PĀRSKATI. ZIŅOJUMI. INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pārstāvniecība Latvijā (UNDP). Ekspertu darba grupas

Nobeigums. Sākums — “LV” 30.10.1997., nr.285; “LV” 31.10.1997., nr.286;

“LV” 04.11.1997., nr.287/288; “LV” 05.11.1997., nr.289;

“LV” 07.11.1997., nr.291/292; “LV” 11.11.1997., nr.293/294;

“LV” 12.11.1997., nr.295.

Saturā

Ievads. Tautas attīstība un sociālā vienotība

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstība, ekonomiskā augsme un pārejas norise

Tautas attīstības rādītāji

Uz iepriekšējiem Latvijas tautas attīstības pārskatiem balstoties

Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997

1.nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Vispārīgs ekonomiskās situācijas raksturojums

Iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

Inflācija un bezdarbs

Investīcijas, patēriņs un ekonomikas augsme

Īpašuma struktūra un privatizācija

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

Maksājumu bilance un ārējā tirdzniecība

Fiskālā politika

Budžets un tautas attīstība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Bezdarbs

Ienākumu nabadzība

Nabadzība pēc mājsaimniecības sastāva

Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība valstī

Izglītība

Veselības krīzes pārvarēšanas nosacījumi

Sabiedrības līdzdalība, pilsoniskā atbildība

Ieteikumi nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai

3.nodaļa. Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Politiskā integrācija

Pilsonība, naturalizācija un līdzdalība

Nepilsoņu statuss Latvijā

Valodas politika, izglītības reforma un sabiedrības integrācija

Valodas politika un latviešu valodas pozīciju nostiprināšana

Valodas politika izglītības sistēmā

Tendences krievu skolās un citās mazākumtautību skolās

Sociālpolitiskā situācija valstī, ģeopolitiskais fons un nacionālā saskaņa

Ieteikumi nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas veicināšanai

4.nodaļa. Latvijas reģionālā attīstība

Reģiona definīcijas Latvijā

Indikatori reģionu raksturošanai

Lauku apvidu attīstība

Tiesību un pienākumu sadalījums starp centrālo valdību un pašvaldībām

Latvijas reģionālās attīstības pamatprincipi

Reģionālās plānošanas sistēma kā reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis

Sadarbība reģionālās attīstības jomā valsts institūciju līmenī

Teritoriālās reformas

Administratīvā reforma

Īpaši atbalstāmi reģioni

Priekšlikumi un iespējamie risinājumi

Nobeigums. Ieteicamie risinājumi

3.nodaļa.

Nacionālā saskaņa

un sabiedrības integrācija

Ieteikumi nacionālās saskaņas

un sabiedrības integrācijas veicināšanai

Viss, kas nepieciešams nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas nostiprināšanai, Latvijā jau ir: izveidojušās stipras konfliktu nevardarbīgas risināšanas un mierīgas sadzīvošanas tradīcijas, latviešu un cittautiešu viedokļi gandrīz visos jautājumos (arī par latviešu valodas prašanas nepieciešamību) ir tuvinājušies, izstrādāta ilglaicīga latviešu valodas apguves veicināšanas programma, pieņemti būtiski likumi, kas regulē naturalizāciju un nepilsoņu statusu, un ir veikti svarīgi priekšdarbi valdības dialogam ar mazākumtautībām.

Taču saskaņa līdz šim daļēji balstījusies uz iedzīvotāju pasivitāti un politisko atsvešinātību no valsts — uz faktoriem, kas kavē kopējo tautas attīstību. Svarīgi ir novērst iespējamos spriedzes avotus, lai līdzdalības palielināšanās veicinātu saskaņu un sabiedrības saliedētību. Integrējoties Eiropas struktūrās un uzņemoties svarīgas starptautiskas saistības, nepieciešams arī novērst nepilnības likumos, kas skar mazākumtautības un nepilsoņus, kā arī Latvijas likumus un administratīvo praksi saskaņot ar Eiropas Savienības standartiem. Nepieciešams arī izstrādāt ilgtermiņa politiku sabiedrības integrācijas veicināšanai. Šajā politikā varētu būt ietverti šādi momenti.

Pirms nav sīkāk izpētīts, kādi ir īstie nepilsoņu pasivitātes cēloņi, nav pamata radikāli pārskatīt Pilsonības likuma galvenās prasības. Taču steidzami jānovērš situācija, ka jau tā lielajam nepilsoņu skaitam pievienojas jauni nepilsoņi — bērni, kuru abi vecāki ir nepilsoņi, bet kuri piedzimst neatkarīgajā Latvijā. Humāni apsvērumi un Latvijas saistības, ko paredz Konvencija par bērna tiesībām un citi starptautiski dokumenti, Latvijas valdībai uzliek pienākumu piešķirt Latvijas pilsonību visiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas dzimušajiem bērniem. Šādu bērnu skaits nav sevišķi liels (apmēram 15 000). Jāatzīmē, ka bērns, kas dzimis 1991. gadā, vēlēšanās varēs piedalīties tikai 2009. gadā. Līdz tam laikam viņam būtu jābūt visā pilnībā integrētam Latvijas sabiedrībā.

Ņemot vērā naturalizācijas lēno tempu, ir grūti atrast pamatojumu naturalizācijas grafikam, kas izstiepts līdz 2003. gadam. Šis secinājums atrodams arī Eiropas Komisijas atzinumā par Latvijas gatavību iestāties Eiropas Savienībā. Ilgi gaidot savu kārtu naturalizācijas procesā, nepilsoņi atsvešinās no valsts un zaudē motivāciju spert nepieciešamos soļus, lai sabiedrībā politiski integrētos. To apliecina “Baltijas barometra” aptaujas rezultāti, kas norāda, ka to cilvēku īpatsvars, kuri nav pilsoņi, bet noteikti plāno pieteikties uz naturalizāciju, pastāvīgi krītas (no 38 % 1995. gada aprīlī tas nokrities līdz 19 % 1996. gada novembrī). Nav nepieciešams visu grafiku atcelt uzreiz, var to paātrināt, piemēram, ļaujot visiem nepilsoņiem, kas dzimuši Latvijā, uz naturalizāciju pieteikties 1998. gadā un visiem tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas, — 1999. gadā.

Līdzās šiem nelielajiem grozījumiem Pilsonības likumā ir jāveicina sabiedrības diskusija par pilsoņu un nepilsoņu gatavību uz savstarpēju integrāciju. Īpaši svarīgi būtu nepilsoņu jauniešu vidū veicināt diskusiju par naturalizāciju. Šeit vajadzētu apsvērt iespēju veidot speciālus raidījumus krieviski raidošajā televīzijā un radio, kā arī rīkot speciālus pasākumus krievu un citās mazākumtautību skolās. Šajos pasākumos jauniešus nepilsoņus varētu iepazīstināt ar Pilsonības likuma prasībām, pilsonības priekšrocībām u. tml. Labu izdevību pārrunāt ar pilsonību saistītos jautājumus dod civilzinību kurss, kas ir obligāts priekšmets 9. klasē.

Tautas attīstības un sabiedrības integrācijas intereses prasa, lai visiem būtu garantētas vienādas sociālekonomiskās iespējas. Valsts cilvēktiesību birojs ir konstatējis, ka daži ierobežojumi, kas skar nepilsoņu darba iespējas, ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Arī Eiropas Komisijas atzinumā ir uzsvērts, ka “Latvijai būtu jācenšas nodrošināt nepilsoņu un minoritāšu vispārēju līdztiesību, it īpaši attiecībā uz iespējām izvēlēties profesiju un piedalīties demokrātiskajā procesā”. Attiecībā uz vairākām profesijām atceldama nepamatotus ierobežojumus nepilsoņu tiesībām strādāt, Latvija veicinātu tautas attīstību un tuvinātos Eiropas Savienībai, kā arī nodrošinātu savu likumu atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem. Vajadzētu atcelt arī Ministru kabineta noteikumus, kas bezdarbnieku pabalstus paredz izsniegt tikai tiem, kam ir latviešu valodas prasmes apliecība. Kā jau minēts, šie noteikumi ne tikai apgrūtina bezdarbnieku sociālekonomisku integrāciju sabiedrībā, tie var arī veicināt bijušo ieslodzīto recidīvismu.

Jāpārskata prasība, ka pasē obligāti jābūt tautības ierakstam. Pase ir galvenais personību apliecinošais dokuments, un tautības ieraksts tajā spiež cilvēkus oficiāli uzsvērt savu tautību. Šāds ieraksts ir valsts administratīva iejaukšanās indivīda dziļi privātā lietā — savas identitātes izlemšanā. Galvenais, šis ieraksts sevī ietver iespējamību, ka cilvēku var diskriminēt uz tautības pamata. Pirmais solis pretī šās prakses atcelšanai varētu būt Latvijas sekošana Lietuvas piemēram: tur tautības ieraksts pasēs ir brīvprātīgs. Var arī izmantot Igaunijas pieredzi un no tautības ieraksta pasēs atsacīties vispār.

