arī pamatizglītības nepieejamība. Kā analizēts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”, Latvijas izglītības sistēmā noris reforma. Ņemot vērā izglītības lomu nabadzības mazināšanā, nevienlīdzības apkarošanā un ekonomikas augsmes veicināšanā, īpaši svarīgi ir novērtēt reformas gaitu šai jomā, radušās nevienlīdzības raksturu un šķēršļus straujākai attīstībai.

Pieaug to bērnu skaits, kuri neapmeklē skolu, pat nesākot obligāto izglītības posmu vai arī mācības agri izbeidzot. Izglītības un zinātnes ministrijai un nevalstiskajām organizācijām ir atšķirīgi dati par šo bērnu skaitu: no 15 000 līdz 27 000. Vēl satraucošāks ir pieaugošais skaits pusaudžu, kuriem ne tikai trūkst izglītības, bet kuri ir iesaistīti prostitūcijā. Pēc Latvijas valdības 1997. gada ziņojuma “Sieviešu tiesību aizsardzība Latvijas Republikā”datiem, gandrīz 12 % visu prostitūtu Latvijā ir pusaudzes. Latvijas Ģimenes centra aptaujas rezultāti arī norāda, ka pusaudzes prostitūtas ir bieži pakļautas varmācībai: 80 % prostitūtu teica, ka tikušas seksuāli izmantotas agrā bērnībā.

Bez šaubām, skolu neapmeklējošo bērnu skaita pieauguma cēloņi ir dažādi. Pirmkārt, pieaug to bērnu skaits, kas dzīvo ielās. Daudzi no šiem bērniem nāk no ģimenēm, kurās ir alkoholisms, vardarbība un citas sociālas problēmas. Tiem, kam nav ģimeniskas vides vai kas cīnās par izdzīvošanu ielās, nereti vispār netiek sniegta nekāda motivācija izglītības ieguvei. Otrkārt, kā jau minēts, zināms iedzīvotāju slānis atrodas grūtā ekonomiskajā situācijā un saskaras ar reālām grūtībām atrast līdzekļus, lai nodrošinātu bērnu mācības skolā. Lauku apvidū papildu problēmas rada arī nepietiekami attīstītā transporta infrastruktūra, kuras dēļ dažviet bērniem ir sarežģīti nokļūt līdz skolai. Treškārt, mazatalgotā fiziskā darba veicēju izglītības līmenis parasti ir zems, un ne vienmēr šiem cilvēkiem ir pietiekama motivācija bērnu izglītības nodrošināšanai. Šajā sabiedrības daļā veidojas zināma apātija, nespēja meklēt sociālās mobilitātes ceļus ne tikai pašiem, bet arī bērniem.

Ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi par vienotu skolēnu reģistru, taču tie netiek īstenoti. Neeksistējot vienotai uzskaites sistēmai, ir grūti cīnīties pret šo satraucošo sociālo parādību, kurai ir vairāki cēloņi. Šādos apstākļos valstij vispirms jānodrošina tiesiskais pamats, kurš ietver arī sankciju kopumu, un izpildvaras mehānisms, norādot struktūras, kurām jāpanāk reāla obligātā izglītības posma īstenošana.

Kaut arī augošais skaits bērnu, kuri skolu vispār neapmeklē, ir satraucošs, tomēr jauniešu tieksme pēc izglītības nav mazinājusies. 1993./94. mācību gadā studentu skaits gan nedaudz samazinājās, bet 1995./96. gadā tas atkal sāka pieaugt. Pakāpeniski tiek pārvarēts sociālismam raksturīgais izglītības un zināšanu zemais statuss, it īpaši to jauniešu vidū, kas tiecas pēc profesionālās karjeras ar augstu sociālo prestižu un labu atalgojumu (uzņēmumu vadība, finanses, jurisprudence). Kaut arī uzņēmējdarbībā panākumus bieži vēl gūst cilvēki ar zemu izglītību, pieaug prasības pēc atbilstoši akadēmiski un profesionāli izglītotiem speciālistiem. Apmēram 70 % augstāko mācību iestāžu reflektantu vēlas studēt dažādās ekonomikas un tieslietu bakalaura programmās. Jāatzīst, ka visai liela ir arī interese par humanitārajiem mācību virzieniem: to apliecina skolēnu skaits, kuri vēlas apgūt kultūras vēsturi vidējās mācību iestādēs, kā arī lielais konkurss vairākās humanitārajās bakalaura programmās Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā. Top jauna intelektuālā elite — studenti ar labu izglītību, vairākām svešvalodām un stāžu Rietumeiropas un Ziemeļamerikas universitātēs. Turpinot izglītības reformu, nepieciešams mazināt nevienlīdzību starp jauno eliti un tiem, kuriem nav nekādas izglītības.

