ATCERES, ATGĀDNES

Heinrihs Heine latviešu grāmatniecībā

“No visiem citu tautu dzejniekiem neviens nav ieguvis pie latviešiem tādu pazīšanu un atzīšanu kā Heine. Gandrīz it visi latviešu dzejnieki un dzejnieciņi plūkuši gan pa ziediņam, gan pa veselam pušķītim no Heines dīvaini skaistā dzejas dārza.” (J.Janševskis 1899. gadā)

Šogad decembrī — ne tikai Z.Mauriņas simtgade, bet arī H.Heines divsimtgade (1797–1856). Taisnība vien ir J.Janševskim, ka Heine ir Latvijā visvairāk iepazītais XIX gadsimta cittautu dzejnieks. Sākot ar 1833. gadu, kad “Latviešu Avīzēs” parādās pirmie K.Hūgenbergera veiktie Heines atdzejojumi. Heines dzeja ietekmējusi visus mūsu “bergus”: E.Dinsbergu, K.Stālbergu, K.Šēnbergu, F.Mālbergu. Visās populārajās E.Dinsberga ziņģu grāmatiņās ir pa kādam Heines atdzejojumam, pareizāk sakot, lokalizējumam, parasti gan bez autora norādes. Heines “Loreleja” stāvējusi kūmās F.Mālberga dzejojumam “Staburags un Liesma” (1869), ko uzskatām par pirmo latviešu eposa mēģinājumu.

Un tad nāk Jaunā Latvija un jaunlatvieši, kuru vārds vien jau saistāms ar analogo Jauno Vāciju Heines laikā. Zīmīgi, ka tieši Heines nāves gadā (1856) nāk klajā Jura Alunāna “Dziesmiņas”, ko ievada J.Alunāna latviskotā “Loreleja” (“Laura”). Arī Reina te pārtapusi par Daugavu, bet tāds jau ir toreizējo lokalizētāju ierasts paņēmiens. Varbūt arī nosaukums “Dziesmiņas” ir rada ar Heines pirmā krājuma visai pieticīgo virsrakstu “Gedichte” (1822). J.Alunānam ir arī vēl citi Heines dzejoļu atdzejojumi, kā rāda “Dziesmiņu” 2. izdevums (1867) un krājums “Sēta, daba, pasaule”.

Pa kādam Heines dzejolim tulkojuši arī F.Brīvzemnieks un K.Barons. Fragmentu no “Harca ceļojuma” L.Hērvāgena sastādītajai “Skolas maizei” devis A.Kronvalds. Arī “Pēterburgas Avīžu” satīriskie pielikumi “Dzirkstele” un “Zobugals” nav domājami bez Heines satīras ietekmes. Te minētie “bizmaņi” un tamlīdzīgi kungi it kā sasaucas ar Heines “Vāczemes” personāžu. Heines tradīciju redzam Ausekļa, Baumaņu Kārļa un P.Gūtmaņa izdotajos “Dunduru” almanahos. Toties Heines lirisko dzejoļu atveide impulsīvajam Auseklim nav vis diez kā padevusies. Jo nav jau arī viņam pašam mīlas lirikas šī vārda tiešā nozīmē.

Bieži Heines daiļradei pievērsies Kaudzītes Matīss, un viņš arī 1878. gadā “Baltijas Vēstnesī” dod pirmo plašāko rakstu par Heini latviešu valodā. XIX gs. 80. un 90. gados Heines dzejai pievēršas J.Lautenbahs, Vensku Edvarts, Doku Atis, Sudrabu Edžus, E.Veidenbaums, Zvārguļu Edvards, Pavasaru Jānis (ko zobgalīgi nodēvē par Heini bez Heines kļūdām), mazliet vēlāk — arī Rainis, Aspazija, J.Poruks. Katrs, protams, Heines dzejā meklē ko savu, sev atbilstošu. Krietni vēlāk (1923) K.Krūza par šo laikmetu sacīs: “Heinem pievērsdamies, viņa “dziesmu grāmatu” (Buch der Lieder) iemīlēdami, mūsu pirmie jūtu dzejnieki mācījās atsvabināties no parastajiem pamācību pinekļiem.”

Īpašu uzmanību Heine gūst tā sauktajā Jaunās strāvas laikā, kad priekšplānā izvirzās sociālā taisnīguma problēmas, kad aktuāla kļūst Heines vārsma: “Mēs gribam virs zemes laimīgi būt.” Heini atdzejo spurainais E.Veidenbaums, viņa dzejoļi parādās Raiņa vadītajā “Dienas Lapā”, jaunais A.Birkerts tos tulko dumpīgiem izdevumiem (piemēram, “Silēzijas audējus”). Heines dzeju kā argumentu min J.Jansons–Brauns savā referātā “Domas par jaunlaiku literatūru” (1893). Toreizējais jaunstrāvnieks, vēlāk latviešu nacionālās domas aizstāvis M.Valters, atceroties šo saspringto laiku, vēl 1931. gadā publicēs “Jaunākajās Ziņās” H.Heinem veltītu rakstu “Viens, kas prata smieties”.

Jaunstrāvnieki akcentēja Heines politisko dzeju, bet J.Poruks savā rakstā par Heini (“Mājas Viesa Mēnešraksts”, 1896, 3) uzsvēra pavisam ko citu: “Neviens liriķis nav spējis tik dziļi mīlējošu jaunu ļaužu dvēselē ielūkoties kā Heine.”