Periodā pēc neatkarības atgūšanas ir veikti nozīmīgi pasākumi latviešu valodas pozīciju juridiskajā nostiprināšanā, taču latviešu valodas kā valsts valodas faktiskā ieviešanās dažādās jomās noris daudz lēnākā tempā. Nākotnē latviešu valodas pozīciju tālāka nostiprināšana likumos būtu veicama apdomīgi — samērojoties gan ar reālajām iespējām, gan ar starptautisko tiesību normām. Tā, piemēram, diezgan liela daļa grozījumu valodas likumā izdarīta laikā, kad ekonomikā dominēja valsts un tā varēja brīvi regulēt valodas lietošanu uzņēmumos. Attīstoties jaunām uzņēmējdarbības formām, valsts loma valodas lietošanas regulēšanā šajā sfērā mazinās. Starptautiskie likumi par valodas lietošanu ekonomiskajā sfērā vēl ir nepietiekami attīstīti, taču Latvijas valodas politikai jāspēj atrast nepieciešamo līdzsvaru un saskatīt robežšķirtni starp gadījumiem, kur valsts valodas izmantošanas pieprasīšana atbilst vitālām sabiedrības interesēm un kur tā sāk ierobežot indivīda vārda brīvību.

Valdības pasūtījums Latviešu valodas apguves valsts programmas izstrādē neparedzēja atsevišķas apakšprogrammas izveidi Latgalei. Tomēr reālā valodiskā situācija un pieprasījums pēc valodas mācīšanas izvirza nepieciešamību Latgalei izstrādāt plašāku un vairāk detalizētu programmu. Būtu arī jādomā par speciālu latviešu valodas apakšprogrammu specifiskai mērķauditorijai — cilvēkiem, kas atrodas slēgta tipa iestādēs (cietumos, psihoneiroloģiskās slimnīcās, bērnu patversmēs u. tml.) un kuru reintegrācija sabiedrībā jau tā ir apgrūtināta.

Latvijas Zinātnes padomes ietvaros dažādiem zinātniskajiem pētījumiem par etnopolitikas un integrācijas jautājumiem ir paredzēti visai ierobežoti līdzekļi; šo jautājumu nozīme prasa nopietnākus ieguldījumus. Ja nebūs labas informācijas bāzes un nopietnas zinātniskas analīzes, veiksmīga valdības politika nacionālo attiecību un sabiedrības integrācijas jomā būs stipri apgrūtināta. Nepieciešams arī veikto pētījumu rezultātus padarīt plašāk pieejamus, jo citādi tie kļūst par šaura speciālistu loka īpašumu.

Svarīgi veicināt dialogu ne tikai starp pētniekiem, valdību un plašāku sabiedrību, bet arī starp valdību un mazākumtautībām. Grozījumi likumos, kas skar mazākumtautības, būtu jāapspriež ar pašām mazākumtautībām, un būtu jāņem vērā arī Tautību konsultatīvās padomes viedoklis. Lai varētu īstenot tautas attīstības principus un veiksmīgāk risināt mazākumtautību skolu organizatoriskās, kā arī mācību satura problēmas, Izglītības un zinātnes ministrijas sastāvā vajadzētu atkal izveidot mazākumtautību skolu struktūrvienību, kurā strādātu arī mazākumtautību pārstāvji.

Jāsniedz visu veidu palīdzība iestādēm, kuru ietvaros jau notiek šis dialogs, — it īpaši Valsts prezidenta Tautību konsultatīvajai padomei. Lai palielinātos padomes ietekme uz politikas izstrādi, iespējams, to vajadzētu papildināt ar pastāvīgu sekretariātu, kas būtu pilnvarots veikt pētījumus, izstrādāt likumprojektus un strādāt ar sabiedrību. Jānostiprina arī citas iestādes, kuras nodarbojas ar mazākumatautību jautājumiem (kā, piemēram, Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļa un Valsts cilvēktiesību birojs). Mazākumtautībām dialogs dod iespēju izklāstīt savas problēmas un rūpes, bet valdībai — izskaidrot savu pašreizējo nostāju un nākotnes iespējas. Tas var mazināt neuzticību un sekmēt panākumus kopīgu interešu un vērtību meklēšanā. Interešu un vērtību kopība ir nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas dziļākā būtība.

Darba grupa: Nils Muižnieks — darba grupas vadītājs; Boriss Cilēvičs, Anhelita Kamenska, Tatjana Liguta, Ilmārs Mežs, Aivars Tabuns

4.nodaļa.

Latvijas reģionālā attīstība

Ievads

No daudzajiem uzdevumiem, kas tagad Latvijai risināmi, reģionālā attīstība ir viens no vismazāk pētītajiem un arī vismazāk izprastajiem. Kā minēts šā “Pārskata” ievadnodaļā un citās vietās, nevienlīdzība starp pilsētām un laukiem, starp dažādiem reģioniem un starp viena reģiona dažādiem pagastiem ir raksturīga ne jau tikai Latvijai vien; šāda nevienlīdzība ir visās pārejas valstīs. Lai līdzsvaru starp cilvēku izvēles iespējām un spējām varētu vienlīdz atjaunot visā valsts teriorijā, uz reģionālajām problēmām nepieciešams raudzīties no tautas attīstības viedokļa.

Latvijas kopējie ekonomiskie rādītāji liecina, ka 90. gadu sākuma ekonomiskais kritums ir pārvarēts, un eksperti lēš, ka nākotnē iekšzemes kopprodukta pieaugums sasniegs ap 5 %, taču aiz šiem vispārnacionālajiem skaitļiem slēpjas lielas reģionālas atšķirības, piemēram, bezdarba un ekonomiskās augsmes ziņā. Nākamajās pārejas stadijās saprātīga būtu tāda valdības politika, kas ekonomiskās augsmes augļus izmantotu šo atšķirību mazināšanai, tādējādi veicinot sabiedrības sociālo vienotību.

Šajā nodaļā aplūkoti dažādie Latvijā figurējošie reģiona jēdzieni, centrālās valdības, pašvaldību un sabiedrības mijiedarbība un sadarbība, reģionālās attīstības politikas vispārīgās nostādnes, kā arī jau veiktie reformu un attīstības pasākumi. Atbilstoši “Pārskata” mērķiem pēdējā sadaļā sniegta vesela virkne ieteikumu turpmākajai darbībai, norādot arī uz to, ka nākotnē šai tautas attīstības jomai Latvijā jāvelta vairāk uzmanības.

Reģiona definīcijas Latvijā

Latvijas reģionus visbiežāk definē administratīvi teritoriālajā aspektā. Taču par reģionu var arī uzskatīt noteiktu valsts daļu, kuru vieno kopīgas problēmas vai īpatnības. Reģiona attīstību vienlaikus var ietekmēt vairāki faktori, taču jebkurā konkrētajā situācijā kāds faktors ir dominējošais un nosaka reģiona sastāvu un robežas. Analizējot reģionālo attīstību, nepieciešams aplūkot dažādos Latvijas sastāvdaļu definēšanas kritērijus.

Latvijas reģionus var definēt pēc daudziem kritērijiem: ekonomiskā un sociālā struktūra; dabasvide (klimats un fizioģeogrāfiskās īpatnības); urbanizētība; demogrāfiskās īpatnības; ģeogrāfiskais stāvoklis (tranzītkoridora vai jūras piekrastes joslā); nacionālās intereses (aizsargāta teritorija, pierobežas apvidus); īpaši praktiski apsvērumi (pašvaldību apvienošanās kopīgu attīstības plānu izstrādāšanai vai centrālās valdības plānu realizēšanai). Tātad viena un tā pati pašvaldība vienlaikus var atrasties vairākos atšķirīgos reģionos.

Reģionālisms Latvijā nav jauna politiskā nostādne, dažādās izpausmēs tas pastāvējis jau agrāk. Tas cieši saistīts ar sarežģīto Latvijas valstiskuma tapšanas ceļu (atsevišķās tās daļas veidojās un attīstījās atšķirīgi), kā arī ar izteiktajām reģionālajām dabas, sociālo un ekonomisko apstākļu atšķirībām.

Īpaša nozīme Latvijas reģionālajā struktūrā ir kultūrvēsturiskajiem novadiem jeb zemēm: Kurzemei, Vidzemei, Zemgalei un Latgalei. Iekams 1918. gadā izveidojās neatkarīga Latvijas valsts, pār šiem novadiem daudzus gadsimtus valdīja dažādas varas: pār Vidzemi valdīja Polija un Zviedrija, pār Latgali — Polija, bet Kurzemē un Zemgalē gandrīz divarpus gadsimtus pastāvēja Kurzemes hercogiste, kuras atkarība no citām valstīm bija mazāka. Tiesa gan, XVIII gadsimtā visus šos Latvijas novadus citu pēc cita savā sastāvā iekļāva Krievijas impērija. Tomēr to kultūras, etnogrāfiskās un arī valodiskās īpatnības vairāk vai mazāk saglabājušās līdz mūsu dienām.