Joprojām neatrisināts ir likumiskās bāzes jautājums. Pašlaik spēkā ir Latvijas Republikas Augstākajā padomē 1991. gadā pieņemtais Izglītības likums, kas bija domāts pārejas perioda sākumposmam. Kaut arī daudzas šā likuma tiesiskās normas sekmīgi darbojas arī pašlaik, tomēr ir nepieciešams jaunajiem apstākļiem atbilstošs juridiskais pamatojums, kas precīzi sadalītu atbildību un kompetenci starp valsts institūcijām un pašvaldībām, reglamentētu mācību procesa finansējumu un privātās iniciatīvas iesaisti.

Nopietnas problēmas rada arī izglītības sistēmas nepietiekamais finansējums. Pārejas apstākļos neizdodas nodrošināt ne sociālajam prestižam atbilstošu pedagogu atalgojumu, ne izglītības infrastruktūras uzturēšanai nepieciešamos līdzekļus. Skolotāju atalgojums ir zemāks par vidējo valsts sektorā strādājošo atalgojumu, daudzi pedagogi ir atstājuši skolas un augstskolas, pārējiem parasti jāmeklē papildu darba vietas. Līdz ar to raksturīga ir pedagogu pārslodze, grūti ir saglabāt pietiekami augstu mācību procesa kvalitāti, plašāk izvērst skolēnu un studentu pētniecisko darbu.

Veselības krīzes pārvarēšanas nosacījumi

Iespēja izvēlēties ilgu un veselīgu mūžu ir tautas attīstības būtiska sastāvdaļa. Latvijā, līdzīgi citām pārejas valstīm, nepietiekamais veselības finansējums, maznodrošināto iedzīvotāju nespēja samaksāt par medikamentiem vai aprūpi un zemais dzīves līmenis ir veicinājuši tautas veselības lejupslīdi. Šo tendenci apturēt ir būtiski svarīgi, ja vēlamies uzlabot tautas attīstību.

Pārejas valstīs tautas veselības pārmaiņas vislabāk raksturo mirstības rādītāji un ar to saistītie paredzamā mūža ilguma rādītāji, kā arī iedzīvotāju veselības stāvokļa pašnovērtējuma dati. Saslimstības rādītāji šim nolūkam ir mazāk noderīgi, jo notiek pārmaiņas aprēķināšanas metodikā, kā arī iedzīvotāji reti apmeklē veselības aprūpes iestādes.

Pēc pēdējiem metodoloģiski salīdzināmajiem Pasaules Veselības organizācijas publicētajiem datiem, Latvijā jaundzimušo paredzamais mūža ilgums ir viens no viszemākajiem Eiropā — 69,1 gads. Vēl zemāks tas ir tikai Ungārijā, Moldovā, Krievijas Federācijā un Turcijā. Starpība starp mūža ilgumu Latvijā un visaugstāko rādītāju Eiropā (Zviedrijā 79 gadi) ir sasniegusi gandrīz desmit gadus. Latvijā ir ļoti augsta mirstība no visu veidu nedabiskās nāves gadījumiem, it sevišķi vīriešiem, un no asinsrites sistēmas slimībām (sk. arī “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1995”).

Svarīgi atzīmēt, ka mūža ilguma lejupslīde Latvijā, tāpat kā daudzās citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, iesākās 60. gadu vidū un to galvenokārt izraisīja sociālās sfēras stagnācija. Zināms uzlabojums bija 80. gadu sākumā un it sevišķi pretalkohola kampaņas laikā 1985.–1987. gadā. Mūža ilguma samazināšanās atsākās 1989. gadā un strauji turpinājās līdz pat 1995. gadam, kad parādījās pirmās tā stabilizācijas iezīmes.

Analizējot situāciju Latvijā 90. gadu vidū, izmantojot šim nolūkam standartizētos mirstības koeficientus (lai novērstu vecumstruktūras ietekmi) un vairākus sociālekonomiskus un veselības aprūpes rādītājus pa valsts administratīvi teritoriālajām vienībām, konstatēts, ka visbūtiskāk mirstību ietekmē tādi faktori kā bezdarbs, izglītība un darba samaksa, kā arī demogrāfiskās slodzes līmenis. Latvijā var atrast vietas, kur sociāli demogrāfiskā situācija ir stipri labvēlīgāka par vidējo valstī kopumā. No septiņām republikas pilsētām tā ir ostas pilsēta Ventspils (47 tūkstoši iedzīvotāju), kas ir sestā lielākā Latvijas pilsēta un liels tirdzniecības tranzītcentrs. No 26 Latvijas administratīvajiem rajoniem tas ir Saldus rajons (nepilni 40 tūkstoši iedzīvotāji). Šie divi piemēri gan apliecina vispārējās likumsakarības demogrāfiskās situācijas saistībā ar sociālekonomiskās attīstības līmeni, gan norāda, ka arī kopumā nelabvēlīgā situācijā var panākt uzlabojumu noteiktā teritorijā.

