PIE PIRMAVOTIEM

Nāk Raiņa vēstules uz mājām

“Tomēr jābūt optimistiem aiz pienākuma vien!”

Sākums

“LV” 30. un

31.oktobra

numurā

Raiņa un Kārļa Varkaļa sarakstes publikāciju noslēdzam ar divām vēstulēm, kas saturiski noapaļo šo informatīvi bagāto, gan no rainoloģijas, gan no politiskās vēstures viedokļa visai nozīmīgo saraksti par latviešu tautas likteņjautājumiem Raiņa laikā un nākotnē. Vēstules, kā jau rakstījām, pēc ieilgušiem klejojumiem pasaules plašumos beidzot atgriezušās mājās, abu autoru, kādreizējo politisko emigrantu dzimtenē Latvijā.

Kārlis Varkalis savā vēstulē stāsta par grūtībām mājupceļā no Šveices 1919.gada oktobrī un dalās drūmajos iespaidos par politisko un saimniecisko situāciju kara un brīvības cīņu galēji novārdzinātajā Latvijā. Raiņa optimistiskā atbilde turpretī liecina, ka viņa ticība tautas un dzimtenes brīvajai nākotnei “mājbrauces” priekšvakarā bijusi nesatricināma.

“LV”

Kārlis Varkalis — Rainim

Rīgā

1919.gada 10.decembrī

Mīļo Raini,

vispirms jāsaka, labi, ka Jūs abi ar Aspaziju toreiz1 nebraucāt; ceļš bij ļoti grūts. Un, ja Tu kādreiz brauc, tad nebrauc vēl tik ātri caur Vāciju kā vienkāršs pasažiers, gaidi, kamēr nokārtojas kārtīga satiksme un ka Tu vari braukt sevišķā vagonā jeb, mazākais, sevišķā nodaļā. Bet tas ir jānokārto teit — Latvijā — un Tev jāpaziņo. Kopš tas nav izdarīts, es būšu pret to, ka Tevi aicina uz dzimteni. Un Tev ir vajadzīgi visādā ziņā pavadoņi, lai Tev pašam nav ceļā jārūpējas par biļešu pirkšanu un papīru nokārtošanu un t.t. Tās padarīšanas es nevienam neieteicu, un Tev tas nebūs iespējams, Tu galīgi nobeigsies, ja pats visu uzņemtos uz sevi. Un, ja Tu tagad drīzumā vēlētos braukt uz dzimteni, tad vienīgais, ko es varētu ieteikt — brauc caur Franciju uz Londoni un no Londones ar lielāku pasažieru kuģi taisni uz Latviju. Bet ij pa šo ceļu Tu nedrīksti braukt bez pavadoņiem, mēs to nedrīkstam pielaist, nekādā ziņā ne. Un [ja] iepriekš nebūs organizēta šāda braukšana, Tev mierīgi ir jāsēd Castagnolā2. Es jau, Šveicē būdams, izteicu domas, ka Tu vēl nedrīksti tagad, t.i., toreiz, braukt uz dzimteni, ir riskanti vācu uzbrukuma varbūtības dēļ. Par to es Tev gribēju savā laikā rakstīt, bet mani atrunāja biedri, motivēdami ar to, ka tava klātbūtne dzimtenē nepieciešama. Es arī pielaidos un Tevi neatrunāju, lai gan par to rakstīju Grosvaldam3, kurš arī man piekrita, bet tomēr izteica domas, ka labi būtu, ja Tu būtu Latvijā, kur daudz, daudz kas atkarātos no tavas klātbūtnes. Es toreiz nebaidījos no tā, ka Jūs ar Aspaziju kristu vācu nagos, no Rīgas vienmēr varētu aizbēgt un vissliktākā gadījumā varētu aizbraukt ar kuģi uz Zviedriju. Tas bij motīvs, kamdēļ es tevi nemēģināju atrunāt. Es tomēr nevarēju iedomāties, ka ceļojums ir tik grūts. Un nu galu galā iznāk tomēr labāk, ka toreiz nebraucāt: jūs nekādā ziņā nebūtu veseli iebraukuši Rīgā.

