Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.11.1997., Nr. 296/297 (1011/1012) https://vestnesis.lv/ta/id/45779

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas gada konsulāts vāczemē, Minhenē

Vēl šajā numurā

13.11.1997., Nr. 296/297 (1011/1012)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Par laikiem un ļaudīm

Ar daudziem Latvijas valstsvīriem un kultūras cilvēkiem savā garajā mūžā saskāries Eduards Līcis (1884—1987), kas Latvijas brīvvalsts laikā darbojās Zemnieku savienībā, bija Liepājas apriņķa vecākais, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē un 1932.gadā kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Otrā pasaules kara beigu cēlienā emigrējis uz Vāciju, vēlāk pārcēlies uz Angliju un mūža gaitas beidzis Londonā. Bijis liels dziedātājs un apmeklējis visus trimdā rīkotos latviešu Dziesmu svētkus, cienījis labu mūziku un uzņemts par “Covent Garden” operas draugu biedrības goda biedru, visu mūžu bijis uzticīgs žurnālistikai un mēdzis izteikties arī dzejā. Savu pirmo un vienīgo lirikas krājumu “Gadi un dzeja” izdevis tieši 100.dzimšanas dienā. Latviešu preses biedrības Anglijas kopa 1989.gadā viņa memuārus izdeva grāmatā “Atmiņas par laikiem un ļaudīm”. Pats sevi raksturojot kā “ilggadēju valsts, pašvaldības, biedrību, preses un saimniecisko organizāciju darbinieku”, Eduards Līcis savu dzīves gājumu cieši saista ar kopīgajā jaunās Latvijas valsts celtniecības darbā iepazītajiem sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem un valstsvīriem.

Šoreiz ieskatam — dažas atmiņu skices par autora dzimto pusi, par novadnieku Baumaņu Kārli un par Kārli Ulmani. Par viņu interesantas lappuses ir arī stāstījumā par tautsaimnieku Hermani Enzeliņu un citiem. “LV”

Kārlis Ulmanis kā persona

Dzejnieks Edvarts Virza grāmatā par Kārli Ulmani saka: Neviena tauta nekad nevar palikt vesela un stipra, ja vājināts top viņas sākums un mūža pamats — zemnieks. Un vēl vairāk — viss, kas mūsu valstī labs un kas mūsos pašos labs, ir nācis no šejienes.

Bet pats Kārlis Ulmanis, dzimis uz Zemgales lauku stiprās, mālainās zemes, skolojies lauksaimniecībai Šveicē, Vācijā un vēl emigrācijā Amerikā, nebija savā dzīvē un darbā vienpusīgs lauku šķiras un dzīves dievinātājs un balstītājs. Kad kāds agronomisks darbinieks viņa priekšā izcēla savu arodu pāri klasicismam, prezidents tūliņ pateica — ko jūs runājat? Ja man būtu klasiska izglītība, es būtu pavisam cits cilvēks.

Ulmanis kā persona, es gribu teikt: personība, bija pati daudzpusība. Reizē pirmklasīgs lauksaimnieks, kas zināja, kas un kā jādara, par ko runāja Saeimā, vēlāk iespieda grāmatu, reizē labs gara dzīves pārzinātājs, tautas un viņas jaunatnes audzinātājs, kas ar savu “Draudzīgo aicinājumu” šinī laikā sabiedrībā un skolā radīja nekur nepiedzīvotu apvērsumu.

Un, beidzot, balstot rūpniecību un strādniecību, pateica, kā to reti kāds būtu teicis citur — pats darba darītājs strādnieks kā persona stāv pāri visām mašīnām un rūpnīcu dūmeņiem.

Un, visbeidzot, bez visas sabiedriskās, kulturālās un nacionālās rosmes, 1905.g. notikumos viņa plašais revolucionārais uzsaukums “Lauksaimniekā”, raisīties vaļā no rusifikārās caru un sādžu Krievijas savā pārliecināšanas nozīmē bija vairāk vērts, nekā internacionālistu proklamācijas — nost un lai dzīvo! Tas viņam arī maksāja 7 gadus trimdā, kas negrozīja viņa nostāju, vienmēr uzsveŗot, ka ir vakareiropietis.

Cik pats šis mūsu vienas paaudzes piedzīvotais un apzinātais valsts un pašvaldības laiks bija piepešs, sekmīgs, spožs, tas no sākuma līdz beigām saistīts ar Ulmaņa vārdu. Divi izcilākie no visiem — Kārlis Ulmanis un Zigfrīds Meierovics — mūsu valsts un sabiedriskajā vēsturē paliks vienmēr pirmajā vietā. Varam iedomāties, cik neizmērojami plašāki paceltos mūsu valsts un sabiedriskie apvāršņi, ja tos mērotu ar pusgadsimtu, par ko runās nākamā gadā.