Latvijas ekonomiskās rajonēšanas shēmas sastādītas vairākkārt, taču lielākā nozīme Latvijas reģionālās struktūras attīstībā bijusi 70. gados izveidotajiem astoņiem reģioniem, kam katram bija kāda centrālā pilsēta. Tālaika dokumenti liecina, ka reģionu veidošanas mērķis bija veicināt vienmērīgu attīstību visā Latvijā. Lai šo mērķi sasniegtu, to centrālajās pilsētās izvietoja lielus rūpniecības objektus. Šāda valdības politika radījusi nopietnas sociālās un ekonomiskās problēmas, jo patlaban šajās mākslīgi palielinātajās pilsētās ir vislielākais bezdarbs un tajās valda ekonomiska depresija.

Par spīti mērķim izlīdzināt reģionu attīstību kopš 70. gadiem straujāk attīstījies Rīgas reģions, veidojusies Rīgas aglomerācija (sk. arī “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996”). Tas skaidri redzams arī pašreizējā Latvijas reģionālajā struktūrā.

Pēc Latvijas pašreizējās administratīvās struktūras, kas izveidojās 80. gados, Latvija ir sadalīta 26 rajonos, 492 pagastos un pilsētās (septiņās lielpilsētās un 76 mazpilsētās). Kā aprakstīts tālāk, situācija mainās.

Indikatori reģionu raksturošanai

Katru administratīvi teritoriālo vienību (pagastu, pilsētu, rajonu) un reģionu var raksturot, izmantojot daudz dažādu lielumu, un pēc katra no tiem var veidoties atšķirīgas teritoriālās kopas. Sevišķa nozīme šo raksturlielumu vidū ir tiem, kas var noderēt par indikatoriem, gan raksturojot situāciju kopumā, gan meklējot cēloņsakarības, gan arī akcentējot kādus pašreiz norisošus procesus.

Patlaban šādi indikatori ir maz pieejami, jo ir veikts samērā maz pētījumu un trūkst pamatdatu. Pieejamos datus izmanto, lai sintezētu rādītājus, kas dotu iespēju teritoriālo vienību vai reģionu vienlaikus raksturot vairākos aspektos. Tomēr, lai gan nesen šai sakarā ir izteikti vairāki priekšlikumi, Latvijā šobrīd vēl nav vienprātības par indikatorlielumiem vai lielumu kopām, kas būtu jāizmanto reģionālās plānošanas darbos un situācijas analīzē.

Vienā šādā priekšlikumā izmantots 1996. gadā veikts plašs pētījums, kura mērķis bija no reģionālās attīstības viedokļa izanalizēt statistisko informāciju par Latvijas pagastiem, kā arī izstrādāt metodi, kas dotu iespēju šīs teritoriālās vienības salīdzināt pēc lielumu kompleksa.

Šā salīdzinošā pētījuma rezultāti uzskatāmi parāda dažādu Latvijas reģionu atšķirības pēc attīstības resursiem, kā arī laika gaitā notiekošās pārmaiņas. Analizējot, kādu Latvijas teritoriju pagasti pēc 1994., 1995. un 1996. gada datiem, kā arī vidēji pa šiem gadiem pārsvarā ierindojas rangu tabulas pirmo 50 un pēdējo 50 pagastu vidū, konstatēts, ka rangu tabulas pirmie pagasti grupējas Latvijas centrā un izklaidus atrodami arī Kurzemē un Vidzemē, bet rangu tabulas pēdējie pagasti grupējas Latvijas austrumdaļā, galvenokārt Latgalē.

Veiktais pētījums paver vienu iespēju, kā salīdzināt un vērtēt administratīvi teritoriālās vienības, taču pētāmo lielumu loku var krietni paplašināt. Tas sakāms par raksturlielumiem, kas attiecas uz sociālo vidi, cilvēka situāciju šajā vidē, sasniegto attīstības līmeni un attīstības priekšnosacījumiem. Īpaši svarīgi būtu izpētīt pilsētu un pilsēttipa lauku apdzīvoto vietu lomu reģionālajos un lokālajos attīstības procesos.

Otro pētījumu, izmantojot 1992., 1994. un 1996. gada datus, veica LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Dati attiecas uz rajoniem, tie ir vislabāk nodrošināti ar statistiskās informācijas bāzi, un ar tiem cilvēki cieši saista savu identitāti. VARAM izstrādāja sintezējošu indeksu, kas nosacīti nosaukts par dzīves apstākļu indeksu. Atšķirībā no iepriekš minētās metodes, kas vairāk raksturo attīstības priekšnosacījumus, dzīves apstākļu indeksa metode vairāk atklāj cilvēku dzīves apstākļus.

Pirmajā grupā — ar zemāko dzīves apstākļu līmeni — ietilpst šādi Latvijas administratīvie rajoni: Rēzeknes, Krāslavas, Daugavpils, Ludzas, Preiļu, Balvu, Gulbenes, Aizkraukles (visi tie atrodas Latgalē vai robežojas ar to). Otrajā grupā — ar augstākajām indeksa vērtībām — ietilpst Rīgas, Talsu, Valmieras, Ventspils, Ogres, Bauskas un Limbažu rajons. Pārējie 11 rajoni veido trešo jeb vidējo grupu. Tomēr, kā atzīmēts 2. nodaļā, kopējais dzīves apstākļu līmenis Latvijā saglabājas zems.

Iegūtie dzīves apstākļu indeksa aprēķini dod iespēju vērtēt situāciju rajonu griezumā gadu gaitā. Pozitīvas pārmaiņas ir vērojamas visu triju grupu rajonos. Tas pats sakāms par negatīvo pārmaiņu tendencēm. Turpmāk šī informācija jāsalīdzina ar citiem materiāliem, kas dod iespēju spriest par cilvēku dzīves līmeni, labklājību, gatavību pašiem ietekmēt savu situāciju. Tie ir socioloģiskie pētījumi, mājsaimniecību budžeta apsekojumi un citi objektīvi izpētes materiāli (sk. arī 2. nodaļu).

Lauku apvidu attīstība

Kā jau rakstīts 2. nodaļā, lauku apvidu attīstība ir viena no aktuālākajām Latvijas reģionālās attīstības problēmām. Laukos dzīvo 30 % valsts iedzīvotāju, un laucinieku dzīvi smagi ietekmējusi pāreja no sociālistiskās saimniecības sistēmas uz tirgus saimniecību.

1994. gadā sākās Latvijas laukos valdošās situācijas izpēte un analīze, un iegūtā pieredze pārliecinājusi, ka lauku attīstība ir risināma tikai reģionālās attīstības kontekstā. Kā aprakstīts tālāk, par prioritāti jāizvirza valsts reģionālās attīstības programmas izstrāde, kurā īpaša uzmanība jāpievērš lauku ekonomiskajai attīstībai.

Nodarbinātības ziņā Latvijas laukos vēl joprojām dominē lauksaimniecība, mežsaimniecība un mežrūpniecība. 1995. gadā šajās jomās strādāja 18 procenti no ekonomiski aktīvajiem Latvijas iedzīvotājiem. Kopš neatkarības atgūšanas lauksaimniecība piedzīvojusi nopietnu kritumu, bet mežsaimniecībā turpinājusies strauja augsme.

Nodalās apvidi, kuros dominē meži (lauksaimniecības zemju īpatsvars līdz 29 %). Nodalās arī apvidi, kuros lauksaimniecības zeme aizņem vairāk par 50 % un pat vairāk par 60 %.

Lielākie pārkārtojumi laukos pēc neatkarības atgūšanas ir saistīti ar zemes reformu un jaunās zemniecības veidošanos. Reformas pamatā ir lauksaimniecības dekolektivizācija un zemes īpašuma tiesību atjaunošana bijušajiem īpašniekiem un to mantiniekiem. Tas novedis pie lauksaimniecības sadrumstalošanās sīkražotājos; pēc ekspertu datiem vidējais zemnieku saimniecības lielums Latvijā ir 19,7 ha, un lielākā daļa zemnieku saimniecību — 64,8 % — ir mazās saimniecības (2–10 ha). Lielās saimniecības (virs 100 ha) veido tikai 0,2 % no saimniecību kopskaita.

Svarīgs rādītājs ir arī lauksaimniecībā nodarbināto vecumstruktūra, jo tas norāda uz lauksaimnieciskās ražošanas ilgtspēju. Pēc 1996. gada mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 32,2 % lauku mājsaimniecību veido viens cilvēks un 22,9 % — precēts pāris bez bērniem. Vientuļo lauksaimnieku vidū 75 % bija vecāki par 61 gadu.

