No 1918.gada 18.novembra uz 1997.gada 18.novembri

Pagātnes cienīgai piemiņai un savas nākotnes cerībai

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas

arhibīskaps Jānis Vanags:

Lāčplēša diena un 18.Novembra svētki atrodas tuvu blakus. 18. novembris ir piemiņa notikumam, kad latviešu tauta spēja pasludināt savu valsti. Lāčplēša diena ir atgādinājums, ka par to bija jācīnās līdz asins sviedriem un ka pasludinātais, pēdu pa pēdai izcīnītais bija jāsargā uz dzīvību un nāvi. Pasaulē, kurā dzīvojam, šīs lietas vienmēr būs kopā: iecerēt, pasludināt, izcīnīt un aizstāvēt. Izcīnīšana un aizstāvēšana vienmēr saistās ar personīgu līdzdaļu.

“Līdzdaļa” ir viens vārds, bet tas var nozīmēt ļoti atšķirīgas lietas. Lai pamanītu šī vārda atšķirīgās nozīmes, varam ņemt par ilustrāciju populārās brokastis — bekonu ar olu. Šādās brokastīs ir līdzdalīgas trīs personas — un katra no tām citādi. Cūka tām ir atdevusi dzīvību un savu dzīvo miesu. Viņa tām tiešām ir nodevusies pilnīgi visa. Citādi piedalās vista — viņa ir atdevusi savu grūti dēto olu. Arī viņa ir būtiski iesaistīta kopējā lietā. Vēl citādi ir līdzdalīgs brokastotājs. Viņš atnāk pie visa gatava, apēd, kas galdā likts, un aiziet, pametot netīru šķīvi. Visbiežāk viņš nemaz nedomā par cūkas un vistas nestajiem upuriem un neuzskata tos par nekādu varonību. Priekš viņa tie ir nenozīmīgi muļķa dzīvnieki. Trīs ir līdzdalīgi vienā lietā un tomēr tik dažādi. Atšķirība ir attieksmē. Šodien ir svarīgi runāt un domāt tieši par attieksmi.

Pieminot nemaz ne tik tālos laikus, kad latviešu vīri un pat zēni stājās pretī durkļiem un lodēm, lai izcīnītu Rīgu, lai nosargātu Latviju, mēs redzam cilvēkus, kuri bija pilnīgi nodevušies topošajai Latvijai, gatavi atdot savas asinis un dzīvību. Tādi bija ne tikai starp karavīriem, bet arī starp vadītājiem un politiķiem, ne tikai frontē, bet arī uz kuģa “Saratov”. Katrs savā vietā, gatavi ne tikai dot savu ieguldījumu kopējā lietā, bet atdot visu par savu sapni. Tolaik tas bija sapnis — brīvā Latvijas valsts eksistēja cerībā un ticībā. Toreiz studentu rota bija Kalpaka armijas balsts un lepnums, nevis kā padomju laikos vai tagad, kad viena no galvenajām studentu rūpēm ir, kā tikt vaļā no pienākuma aizstāvēt un sargāt. Toreiz latviešu karavīri sita “sarkanos un zili pelēkos”, kā zināmā dziesmiņā dzied, nevis viens otru un jaunākos dienesta biedrus kā tagad. Toreiz tauta sveicināja savus karavīrus, kad tie maršēja cauri pilsētas vecajiem vārtiem, un meitenes viņiem dāvināja ziedus, nevis kā tagad, kad cilvēki nereti raugās uz tiem, kas mundieros, ar skepsi vai pat nievām kā uz naiviem ideālistiem vai tādiem, kas nav mācējuši izgrozīties vai nav nekur citur vietu atraduši.