Un cik šo valstvīru darbi smagi svērti valsts uzplaukuma laikā, tik viņu personīgie likteņi beigu cēlienā bija drāmatiski. Ja nāves ziņa par Zig. Meierovicu visā Latvijā izplatījās pa telefonu pāris stundās, tad Ulmaņa nāvi slēpj kāda liela valsts polītiskos nolūkos, lai nepieminētu, aizmirstu. Šie abi bija arī vienas zemnieku partijas locekļi, kas kalpoja tautai un valstij, cik šis dzīves laiks to atļāva.

Ja pats Ulmanis būtu kāda pārejoša, sīka personība, viņu vispār nepieminētu ne draugs, ne ienaidnieks, kas vēl palicies no šiem gājušiem laikiem. Pašai valstsvīra personīgajai nozīmei nevar paiet garām neviens.

Paši šie laiki pagātnē, kad Ulmanis ar pārējiem valstvīriem dibināja un organizēja valsti, arī nestāvēja sastinguši uz vietas, bet prasīja pārmaiņas. No pagātnes laika atstatuma, dabīgi, diezgan daudzi nonākuši pretrunā ar savu agrāko, Latvijas laika nostāju, tagad savām runām un rakstiem apkaŗo pagātni un paši sevi.

Jau mūsu pieminētais dzejnieks, runājot par Ulmani un viņa laiku, pravietiski saka:

Materiālistiskā mācība ... ar ideāliem segdamās, slēpj sevī viszemāko mantas kārību un nodevību.

Visspilgtākais pierādījums tam mūsu zeme, ko savaņģojuši austrumnieki, sludinot vispasaules koeksistenci ar bezdievību.

Ulmanis zināja, kas tautai visvairāk vajadzīgs — tā bija ticība sev un savam darbam. Viņš nepiekopa pašslavināšanos — runā darbi.

Kārli Ulmani tik bieži gadījās redzēt, klausīties oficiālās valstsvīra runās, partijas kongresos, sapulcēs, privātā sabiedrībā un personīgās sarunās. Nekad nepieminēja savus pretiniekus, ikviens mantoja labu prātu un mudinājumu darbam. Vai kāds būtu lasījis viņa polemiku laikrakstā? Principiālās lietās atbildēja “Brīvā Zeme”, bet ne personīgās. To ievēroja un sev par labu apkaŗoja. Ja pats Ulmanis, stāstot par notikumiem, kur piedalījies, nekad neizcēla savu personu, tad tie jau agri sāka gatavoties izcelt paši savu personu, arī uz citu un Ulmaņa rēķina, izlaižot pēc ilgiem gadiem savus rakstītos memuārus, kad vairs nav atbildētāju.

Kārļa Ulmaņa nostāja, cīņa, sasniegtais sava laika apstākļu lokā viscaur vērtējami kā pozitīvi.

Un, beidzot, pieminot Latvijas sākumu un pēdējos gadus, jāsaka, ka Ulmanis bija nosvērts, reāls tautsaimnieks un polītiķis. Ja jau priekš valsts tapšanas zemnieku partijas dibināšanas dienā pateica — mēs nevienam neprasīsim atļauju (tas nozīmēja: dibināt savu valsti), mēs paņemsim paši savu, tad Pirmā pasaules kaŗa laikā šāda tautu pašnoteikšanās tika sludināta no ASV prezidenta Vudro Vilsona. Latviešu strēlnieki arī nelēja asinis par nedalamo Krieviju, bet no tās atdalamo Latviju.

Ir daudz piemēru valstu dzīvē, bet nav dzirdētas otras tik mierīgas pārmaiņas kā tās, kas notika 15.maijā, vienai personai pārņemot valsts varu. Ar Saeimas aizbildniecībā sekmēto tautas sadrumstalošanu, savstarpēju naidu un septiņiem komūnistiem pašu simtā tā arī bija, ka valsts vara tika nomesta uz ielas. Tādu greznību nevar atļauties pat stabilas demokratiskas lielvalstis mūsu laikā.

Varbūt nebūs tālu no īstenības uz vienu vai otru pusi, ka 3/4 tautas priecājās par šim pārmaiņām, bet 1/4 kopā bija vienaldzīgo un to, kas nemierā. Pārmaiņas pašas par sevi liecināja, ka likumdošanas iestādes sastāvs vairs neatbilst tautas noskaņojumam.