Un reiz Jūs neesat braukuši, tad tagad ir labāk nogaidīt siltāku laiku, nākamo pavasari. Un tad abi ar Aspaziju, saprotams. Lielākās briesmas — bermontiešu uzbrukums — ir pārdzīvotas, viņi sakauti. Tagad jāslēdz miers ar lieliniekiem (zināms, tikai ieroču miers) un tad varēs ķerties pie iekšējās valsts uzbūves. Lai gan Tava klātbūtne un Tavi padomi ir vienmēr vajadzīgi, tomēr Tava klātbūtne bij visvairāk nepieciešama viskritiskākā brīdī, kad vajadzēja ne tikai vien spēka cīņā pret vāciešiem, bet arī sajūsmas, kura atkarātos, kā mēs toreiz Šveicē sapratām, lielā mērā no Tavas klātbūtnes. Lai nu kā, tomēr pēkšņā klimata pārmaiņa nezin vis, vai būtu ieteicama. Vai nebūtu labāk, ja nogaidītu pavasaru. Tiesa, Tevi un Aspaziju jau sen visi gaida, bet nepietiek vien ar gaidīšanu, ir arī jārūpējas par to, kā Tu pārtiksi uz dzimteni.

Ceļa grūtības zin tikai tas, kas pats ir braucis. Tamdēļ mūsu pienākums ir ne tik vien Tev rakstīt, lai Tu brauc mājās, bet vispirms ir jānokārto un jāorganizē Tava pārvešana. Un Tu nedomā, ka es niekus runāju, sacīdams, ka ceļš ir grūts. Pat cilvēks ar dzelzs veselību var slims palikt, dauzoties pa dzelzceļiem un t.t. Es Berlīni no panckām izlādēju tamdēļ, ka papīru nokārtošanas pēc vienam bij pāris trīs dienas jāvazājas. Nav jau tie senie normālie satiksmes līdzekļi, kad varēji braukt kā kungs, ij izgulēties braucot pēc patikšanas. Tagad vari būt laimīgs, ja esi kādu sēdu vietu dabūjis vagonā, kurā puse pasažieru stāv kājās kā siļķes mucā saspiest[i]. Tā mums gāja, pa Vāciju braucot. Un mūsu zemē ir vēl sliktāki: jābrauc lopu vagonos, dažreiz pat aukstos, ja gadās vagons bez čuguna krāsnes.

Mazākais, mums no Rēveles4 uz Rīgu braucot bij tāds brauciens, ka es savā dzīvē nevarēju iedomāties tādu braucienu 4 dienas; cilvēki piebāzti kā bāzin; stacijās nav uzgaidāmo telpu (karš visas ir noslaucījis); ir jāguļ vagonos; vilcieni stāv veselām dienām vienā un tanī pašā stacijā; vagonos nepanesams gaiss, nevar izšķirt, ne noteikt, pēc kā tāds vagons smird (laikam tāda ir internacionāla smaka, jo starp pasažieriem atradīsi vai visas pasaules tautas un no visām sabiedrības šķirām pilnā vārda nozīmē). Interesanti gan ir to visu redzēt un izjust, bet lai dievs nedod to baudīt cilvēkam ar vāju veselību, tad beigas ir. Pa Vāciju dzelzceļu braukšana nav vēl tik slikta samērā ar Baltijas ceļu satiksmi. Tu vari priekšā stādīties, ja teikšu, ka no Rīgas uz Vecgulbeni un atpakaļ iet tikai viens vilciens. Iziet no Rīgas, aiziet līdz Ieriķiem un tad tālāk uz Vecgulbeni. Un šis pats vilciens tad nāk atkal atpakaļ uz Rīgu, jo nav vairāk lokomotīvu, lai varētu ierīkot vairākus vilcienus. Un lai ar vienu un to pašu lokomotīvi izdarītu visus vajadzīgos manevrus ikkatrā stacijā, tad vari iedomāties, kas par braukšanu ir tādā vilcienā. Tas pats ir ij uz citām līnijām.