1997. gadā veiktā ANO Iedzīvotāju fonda un Labklājības ministrijas pētījuma dati atklāj iedzīvotāju emocionālo noskaņojumu un neapmierinātību ar savu veselības stāvokli. Daudzi Latvijas iedzīvotāji reproduktīvajā vecumā atzīst, ka viņu veselības stāvoklis nav apmierinošs: tikai katrs otrais to raksturo kā vairāk vai mazāk apmierinošu. To pašu var teikt par emocionālo stāvokli: ap 60 % atzinuši, ka parasti ir labā noskaņojumā, bet katrs trešais atzīst, ka biežāk vai retāk ir nomākts. No aptaujātajiem smēķē 62 % vīriešu un 27 % sieviešu. Alkoholiskos dzērienus vispār nelieto tikai 7 % vīriešu un 6 % sieviešu. Citus apreibinošus līdzekļus, kā narkotiskos vai ķīmiskos līdzekļus, vairāk ir pamēģinājuši vīrieši (15 %) nekā sievietes (3 %).

Latvijā novēloti konstatē vēzi un citas slimības; tas sadārdzina ārstēšanu un pasliktina izveseļošanās iespējas. Pie iedzīvotāju dzīves līmeņa rādītājiem, kas saistīti ar medicīniskās aprūpes pieejamību un kvalitāti, pieder arī sociāli bīstamo slimību izplatība. Latvijā turpina palielināties seksuāli transmisīvo slimību biežums un saslimstība ar tādām infekcijas slimībām kā kašķis, pedikuloze u.c.

Gadu no gada arvien lielāka daļa medicīnas pakalpojumu izmaksu jāsedz pašiem iedzīvotājiem. Pašlaik iedzīvotāji paši sedz vienu piektdaļu no veselības aprūpes bāzesprogrammas izmaksām. Tomēr, pēc mājsaimniecību budžetu pētījumu rezultātiem, izdevumi veselības aprūpei mājsaimniecības budžetos samazinās. 1995. gada IV ceturksnī tie bija 2 lati uz vienu ģimenes locekli mēnesī, bet 1996. gada IV ceturksnī vairs tikai 1,89 lati.

Salīdzinot izdevumus ģimenēs ar dažādu ienākumu lielumu, var konstatēt, ka bagātākā ģimeņu desmitdaļa veselības aprūpei tērē 17 reizes vairāk līdzekļu nekā vismazturīgākā, kaut gan ienākumi pirmajai ir lielāki tikai četras reizes. Mazināt arvien dziļāko sociālo nevienlīdzību tautas veselības jomā — tas jāizvirza par prioritāru tautas attīstības uzdevumu.

Pēdējā laikā palielinās prakses ārstu jeb patstāvīgi praktizējošu ārstu skaits, kas tagad jau ir 16 % no ārstu kopskaita. Arī pašlaik notiekošās veselības aprūpes reformas pamatā ir primārā veselības aprūpe un ģimenes ārsti. Reforma paredz noteikt ekonomiski un medicīniski pamatotu slimnīcu un gultu vietu skaitu un samazināt pacientu ārstēšanas ilgumu slimnīcās, jo gan viens, gan otrs agrāk bijis pārlieku liels.

Kvalitatīva veselības aprūpes sistēmas reforma nedos nekādu labumu, ja vienlaikus netiks celts sabiedrības zināšanu un apziņas līmenis veselības jautājumos, it īpaši par vakcināciju nozīmi un smēķēšanas, pārmērīgas alkohola lietošanas un neaizsargāta seksa bīstamību. Nepieciešamību veikt veselības izglītības pasākumus apliecināja jau minētā reproduktīvās veselības aptauja, kurā respondenti izrādīja lielu nezināšanu par HIV/AIDS un kontracepciju. Kā rakstīts izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”, veselības kā vērtības statuss jāstiprina izglītības sistēmā un jāceļ vīriešu zināšanu līmenis, jo tie ir īpaša veselības riska grupa.