Ja vispār kāds varēja pārmaiņas izdarīt, tā bija vienīgi Ulmaņa persona. Citi, kas gatavojās, ja sāktu, iestrēgtu pretešķībās, saceltu valstī jukas. Ja Ulmanis savā dzīves laikā tika galā ar pašiem darbiem un atklātajiem ienaidniekiem, tad pāri viņa spēkiem bija galā tikt ar diviem lieliem slepenībā sabiedrotiem kaimiņiem.

Kārļa Ulmaņa 90 gadu dzimšanas dienā viņa darbu dēļ piemiņā un pateicībā varam viņa priekšā dziļi noliekt galvu.

Latvijas valsts himna un tās autors Baumaņu Kārlis

Mūsu tautas himna radusies pirms simts gadiem. To liecina dati un pētījumi par himnas autora Baumaņu Kārļa dzīvi, laiku un darbu.

Baumaņu Kārlis dzimis netālu no Limbažiem, Viļķenu pagasta Indriķu pusmuižā 1835.g. 11.maijā. Pabeidzis tā saukto “kreicskolu” Limbažos, viņš sabija kādu īsu laiku par palīgskolotāju vietējā draudzes skolā (ap 1900.gadu par skolotāju tur darbojās arī vēlākais profesors un izglītības ministrs A.Tentelis) un 18 gadu vecumā iestājās Cimzes skolotāju seminārā. To Baumaņu Kārlis nobeidza 1856.gadā ar visteicamākām sekmēm, sevišķi valodās un mūzikā.

Īslaicīgi nodarbojies kā mājskolotājs, viņš 23 gadu vecumā ieradās caru laiku galvaspilsētā Pēterburgā. Sabija tur 24 gadus, papildināja savas zināšanas, sevišķi mūzikā pie konservātorijas profesoriem, tāpat arī vispārējā izglītībā, un 1870.gadā kļuva par Krievijas dižciltīgo meiteņu vācu valodas lektoru slavenajā Smoļnijas institūtā (Kerenska laikā to okupēja Ļeņins ar saviem boļševikiem).

Par mācības spēku institūtā Baumaņu Kārlis darbojās 12 gadus. 47 gadu vecumā viņš aizgāja pensijā (liekas, kāda valodas traucējuma dēļ), saņemot simts rubļus mēnesī tā laika zelta valūtā. Pensija bija pietiekams balsts viņa un ģimenes dzīvei mazpilsētā.

Sākuma laikā Krievijā Baumaņu Kārlis nekaŗoja pret tā laika krievu valdību, tāpat kā daudzi citi spilgtākie nacionālisti. Bez vācu valodas lekcijām Smoļnijas institūtā viņš dažreiz pasniedza stundas arī cara tuviniekiem — lielkņazu ģimeņu atvasēm. Bet tas viņu netraucēja būt domu biedram un draugam tā laika nacionālajiem darbiniekiem un atbalstīt viņu centienus — Auseklim, Jurim Alunānam, Kažoku Dāvim–Pelcim (Kažoku Dāvis kā pirmais izdeva Ausekļa kopotus rakstus) un citiem. Tāpat viņš stāvēja tuvu Rīgas latviešu biedrības vadītājiem, uz ko norāda arī viņa himniskās dziesmas uzņemšana Pirmo vispārīgo latviešu Dziesmu svētku programmā priekš 96 gadiem. Tāpat pirmais RLB teātŗa direktors (1870—1885) Ādolfs Alunāns jau agri izceļ Baumaņu Kārli biogrāfiskā skicējumā savā darbā “Ievērojami latvieši” I. daļā.

Savu priviliģēto stāvokli Baumaņu Kārlis nekavējās izmantot cīņā ar saviem pretiniekiem — tai laikā visvareno priviliģēto vācu muižniecību un krievu administrāciju, kā to jau agrāk bija sācis Auseklis.

Lai kalpi neceltos pāri kungiem, bija izdoti pat vietēji noteikumi par satiksmi. Zemnieks un vienkāršais pilsētnieks nedrīkstēja braukt ar līdzīgu zirgu skaitu kā vietējais muižnieks.

Spītības gara pilnais Baumaņu Kārlis šiem noteikumiem nepakļāvās. Kā stāstīja vecie limbažnieki, savā atvaļinājuma laikā Limbažos, kuŗas ielas līdz pat Latvijas laikam bija klātas ar lauku akmeņiem, viņš mēdzis braukt ar tādu troksni, ka viņa ierašanos sadzirdējuši visi, kas to gaidīja vai negaidīja. Nesen iznākušajā Jāņa Sarmas romānā “Kā Daugava vaida” stāstīts, ka tas bijis četrjūgs, kuŗā braucis himnas autors, pirmais latviešu komponists. Vai viņam pašam tas bija vajadzīgs — nē! Tikai lai kaitinātu vietējos muižniekus un pasvītrotu, ka drīz visi būs tiesībās līdzīgi.