Viss tas atgādina tās ciešanas un tās briesmas, ko mūsu dzimtene ir pārdzīvojusi. Tās ir to vācu un krievu kultūras nesēju atliekas. Pilsētās visa industrija stāv mierā. Neskatoties uz to, ka zemniekiem ir labas šķipsnas visādas papīra naudas no visām bijušām valdībām, tomēr šī naudas vērtība ir tik zema, ka par viņu nevar iegādāties ij 1/20 daļas no bijušā inventāra. Tagadējais rublis — 5 kp. priekš kara.

Pie mierīgas dzīves vajadzīgs 10 gadus, lai mēs tiktu ekonomiskā ziņā tik tāļu, kur mēs bijām priekš kara. Es tiešām nezinu, kā mēs dibināsim savu valsti, kurā gandrīz vairs neko neražo, kurā nav pietiekoši dzīvā darba spēka, zemniekiem kustamais inventārs ir viss pagalam. Uz ārieni mēs nekā nevaram pārdot, izņemot kokus. Bet tas mūsu valūtu neuzturēs, viņai pienāks agri vai vēlu tas pats liktens, kas Krievijā. Viss, ko mēs dzirdam ministru prezidenta5 deklarācijās, ir tikai skanoši vārdi, ir tikai pašapmānīšana. Un, kamēr mēs nebūsim atzīti par patstāvīgu valsti, nav ij ko domāt par kādu ārēju uzņēmumu.

Bez tāda mums ekonomiskais krahs neizbēgams, jo industrijas mēs citādi nevaram atjaunot. Ja mums nav ārzemju valūtas zemē, tad mēs ar savu papīru nekā nevarēsim pirkt, mums neviens nekā nepārdos par mūsu naudu.

Es tiešām nesaprotu, kā būtu nokārtojama mūsu tautas saimniecība, lai mēs izbēgtu ekonomisko krahu!

Es strādāju Ārlietu ministrijā, latviešu kolonistu un bēgļu nodaļā. Interesants darbs, bet žēl tikai, ka pret tagadējiem materiāliem apstākļiem mēs nekā daudz nevaram darīt bēgļu atgriešanās lietā. Ir izkaisīti pa visu pasauli apmēram 600 000 — 700 000 latviešu, kuri visi jāpārved dzimtenē. Bet kur ņemt līdzekļus?! Ne daudz rēķinot, vajadzēs kāda 1 1/2 miljarda rubļu. Jau tagadējais valsts parāds sniedzas līdz 5000 rub. uz katru latviešu ģimeni. Tas viss liek pārdomāt par mūsu Latvijas likteni nākotnē... Un ko vēl neizmaksās mūsu rūpniecības un zemkopības atjaunošana! Priekš tam man prāta pietrūkst. Ir vēl galviņas, kuras cer ar zelta fondu nodrošināt valūtu. Bet ceļas jautājums, kamdēļ vācu valūtai ir tik zems kurss, neskatoties uz to, ka vai viss privātais zelts saplūda Vācijas valsts kasē tanī laikā, kad tur nodibinājās vākšana priekš zelta fonda. Savāktais zelta fonds ne pa[r] nagu nepaaugstināja valūtas kursu. Un, kamēr Vācija neražos uz ārieni, tikmēr nekādiem līdzekļiem nekā nepanāksi. Un mūs gaida tas pats liktens, ja vēl ne sliktāks...

