Par Ulbrokas sivēniem, kas tagad aug privātkūtīs

Sekojot lauksaimniecības ražošanai

SIA “Ulbroka” stends lauksaimniecības izstādē “Vecauce `97”

SIA “Ulbroka” tā īsti izveidojās 1992. gada pavasarī, kad pakāpeniski saimniecība pārorientējās uz saimniekošanu privātuzņēmēju vidē. Šodien “Ulbrokā” strādā jau gandrīz 90 cilvēku.

— Lielākie kolhozu likvidētāji savulaik bija pensionāri — atminas SIA “Ulbroka” direktors Aivars Kokts . — Viņi prasīja palīdzību zemes apstrādē, malkas jautājumos... Un maksāja galvenokārt ar bijušā kolhoza pajām. Apmēram divu gadu laikā nācās atpirkt apmēram trešdaļu kolhoza pamatlīdzekļu, kas bija paju segums. Tādēļ samazinājās ražošana. Visā Latvijā strauji kritās ražošana. Visi nodarbojās ar paju un akciju izpirkšanu, notika īpašnieku maiņa. Tagad šis process ir stabilizējies, zemnieki apguvuši savus īpašumus, ražošana pamazām palielinās.

Šodien būtiskākais ir pareizi investēt naudu. Protams, kļūdas ir visiem, arī “Ulbrokai”. Taču, ja saimniecībā var domāt par turpmāku attīstību, tad līdzekļu ieguldīšana pamatos ir bijusi pareiza. Visu uzreiz nevar — pirkt labu barību, labas šķirnes dzīvniekus, veikt rekonstrukciju fermas mikroklimata uzlabošanai. Tādēļ rūpīgi jālēš, kur naudu ieguldīt vispirms.

Ulbrokiešiem, tāpat kā daudziem, nebija nekādas pieredzes biznesā. Bet viņi nekautrējās prasīt padomu ārzemniekiem, kas brauca uz Latviju. Pamazām izveidojās kontakti, arī paši sāka braukt uz ārzemēm mācīties, radās pieredze. Pirmsākumos gan ļoti daudz deva ulbrokiešu draudzība ar Latvijas zinātniekiem. Kopīgi ar “Sigru” Siguldā 1992. gadā tika izstrādāti pirmie projekti cūkkopībā un sadarbība turpinās vēl šodien. Zinātnieki redz sava darba, savu ieteikumu rezultātus, bet saimniecība viena no pirmajām praksē izmanto jaunākos pētījumus. Tagad saimniecībā strādājošie kopīgi ar Latvijas zinātniekiem ir apguvuši Rietumu cūkaudzētāju pieredzi. Kaut kas varbūt noderēs mūsu apstākļos.

— Viens darba gads mūsu kompleksā ir līdzvērtīgs diviem studiju gadiem augstskolā, — saka Aivars Kokts. — Strādājam jau sesto gadu un zināšanu mūsu ikdienas darba līmenim it kā pietiekami. Taču, ja neturpināsim mācīties, ātri vien atpaliksim. Šogad paņēmām no akadēmijas vienu praktikantu. Gods un slava viņam! Bez praktiskajiem darbiem viņš vēl veica mūsu dzīvnieku kontrolnobarošanu. Precīzi un perfekti, ar interesi. Ja tādi būtu visi praktikanti... Ja vismaz lielākā daļa studentu būtu ieinteresēti tajā, ko viņiem māca...

Pašlaik saimniecība nomā 200 hektārus zemes. Paralēli tiešajai cūkgaļas ražošanai, tiek sniegti autotransprota pakalpojumi “Rīgas miesniekam”, darbojas mākslīgās apsēklošanas punkts. Mehāniskajās darbnīcās ražo vajadzīgas lietas gan kompleksam, gan apkārtējiem cūkaudzētājiem. Bez lielā cūku kompleksa vēl ir arī divas mazas fermas ar šķirnes cūciņām. “Ulbroka” sniedz pakalpojumus zemniekiem, kas nodarbojas ar cūkkopību — pārdod barības koncentrātus, veic sivēnmāšu mākslīgo apsēklošanu, izplata vācu firmas “Big Dutchman” iekārtas.