Taču savā mūžīgajā kaŗagājienā pret priviliģētajiem Baumaņu Kārlis zaudēja, kaut gan bija nodrošināts materiāli un izcils stāvoklī. Pretinieku aprindas panāca, ka konfiscēja viņa iespiesto kompoziciju krājumu “Līgo” ar 113 dziesmām un paša tekstiem vīru koŗiem. Ja saturu nesaistītu ar pazobošanos dziesmās un kuplejās par bizmaņiem un visiem tumsoņiem, tad pašā saturā nekā pretvalstiska nebija. Ir gan krājuma I. daļā dziesmā “Viens veclatvietis un daudzi jaunlatvieši” runāts par vergu važu skanēšanu:

Ko palīdz vergam gaismu svinēt,

Kas tumsā mazāk man',

Ko palīdz tam par laimi zināt,

Ka liktens — ķēdēs skan.

Lai jūtam, draugs, arīdzan,

Kā vergu ķēžu drupas skan!

Vergu ķēžu skanēšana ir latviešu tautas liktenis, un viņa vārdi un mūža cīņa iegūst jaunu aktualitāti. Kompoziciju krājuma konfiscēšana nesa autoram lielus zaudējumus un pavairoja īgnumu pret viņa pretinieku aprindām. Tā no viņa kompoziciju izdevumiem vairs pāri palicis tikai krājums “Austra” un “Mortuous plango”.

Ir apgalvots, ka dzēlīgo “Dunduru” financētājs, izdevējs un pa daļai faktiskais redaktors bijis Baumaņu Kārlis. “Dunduri” sāka iznākt Pēterburgā, 1875.gadā un izbeidzās 1878.gadā ar ceturto krājumu. Par šiem izdevumiem, kas parādījās atklātā grāmatu tirgū, sevišķi uztraucās tās aprindas, kas tur bija kariķētas, un tās sūdzējās valsts iestādēm un zemes landmaršaliem. Varbūt tam bija kāds sakars arī ar “Līgo” konfiscēšanu. Tāpat Auseklis (1850—1879), pieminot “lielās tumsonības valsti Bizmaniju”, bija ar to vērsies pret cara Krieviju, kuŗas paspārnē sildījās un čakli darbojās arī vietējā Baltijas bizmanija.

Ar Ausekļa tekstiem pirms 100 gadiem Baumaņu Kārlis jau bija komponējis Trimpulu un citas dziesmas. Tai pat laikā viņš radīja tekstu un mūziku arī himnai Dievs, svētī Latviju. Sīva cīņa bija jāizcīna, lai himnas tekstā varētu lietot autora sākotnēji rakstīto vārdu — Latvija. Pirmajos vispārīgajos Dziesmu svētkos tā vietā bija jādzied: Baltija. Esmu dzirdējis vārdu Latvija šai himnā dziedam jau krievu cara laikos uradņiku klātbūtnē, tāpat kaŗa laikā latviešu strēlnieku vienībās. Vārds Baltija bija vācu versija, tas radās administrācijas spaidu dēļ.

No Baumaņu Kārļa dzimšanas tautas atmodas rītausmā šogad 11.maijā pagājuši 124 gadi, no viņa nāves dienas 64 gadi. Viņa himnisko pirms 100 gadiem Pēterburgā komponēto dziesmu pirmo reizi plašas publikas priekšā dziedāja 1873.gadā Pirmajos vispārīgajos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā. Svētku programmā tā nosaukta par Tēvijas dziesmu. Dziesma drīz iegājās tautā, un to pieņēma par himnu. Rakstnieks Augusts Melnalksnis liecina, ka Dievs, svētī Latviju dziedāta jau pirms tam Mazsalacā atklātā sarīkojumā, kur kori vadījis draudzes skolotājs Pēteris Hincenbergs, kas piedalījies arī pirmajos Dziesmu svētkos, viņa korim gūstot dziesmu kaŗā pirmo godalgu.

Ja vācu spiediena dēļ vārds Latvija dažkārt bija jāizmaina ar vārdu Baltija, tad krievu ierēdņi bieži nīda abus variantus, kam te minēšu raksturīgu piemēru. Neatceros ne skolā, ne vēlākajā dzīvē otru tamlīdzīgu traci, kāds notika pirms septiņdesmit gadiem Limbažos, kur dzīvoja pats himnas autors.