Tagad viena personīga darīšana. Es ļoti atvainojos, ka savā laikā pie Tevis nosūtīju Ozoliņu Tev palīdzēt sapakoties uz ceļu.6 Es jau Tev rakstīju toreiz, ka man pašam neiznāca laika. Ar vismīļāko prātu to būtu darījis, ja tas man būtu bijis iespējams. Iepriekš Ozoliņu pie Tevis sūtīt, es tomēr aprunājos ar savu biedri Kļavu,7 un abi nolēmām, ka, neskatoties uz Ozoliņa pagātni, tomēr viņš varētu izpildīt to darbu, to fizisko darbu, kas bij vajadzīgs pie Tavu mantu iepakošanas. Es personīgi nemetu ne uz vienu akmeni. Jaunībā ir daudzi iztrakojušies, bet, nākot labākā sabiedrībā, cilvēks pārvēršas. Kamēr es Ozoliņu pazīstu, es nekā slikta par viņu sacīt nevaru. Bet nevarēju gan pats sev izskaidrot, kamdēļ tas cilvēks ir pārmainījies, jo citi par viņu ļoti slikti atsaucas. Un nācu pie gala slēdziena, ka, ja viņš arī kādreiz būtu bijis īsts mammas dēliņs un dzērājs, un kauslis, tad tagad viņš vairs tāds nav, laikam agri vai vēlu, viena vai otra iemesla dēļ nāk pie prāta. Un taisni varbūt Tu esi tas iemeslis, kamdēļ Ozoliņš beidzamajā laikā bij pārvērties: sak, nevar jau būt par lupatu, ja gribi būt pazīstams Rainim. Tāda bij man saruna ar Kļavu, kad nolēmām Ozoliņu pie Tevis sūtīt. Man jāsaka, ka ij es, ij Kļava bijām pārliecināti, ka Ozoliņš ar savu klātbūtni Tevi nekompromitēs (ja mēs maldījāmies, tad esi tik labs, nedusmo, padarīto vairs izlabot nevaru), t.i., tās bij mūsu domas. Vienkāršiem vārdiem sakot — Rainis taču ļaunā neņems, ka mēs viņam sūtam Ozoliņu.

Tagad Ārlietu ministrijā iet baumas, ka Ozoliņš būtu uzdevies par Tavu privāto sekretāru un uzstājoties Tavā vārdā. Un man saka biedri, ka nekad man to nepiedošot, jo es arī pie tam esot vainīgs, ka Rainim esot uzlaidis uz kakla tādu cilvēku. Biedri ir arī uztraukti par to, ka Ozoliņš ieņem Ārlietu ministrijā tik atbildīgu vietu kā polit. diplomātiskā departamenta vācu nodaļas vadītājs. Šis ir cits jautājums, par to es nerunāšu, jo ieņem vēl atbildīgākas vietas citi, par kuru pagājību arī būtu jārunā. Par to gan es esmu pārliecināts, ka Ozoliņš ir īsts tautiets un lielākais prūšu naidnieks. Ja viņš nebūtu spējīgs to lietu vadīt, tas ir cits jautājums. Runāšu par iesākto jautājumu. Kad Ozoliņš atbrauca no Lugano, tad viņš man stāstīja, ka, pārbraucot Latvijā viņš strādāšot pie Tevis kā Tavs privāts sekretārs, jo Tu viņu par tādu esot iecēlis. Parādīja man savu vizītkartiņu, kur bij melns uz balta rakstīts: “Kārlis Ozoliņš, Raiņa privāts sekretārs”. Es sevī nodomāju, reiz Rainis to ir darījis, tad taču bez iemesla tas nav, laikam Ozoliņš to ir pelnījis un pierādījis darbos. Tagad runā, ka Ozoliņš būtu patvarīgi šo tituli piesavinājies, lai sevi labāki norekomendētu Ārl. ministrijā. Es personīgi griežos pie Ozoliņa ar jautājumu man paskaidrot, kamdēļ iet tādas baumas? Viņš man atbildēja, ka viss viņa grēks pastāvot iekš tam, ka viņš, pārbraucis dzimtenē, un, ejot pie Mejeroviča,8 esot sevi piemeldējis, pasniedzot adjutantam vizītkarti, kurā teikts, ka viņš Raiņa priv. sekretārs. Uz manu jautājumu, kamdēļ Rainis esot telegrafējis, ka “viņš nevienam no saviem privātiem sekretāriem neesot devis pilnvaras runāt viņa vārdā”, Ozoliņš man atbildēja, ka viņš to arī neesot darījis un viņam tas i prātā neesot ienācis, reiz Rainis viņam tādu pilnvaru neesot devis. Un viņš, Ozoliņš, neesot vēl prātu zaudējis ko nebūt runāt Raiņa vārdā. — Vienam otram esot stāstījis par Raini, jo visi interesējoties un bieži mācoties virsū ar visādiem jautājumiem un t.t. Ozoliņš man apgalvo, ka viņš neesot patvarīgi šo tituli piesavinājies un viņš, Ozoliņš, nebūdams Raiņa klātbūtnē, sevi arī vairs faktiski nevarot skaitīt par Raiņa priv. sekretāru. Bet viņš pastāvot uz tam, ka tas viss darīts ar Raiņa ziņu, kad viņš bijis Castagnolā.