Komplekss ir būvēts 1965. gadā un ēkas ir vecas. Lai nopelnītu iespējami daudz naudas, ko varētu ieguldīt rekonstrukcijā, produkcijas cena ir visai augsta. Rodas jautājums: ja gaļai augsta cena, tad ar ko “Ulbrokas” ražojumi konkurē?

— Ar kvalitāti, — ir pārliecināts Aivars Kokts. — Prestižākais mūsu klients ir veikalu tīkls “Interpegro”, arī “Fillats”, arī ārpus Rīgas esošas firmas — “Trials” Ogrē, izsenis slavenā “Sēnīte”, dažādi veikali un kafejnīcas. “Ulbrokas” gaļu savai produkcijai izmanto Ādaži, Cēsis, Talsi. Klientu ir pietiekami un vajadzētu ražot vairāk, jo noiets Latvijā izaudzētajai gaļai būtu. Bieži vien mums zvana un prasa, bet vairāk piegādāt nevaram. Un tad mums rodas “konkurence” no malas: lai nesamazinātu jaudas, pārstrādātāji gaļu ieved.

Ulbrokieši pārdod daudz sivēnu — mēnesī no 1000 piedzimušajiem ap 300–350. Zemnieki ruksīšus labprāt pērk, jo reklamāciju nav. Sivēnu tirgošana paplašina saimniecības darbības loku, jo tie, kas iegādājušies suķīšus, brauc pēc vaislas cūciņām, kuilīšiem, vaislas sēklas un arī barības piedevām.

“Ulbrokā” lieto un arī zemniekiem izplata Anglijas firmas “Bocm Pauls” un Somijas firmas “Raisio” barības piedevas jeb starterbarību, kas domāta sivēniem līdz divu mēnešu vecumam. Savā mūžā suķītis apēd apmēram 10–15 kilogramu šo piedevu. Līdzīgi strādā arī saimniecība “Unguri”.

— Vai mums nav bail no konkurences? — pārjautā Aivars Kokts. — Nē. Dzīve ir dzīve, un monopols šajā jomā Latvijā nekad vairs nebūs. Kad pirms pieciem gadiem sākām strādāt, šķita, ka Latvijā būs mazāk cūku, un daļēja deficīta apstākļos mēs varēsim diktēt cenas. Taču tā nav. Latvijā nepietiekami saražoto cūkgaļu aizstāja ievestā gaļa. Vietējo ražotāju bija tik maz, ka viņu viedokli, intereses un prasības neviens neņēma vērā. Ja Latvijā būtu vairāk spēcīgu cūkaudzētāju, tad arī mūsu balss būtu ietekmīgāka un varētu panākt pašlaik mums nelabvēlīgo spēles noteikumu jeb ražošanas vides uzlabošanu. Mūs neapmierina arī cūkkopības infrastruktūra. Ferma viena pati nevar darboties. Tai jābūt saistībā ar labības ražotājiem un pārstrādātājiem, kā arī gaļas pārstrādātājiem. Ja kāda no cūkgaļas ražotājam nepieciešamām nozarēm nav attīstīta un darbojas bez konkurences, diktējot mums savus noteikumus, tad mums ir grūti. Jāpērk kombinētā spēkbarība no tā, kas piedāvā, un arī gaļa pārstrādei jādod tam, kas ņem. Par gaļas pārstrādi šodien sūdzēties nevar, bet par lopbarību gan dažkārt sāp galva. Cūkgaļas pašizmaksā 60–70% ir lopbarības. Ja kaut par pieciem procentiem varētu pazemināt lopbarības cenu, tad arī mūsu produkcijas pašizmaksa kļūtu lētāka, un mēs vairāk līdzekļu varētu ieguldīt saimniecības rekonstrukcijā. Taču lopbarības ražotāji Latvijā nosaka savas cenas, bet nelabvēlīgus ievešanas nosacījumus gatavās barības importam rada pastāvošā likumdošana. It kā pareizi — tiek aizsargāti vietējie labības ražotāji un pārstrādātāji. Taču arī mēs esam vietējās produkcijas — cūkgaļas — ražotāji. Veidojas riņķa dancis ap seku likvidēšanu, taču pareizāk būtu likvidēt cēloņus. Latvijā ražošanai visās jomās būtu jābūt sabalansētai. Taču divus gadus graudus ražo, un tad pāris gadus ir tukšums. Vajadzētu ražot tik, cik spēj patērēt trīs lielākie patērētāji: miltu ražotāji, lopbarības ražotāji un alkohola ražotāji.

