Problēmas

Valsts — un sieviešu un ģimeņu labklājība pilsētās un laukos

Dr.habil.oec. Pārsla Eglīte, LZA Ekonomikas institūta pētniecības kopas vadītāja

Sociālajai politikai kopumā mūsu valstī nav definēta mērķa, tomēr attiecībā uz iedzīvotāju labklājību likumos Par Sociālo drošību un Par sociālo palīdzību (1995.) ir paredzēts sekmēt sociālo taisnīgumu, gādāt par “drošības tīklu” tiem, kas saviem spēkiem nespēj sevi nodrošināt, veicināt ģimenes aizsardzību, atbalstīšanu un attīstību.

Šo uzdevumu izpildei ieviesti trejādi atbalsta veidi:

— valsts izmaksājamie universālie pabalsti visiem reģistrētajiem valsts iedzīvotājiem, kam dzimuši un ģimenē aug bērni neatkarīgi no sociālās apdrošināšanās un ienākumu līmeņa: vienreizējie bērna piedzimšanas, bērna kopšanas un ikmēneša ģimenes valsts pabalsti, atlīdzība bērnu aizbildņiem un sociālā nodrošinājuma pabalsti invalīdiem vai apgādnieku zaudējušiem; valsts atbalsta veidu grupai būtu pieskaitāmi arī ienākumu nodokļa atvieglojumi, samazinot ar šo nodokli apliekamo summu par noteiktu neapliekamo minimumu par katru apgādājamo;

— sociālās garantijas sociāli apdrošinātām personām : maternitātes, paša(s) vai bērna slimības, kā arī bezdarba un pensionēšanās gadījumā;

— pašvaldību sociālie pabalsti trūcīgajām ģimenēm , vadoties no viņu sastāva un ienākumu līmeņa.

LR likumos un to pielietojumam paredzētajos normatīvajos aktos nav paredzētas nekādas atšķirības pilsētnieku un laucinieku tiesībām uz sociālo drošību un palīdzību, kā arī to saņemšanas noteikumos. Tomēr iedzīvotāju sastāva, nodarbinātības un izvietojuma īpatnību dēļ faktiski saņemamā sociālā atbalsta apjoms un loma ģimeņu dzīvē nav gluži vienādi pilsētās un laukos.

Tā kā lauciniekiem izsenis aug vairāk bērnu nekā pilsētnieku ģimenēs, lauku iedzīvotāju sastāvā bērnu līdz 15 gadiem ir vairāk nekā pilsētās: attiecīgi 23,2% un 18,4%. [1] Atbilstoši tam caurmēra lauku ģimene saņem samērā vairāk valsts vienreizējos un ikmēneša pabalstus. Arī kopš 1996.gada augusta ieviestā ģimeņu pabalsta diferenciācija pēc bērnu dzimšanas secības, piešķirot otrajam un piektajam 1,2 reizes, bet trešajam un ceturtajam 1,6 reizes lielāku pabalstu nekā pirmajam, nāca vairāk par labu lauciniekiem, jo viņu ģimenēs trešie un augstākas kārtas bērni dzimst gandrīz 2,5 reizes biežāk (1.tabula). Tas dod zināmu pamatu cerībām, ka, pateicoties minētajai pabalstu diferenciācijai, trešā bērna dzimšanas varbūtība pārstās samazināties, kas deviņdesmitajos gados Latvijas laukos notika straujāk nekā pilsētās.

Lauku iedzīvotāju sastāvā ir ne vien lielāks bērnu īpatsvars, bet arī mazāka darbspējas vecuma cilvēku daļa nekā pilsētās. Tāpēc uz katru potenciālo pelnītāju laukos apgādājamo skaits salīdzinājumā ar pilsētām ir lielāks: attiecīgi 0,42 un 0,31 bērnu, bet 0,35 un 0,30 — pensijas vecuma ģimenes locekļu. Tā kā šī demogrāfiskā slodze laukos ir relatīvi lielāka, bet pensiju apjoms visumā mazāks par ikmēneša vidējiem ienākumiem no darba, laukos ienākumi uz vienu ģimenes locekli, ieskaitot pašražoto produkciju, iznāk par saviem 15% mazāki nekā pilsētās (2.tabula). Atbilstoši tam saņemamo ģimenes pabalstu īpatsvars laucinieku ienākumos — īpaši naudā — ir nozīmīgāks nekā pilsētniekiem. Tāpēc varbūtējs visu universālo valsts pabalstu apjoma palielinājums atbilstoši dzīves dārdzības pieaugumam nestu labumu galvenokārt laukos.