Vecie zemnieki Latvijā vidēji ir 25,6 % no zemnieku kopskaita, bet rajonos procentu skaitļi mainās no 13,9 % (Tukuma rajons) līdz 38,1 % (Alūksnes rajons). Kā redzams, līdzās Alūksnes rajonam nodalās Latgales rajonu bloks, kur veco zemnieku īpatsvars arī ir lielāks par 30 %. Savukārt mazāks veco zemnieku īpatsvars ir Latvijas centrā un Kurzemes rajonos. Jauno zemnieku īpatsvars vidēji Latvijā ir 15,8 %, bet rajonos tas mainās no 10,7 % (Rīgas rajons) līdz 23,9 % (Tukuma rajons). Lielākais jauno zemnieku īpatsvars ir arī Dobeles, Jelgavas un Balvu rajonā. Arī zemākās īpatsvara vērtības nesaistās ar Latgales rajoniem, kā to varēja gaidīt. Tomēr to vajadzētu skatīt kopsakarā ar ierobežotajām iespējām citos nodarbinātības veidos.

Lauku attīstības problēmu lietišķu risināšanu kavējis tas, ka vairumā gadījumu lauku attīstības problēmas nav bijušas nodalītas no lauksaimniecības attīstības problēmām. Ņemot vērā lielo cilvēku skaitu, kas gan dzīvo, gan strādā laukos, var pieņemt, ka šī tendence ir neizbēgama, tomēr alternatīvu iespēju un nodarbinātības radīšanai jāvelta lielāka uzmanība.

Kaut gan vēl ir nepieciešami sīkāki pētījumi, var secināt, ka nākamajos gados, mazām saimniecībām nespējot izdzīvot, saimniecības apvienosies. Bet, kā norādīts jau 2. nodaļā, iedzīvotāji pārmērīgi orientējas uz naturālo saimniecību, uz piemājas dārzos audzētajiem produktiem kā ienākumu palielināšanas avotu (arī lauku sīksaimniecībās). Vēl viens šķērslis šādai apvienošanai ir līdz šim vēl pastāvošās grūtības saņemt kredītu, lai to ieguldītu lauksaimnieciskajā vai citā ekonomiskajā darbībā.

Tiesību un pienākumu sadalījums

starp centrālo valdību un pašvaldībām

1990. gada 4. maija Deklarācijai par neatkarības atjaunošanu sekoja strauja virzība uz decentralizāciju un varas demokratizāciju. Centrālā vara sākumā bija vāja, jo valdīja neuzticība PSRS laiku institūcijām Latvijā. Tādēļ no 1990. līdz 1992. gadam notika varas un funkciju decentralizācijas process un, lai gan politiskās darbības centrā atradās Latvijas Tautas fronte, faktisko varu realizēja pašvaldības.

Šai periodā pašvaldības pārņēma ne tikai tām raksturīgas funkcijas, bet arī veselu virkni tipisku centrālās varas funkciju. Pašvaldības sāka īstenot likumdošanas iniciatīvas funkcijas, atsevišķos gadījumos vienpusīgi “pasludinot” par spēkā neesošiem dažādus PSRS likumus. Pašvaldības piedalījās arī zemessardzes veidošanā un nodibināja municipālo policiju.

1992. gadā Latvija varas decentralizācijas ziņā bija pat tālu priekšā daudzām Rietumu demokrātijas valstīm. Tomēr kopš 1993. gada un 5. Saeimas vēlēšanām notiek pretējs process, un, arvien palielinoties integrācijai Eiropā, Latvija kļūst arvien centralizētāka.

Valsts un pašvaldību funkciju sadalījums ir diezgan tradicionāls. Valsts atbild par aizsardzību, policiju, starpvalstu attiecībām, likumdošanu, tiesu, uzņēmējdarbības regulēšanu, valsts nozīmes ceļiem un transportu, augstāko un vidējo profesionālo izglītību, daļēji — par veselības aprūpi, valsts pensijām un pabalstiem. Pašvaldības atbild par teritoriālo plānošanu, reģionālās un vietējās nozīmes ceļiem un sabiedrisko transportu, dotācijām dzīvokļu un komunālajai saimniecībai, pamatizglītību un vispārīgo vidējo izglītību, sociālo aprūpi un sociālo palīdzību, primāro un sekundāro veselības aprūpi.

Pašvaldību funkcijas ir tās, kurās nepieciešama vietējo apstākļu un īpatnību ievērošana. Pašvaldībai jālemj par šādu funkciju izpildes kārtību un jāveic to finansēšana. Notiekošo reformu gaitā (sk. tālāk) centrālā valdība arvien biežāk pieprasa, lai pašvaldības uzņemtos jaunas funkcijas, bet nepiešķir to veikšanai nepieciešamo finansējumu.

Centrālajai valdībai valsts funkciju veikšanai reģionos ir vairākas struktūras. Darbojas jau tradicionālas LR ministriju reģionālās struktūras, kā, piemēram, lauksaimniecības un mežsaimniecības vadīšanai. Pēc neatkarības atgūšanas ir izveidotas jaunas struktūras — Valsts ieņēmumu dienests, Naturalizācijas pārvalde. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai ir savas reģionālās struktūras.

Centrālās valdības reformas sākās galvenokārt kā ierēdniecības reformas. Vadības struktūras attīstījās samērā haotiski: katra ministrija veidoja savas teritoriālās pārvaldes un nodaļas, kas ne vienmēr cita ar citu sakrīt. Tādējādi veselības aizsardzībai, tiesām, vides pārraudzībai ir pilnīgi citādas reģionālās struktūras. Tas liecina par savstarpēju “konkurenci” nozaru (ministriju) starpā. Savukārt ministrijas kopumā “aizsargājas” pret pašvaldībām, kuras varētu pretendēt uz centrālās pārvaldības funkciju pildīšanu reģionos. Tādēļ paredzams, ka nākotnē pašvaldību reģioni nesakritīs ar centrālās varas reģioniem.

Šo reģionālo institūciju pārvaldījumā esošās teritorijas diezgan bieži nesakrīt, tādēļ izskan ieteikumi veidot vienotus reģionus, kuros apvienotos visas valsts pārvaldības funkcijas. Tomēr jāpiebilst, ka dažādu valsts pārvaldības institūciju vajadzības un mērķi ir atšķirīgi, tādēļ varētu atšķirties arī mērķu sasniegšanas veids.

Kamēr nebūs skaidrības par valsts reģionālās attīstības politikas pamatprincipiem, grūti būs risināt paralēlu struktūru pārklāšanās radītās problēmas. Tomēr, tā kā viens no valdības uzsākto reģionālo reformu galvenajiem mērķiem ir izvairīšanās no dublēšanās un budžeta izdevumu samazināšana, būs nepieciešams pāriet uz racionālāku teritoriālo organizāciju. Tas efektivizēs pārvaldīšanu un atbrīvos jaunus resursus reģionālās attīstības politikas realizēšanai.

Latvijas reģionālās attīstības pamatprincipi

Šās nodaļas sākumdaļā pievērsāmies Latvijas reģionālās attīstības uzdevumiem, raksturodami arī pašus Latvijas reģionus — ne tikai pēc to teritoriālā iedalījuma, bet arī pēc sociālekonomiskajiem rādītājiem un darbaspēka resursiem. Acīm redzams, ka dažādu apstākļu dēļ Latvijas reģionos tautas attīstības priekšnosacījumi vēl nepastāv vai arī nav ilgtspējīgi.

Tomēr šādos apstākļos Latvijai jāsāk risināt tautas attīstības uzdevumus arī reģionālajā aspektā. Nopietnas, zinīgas diskusijas par Latvijas reģionālās attīstības politiku nav iespējamas, ja nav pietiekami izanalizētas pastāvošās problēmas un notiekošie procesi, kas skar Latvijas iedzīvotājus. Tāpat ir skaidrs, ka Latvijai pašai sev jāizvirza reģionālās attīstības stratēģiskās prioritātes. Tāpēc šās nodaļas turpinājums veltīts jautājumam par Latvijas reģionālās attīstības politikas institucionālajiem un konceptuālajiem pamatprincipiem.

Reģionālā attīstība ir ilglaicīgs visas Latvijas un katra tās reģiona dabas, kultūrvides, sociālās un saimnieciskās vides attīstības process. Šis process var attīstīties pats no sevis, bet to var lielākā vai mazākā mērā mērķtiecīgi vadīt. Latvijas reģionālās attīstības politikas mērķis ir radīt un uzturēt priekšnosacījumus ilgtspējīgai, līdzsvarotai valsts attīstībai, nodrošinot labvēlīgu dabasvidi, ekonomisko un sociālo vidi, kur iedzīvotājiem visos Latvijas reģionos ir dotas vienlīdzīgas iespējas izdarīt izvēli ikvienā jautājumā, kas skar viņu dzīvi. Reģionālās attīstības politikai jāsamazina un jānovērš nevēlamās reģionu atšķirības un jāatbalsta vēlamo atšķirību saglabāšanās, kā arī jārada priekšnosacījumi, kas nepieciešami, lai Latvija spētu integrēties Eiropas Savienībā. Šī integrācija, kā atzīmēts iepriekš, būtu jāskata kā iespēja veicināt sabiedrības vienotību un tautas attīstību.