“Ulbrokā” gadā izmanto apmēram 4000 tonnu labības, t.i. ražu no 1000 hektāriem. Ja šādu kompleksu būtu vairāk, zemniekiem nebūtu problēmu ar graudu realizēšanu. Taču šodien gan graudu ražotājs, gan arī gaļas ražotājs ir neziņā — kāda būs raža, kādas būs cenas. Šogad lopkopjiem it kā bija labvēlīga situācija, jo labības izauga salīdzinoši daudz, bet lopbarības graudu pieprasījums bija visai zems, un līdz ar to arī cena zema. Taču nākamgad varētu rasties pretēja situācija, jo ņemot vērā šāgada likstas, zemnieki diezin vai būs aktīvi graudu ražotāji. Ir jābūt abpusējai saiknei. Ja būtu vairāk stabilu lopbarības patērētāju, tad vairāk būtu arī stabilu labības audzētāju.

— Mēs paši varētu uzbūvēt savu lopbarības cehu un ražot lopbarību, taču neesam pārliecināti par pietiekamu izejvielu daudzumu, — saka SIA direktors. — Tiesa, zemnieki jūtas stabilāki, taču vēl līdz šim viņiem nav drošu garantiju. Valstij vajadzētu atbalstīt cūkkopības attīstību, tad arī graudu ražotāji vairāk aktivizētos. Taču mums nav laika gaidīt, jo barība lopiem vajadzīga jau šodien. Un barībai jābūt tādas kvalitātes, lai lopi nenobeigtos un analīžu rezultātos nebūtu atzīme “toksisks” vai “vāji toksisks”. Mums ir jāražo labas šķirnes sivēni, no kuriem iegūst cauraugušu gaļu, nevis tikai speķi, ko pārdot nevar. Šķirņu krustošanas ziņā mēs vēl nejūtamies sasnieguši savus “griestus”, taču gribam būt pakāpi augstāk. Domājam par sivēnu ātrāku nobarošanu, kas samazinātu pašizmaksu. Pamazām to mēs sākam ieviest.

Ulbrokieši Rīgas rajonā jūtas nedaudz vientuļi — labības pārstrādes cehu Rīgas tuvumā ir par maz, lai varētu izvēlēties, no kura iegādāties lopbarību. Arī vaislas materiāla izvēle te niecīga. Diemžēl grūtības ir arī ar vietējām tehnoloģiskajām iekārtām — mūsu ražotāji nepiedāvā nedz īpašus cūku fermām nepieciešamus materiālus rekonstrukcijai, nedz individuālos aizgaldus, nedz dzirdnes un barotavas. Latvijā to visu neražo — ir pārāk mazs noiets, jo cūkkopība nav attīstīta. Tātad viss nepieciešamais ir jāieved vai jāražo uz vietas saimniecībā. Šīs problēmas ir arī zemniekiem, kas nodarbojas ar cūkkopību, un tādēļ viņi pamazām kļūst par “Ulbrokas” klientiem arī šajā jomā. Varētu jau īpašos cūku fermu rekonstrukcijas materiālus aizstāt ar citiem, taču tad tiks pārkāptas kvalitātes un epizootiskās prasības. Bet fermu taču nebūvē vienai dienai. Ja neizveidosies pietiekami plašs cūkaudzētāju loks, nebūs attīstīta nozares iekšējā infrastruktūra, tad problēmas būs.

“Ulbrokā” 150 hektāru lielā platībā audzē arī graudaugus. To dara vides sakopšanas nolūkos. Virca taču kaut kur ir jāliek! Ja vedīs to uz lauka un atstās, tad izveidosies purvs. Tādēļ pēc vircas uzvešanas lauku uzar un sēj graudus.

Saimniecībai izveidojusies laba sadarbība ar firmu “Bocm Pauls”, ko ulbrokieši uzskata par savu skolotāju cūkaudzēšanā.

— Joprojām neesam pilnīgi pārliecināti, ka savus līdzekļus esam ieguldījuši pareizi, — saka SIA “Ulbroka” direktors Aivars Kokts. — Galvenais — šī nozare mūs ir pieņēmusi.

Rūta Bierande, “LV”

Foto: Māris Kundziņš