Mūzikas skolotājs kapelmeistars Šķute bija iemācījis savam skolnieku orķestrim spēlēt arī Dievs, svētī Latviju. Bet pārkrievotās kreicskolas inspektors Ribalka par šī gabala spēlēšanu izrīkojumā negribēja ne dzirdēt. Šis tracis ar skolnieku lūgumiem un asumiem turpinājās pāris nedēļu, līdz skolas vadībai tas apnika un dziesmu atļāva uzņemt ne programmas sākumā vai beigās, bet vidus daļā, lai tā neatgādinātu himnu. Par spīti šai piesardzībai norisinājās liels skandals. Spēlēšanas laikā publika sāka piecelties kājās un beigās prasīja atkārtojumu, ko inspektors aiz kulisēm nepieļāva. Lai kaut kā nomierinātu zālē satrauktos prātus, viņš lika pacelt priekškaru, un, uzgājis uz skatuves, sāka kaut ko krieviski muldēt un atvainoties, ka spēlētāji piekusuši un nevar atkārtot, lai gan orķestris bija nonācis tikai līdz programmas pusei. Tas bija kā uguns pakulās. Uz inspektoru svieda dažādus priekšmetus, kas gadījās pie rokas. Tie gan viņu vairs neķēra, bet atsitās pret lejup slīdošo skatuves aizkaru. Pagāja labs laika sprīdis, kamēr norima zālē vispārējā demonstrēšana un varēja uz skatuves spēlēt nākamo gabalu. Trokšņošanā piedalījās visi, kas zālē atradās — latvieši, vācieši un žīdi. Protams, arī skolnieki tur nesēdēja mierīgi un svēti.

Izrīkojumā bija klāt arī Baumaņu Kārlis. Viņu ielūgt aizgājām daži zēni. Viņu nosēdināja krēslā pašā priekšā. Publikai sākot piecelties, piecēlās arī viņš. Nevaru pēc atmiņas vairs labi pateikt — varbūt viņš bija pats pirmais.

Bet ar to vēl viss nebeidzās. Pēc incidenta, kur virsroku guva pārkrievotājs inspektors, kaut par nožēlojamu cenu, daļa vecāko klašu skolnieku vēl atradās saviļņojuma varā. Daži piegājām pie Baumaņu Kārļa un sākām sarunāties, lēnām virzoties uz zāles otru galu, kur durvis veda uz bufeti. Tur pie alus glāzes viņš mums stāstīja savus agrākos piedzīvojumus. Dziesmu svētkos Rīgā (neatceros, pirmajos vai otros) viņš kā mūzikas pratējs un varbūtējais paskaidrotājs nosēdināts starp gubernātoru un policijas priekšnieku. Kad klausītāji, dzirdot Dievs, svētī Latviju, cēlušies kājās, abi administrātori ap viņu palikuši sēdot. Viņam bijis ļoti neērts un neveikls stāvoklis, kā starp divām ugunīm.

Pēc nemierīgā notikuma, alus dzeršanas Baumaņu Kārļa sabiedrībā un vēl citiem disciplīnas pārkāpumiem dažiem skolniekiem, vispirmā kārtā man, draudēja izslēgšana. Jau otrā dienā kāds no skolotājiem pateica, ka ar šādu darba kārtību vakarā sasaukta paidagogu sēde.

Visi notikumi bija sākušies un turpinājušies uz nacionālas spītības pamata, vēršoties pret pārliecīgo krieviskā šovinisma izpausmi Limbažos.

Baumaņu Kārlis Limbažos palika līdz sava mūža galam, kas pienāca 1905.g. 10.janvārī. Limbažnieki stāstīja, ka pirms savas nāves, izdzirdis uz ielas dziedam Dievs, svētī Latviju, viņš izsaucies: Latvija būs! Tā pienāca 13 gadus pēc himnas autora aiziešanas mūžībā.

Jau kā divdesmit gadus vecs jauneklis Baumaņu Kārlis ieslēdzās tautas atmodas kustībā un palika šiem centieniem uzticīgs līdz mūža galam. Vēl šā gadsimta pirmajā gadā viņš apdziedāja pretiniekus paša rediģētajā un pierakstītajā Limbažu kalendārā, ko izdeva Limbažu spiestuves īpašnieks un grāmatu tirgotājs J.Meļķis. Pats viņš rakstīja tekstus un sacerēja tiem melodijas.