Viens no Latvijas reģionālās attīstības politikas galvenajiem uzdevumiem ir radīt labvēlīgu vidi uzņēmējdarbības attīstībai visos reģionos un visās jomās, arī lauksaimniecībā. Otrkārt, lai atbalstītu uzņēmējdarbību visā valsts teritorijā, ir nepieciešamas valsts investīcijas infrastruktūras attīstībai. Treškārt, ar izglītības un profesionālās apmācības programmu palīdzību jāattīsta cilvēku spēja pieskaņoties tirgus ekonomikas prasībām. Visbeidzot, jāizmanto moderna tehnika, kas cilvēkus savstarpēji tuvinātu un kas viņiem palīdzētu labāk apsaimniekot pieejamos resursus.

Lai Latvijas reģionālā politika veicinātu tautas attīstību, tai jābalstās uz šādiem vispārīgiem principiem:

• reģionālās attīstības politika attiecas uz visu valsti kopumā;

• reģionālās attīstības politikai jābūt virzītai tā, lai tā palīdzētu nosargāt un izkopt daudzveidību un likvidēt nevienlīdzību;

• lai nodrošinātu elastību un pielāgojamību, nepārtraukti jāveic plaša un objektīva izpēte un analīze;

• reģionālās attīstības veicināšanas pasākumiem jābūt diferencētiem; taču tie būtu realizējami plašas programmas ietvaros, lai izvairītos no voluntāru lēmumu pieņemšanas;

• attīstības veicināšanas pasākumiem jābūt labi izplānotiem un pamatotiem, un tiem būtu jāveicina pašpietiekamība un ilgtspējība; un, visbeidzot,

• reģionālās plānošanas procesam jānotiek atklāti, ar plašas sabiedrības līdzdalību un informācijas un ideju apmaiņu.

Nereti Latvijas reģionālās attīstības problēmas skata sašaurināti, tās reducējot līdz diviem uzdevumiem — izstrādāt Latvijas “reģionalizācijas projektu”, kas būtu pamats valsts pārvaldības funkciju koordinēšanai un reģionālās attīstības plānošanai, un noteikt tā sauktos atpalikušos reģionus.

Tomēr reģionālās attīstības problēmas jāskata plašāk, visas Latvijas attīstības kontekstā, un pēc pašreizējiem priekšstatiem par Latvijas reģionālās attīstības mezglpunktiem būtu uzskatāmi šādi:

• Rīga un Rīgas rajons,

• sešas lielās pilsētas un to ietekmes areāli,

• pastāvošie transporta/tranzīta koridori (kā teritoriāli veidojumi),

• pierobežas apvidi,

• jūras piekrastes josla, arī Lībiešu krasts,

• lielās nacionāli aizsargātās teritorijas.

Norādīto teritoriju problēmas vispirms jārisina vispārīgā veidā, bet pēc tam detalizētāk atsevišķu administratīvo rajonu griezumā. Reģionālā attīstība ietver arī mazo pilsētu un lauku centru renovāciju un turpmāko attīstību, lauku ainavu ekoloģisko stabilizāciju un dabas resursu aizsardzību. Šīs problēmas vislabāk var atrisināt pagasti un administratīvie rajoni.

Reģionālās plānošanas sistēma

kā reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā sākās jauns posms attīstības plānošanā. Sociālisma sistēmai raksturīgās direktīvās plānošanas vietā stājās demokrātiska, atklāta plānošana, kas atbilst demokrātiskās sistēmas un tirgus saimniecības prasībām.

1993. gadā jaunizveidotā LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) izstrādāja jaunus teritoriālās plānošanas noteikumus, kuri tika pieņemti 1994. gada septembrī. Pašvaldību pienākumus attīstības plānošanā formulēja LR Likums par pašvaldībām. 1996. gada 4. decembrī LR Ministru kabinets apstiprināja “Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepciju”, kurā paredzēta tālāka plānošanas sistēmas attīstība.

Pēc Teritoriālplānošanas noteikumiem Latvijā jāizstrādā četru līmeņu attīstības plānojumi:

1) nacionālais plānojums valstij kopumā;

2) reģionālie plānojumi, kas var būt administratīvo rajonu attīstības plāni vai arī pēc citām pazīmēm nodalītu reģionu attīstības plāni;

3) vietējie — pilsētu un pagastu attīstības plānojumi;

4) detālplānojumi konkrētām vietām.

Blakus šai attīstības plānošanas sistēmai, kas balstīta uz dažāda lieluma teritoriālajām vienībām, pastāv plānošana tautsaimniecības nozaru ietvaros. Pašreiz Latvijā izstrādātas vairāku nozaru (piemēram, enerģētikas, transporta) attīstības programmas, nacionālās programmas un koncepcijas, vadlīnijas un citi līdzīgi dokumenti.

Pašreiz — un, šķiet, šis ir vissvarīgākais jautājums — vēl nav nekāda Latvijas kopējā jeb nacionālā reģionālās attīstības plānojuma, jo nav panākta vienošanās par tā saturu un lietošanas robežām. Tā trūkums vēl vairāk sašaurina iespējas risināt daudzas reģionālās attīstības problēmas, piemēram, pievērsties reģionālās attīstības plānošanas redzeslokā patlaban nonākušajiem īpaši atbalstāmajiem reģioniem. Turklāt nepietiekami risinās pierobežas teritoriju, lauku, piepilsētu u. c. problēmreģionu attīstības jautājumi.

1996. gadā attīstības plānošanai paredzētas mērķdotācijas tika piešķirtas 17 administratīvo rajonu un 27 pagastu padomēm, kā arī 7 pilsētu domēm. 1997. gadā mērķdotāciju pieprasījumu skaits ir daudz lielāks. Pagaidām attīstības plānošana vēl nav aptvērusi visu Latviju, pat ne vāji attīstītos administratīvos rajonus. Tas izskaidrojams ar vairākiem faktoriem: ar līdzekļu trūkumu (pēc noteikumiem, pašvaldībām plānojumu izstrādē jāiegulda arī savi līdzekļi), ar visumā vājo metodisko nodrošinājumu (pagastos, pilsētās un rajonos trūkst vietējo plānošanas speciālistu) un ar zināmu nedrošību, ko rada dažādie administratīvās un teritoriālās reformas projekti.

Jaunu attīstības plānošanas ideju izplatīšanās, jaunas plānošanas prakses veidošanās veicina speciālistu gatavošanas sistēmas tapšanu. Pašreiz dažādas ievirzes attīstības plānotājus (ar akadēmiskajiem bakalaura un maģistra grādiem) gatavo vairākās Latvijas augstskolās — Latvijas Universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē. Uz to orientējas arī reģionālās augstskolas Daugavpilī un Valmierā. Liela loma praktisko plānotāju gatavošanā ir pašvaldību mācību centriem un pieaugušo izglītības centriem.

Izvērtējot pēdējos gados gūto plānošanas darba pieredzi, jāsecina, ka interese par pagastu, pilsētu un reģionu attīstības iespējām jūtami palielinājusies. Pašvaldību vadītājiem un iedzīvotājiem pamazām rodas pārliecība, ka plānošana ir nepieciešama. Darba un mācību procesā veidojas jaunās paaudzes plānotāji. Taču jāsaka, ka līdzšinējie tiesību akti kopumā vēl nenodrošina harmoniskas plānošanas sistēmas veidošanos un funkcionēšanu.

Sadarbība reģionālās attīstības jomā valsts institūciju līmenī

Reģionālās attīstības politika kā valsts attīstības politikas sastāvdaļa paredz, ka centrālajām institūcijām un pašvaldībām jādarbojas saskaņoti. Kā jau iepriekš uzsvērts, jāvienojas par šās politikas īstenošanas principiem un līdzekļiem. Centralizētās plānošanas apstākļos reģionālā politika Latvijā 70. un 80. gados tika īstenota teritoriālplānošanas formā. Valstij piederošie ražošanas objekti, infrastruktūra un darbaspēks tika izvietoti atbilstoši izstrādātam un apstiprinātam plānam, nerēķinoties ar Latvijas interesēm.

Kad tikko bija atgūta neatkarība, valdībā vēl trūka sapratnes par reģionālās attīstības būtību un uzdevumiem, tāpēc 90. gadu sākumā pat necentās radīt reģionālās attīstības likumisko bāzi. Atklātas diskusijas par reģionālo attīstību sākās tikai 1995. gadā, kad, gatavojoties 6. Saeimas vēlēšanām, atsevišķi politiķi reģionālās attīstības ideju uzņēma savā politiskajā arsenālā.

Vēl pirms reģionālās attīstības politikas konceptuālās izstrādes Latvijā tika radīta struktūra, kurai bija paredzēts nodarboties ar reģionālās attīstības jautājumiem, proti, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija — VARAM. Šajā pašā laikā Latvijas Ekonomikas ministrijā likvidēja nodaļu, kura nodarbojās ar ekonomikas reģionālās attīstības jautājumiem. Šās jomas problēmu neizprašana valstiskā līmenī noveda pie tā, ka reģionālās politikas jautājumu risināšana ir būtiski aizkavējusies.