Lauku cilvēku naudas ienākumu palielinājumam īpaša nozīme būtu bērnu izglītošanā, jo līdz šim laucinieku izdevumos primāro vajadzību apmierināšanas īpatsvars izrādījies lielāks nekā pilsētās: pārtikai un mājoklim vien attiecīgi 75% un 67% (2.tabula). Tātad apģērba un grāmatu iegādei, kā arī transportam, kas viss nepieciešams bērnu skolas gaitām, laucinieki varējuši atvēlēt mazāk. Līdz ar to arī bērnu garīgās izaugsmes iespējas neizbēgami bijušas ierobežotas.

Pateicoties pašražotajai produkcijai un pašu mājai, zemnieku ģimenēs izdevumu struktūra izrādās labvēlīgāka bērnu izglītošanai nekā caurmēra lauciniekiem. Tomēr viņu materiālā nodrošinājuma pašvērtējums nebūt nav optimistiskāks par laucinieku vidējo, jo zināmu izdevumu daļu prasa tieši saimniecība. Turklāt zemnieki — darba devēji, pašnodarbinātie un viņu neapmaksātie ģimenes locekļi, kas nodarbināti ģimenes saimniecībā, veido tikai trešo daļu no lauku nodarbinātajiem iedzīvotājiem (3.tabula).

Iedzīvotāju nodarbinātības līmenim un nodarbināto sastāvam pēc statusa (attiecībām pret īpašumu un darba ienākumu veida) ir izšķiroša nozīme tiesībās uz otra veida sociālajiem pabalstiem. Kā zināms, kopš 1997.gada sākuma tiesības uz maternitātes pabalstu ir tikai tām mātēm, kas pirms tam vismaz 6 mēnešus ir izdarījušas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Viskārtīgāk atbilstošos sociālā nodokļa atskaitījumus veic darba devēji par saviem darba ņēmējiem, kurus aizsargā likums un vietumis arī arodbiedrības. Ne tik pilnīgi to veic pašnodarbinātie par sevi un ģimenes locekļiem, jo bieži vien nauda šķiet vairāk vajadzīga un lietderīgāk izmantojama citām vajadzībām. Praktiski netiek sociāli apdrošinātas skolnieces un mājsaimnieces — gan tās, kas par tādām kļuvušas pēc brīvas izvēles, gan bezdarba spiestas. Šo iemeslu dēļ, neskatoties uz visumā līdzīgu nodarbināto iedzīvotāju īpatsvaru laukos un pilsētās, lauku sievietēm ir mazāka varbūtība būt sociāli apdrošinātām nekā pilsētniecēm. Savukārt dzimstība un arī visjaunākajām, algotā darbā strādāt vēl nepaspējušām, māmiņām dzimušo bērnu īpatsvars laukos ir lielāks nekā pilsētās (sk.1.tabulu). Tātad arī bez maternitātes pabalsta, ko izmaksās tikai atkarībā no pašas mātes apdrošināšanās, biežāk paliks laucinieces nekā pilsētnieces.

Tas savukārt var negatīvi ietekmēt tālāko ģimenes papildināšanu. Jau 1991.—1996.gadā trešo bērnu dzimšanas varbūtība laukos samazinājusies straujāk nekā pilsētās. Ierobežojot maternitātes pabalsta saņemšanas iespējas, ko vairāk izjutīs lauku ģimenes, valsts var ne tik daudz veicināt aktīvākus sociālā nodokļa maksājumus, cik dzimstības mazināšanos arī lauku apvidos, kur tā pagaidām vēl nav tik katastrofāli zemā līmenī kā pilsētās.