Dievs, svētī Latviju pirmo reizi parādījās iespiedumā komponista dziesmu krājumā “Austra”, kas iznāca Pēterburgā, 1874.g. Teksts jau agri tulkots vācu valodā. Angļu valodā pastāv trīs atsevišķi tulkojumi, un Dr. G.A.Simonsa tulkojums uzņemts visu valstu himnu izdevumā. Latviešu informācijas birojs Bostonā, Savienotajās valstīs, izdevis Latvijas himnu ar notīm un tekstiem latviešu, vācu un angļu valodā. Vāciski himnu tulkojusi Marta Grube, angliski minētais Dr. G.A.Simons. Neesmu redzējis, ka pastāvētu arī kāds krievu tulkojums. Tagad Latvijā himnu aizliegts pieminēt. Rīgas laikraksts “Literātūra un Māksla” Baumaņu Kārļa nāves dienas 50 gadu atcerē piemin tikai Tēvijas dziesmu un atzīmē vēl otru viņa darbu — Daugavas laivinieku dziesmu. Trimpula nav minēta, okupantiem no tās bail.

Jau 1920.gadā tauta godināja himnas autoru, uzceļot viņam tēlnieka Gustava Šķiltera veidotu kapa pieminekli. Tajā bronzā veidots komponista portrets un himnas melodijas pirmās notis.

Limbažu draudzes kapsēta, kur komponists zem šī pieminekļa atdusas, atrodas starp diviem ezeriem, pāris kilometru attālumā no agrākās Lemšukalna pusmuižas, kur Baumaņu Kārlis uzaudzis. No šīs vietas atklājas brīnišķīgs skats uz Lielezeru un tā skaisto piekrasti.

Pazīstamais mūziķis Bernhards Valle par himnu saka:

“Baumaņu Kārļa darbs var ieņemt izcilu vietu starp visām tautu himnām savā vienkāršībā un iespaidīgā pacilātībā.”

Mūža galā Limbažu mazpilsētā Baumaņu Kārlim pietrūka draugu un domu biedru. Apmeklējumā jumta istabā bija redzams daudz grāmatu, kaut lielāko daļu viņš jau bija nodevis Limbažu saviesīgai biedrībai. Pāris reizes viņa rokās tiku redzējis tautas nākotnes pravieša un personīgā drauga Ausekļa rakstus. Viņa skats nākotnē bija līdzīgs kā Auseklim. Pašas Latvijas valsts tuvums bija nojaužams tikai retajam.

Kā sava laika ugunīgs cīnītājs par tautas tiesībām pret apspiestību viņš sekmēja Latvijas valsts atnākšanu. Viņa himna, tagad atkal aizliegta un noklusēta, kļuvusi par latviešu tautas brīvības sauciena izteicēju, tāpat kā tās tapšanas dienās pirms simts gadiem.

Šinī un viņpasaulē

Autobiogrāfiskas piezīmes

Mans dzimtais pagasts nav liels, bet toties šaurs un gaŗš, nobeidzoties pie Igaunijas robežas. Es to tā arī labi nepazinu. Tēva mājas atradās pagasta pašā vienā galā pie Sīļu pagasta robežas. Šo galu es pazinu kā savus piecus pirkstus, jo še gandrīz visi bija savstarpēji radi. Bet otrā galā, kilometrus divdesmit tāļāk, es tikpat kā nemaz nebiju bijis. Mani aizvien kaut kas nospiedis, ka es nepazinu pats savu pagastu.

Pabeidzis Krievijā skolu un cara kaŗa dienestu Varšavā, līdz pašam pasaules kaŗam (I pasaules kaŗš) dzīvoju un darbojos Krievijā. Tamdēļ arī visu Eiropas Krieviju no Kubaņas līdz pašai Murmanskai pazinu ļoti labi. Pasaules kaŗš mani pārsteidza Odesā, un tiku nosūtīts uz dienvidvakaru fronti, kur atrados gandrīz visu laiku, ja neskaita to laiciņu, kad līdz pēdējai demobilizācijai atrados 3. Kurzemes strēlnieku pulkā, kas miera laika sastāvā bija izvests no Cēsīm, tika demobilizēts 1918. gadā Maskavā kā pēdējā šāda strēlnieku vienība. Bet 1919. gada sākumā es jau biju savā pagastā. Tur tobrīd bija lielinieki. Un vispirms es iepazinos ar Mazsalacas pagasta cietumu. Kā nebūt ticis no tā ārā, draugiem piepalīdzot, es aizbēgu uz Krimuldas pagastu, kur slēpos pie radiem. Tikko kā biju atkal atgriezies mājās, jau otrā dienā pagasta padome mani ievēlēja par pagasta sekretāru. Tanī laikā pagasta sekretāra alga bija maziņa, tā ka gandrīz neatmaksājās strādāt. Ja šinī nodarbībā tomēr paliku, tad tādēļ, ka mani interesēja mans pagasts. Un tā es sāku ar to iepazīties, jo mani tik ļoti saistīja pie sevis ikviens pagasta iedzīvotājs. Biju jau agrāk dzirdējis par katru, sākot ar saimnieku un beidzot ar nespējnieku.