1996. gadā, darbu uzsākot plašās koalīcijas valdībai premjera Andra Šķēles vadībā, radās labāka sapratne par to, ka reģionālās attīstības politika ir nepieciešama valsts politikas sastāvdaļa. Ekonomikas ministrijā izveidoja darba grupu (tās darbībā iesaistījās arī VARAM pārstāvji), kuras uzdevums bija izstrādāt projektu “Par ekonomikas reģionālās attīstības veicināšanu”. Ekonomikas ministrijas speciālisti piedalījās arī VARAM organizētajā darba grupā, kas izstrādāja Latvijas reģionālās attīstības koncepciju.

1996. gada rudenī bija gatavs gan projekts “Par ekonomikas reģionālās attīstības veicināšanu”, gan arī “Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcija”. Šajā laikā sāka veidoties arī ļoti nepieciešamā Ekonomikas ministrijas sadarbība ar VARAM, un tajā veiksmīgi iekļāvās pašvaldību darbinieki.

Ekonomikas ministrijas darba grupa arī izstrādāja likumu par īpaši atbalstāmiem reģioniem; tas stājās spēkā 1997. gada jūnijā un tagad veido daļēju pamatu valsts reģionālās ekonomiskās politikas izstrādei.

Šobrīd ir panākta principiāla savstarpēja izpratne par to, kādas funkcijas jāveic Ekonomikas ministrijai un kādas — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Piemēram, Ekonomikas ministrijai jāizstrādā valsts ekonomiskās attīstības koncepcija un ekonomiskās attīstības stratēģija, ņemot vērā reģionālo aspektu. Savukārt VARAM sadarbojas ar pašvaldībām administratīvi teritoriālās reformas jomā un reģionālās attīstības plānošanā.

Vēl neatrisināts jautājums ir sadarbība ar citām ministrijām reģionālās attīstības jomā. Te veicams nopietns darbs, lai panāktu koordināciju ar lauku attīstības projektiem, kur atbildības smagums gulstas uz Zemkopības ministriju, tāpat ar Satiksmes, Izglītības un zinātnes un citām ministrijām. Tas ir vistuvākās nākotnes uzdevums.

Teritoriālās reformas

Pirmā pēc neatkarības atjaunošanas veiktā teritoriālā reforma notika vienlaikus ar 1994. gada vēlēšanām, kad Rīgas rajonus pārveidoja par Rīgas iekšējā administratīvā dalījuma vienībām, kurās nav vēlētas pilsoņu pārstāvniecības. Pēc 6. Saeimas vēlēšanām izveidotā valdība jau enerģiskāk ķērās pie teritoriālās reformas.

1996. gada jūnijā Ministru kabinets pieņēma teritoriālās reformas koncepciju, kurā bija paredzēts gan vietējā, gan reģionālā līmeņa pārvaldībā saglabāt pašvaldību principu. Teritoriālā reforma tika saistīta ar iedzīvotāju līdzdalības tiesību saglabāšanu un pašvaldību finansiālās patstāvības nostiprināšanu.

Koncepcijā bija nospraustas jaunā teritoriālā iedalījuma robežas. Pirmo divu gadu laikā brīvprātīgi veidotos jaunie centri, vairākiem pagastiem apvienojoties ap pagastu vai pilsētu. Tad centrālā vara “izvērtētu” rezultātus un tur, kur pašvaldības neatbilstu reformas koncepcijā izvirzītajiem kritērijiem, veiktu apvienošanu. Pēdējā posmā vajadzētu notikt reģionālās pārvaldības reformai, apvienojoties vairākiem rajoniem.

Taču šās reformas principi drīz vien tika aizstāti ar jaunu, principiāli atšķirīgu likumprojektu, kurā bija paredzēts katrā no pašreizējiem rajoniem izveidot Ministru prezidenta ieceltu (ar rajona “priekšnieka” izvirzīšanas procedūras starpniecību) administrāciju, teritoriālo dalījumu pagaidām nemainot. Šis projekts neguva atbalstu ne valdībā, ne arī Saeimā un kļuva par vienu no faktiskajiem cēloņiem Šķēles pirmās valdības demisijai.

Tomēr pirms 1997. gada pašvaldību vēlēšanām tika pieņemts lēmums rajonos vēlēšanas atcelt un rajonos ievēlēto padomju pilnvaras pagarināt līdz 1997. gada beigām. 1997. gada pavasara sesijas nobeigumā Saeima pirmajā lasījumā pieņēma pašvaldību likuma grozījumus, kuri likvidē rajonu pašvaldības, to vietā izveidojot pilsētu un pagastu deleģētu pārstāvniecību — Sadarbības padomi. Nesen izteikts priekšlikums padzīt pilsoņu tieši vēlētos rajonu pārstāvjus, to vietā ieceļot lēmējus ar tādām pašām pilnvarām un sākotnēji pilnā apmērā saglabājot arī izpildinstitūcijas.

Andra Šķēles otrās valdības deklarācijā bija pausts nodoms izveidot 4–6 administratīvos reģionus un 100–200 pašvaldības. Tapa projekts, kurā bija paredzēta pretēja reformu kārtība — vispirms izveidot piecus centrālās pārvaldības reģionus (Latgale, Vidzeme, Zemgale un Kurzeme, kā arī Rīga), bet pēc tam uzdot četrām ieceltajām centrālās varas institūcijām īstenot vietējo robežu reformu. Tika nosaukts arī orientējošais “kontrolskaitlis”: jaunajās vietējo pašvaldību teritorijās jādzīvo vismaz 4000 cilvēkiem. Taču arī šis projekts neguva valdošās koalīcijas atbalstu.

Ieilgusī diskusija, daudzie likumu un koncepciju projekti pierādīja, ka sākotnēji plaši lietotie argumenti, ka rajonu līmenim nav raksturīgu funkciju un ka rajonus var likvidēt, sadalot īpašumus, tiesības un atbildību pašreizējām vietējām pašvaldībām, gluži neiztur kritiku, jo šāda iecere nav realizējama, kopīgi nevienojoties par teritoriālās reformas principiem.

Lai gan reformas motivācijas pamatā ir racionalizācija, reformu process saduras ar ļoti lielu pretestību. Šī problēma jāaplūko caur 1968.–1978. gadā Rietumeiropā veikto teritoriālo reformu prizmu. Toreizējo teritoriālo reformu priekšvakarā Rietumeiropā bija notikusi strauja transporta un komunikāciju attīstība, kas nodrošināja ģimenēm iespējas darba vai izglītības nolūkā pārvietoties lielos attālumos. Turklāt lielais vairums iedzīvotāju bija nodarbināts pakalpojumu sfērā vai rūpniecībā. Būtiski bija mainījusies lauku iedzīvotāju nodarbinātības struktūra, liela daļa no lauku teritorijā dzīvojošajiem strādāja pilsētā.

Latvijā 1997. gadā nepastāv neviens no minētajiem nosacījumiem: komunikācijas un transports uzlabojas ļoti lēnām un iedzīvotāju mobilitāte ir zema, cilvēki vairāk izkliedējušies lauku teritorijās, daudzās mazpilsētās pieaug bezdarbs, bet nodarbinātības strukturālās pārmaiņas daudzās teritorijās ir nebūtiskas. Jaunie uzņēmējdarbības teritoriālie centri un komunikācijas vēl tikai veidojas, un šāda veida plānošanai nav paredzēti nekādi resursi.

Šo reformu rezultāti ir pretrunīgi. Līdzās tam, ka demokrātiski ievēlētu rajonu pašvaldību likvidēšana būtībā ir pretrunā ar tautas attīstības mērķiem, jo ierobežo sabiedrības izvēli līdzdarboties pārvaldīšanā, jāaizrāda arī uz to, ka, veicot teritoriālus grozījumus, būtu jāņem vērā ar attīstību saistītās iedzīvotāju vajadzības. Jāpastāv iespējām saņemt izglītību, dabūt darbu, izmantot veselības aprūpi, kā arī jābūt tādai infrastruktūrai, lai būtu iespējama uzņēmējdarbības pastāvēšana un attīstība. Tātad nepieciešama lielāka iedzīvotāju iesaistīšanās un līdzdalība jautājumu izlemšanā. Diemžēl, kā liecina nākamajā sadaļā aplūkotais, strauji par normu kļūst plānošana no augšas.

Administratīvā reforma

Tūlīt pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas Augstākā padome uzsāka administratīvās reformas gan valsts, gan pašvaldību sfērā. Valsts līmenī saglabāja nozaru vadības principu, taču pakāpeniski samazināja valsts lomu uzņēmējdarbības vadīšanā un vadlīnijās paredzēja valsts uzņēmumu nodošanu pašvaldībām vai to sagatavošanu privatizācijai. Otrs svarīgākais reformas elements bija hierarhiskās varas sistēmas likvidēšana.