Interesanti, ka pirmie Heines dzejas kopojumi latviski iznākuši ārpus Rīgas: Liepājā, Limbažos, Cēsīs. 1900. gadā Liepājā J.Janševskis izdod savā tulkojumā Heines “Dzejas”, kas ir vispār pirmais cittautu dzejas grāmatas izdevums latviešu valodā. Atdzejotājs to veltījis Kaudzītes Matīsam, “pirmajam teicamajam dzejisku ražojumu tulkotājam latviešu valodā”. Par paša J.Janševska veikumu to diemžēl nevar teikt. Iecere jau bijusi laba, bet atdzejojumi pavāji, jo tapuši J.Janševska agrīnā jaunībā, ap 1884. gadu. LAB saglabājies grāmatas eksemplārs, ko J.Janševskis dāvājis K.Eglem.

Tikai kultūrvēsturiska nozīme ir arī Diženajo Bernharda tulkotajai Heines dzejoļu grāmatiņai “Sapņu tēli, dziesmas un romances”, kas iznāk Limbažos 1904. gadā. Vēlāk viņš arī ķēries pie Heines “Vāczemes” tulkošanas, bet — ko nevar celt, to nevar arī nest.

Krietni augstāk vērtējams Cēsīs 1905. gadā izdotais A.Brača kārtojums “Heinriha Heines dzejas latviešu dzejnieku tulkojumā”, kur atdzejotāju amplitūda sniedzas no K.Hūgenbergera līdz A.Bračam. Nozīmīgākie vārdi te šķiet J.Alunāns, Auseklis, E.Veidenbaums, Vensku Edvarts, Plūdonis, J.Poruks, Rainis.

Īpašu vietu kā Heines atdzejotājs ieņem Rainis, un par to būtu jārunā īpašā pētījumā. Dažas Heines satīras atrodamas jau krājumā “Mazie dunduri” (1888). Vēlāk Rainis tulko Heines dramatisko eksperimentu “Viljams Ratklifs”, atdzejo “Ziemeļjūru”, poēmu “Bimini”, spēcīgo “Vergu kuģi”, himnisko “Es esmu zobens, es esmu liesma”. Heines dzejai Rainis pievēršas arī vēlāk, veidojot “Virpuļu kalendāru” (1906) un dzejoļu krājumu “Jaunais spēks” (1907). Heines dzeja pavada Raini arī Šveices trimdā. Par Raiņa atdzejojumiem var arī polemizēt, un par to liecina Raiņa atdzejotās “Ziemeļjūras” eksemplārs, kas saglabājies LAB no kādreizējās Plūdoņa privātbibliotēkas. Plūdonis ir pats atdzejošanas meistars, un, kā rāda viņa piezīmes ar zīmuli uz grāmatas lapām, viņam nepieņemami ir vairāki neveikli divdabju darinājumi. Tā Plūdonis kritizē Raiņa atdzejojumu 1. dziedājumā “Kronēšana”: “No saules tur augšā/ Es norauju staroši sarkanu zeltu”.

XX gadsimtā Heines popularitāte Latvijā it kā apsīkst. 1923. gadā gan iznāk Riemeļa (Jāņa Tomiņa) kārtoto Heines dzejoļu 1. burtnīciņa, bet 2. grāmatiņas iznākšanu pārtrauc Riemeļa nāve 1924. gadā. Daļa viņa tulkojumu, starp citu, gājusi bojā Pirmā pasaules kara gados. Riemelis arī mēģinājis tulkot Heines prozu, kas ir daudz retāk latviski tulkota nekā Heines dzeja. Patīkams izņēmums te ir 1907. gadā iznākušais “Harca ceļojums” Lizetes Skalbes tulkojumā, kur dzejas rindas tulkojis K.Skalbe. Atzīstami vēl šobrīd ir Heines dzejoļi F.Adamoviča atdzejojumā.

Pēckara gados viens no vērtīgākajiem ZA izdevumiem ir Heines rakstu izlase 2 sējumos (1948, 1950), kur galveno atzinību pelna Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde un Rūdolfs Egle. Minētā grāmata bija labs arguments arī šo rindu autoram, sākot vācu valodas studijas Svešvalodu fakultātē 1952. gadā. Jo dažam tolaik šķita, ka karu zaudējušas tautas valoda un dzeja ir, ja ne apgrēcība, tad vismaz lieka greznība.

Mūsu izcilajai dzejniecei Ā.Elksnei varam pateikties par Heines dzejoļu izlasi “Uz dziesmas spārniem” (1975), arī par episkās dzejas kopojumu “Senā sapņu laika skaņas” (1982).

Jāpiebilst, ka LAB saglabājušies vairāki interesanti Heines dzīves laika dzejoļu izdevumi. Daži no tiem nākuši no bibliofila profesora P.Stradiņa bibliotēkas, piemēram, “Ata Trolla” pirmizdevums Hamburgā 1847. gadā, arī Hamburgā izdotais Heines “Salons” (1837). Varam lepoties ar “Dziesmu grāmatas” (Buch der Lieder) pirmizdevumu Hamburgā 1827. gadā, tāpat ar grāmatām “Francijas apstākļi” (1833) un “Romantisma skola” (1835).

“Harca ceļojuma” pamudināts, arī es 1994. gada vasarā veicu ko līdzīgu, uzkāpjot Brokenā vēsīgā maija dienā. Vērtīgs bija arī Heines muzeja apmeklējums 1995. gada vasarā viņa dzimtajā pilsētā Diseldorfā, par kuru lielais zobgalis ar viņam neierastu sirsnību rakstījis: “Diseldorfa ir ļoti skaista pilsēta, un, ja par to domā tālumā un nejauši ir tur dzimis, tad kļūst brīnišķīgi ap sirdi.” Jo veca mīlestība jau nerūs.

Ojārs Zanders —

“Latvijas Vēstnesim”