Tanī laikā nekādas apriņķa pašvaldības vēl nebija; darbojās komandatūras, un rīkojumi pienāca no apriņķa un vietējās policijas iecirkņa, kas jau darbojās pilnā spēkā. Nebija tikpat kā neviena likuma. Latvijas “Valdības Vēstnesī” bija iespiesti vairāk resoru paziņojumi. Arī to daudz nebija. Bet viens, kas no pirmajiem bija vispamatīgākais un plašākais, bija ziņu došana par nespējniekiem, kas bija pāris desmit pantu gaŗš. Lai labāki izpildītu šo vissvarīgāko un plašāko rīkojumu “Valdības Vēstnesī”, es aizgāju pie pirmā pagasta vecākā, ko toreiz gan vēl oficiāli sauca par izpildu komitejas priekšsēdētāju, un apvaicājos par tām nespējnieku lietām. Viņš visus kaŗa gadus bija atradies savās lauku mājās un, bez šaubām, pazina katru nespējnieku. Kad es viņam nolasīju priekšā visus jautājumus, viņš labu brīdi padomāja, visu pārlika un lēnām teica: “Nu jā ... tagad tādi laiki ... paši rīkojas. Kāpj no nabagmājas laukā, nevienam nekā nesaka; iet iekšā, bet nevienam nekā neprasa; mirst nost un arī nevienam nekā neprasa ... Jā, kas to lai zin, kas tur tagad ir ... Jā, mirst nost un nevienam nekā neprasa ...”

Ar nespējniekiem laikam ir tāpat kā ar veciem ierēdņiem, kas aiziet pensijā, bet — ilgi vairs nedzīvo. Un emigranti, kas, svešos ceļos vajāti, trenkti un badināti, ieraugot atkal savas zemes sauli, to vairs ilgi neiztura.

Manā pagastā bija stipri daudz vecu nespējnieku no pašiem vecu veciem laikiem. Un kad daudz maz siltāki sāka atspīdēt Latvijas saulīte, arī šie nespējnieki viens pēc otra raisījās vaļā no šīs dzīves likstām. Nekādas labas dienas jau Latvijas dzimšanas laikā viņiem nevarēja būt. Pilsoņu kaŗa fronte, ejot pāri neskaitāmas reizes, saprotams, nesaudzēja arī nespējniekus, nemaz nerunājot par ēdināšanu un visu citu. Bijuši pat vardarbības gadījumi, pielietojot pēršanu. Tas gan neesot nācis no latviešiem. Pēckaŗa morāle ir aizvien zemāka kā priekškaŗa un kaŗa laika. Un tā es, kā jauns pagasta sekretārs, ar šīm nespējnieku bērēm iepazinos. Cilvēki, tāpat kā pēc šī kaŗa (t.i. II pasaules kaŗa), bija nervozi, savtīgi, aizdomīgi, un, nevarētu teikt, ka par daudz līdzcietīgi.

No veciem laikiem pagastā pastāvēja tāda tradīcija, ka pašu ļaudis izrok mirušajam kopīgā draudzes kapsētā kapu un tur to noved, ja ne citādi, tad pa “šķūšu riņķi”. Bet kamēr arī es neuzliku šos pienākumus, visi kurnēja un jutās it kā apvainoti. Sākās apmēram šādas sarunas: “Nu, nomiris tas ... varbūt, ka jums būtu personīgi parocīgi izrakt kapu un novest svētdien uz kapsētu ...” — “Kur viņš ne mans brālis, ne rads? Un tad es — tas sliktākais cilvēks pagastā? ... un neviens cits, kam jārok nespējnieki? Jūs gan man to būsat uzlikuši par kādu sodu ...” Tādas un tamlīdzīgas runas bija ļoti nepatīkamas.

To, ka šādās runās pagasta vecākais pats centās iemaisīties jo mazāk, jo labāk, tad es kā sekretārs kādu dienu nācu priekšā ar savām domām. Pa “šķūšu riņķi” gan varētu novest uz kapsētu, bet kapu lai izrok un aizbeŗ zvaniķis uz visu pagasta iedzīvotāju rēķina — no pagasta kases. Pagasta vecākais tam piekrita, tikai noteica: “Nu, tādi laiki... kad tik neizputina pagasta kasi.” To aprunāšanos es jau biju nokārtojis, un zvaniķis–kapracis jau divus nespējniekus bija pēc šīs kārtības izvadījis visā mierā. Bet maksāts vēl nekas nebija. Kad bija pieteikta trešā apbedīšana, vecais kapusargs bija atsūtījis uz pagasta namu zīmīti: “Kolīdz pie vārtiem ar līķi piebrauc, tūliņ, tūliņ jāsamaksā ...”