No savas puses man jāsaka, ka Ozoliņš nekur nav uzstājies Tavā vārdā, itin nekur. Es vēlreiz Ozoliņam prasīju, kamdēļ viņš nenodod Gulbim9 negatīvus (Tu zini tās filmas, kurās Austra tik daudzos un dažādos veidos Aspaziju un Tevi fotografēja),10 lai laistu tautā jūsu ģīmetnes. Ozoliņš man atbildēja, nezin, vai bez Raiņa ziņas būtu ieteicami. Un tā ij palika filmas pie Ozoliņa. No šī vienīgā fakta redzams, ka Ozoliņš izturas pieklājīgi. Un es nedomāju, ka viņš būtu kur nebūt uzstājies Tavā vārdā. Tev par to nav jābaidas. Par to es ņemu atbildību uz sevi.

Ja kādreiz raksti, tad uz Ārlietu ministriju.

Ar mīļu sveicienu Varkals.

1 Proti, 1919. gada oktobrī, kad ceļā uz dzimteni no Šveices bija devies K.Varkalis.

2 Castagnola (it.val.) — Kastaņola.

3 Runa ir par toreizējo Latvijas pagaidu diplomātiskās pārstāvniecības sekretāru Oļģertu Grosvaldu (1884–1962), ar kura starpniecību K.Varkalis Šveices Sociālistu aizsardzībnieku organizācijas uzdevumā kopš 1919. gada vasaras kārtoja latviešu politisko emigrantu repatriācijas lietas. Resp., no Tallinas.

5 Domāts Kārlis Ulmanis (1877–1942).

6 Emigrants Kārlis Ozoliņš, publicistes un sabiedriskās darbinieces Austras Ozoliņas–Krauzes brālis, Kastaņolā pie Raiņa un Aspazijas minētajā nolūkā uzturējās 1919. gada septembrī.

7 Šeit pieminēts K.Varkaļa jaunības draugs, viņa un Raiņa kopīgais paziņa sociāldemokrāts Jānis Kļava (1876–1956).

8 T.i., pie Latvijas Republikas ārlietu ministra Zigfrīda A.Meierovica (1887–1925).

9 Domāts grāmatizdevējs Ansis Gulbis (1873–1925), kurš tolaik gatavojās laist klajā jaunus Raiņa darbu izdevumus.

10 Tuvojoties Raiņa un Aspazijas šķiršanās brīdim no Kastaņolas, A.Ozoliņa–Krauze bija ieradusies pie viņiem (tas notika, domājams, 1919. gada pavasarī vai vasarā), lai dzejniekus nofotografētu viņu iemīļotajās Kastaņolas un citās Lugano ezera apkaimes vietās. Vienu no šīs diemžēl visai nekvalitatīvās uzņēmumu sērijas komplektiem autore bija ievietojusi īpašā albumiņā un nosūtījusi Rainim un Aspazijai, otru, šķiet, uzdāvinājusi K.Varkalim, bet negatīvus nodevusi brālim K.Ozoliņam nogādāšanai uz Rīgu. K.Varkaļa rokās nonākušais fotogrāfiju komplekts piedzīvoja to pašu raibo likteni kā viņam adresētās Raiņa vēstules, un šī gada 24. oktobrī reizē ar tām pēc atgriešanās no Londonas nonāca Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (turpmāk RM) fondos.