PSRS administratīvajai sistēmai bija stingri noteikta hierarhiska struktūra, kuras virsotnē atradās Valsts drošības dienests, Komunistiskā partija un izpildvara. Izpildvaras ietvaros Ministru padome izdeva saistošus rīkojumus ministrijām, tās savukārt rajonu izpildkomitejām, rajonu izpildkomitejas — ciemu izpildkomitejām. Tiesa gan, visos līmeņos pastāvēja arī padomes, taču faktiski tās nevis vēlēja, bet gan iecēla, tāpēc padomju deputātu loma bija visai ierobežota.

Hierarhiskās padotības sistēmas vietā Latvijas Republikas likumi iedibināja varas funkcionālā dalījuma principu: jautājumus, kuri ir vietējo pašvaldību kompetencē, nedrīkst izlemt rajonu padomes, un savukārt jautājumus, kuri ir rajona padomes vai vietējās padomes kompetencē, nedrīkst izlemt valdība. Tādējādi dzīvē pakāpeniski ieviesa Eiropas Pašvaldību hartas pamatprincipu, bet pēc Māstrihtas vienošanās arī vienu no Eiropas Savienības līguma pamatprincipiem — subsidiaritātes principu. Pēc šā principa jautājumi jālemj tajā varas līmenī, kurš atrodas pēc iespējas tuvāk iedzīvotājam. Funkciju no vietējās varas rajona varai vai no rajona varas centrālajai valdībai pieļaujams nodot tikai tad, ja to diktē efektivitātes vai ekonomijas apsvērumi.

5. Saeimas laikā sākās ierēdņu sistēmas veidošana. Pastāvēja iecere izveidot visaptverošu ierēdņu sistēmu, kura aptvertu gan valsts centrālās institūcijas, gan pašvaldības. Par ierēdniecības sistēmas ideoloģijas pamatu izraudzījās vācu sistēmu, un ierēdņu apmācīšnai izveidoja Valsts administrācijas skolu, bet ierēdņu pārraudzīšanai — Valsts civildienesta pārvaldi.

Īstenoja arī vairākus citus civildienesta reformas elementus. Taču līdzekļu trūkums un politiska pretestība nav ļāvusi reformu visā pilnībā realizēt. Pašvaldībās civildienestu neizdevās ieviest, jo iecere nonāca pretrunā ar Eiropas Pašvaldību hartu. Latvijas Pašvaldību savienība 1995. gada decembrī piedāvāja atšķirīgu attīstības ceļu — pašvaldību darba devēju un darba ņēmēju organizāciju attīstību.

Vietējo pārvaldības institūciju nākotni nosaka ne tikai administratīvās reorganizācijas vai robežu pārkārtojumi, bet vēl lielākā mērā valsts fiskālā politika. Ja pārdomājam notikumu secību, tad varam konstatēt, ka nereti fiskālās reformas apsteidz institucionālās.

Šeit kā piemērs jāmin Rīga, kurā nepārtraukti notiek izpildvaras koncentrēšanās, jo Rīgas centrālās varas institūcijas pārņem arvien jaunas funkcijas no pilsētas rajoniem. Arvien neskaidrāks kļūst varas dalījuma princips. Pēc 1997. gada pašvaldību vēlēšanām ir izveidota pilsētas valde, kas sastāv no komiteju priekšsēdētājiem. Ir iecerēts, deleģējot komitejām tiesības izdot saistošus rīkojumus, dot deputātiem iespēju tieši iejaukties izpildinstitūciju vadīšanā. Tādējādi gadu no gada palielinās distance starp Rīgas iedzīvotājiem un pašvaldību, līdz ar to sadārdzinoties pārvaldīšanai un samazinoties tās efektivitātei.

Vēlētās rajonu varas likvidēšanas ideju valdība negaidīti (politisko partiju programmās pirms 6. Saeimas vēlēšanām neviena partija šādu darbu nesolīja) izvirzīja 1996. gada deklarācijā. Taču jau no 1995. gada 1. janvāra šā veida pašvaldības bija mākslīgi atstātas bez saviem ieņēmumiem, jo valdība bija izlēmusi, ka iedzīvotāju ienākumu nodokļa summa starp rajoniem un pilsētām/pagastiem jāsadala proporcijā 15 % : 85 %, bet pārējie pašvaldību nodokļi pilnīgi jānodod pagastiem un pilsētām. Tāpēc gadu vēlāk varēja apgalvot, ka rajoni nespējot paši sevi uzturēt un dzīvojot uz pilsētu rēķina.

Savukārt, pirms uzsāka runas par pagastu apvienošanu, mākslīgi izveidoja nodokļu sistēmu, kurā lauksaimniecībā strādājošie nemaksā iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tādējādi tieši valsts fiskālās politikas rezultātā ir tik lielas atšķirības starp pilsētām un pagastiem.

Reformu procesu sāka ar to, ka strauji samazināja pašvaldību finansiālos līdzekļus, turpinot tām uzdot arvien jaunas funkcijas. No 1992. līdz 1995. gadam (ieskaitot) pašvaldību īpatsvars valsts kopbudžetā bija vidēji 24 %, bet nākamajos divos gados to samazināja līdz 18 %, paredzot, ka 1998. gadā tas samazināsies līdz 15,7 %. Tādējādi reformu ekonomiskie priekšnosacījumi ir formulējami šādi: vismaz par trešdaļu samazināt faktiskos līdzekļus izglītībai, veselībai un sociālajai palīdzībai, visu “ietaupījumu” novirzot centrālās birokrātijas pilnveidošanai (reāla investīciju pieauguma infrastruktūrā nav).

Lielāku reģionālo teritoriju problēma ir piemērotu centru trūkums Kurzemē, Vidzemē un Latgalē (Jelgava ir nopietns Zemgales centrs). Finanšu trūkuma apstākļos viena centra “izcelšana”, visticamāk, novedīs pie pārējo panīkuma. Vēlētas pārstāvniecības likvidēšana reģionos ir diametrāli pretēja nule Eiropas Padomē sagatavotajam ieteikumam visām Eiropas valstīm veidot vēlētas pašvaldības nākamajā līmenī pēc nacionālās valsts līmeņa.

Taču reformas visvairāk skars pagastu iedzīvotājus. Reformas galvenais virzītājs ir valsts fiskālā politika, un, vairākus pagastus “pievienojot” vienam pagastam vai pilsētai, naudas trūkuma dēļ nāksies slēgt mazās skolas, feldšerpunktus, bibliotēkas un kultūras namus. Tas savukārt lauku iedzīvotājus attālinās no darba un izglītības iespējām un veicinās iedzīvotāju izceļošanu no laukiem.

Lai uzsāktu efektīvu, tautas attīstības vajadzībām atbilstošu administratīvo reformu, lielāka uzmanība jāpievērš reformas finansiālajai pusei un tās ietekmei uz iedzīvotājiem, kurus apkalpo gan centrālās valdības, gan pašvaldību struktūras. Attiecībā uz teritoriālajām reformām administratīvie grozījumi būtu jāveic valsts politikas kontekstā, kas nosaka attīstības prioritātes, un vienlaikus jānodrošina konkrēti risinājumi, kur tie nepieciešami. Valsts administrācijas reforma ir tikai daļa no plašāka procesa, kuram būtu arvien jāpaaugstina pārvaldīšanas efektivitāte, nepazeminoties sniegto pakalpojumu kvalitātei.

Īpaši atbalstāmi reģioni

Kā jau iepriekš minēts, reģionālās attīstības politika Latvijā galvenokārt orientēta uz pieeju “no augšas uz apakšu”. Viena no jomām, kas pelna “īpašu uzmanību”, ir “mazattīstītie”, “atpalikušie” reģioni jeb īpaši atbalstāmie reģioni.

Šos reģionus noteic pēc MK noteikumiem attiecībā uz LR likumu par īpaši atbalstāmiem reģioniem. Likumprojektā par valsts atbalsta pasākumiem uzņēmējdarbības veicināšanai LR Finansu ministrija īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanai iesaka izmantot trīs raksturlielumus: 1) iedzīvotāju ienākuma nodokļu apjoms, 2) bezdarbnieku īpatsvars un 3) apdzīvojuma blīvums.

Atbalsts būtu jāsniedz reģioniem, kur iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjoms ir vismaz 15 % zem valsts vidējā līmeņa, bezdarbnieku īpatsvars — 10 % virs valsts vidējā līmeņa un apdzīvojuma blīvums — mazāks par 12,5 cilv./km2.

Izstrādātā metodika paredz, ka īpaši atbalstāmos reģionus noteiks pēc vairākām pazīmēm un divās grupās: 1) administratīvo rajonu un lielo pilsētu grupā (šīs teritoriālās vienības pašreiz ir vislabāk nodrošinātas ar statistikas materiāliem); 2) pagastu un pilsētu grupā. Tomēr pētījumu rezultāti liek domāt, ka atsevišķi būtu jānodala visas pilsētas un atsevišķi — rajoni un pagasti. Turklāt reģioni, kuros attīstība ir ierobežota, kā, piemēram, valsts pierobežu pagasti, piejūras teritorijas un īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, par īpaši atbalstāmiem reģioniem būtu kvalificējami pēc citiem kritērijiem.

