Mēs savā zemē un laikā

Mežaparkam sākot jaunu attīstības loku

Ādolfs Erss

Ersu ģimenes mājā Mežaparkā

Mežaparka sabiedriskajā dzīvē iezīmējies sava veida pagrieziena punkts: ar diviem sarīkojumiem 15. un 16.oktobrī darbu sāka 26. septembrī apstiprinātā Mežaparka attīstības biedrība. Sarīkojumi zināmā mērā jau raksturoja biedrības iecerētos darbības virzienus. Pirmais no tiem bija veltīts Mežaparka kultūras darbinieku — šoreiz Ersu ģimenes — piemiņai, otrais — vides kopšanai.

Nelielajā Mežaparka villu kolonijā kopš tās dibināšanas laikiem Rīgas septiņsimtgadē dzīvojuši un dzīvo vairāki simti gan latviešu, gan vācu un citu tautu kultūras, sabiedriskie un valsts darbinieki. Viņi devuši būtisku ieguldījumu gan Latvijas, gan arī Eiropas mākslas, zinātnes un tautsaimniecības attīstībā, taču okupācijas gados viņu vārdi gandrīz zuduši no ļaužu atmiņas. Daudzi iedzīvotāji nav informēti, ka viņu mājas ir kultūras pieminekļi un kādus pienākumus uzliek un kādas tiesības dod šo māju apsaimniekošana.

15.oktobra sarīkojumā vakara organizētāji pieminēja rakstnieku Ādolfu Ersu un viņa dzīvesbiedri — kādreiz tautā ļoti iemīļoto Latgales lakstīgalu Helēnu Ersu—Kozlovsku, kuri kopš 1932.gada dzīvojuši pašu celtā mājā Siguldas prospektā 4. Ersu meita tulkotāja Mirdza Ersa stāstīja par vecāku likteņiem gan kopīgo dzīves gaitu sākumā, gan arī par traģisko mūža galu okupācijas laikā. Baltoskandijas akadēmijas direktors Silvesters Gaižuns savukārt ieskicēja rakstnieka ciešos sakarus ar brāļu tautu — lietuviešu un igauņu — kultūrām, veidojot grāmatas ar spilgtiem jauno valstu raksturojumiem.

Aktieris Aivars Bogdanovičs iepazīstināja klausītājus ar augsto vērtējumu, ko rakstinieka daiļradei devuši Edvarts Virza un Aleksandrs Čaks, kā arī atgādināja Ādolfa Ersa teiktos vārdus par latviešu tautasdziesmām: “Nekādu mūziku tauta tā nemīl, kā mīl savas tautasdziesmas. Tautasdziesmas ir tas avots, no kura smeļ spēku latviešu nacionālā māksla. Dainās latviešu tauta ir remdējusi savus grūtumus un ar tām rotājusi savus svētus. Vācu un krievu laikos tās latviešiem palīdzējušas palikt latviskiem, padarīt latvieša dzirdi tik smalku, ka tā caur tik daudziem mūžiem un bojā gājušiem siliem dzirdētu tā pirmatnējā šūpuļa līkstes čīkstēšanu, kas bija pakārts pirmajam latvietim, kuru šūpojot, māte dziedāja pirmo dainu.”

Helēna Ersa ar tautasdziesmām iepazīstināja Latvijas iedzīvotājus visos novados un uzstājās arī Eiropas lielākajās pilsētās. 1940.gadā Helēna Ersa gatavojās tūkstošajam tautasdziesmu koncertam Latvijas radiofonā. Ieklausīties dziedātājas balsī palīdzēja valodnieks Jānis Kušķis — viņa leģendārajā plašu kolekcijā, kurai pamatus licis jau viņa tēvs, saglabājušās divas Ersas iedziedātas plates — vienreizējs retums no 20.gadu nogales. Sarīkojumu papildināja arī fotouzņēmumu un grāmatu izstāde.

Līdzīga rakstura atceres vakarus Mežaparka attīstības biedrība paredzējusi rīkot katru mēnesi. Nākamais — novembra vidū. Tas būs veltīts Kārlim un Lizetei Skalbēm — viņi Mežaparkā, Mātera ielā 9, dzīvojuši 30.gadu beigās.

16.oktobra sarīkojums savukārt bija gluži cita rakstura. Rīgas galvenais dārznieks Andris Zvirgzds nolasīja plašu, ar uzskatāmo materiālu bagātu lekciju par dārzu un koku kopšanu, par koku sugām, kas Mežaparkā ieviesušās patvarīgi, par kokiem, kas saudzējami un audzējami, par likumiem, kas jāzina, kokus cērtot. Arī šī tipa lekcijas turpināsies visu ziemu, un tām ar laiku pievienosies pārskati par Mežaparka arhitektūras pieminekļiem. Biedrība cer izdot avīzi — turpinājumu izdevumam “Mežaparks — pirmā dārzu pilsēta Eiropā”.

Dr. philol.Saulcerīte Viese, Mežaparka attīstības biedrības priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Helēna Ersa–Kozlovska un Alīse Dzirkale

Fotoreprodukcijas: Juris Krieviņš