“Toreiz” un “tagad” — tas skan kā ņemts no kādas reklāmas. Diemžēl salīdzinājums starp attieksmi toreiz un tagad varētu būt ne mazāk krass kā dažā labā reklāmsižetā. Toreiz Latvija dzīvoja cerībā un ticībā. Par to cēlās, cīnījās un krita. Tagad Latvija ir realitāte — acīm redzama, rokām taustāma, uz savas ādas piedzīvojama. Izrādās, ka iet un nodoties par sapni bieži vien ir daudz vieglāk nekā par to, ko esi jau redzējis un iepazinis. Sapņi bieži ir vienkāršāki par īstenību. Pirms dažiem gadiem Lāčplēša dienā, kura bija daudz aukstāka nekā šī, es redzēju Zemessardzes parādi. Savos pašu gādātajos vasaras formas tērpos nosalušie vīri atsauca atmiņā kadrus par vācu karagūstekņiem Krievijas sniega klajumos. Un notiek taču tā, ka naivi ideālisti, riskējot ar dzīvību, gūsta slepkavas un izspiedējus, drosmīgi cilvēki, riskējot ar savu māju vai ģimeni, paliek pie liecībām pret viņiem, lai galu galā kādas mantijā tērptas amatpersonas tos atlaistu pret parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu! It kā nebūtu jau iepriekš skaidrs, ka tiem adrese ir ne nams, ne iela, bet plašā savienība — nu jau ne tikai padomju, bet arī Eiropas. Vai jābrīnās, ka galu galā pat godīgi un patriotiski uzņēmēji, lai justos droši un pasargāti, atzīst par labāku maksāt organizētajai noziedzībai, nevis Valsts ieņēmumu dienestam? Bet tie, kam jādienē, tie dienē, un no viņiem gaida, ka viņi atdos sevi visu, pat savas asinis un dzīvību.

Kas un kā vārdā drīkst gaidīt upurus no otra cilvēka? Nav nekā ciniskāka, ja to dara tie, kas nav gatavi ne nodoties, ne arī ko ieguldīt, bet vēlas tikai Latviju noēst kā brokastu šķīvi. Un necentīsimies uzreiz ar pirkstu rādīt prom no sevis. Šodien ir parasts bez izšķirības rādīt uz “Rīgas kungiem, kuri visu grib tikai sev”. Taču kārīgais šķīvja tukšotājs sēž arī dažā labā mazā un vienkāršā cilvēkā, un starp dusmīgajiem piketētājiem atradīsies ne viens vien, kas gribētu, lai valdīšana gan pašaizliedzīgi kalpo tautai, bet paši ir gatavi kalpot tikai sev. Šodienas uzdevums nav izspriest, kam ir tiesības gaidīt un prasīt no otra. Šodienas uzdevums ir saprast, ka visus cilvēkus Dievs vienlīdz ir radījis pēc sava tēla un līdzības, tādēļ attieksme, ar kādu katrs dzīvo, nenāk no Dieva, bet ir katra paša izvēlēta. Katrs par savu izvēli būs atbildīgs gan Latvijas, gan vēstures, gan arī Dieva priekšā. Lietas neizšķiras durkļos un pulvera dūmos. Lietas neizšķiras balsojumos un rezolūcijā. Tās izšķiras attieksmē. Tās izšķiras ticībā, uzticībā, godīgumā un gaišā, atklātā garā. No tā viss sākas un ar to aizsniedz piepildījumu. Mums vienmēr ir bijuši svarīgi vārdi “brīvība” un “drošība”. Mums vienmēr ir bijis grūti atrast ceļus, kā pie tām nonākt. Ne reizi vien mēs sev īstu brīvību un drošību esam laupījuši paši. Tāpēc nedēļā starp Lāčplēša dienu un 18. novembri apcerēsim dažas patiesības, kuras cilvēkiem atklāj Dievs. Brīvība ir paklausība Dievam. Tikai saskaņā ar Dievu cilvēks ir brīvs. Brīvība bez Dieva ir verdzība. Brīvība bez Dieva ir kalpošana velnam. Bet cilvēks, kurš paklausa Dievam, ir drošībā. Viņu aizstāv Dievs. Dievā viņš rod iekšēju spēku, kurā vienojoties tauta spēj visu.