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā

1920. gada 27. janvārī

Mīļais, labais draugs,

daudz paldies Tev par Tavu mīļo un plašo vēstuli un Tavām sirsnīgām jūtām un gādīgiem nodomiem. Arī par viņreizējo braukšanu, kura mums neizdevās,1 mēs esam Tavai mīļai sirdij tikai pateicīgi: mums ir tikai sirsnīgas atmiņas, un nešaubies un nebaidies, ka mēs uz jel kuru turētu ļaunu prātu. Tas nemaz nau mūsu da[bā]. Ozoliņš man atrakstīja sirsnīgu vēstuli un paziņoja par savu atkāpšanos, un līdz ar to nekādu nepatikšanu nepaliek.2 Mani sabiedēja piepešs pieprasījums,9 es domāju, ka kas izdarīts manā vārdā.

Tu mani par to apmierini, un tad jau viss beigts. Man tikai stāstīja vēl, ka viņš esot licis valdībai uz rēķinu savu darbu un uzturēšanos še,4 tas nebūtu pareizi, jo tā jau mana darīšana, ne valdības, un uzturēšanu es jau esmu izdarījis uz savu rēķinu, otrreiz nevajadzētu. Apprasties Tu maigā [kārtā?] par to, cik tur taisnības. Bet arī par to un par to sekretārību, kā īsti bija, izrunāsimies vēlāk. Vispār man šoreiz maz laika rakstīt, jo daudz veikala vēstuļu, un kurjers5 drīz brauc. Sveicini tātad viņu un atvaino, [ka] nerakstu sevišķi. — Par Tavu atstāstījumu par māju apstākļiem daudz paldies, lai sev sastādītu kaut cik pareizu ainu, vajaga no daudz pusēm attēlojumu, un Tu esi kompetents savā sfērā.6

Tu tēlo [teksta bojājums] [republ]ikas apstākļus ļoti tumšus, bet vai nedos ko nupat atvestās ogles, visādā ziņā Daugava un Gauja mums dos arī materiālu spēku un arī garīgais spēks: sajūsma, uzņēmība, izglītība dos mums materiālu spēku. Pus miljons pārnācēju, — bet nevar un nevajga viņus uz reizi pārvest, ar laiku gan; un daudzi nebūs bez rocības. Tomēr jābūt optimistiem aiz pienākuma vien, un vēsturē mēs esam piedzīvojuši ļaunākus laikus, mēra gadus viduslaikos, kad izmira pus tautas, un krievu laikus. Cerēsim uz savu garu un uz laimi, ja nau cita, bet dabūsim ij citu.

Un nu paliec daudzreiz mīļi sveicināts uz uz drīzu redzi.

Castagnola 27.1.20. Tavs [paraksts].

1 Šeit pieminēta 1919. gada oktobrī ieplānotā, taču, Bermonta uzbrukuma draudiem pieaugot, pēdējā brīdī atceltā Raiņa un Aspazijas atgriešanās dzimtenē.

2 Dzejnieks te atsaucas uz K.Ozoliņa 1919. gada 1. decembra vēstuli (RM, inv. Nr. 114486), kurā viņš ziņoja, ka tikko atteicies no sava posteņa Ārlietu ministrijā, un dievojas, ka “nekad un nekur” neesot runājis vai rīkojies Raiņa vārdā.

3 Rainis bija saņēmis Ārlietu ministrijas Politiski diplomātiskā departamenta direktora biedra Ludviga Sējas (1885–1962) vēstuli, kurā autors ministra Z.A.Meierovica uzdevumā dzejnieku bija lūdzis apstiprināt, vai K.Ozoliņš patiešām ir viņa privātsekretārs.

4 Proti, pie Raiņa un Aspazijas Kastaņolā.

5 Nesen Ārlietu ministrijas ieceltais Latvijas pārstāvis Šveicē saimnieciskajos jautājumos Maksimilians Afelds dzejniekam bija nodrošinājis iespēju nogādāt vēstules uz Latviju ar diplomātiskā kurjera starpniecību.

6 Rainis te acīmredzot domājis latviešu bēgļu, kolonistu un emigrantu repatriācijas lietas.

Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja Raiņa un Aspazijas nodaļas vadītājas Dr.philol. Gundegas Grīnumas komentāri

Gandrijas klints pie Lugāno ezera. Pa šo celiņu Aspazija un Rainis bieži pastaigājās.