vēstules

Cik ilgi tiesas būs pastarīšu lomā?

Tiesneši jau sāk pierast, ka sabiedrībā viņus sauc par korumpētiem, tiesa esot domāta tikai bagātajiem, ka tiesā neesot ko meklēt taisnību...

Diemžēl Latvijā tiesnešiem nekad nav paveicies tā kā kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, jo pat PSRS laikā tur bija daudz savādāka attieksme pret tiesu nekā Latvijā. Tur tiesneši pelnīja vairāk, sociālais nodrošinājums bija daudz labāks, bet Latvijā tā nebija un nav arī pašreiz.

1995.gada rudenī Viļņā notika Baltijas tiesnešu konference. Ciemojoties pie Lietuvas kolēģiem, mūs pārsteidza, kā ir nodrošināti Lietuvas tiesneši. Uz Tieslietu ministriju katra tiesa atbrauca ar savu automašīnu “Volkswagen”, tiesnešu algas bija par trešdaļu augstākas nekā Latvijā, tagad nedaudz vairāk par 1000 latiem mēnesī (Latvijā iesācējam tiesnesim — 226 lati). Lietuvā toreiz tika būvētas 7 jaunas tiesas, un Viļņas Apelācijas tiesas galveno zāli tobrīd restaurēja ar zelta krāsu. Lietuvas kolēģi bija patiesi lepni par savu valsti un valsts institūciju atbalstu tiesu varai. Man nepiemīt tāda īpašība kā skaudība, bet tobrīd bez tās iztikt nevarējām. Mūsu delegācijas pārstāvji jautāja: “Kur valsts ņem līdzekļus tiesu piļu celtniecībai, tiesnešu un tiesu materiālās bāzes nodrošināšanai?” Atbilde bija ļoti vienkārša: “Mēs tērējām G-24 kredītus.” Nu, ko te piebilst. Kā šie kredīti izmantoti Latvijā, tas man nevienam nav jāstāsta. Paldies Dievam, šo kredītu izšķērdēšanā tiesnešus nevar vainot. Konferences laikā Igaunijas kolēģi parādīja, ka Igaunijas Tieslietu ministrija (TM) sagatavojusi Igaunijas tiesnešiem piezīmju kalendāru 1996.gadam. Lietuvas TM iepazinās ar to un paziņoja, ka tādu pašu izdos arī Lietuvas tiesnešiem.

Kāpēc es sāku ar šo ievadu? Tāpēc, lai lasītāji izprastu, ka Latvijā vēsturiski nekad nav bijusi labvēlīga attieksme pret tiesu. Vienmēr tā ir bijusi un arī tagad ir pastarīša lomā. Nerunāšu par tiesu materiālo nodrošinājumu, par fiktīvajām tiesnešu drošības garantijām un šķietamo tiesu varas neatkarību.

Ko nozīmē sabiedriskās domas veidošana par konkrētu lietu pirms tiesas sēdes? Tas nozīmē, ka prese noskaņo sabiedrisko domu tā, lai atzītu cilvēku par vainīgu jau pirms tiesas. Atcerieties! Vai šāds princips Latvijā jau nav darbojies?

ANO pieņemtās “Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas” 11.panta 1.daļā teikts: “Katram cilvēkam, kam inkriminēts kriminālnoziegums, ir tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, kamēr viņa vaina nebūs pierādīta saskaņā ar likumu atklātā tiesas procesā, kurā viņam tiek nodrošinātas visas iespējas uz aizstāvību.” Šis princips ir ievērots Latvijas krimināli procesuālajā likumdošanā. Latvijas KPK 12.pants nosaka, ka “Tiesu spriež tikai tiesa, izskatot tiesas sēdēs celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas vai arī atzīstot personas par vainīgām un nosakot tām sodu”.

Cilvēkam, kas grib komentēt tiesu darbu, tomēr vajadzētu iepazīties arī ar attiecīgām tiesībnormām, lai izdarītu secinājumus.