Lāčplēša diena. No to dienu cīnītājiem pāri palikuši pieci vīri. Pārējie jau miruši. Arī no tiem, kuri Atmodas laikos stājās pretī stobriem un padomju prokuroriem, ne daudzi vairs redzami priekšplānā. Dažs labs no tiem, kuri sāka tad, kad vēl draudēja briesmas ko zaudēt, nu ir palikuši, pat pabīdīti malā. Viņu vietā nācis otrais, pat trešais vilnis. Tā notiek, un tas ir dabiski. Katram savs laiks un uzdevums. Taču mums draud briesmas līdzināties šķīvja izēdājiem, kuri pieņem citu upurus, tos ne par ko neturot. Mēs nedrīkstam kļūt tik ciniski pret tiem, kuri cīnījās un krita pret Bermontu uz Daugavas tiltiem. Mēs nedrīkstam tādi kļūt pret tiem, kuri veltīja savas dzīves un atteicās no savām izdevībām Atmodas laikos. Mēs nedrīkstam būt tik ciniski ne pret vienu no tiem, kas kaut ko lielu un būtisku ir upurējuši uz Latvijas un tautas brīvības altāra. Protams, ne visiem lemts būt par varoņiem. Daudz vairāk ir parasto, dienišķo cilvēku. Taču, lai nenodotu tos, kas nesa upurus kā varoņi, galvenais ir attieksme. Lai ikviens savā vietā darītu to, kas viņam dots, ar to attieksmi, kas vienus dara par varoņiem, bet citus — par īstiem savas valsts pilsoņiem un savas tautas dēliem un meitām. Ja tā nav, mums nav tiesību ne no viena prasīt uzticību, iedvesmu vai upurus. Un tad nav nekā. Jo armija bez iedvesmas, bez gatavības nest upurus ir butaforija, tā neko nespēj. Valsts vara bez morāles ir butaforija, maska, aiz kuras slēpjas nespēja un nevēlēšanās pildīt to, kā dēļ tā ir celta, — sargāt savus pilsoņus un rūpēties par to labklājību un cilvēcisko cieņu. Tauta bez tikuma arī ir butaforija, kas nespēj radīt ne iedvesmotus aizstāvjus, nedz arī no sava vidus izraudzīt godājamus varas nesējus.

Labākais, ko mēs varam darīt savas pagātnes cienīgai piemiņai un savas nākotnes cerībai, ir būt brīviem paklausībā Dievam. Visi mūsu avoti ir Viņā. Tikai tad mēs patiesi iesim ceļu, uz kura reiz esam stājušies, lai mūsu īstenība arvien vairāk tuvotos sapnim, par kuru reiz cēlās tēvi un par kuru jāstāv mums.

Lai Dievs mums uz to palīdz!

............................

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga svētruna Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Rīgas Domā

Par šāgada 18.novembri

9.00

Svinīgais dievkalpojums Doma baznīcā.

10.15

Vainaga nolikšana pie Mātes Latvijas, ziedu nolikšana ievērojamāko Latvijas valstsvīru atdusas vietās.

11.00

NBS svētku parādes pieņemšana pie Brīvības pieminekļa. Valsts prezidenta uzruna

12.00

Saeimas svinīgā sēde. Saeimas priekšsēdētāja uzruna

17.30

Svinīgais sarīkojums Nacionālajā teātrī. Valsts prezidenta uzruna

18.30

Svētku pasākumi 11.novembra krastmalā

19.00

Rīgas pils Triju zvaigžņu torņa atklāšana. Valsts prezidenta uzruna. Svētku uguņošana

20.00

Latvijas Valsts prezidenta un Ainas Ulmanes kundzes rīkotā svinīgā pieņemšana Rīgas pilī.

Valsts prezidenta preses dienests