Eiropas Sociālajā hartā [2], kuras prasības Latvijai būs jāpilda, ja tā grib pievienoties Eiropas Savienībai, ir paredzēts, ka maternitātes pabalsts izmantojams ne vien mātēm, kas pašas ir sociāli apdrošinājušās, bet arī tādām, kas ir sociāli apdrošinātu personu apgādībā: vīra, tēva, mātes. Tā kā vecāki daudzām topošām mātēm var būt jau pensijā vai viņsaulē, visdrošākam apgādātājam vajadzētu būt vīram. Diemžēl deviņdesmitajos gados Latvijā ir strauji audzis ārlaulībā dzimušo bērnu īpatsvars: pilsētās 1996.gadā tas pārsniedzis 31%, laukos pat 36% visu dzimušo (sk.1.tabulā). Šo bērnu tēvi par viņu mātes apgādniekiem neskaitās, un tāpēc arī varbūtējā Latvijas likumu grozīšana atbilstoši Eiropas Sociālajai hartai gan paplašinātu maternitātes pabalsta saņēmēju īpatsvaru, tomēr nenodrošinātu tā izmaksas visām mātēm.

Pagaidām nav īpaši pētīti cēloņi augstākam ārlaulībā dzimušo īpatsvaram lauku apvidos, bet iespējams, ka viens no iemesliem ir grūtības ar veselības pārbaudēm, kas tiek prasītas laulību reģistrācijai. Lauciniekiem grūtības var sagādāt ne vien maksa par katru izdarīto izmeklēšanas veidu, kas varētu ietekmēt laulātību arī pilsētās, bet arī nokļūšana medicīniskajās iestādēs, jo transporta apstākļi laukos, kā zināms, ir pasliktinājušies.

Sievietēm, kas bijušas spiestas atstāt darbu, lai audzinātu mazgadīgos bērnus, un kam jāpārtiek no niecīgajiem 5 gadus neindeksētiem bērnu kopšanas un ģimenes pabalstiem, ir tiesīgas griezties pašvaldībās pēc sociālās palīdzības. Tomēr valsts kopbudžetā, gadu gadā samazinot pašvaldību izdevumu daļu, nemazinot tajā pašā laikā viņu veicamās funkcijas, sociālajai palīdzībai izmantojamo līdzekļu apjoms tiek samazināts pirmām kārtām. Īpaši raksturīgi tas ir attālākajiem pagastiem, kur grūtāk izvēršama uzņēmējdarbība, atbilstoši ierobežotas darba iespējas un pašvaldību ienākumi, bet veco cilvēku īpatsvars palielināts, jo jaunākie aizceļojuši darba meklējumos.

Salīdzinot objektīvos statistikas rādītājus ar mājsaimniecību ienākumiem, kā arī sociālo garantiju saņemšanas iespējas laukos un pilsētās ar iedzīvotāju materiālās labklājības pašvērtējumu, izrādās, ka, neraugoties uz ierobežotāku ģimenes budžetu, laucinieki savus dzīves apstākļus vērtējuši relatīvi augstāk: par sliktiem un ļoti sliktiem 1996.gadā tos atzinuši 63,7% pilsētnieku un “tikai” 44,8% laucinieku (sk.2.tabulu). Zemniekiem šādu vērtējumu, domājams, veido viņu īpašumā esošā zeme un saimniecība, kas atšķirībā no pilsētniekiem dod zināmu drošību arī bezdarba un augošu cenu gadījumā. Sava loma varētu būt arī atšķirīgiem vērtējuma kritērijiem pilsētās un laukos: pēc primāro vajadzību apmierināšanas iespējām, dzīves vides pievilcības un tās piedāvātās darbību daudzveidības, salīdzinājuma ar kaimiņiem vai iedomātu ārvalstu patēriņa līmeni u.tml.

Ar vērtējuma kritēriju īpatnībām varētu izskaidrot arī savu pieticīgo iztikas līdzekļu samērā labo vērtējumu pilnās ģimenēs ar bērniem: neatkarīgi no dzīvesvietas pilsētās vai laukos mazāk par pusi izteikuši neapmierinātību ar dzīves apstākļiem. Atliek domāt, ka cilvēki, kam ģimeniskās vērtības ir nozīmīgākas par citām, piecieš bērnu audzināšanas laika spiedīgos materiālos apstākļus.