Ap to pašu laiku bija nomiris vecais pagasta vecākais, manas mātes brālis. Viņa dēls bija sarīkojis stipri plašas bēres. Zvanīšanas tradicijas katrā draudzē ir ļoti vecas un vietējiem labi zināmas. Braucot uz kaspsētu, zvans sāka skanēt līdz šim nedzirdēti agri un vēl pirms krustceļiem, virzienā uz baznīcu. Es iedomājos, ka no otras puses brauc kādi citi bērinieki, bet — tādu nebija. Pēc apbedīšanas, kad piederīgie kārtoja pakalpojumus, es ievaicājos: vai tā zvanīšana nebija aiz pārpratuma iznākusi par agru? “Nekā,” pakratīja galvu kapracis. “Kad jau brauc tādi varenāki un pulkāki bērinieki, tad jau es zvanu dūšīgāk. Bet kad šā tā — uzsitu divtrīs reizes un pietiek!”

Atceros kādu gadījumu bolševiku gadā. Tad visi joki un humors sabēga kaktos. Kad Rūjienes kapos glabāja kādu mana pagasta saimnieku, bērinieki bija nolēmuši aicināt pagasta izpildu komitejā un partorga kompetencēs esošos, jo saimnieks bija turīgs un bēres varēja rīkot plašas. Izredzēto bērinieku starpā es gan nebiju un nezinu, ko viņi tur runāja, bet pēc apbedīšanas daži teica: “Kārlis tagad laimīgāks, ka ticis zemē ierakts.”

Tāds drūmums arī man bieži nepagāja gaŗām. Bieži nogāju uz draudzes kapiem un tur kavējos savu senču atmiņās un pārdomās.

Mana tēva ģimenes kapi jau pierakti. Tādēļ, pirms nav nomiris to kapu sargs, kas bija arī aizsargs, un baznīcai nav atņemtas grāmatas, jāmēģina tikt pie savas sagatavotas kapa vietas, jo man pašam jau bija paprāva ģimene. Un atkal kapusargs, kas man jau citās līdzīgās lietās bija izpalīdzējis, ierādīja kādu tukšu vietiņu, ne pašā ceļa malā, bet otrā rindkopā no ceļa, kur mierīgāki. Pagatavojis cementa stabiņus un no koka iztaisījis kapa vietai apkārt sētiņu, es biju priecīgs par šo miera vietu, bet bažīgs, vai tur īstā laikā tikšu iekšā. Kad jau viss bija kārtībā un arī veco kapu zāles izplūktas, es uzstādīju savam draugam kapusargam jautājumu: “Vai tu vari būt pārliecināts, ka viņi šo manu kapa vietu, tāpat kā visu pārējo, nenolīdzinās?” — “Nē, to es nevaru garantēt,” viņš man atteica. “Vajadzēs iespraust kādu vecu krustu!” Šo savu cerību un miera vietu es biju ierīkojis tanīs pārmaiņu laikos viens pats, nesazinoties ar ģimeni. Un kad man gadījās būt atkal kapsētā ar manu vecāko puisīti, es novedu viņu pie jaunierīkotās kapa vietas.

“Nu redzi, lai tu zinātu. Te ir tie kapi, par kuŗiem jau tiku stāstījis. Agrāk vai vēlāk pienāks laiks, un varbūt, Dievs dos, te tētis gulēs kā seskis alā!” Mans puisītis sāka raudāt, un es vairs nezināju nekā ko teikt. Mēs gājām uz vārtu pusi klusēdami.

Vēl šobrīd es nezinu, vai šie kapi nav maniem piederīgiem un radiem noslēpums, ko glabā krusts nepareizā nozīmē. Jo kā šī dzīve, tā arī kapi varbūt ir tikai sapnis, ko es nekad neaizmirsīšu.

Bet, pirms iet uz dusu kapos, lūdzu Dievu, lai tie būtu tuvu manai zemei, manā dzimtenē. Varbūt manam puisītim bija priekšnojauta, kad viņš sāka raudāt, ka ne viņš, ne mēs citi netiksim šajos kapos guldīti, bet būsim katrs savā malā.

Jā, tādi ir jocīgie un savādie notikumi manā dzīvē. Un liekas, ka šinī kaŗā ir aprakts viss — pat kapi un kaprači; nekad vairs necelsies augšā ne pati īstā dzīve, ne tās humors, un paši cilvēki staigās kā no dzīves aizgājušie. Jā, tas ir tas vienreizīgais laikmets, par ko kādreiz runāja, bet citā nozīmē. Mēs esam tie nabagie Ciānas bērni.

Atmiņu ainas vēl — sekos

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!