Kritiski jāatzīst, ka ne visu tiesnešu kvalifikācija atbilst nepieciešamajam līmenim, tāpēc tiek pieļautas arī tiesu kļūdas. Tieši tāpēc Latvijā ir izveidota trīspakāpju tiesu sistēma, kur augstākas instances tiesas uzdevums ir labot zemākstāvošās tiesas kļūdas. Tiesu kļūda visā pasaulē ir normāla lieta, jo, ja visi juristi spriedīs vienādi, tad nepastāvēs jurisprudence. Nevaru noliegt arī to, ka ne visi tiesneši ievēro tiesnešu ētikas kodeksu.

Pirms dažiem gadiem biju Norvēģijā un piedalījos vairākās tiesas sēdēs. Mani šajos tiesas procesos pārsteidza tas, ka visi procesa dalībnieki bija smaidīgi, prokurors gan pirms, gan arī pēc tiesas sēdes draudzīgi sarokojās ar tiesājamo. Tas nenozīmē, ka tiesa noziedznieku nesoda, bet, kā man izskaidroja kolēģi, tad šī persona, vienalga, kas tā būtu — Lavents, Krisbergs vai cits, nav ienaidnieks, bet viņš ir tāds pats sabiedrības loceklis. Šodien viņš ir pārkāpis likumu, bet pēc soda izciešanas viņš būs parasts sabiedrības loceklis.

Padomju laikos, kad tiesa, prokuratūra un milicija tika pieskaitīta pie “tiesībsargājošiem orgāniem”, nevarēja būt runas par to, ka būtu iespējams kādu attaisnot. Tāda kārtība bija ļoti izdevīga prokuratūrai, jo prokuratūra uzraudzīja tiesas darbu. Ja šāda situācija radās, tad lietu nosūtīja papildu izmeklēšanai, un tur arī tā “nogrima”. Vai mums Latvijā vispār kāds uzskaita, cik procentu no prokuratūras celtajām apsūdzībām paliek bez grozījuma un cik tiek mainīta jeb, juridiski runājot, — pārkvalificēta? Domāju, ka iznāktu diezgan interesanti cipari un diezin vai vairāk par pusi, bet varbūt arī nedaudz vairāk būtu gadījumu, kad apsūdzība pilnībā apstiprinātos. Tā taču nav tiesas vaina, ka Latvijas KPK 243.pants paredz tiesā ievērot sacīkstes principu. Tiesai ir jābūt procesā tikai kā režisoram, kas vada attiecīgo tiesas sēdi. Tai ir tiesības uzdot jebkuram procesa dalībniekam jautājumus, kā arī pieņemt attiecīgus lēmumus. Tiesai ir pienākums izvērtēt visus lietā esošos un tiesas sēdē savāktos pierādījumus un pieņemt attiecīgu tiesas nolēmumu.

Ja advokāts tiesas sēdē ir talantīgāks, spēj pārliecināt un pierādīt, tad ir loģiski, ka viņš uzvar, un tas ir normāls tiesas process.

Daudziem vislabāk patiktu, ja tiesas darbotos pēc šādas shēmas. Aiztur personu. Tiesnesis ar bargu sejas izteiksmi piemēro apcietinājumu tikai tāpēc, ka “labie policisti un prokurori” to vēlas, pēc tam uzrakstīt rakstu laikrakstā, kur jau pateikts, ka J. vai K. ir nozadzis tik un tik, paņēmis kukuli par 3000 dolāriem un, tiesai izlasot šo preses rakstu, būtu tikai jānovada formāla tiesas sēde un jāieliek noziedznieks cietumā. Varbūt tad mēs varam apmierināties ar tādu shēmu: policija — prokurors — avīze — cietums. Vai vēl labāk, kā ierosināja kāds LU profesors, “linča tiesa”. Tas būtu vēl lētāk.

Uldis Ķinis,

Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētājs,

Latvijas Tiesnešu biedrības

viceprezidents