Lai iedzīvinātu likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”, bija jārada arī citi normatīvie akti — par kārtību, kādā piešķirams īpaši atbalstāmā reģiona statuss, par Reģionālās attīstības padomi, Reģionālo fondu un Īpaši atbalstāmā reģiona attīstības padomi. Tie ir izstrādāti Ekonomikas ministrijā, apspriežoties ar citām valdības ministrijām.

Ekonomikas ministrijai paredzēts uzņemties īpaši atbalstāmo reģionu attīstības projektu, kā arī reģionālās ekonomiskās statistikas pilnveidošanas metodisko vadību, bet VARAM sekos šo projektu saskaņai ar pagastu un pilsētu attīstības plāniem. Abās ministrijās analizējami citu ministriju un institūciju dokumenti, kuri tieši vai netieši skar reģionālās attīstības politiku. EM kompetencē ir potenciālo īpaši atbalstāmo reģionu noteikšana pēc kritēriju kopuma, to attīstības programmu izvērtēšana un sagatavošana iesniegšanai Reģionālās attīstības padomē, Reģionālā fonda izdevumu tāmes projekta izstrāde un iesniegšana Reģionālās attīstības padomē un Ministru kabinetā, kā arī pasākumu efektivitātes kontroles sistēmas izstrāde.

Diskusijā par īpaši atbalstāmiem reģioniem uzmanība jāvērš arī uz citiem īpašiem reģioniem, it sevišķi Latvijas brīvajām ekonomiskajām zonām. Abos gadījumos jābūt plašākai analīzei par rezultātiem, ko dod tādu teritoriju izveidošana, kuras darbojas pēc atšķirīgiem finansiāliem nosacījumiem. Atsevišķās aprindās ir paustas bažas par to, ka īpašu ekonomisko zonu izveide rada lielāku nevienlīdzību vai ekonomiskos izkropļojumus par tiem, kādus tā mēģina pārvarēt, tā, piemēram, aizvilina investīcijas un biznesu no kaimiņu rajoniem. Guntara Krasta valdība ir paziņojusi, ka turpmāk netiks radītas jaunas brīvās ekonomiskās zonas. Arī pastāvošo zonu nākotne ir neskaidra.

Priekšlikumi un iespējamie risinājumi

Latvijas reģionu sociālais, ekonomiskais un kultūras potenciāls vēl nav sasniegts, un ilgtspējīgas reģionālas attīstības politikas izstrādāšana paliek nākotnes uzdevums. Ikdienas praktiskā darbība visos valsts pārvaldības līmeņos galvenokārt vērsta uz šābrīža problēmu risināšanu, vai arī attīstības jautājumu risināšanā nereti dominē šauri nozariska pieeja. Šobrīd ir nepieciešams ilgtermiņa skatījums, kas balstītos uz sadarbību starp valdību un vietējām pašvaldībām, decentralizāciju un plašu sabiedrības līdzdalību. Reformām būtu arī jāievēro Latvijas valdības parakstītās Eiropas Pašvaldību hartas un Eiropas Reģionālās attīstības hartas prasības.

Ilgtspējīgas reģionālās attīstības politiku varētu veidot no daudziem elementiem: no programmām, kas vērstas uz uzņēmējdarbības attīstību, reģionālās infrastruktūras attīstību, informāciju un izglītību, vietējo iniciatīvu atbalstīšanu, jaunu tehnoloģiju ieviešanu, lauksaimniecības modernizāciju, tūrisma attīstību utt. Pieņemot lēmumu par programmas realizēšanu, jābūt skaidri definētam finansējuma apjomam un avotam.

Ir vajadzība pēc labi sagatavotiem valsts investīciju projektiem, kuru mērķis būtu uzlabot infrastruktūru mazāk attīstītos apvidos. Labāks transports un sakari gatavotu augsni ekonomiskās aktivitātes pieaugumam (piemēram mežsaimniecībā) un dotu impulsu citu veidu ekonomiskajai darbībai, piemēram, tūrisma attīstīšanai.

Agrārpolitika un lauku attīstības politika kā reģionālās attīstības politikas sastāvdaļas atrodas cieši līdzās, un tām jāapvieno spēki lauku attīstības problēmu risināšanā. Tāpat kā daudzās citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, lauksaimnieciskā ražošana vēl joprojām nav īpaši konkurētspējīga pat vietējā tirgū. Ņemot vērā lauksaimniecības lejupslīdi un iespējamo mazo saimniecību apvienošanos nākotnē, ir nepieciešams nostiprināt lauksaimniecību, īstenojot apmācības programmas un piedāvājot mikrokredītus, kā arī dažādojot lauku teritoriju ekonomisko darbību.

Galvenie uzdevumi ir šādi: darba vietu radīšana lauku teritorijās; uzņēmumu ražošanas apjoma palielināšana; investīciju piesaiste lauku teritorijām; zemes īpašnieku un nomnieku attiecību sakārtošana; pārdomāta sasteigtās lauksaimniecības privatizācijas seku likvidēšana (jāsekmē kooperācija kā zemkopības atjaunošanas ekonomiskais mehānisms); atbalsts lauksaimniecības modernizācijai; kredītu atvieglojumu nodrošināšana uzņēmējdarbībai atbalstāmajās lauku teritorijās.

Vajadzētu izpētīt, kādā mērā pašreizējais iedzīvotāju izvietojums atbilst Latvijas ekonomiskās attīstības perspektīvām un mainīgajam darbaspēka resursu pieprasījumam dažādos Latvijas novados. Vai ekonomiskā attīstība neveicinās nopietnu migrāciju valsts iekšienē, un kādai vajadzētu būt valdības nostājai?

Jāizveido un jāpilnveido koordinācija starp valsts institūcijām, kuru darbība skar reģionālās attīstības jomas. Šeit būtiska vieta jāierāda ārvalstu konsultatīvajai palīdzībai, un nepieciešams arī izstrādāt reģionālās politikas pasākumu kontroles sistēmu.

Lai reģionālās attīstības jautājumu risināšanā būtu efektīva pieeja “no apakšas”, vietējiem darbiniekiem jārada iespējas apgūt tiem nepieciešamās tehniskās iemaņas, kā arī vadības darba un sabiedriskā darba iemaņas. Jāizvērš arī visu to darbinieku apmācīšana, kas saistīti ar reģionālās attīstības jautājumu risināšanu un projektu izstrādi.

Latvijas reģionālās politikas problēmas nevar atrisināt ar atsevišķu pasākumu palīdzību. Visai darbībai, kuras mērķis ir veicināt reģionālo attīstību, jābalstās uz vieniem un tiem pašiem principiem un jābūt saistītiem vienotā sistēmā. Tās realizēšanai nepieciešams institucionālais, juridiskais un finansiālais nodrošinājums.

Nule izveidotajā Latvijas Reģionālās attīstības padomē būtu jāiesaista ne tikai politiķi un ierēdņi, bet arī nozaru speciālisti un sabiedrības pārstāvji. Vajadzīgs LR Saeimas pieņemts dokuments, kurā būtu formulēti Latvijas reģionālās attīstības pamatvirzieni un likumi par reģionālo politiku (mērķi, sistēma, darbības veidi utt.), par attīstības plānošanu (aptverot visus plānošanas veidus un to sasaisti) un par reģionu un vietu attīstības teritoriālplāniem.

Iespējamie reģionālajai attīstībai nepieciešamo līdzekļu ieguves avoti ir dažādi: valsts budžets, pašvaldību budžeti un dažādi ārzemju un citi finansētāji. Lai maksimāli efektīvi izmantotu resursus, labāk jākoordinē donoru rīcība. Domājot par ilgtspējīgu reģionālās attīstības politiku, valdībai un pašvaldībām arī jāapzinās, ka ārvalstu palīdzība būs ierobežota un ka jāattīsta pašmāju finansiālie resursi.

Jāpilnveido un jāpublicē statistika par sociālekonomiskajiem procesiem ne tikai rajonu, bet arī pagastu līmenī. Jāpilnveido pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķinu metodika, jo pašreizējā variantā tā neveicina pašattīstību. Jāveicina NVO veidošanās rajonos un pagastos. To varētu panākt, labāk sadarbojoties ar pašvaldībām, izstrādājot iniciatīvas (kādu nesen īstenojis NVO Centrs), kuru mērķis būtu uzlabot informācijas un apmācības programmu un finansiālo resursu pieejamību, un dibinot reģionālus centrus vai informācijas tīklus nevalstiskajām organizācijām. Kā minēts 2. nodaļā, vietējā vara bieži vien ir vienīgais lauku apvidu sabiedrības virzītājs. Jāpalielina vietējās varas pārstāvju spēja sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, risinot vietējās problēmas.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sadarbībā ar universitāšu mācībspēkiem būtu jāizveido speciāla rokasgrāmata, kas palīdzētu Latvijas teritoriju sociālekonomisko programmu un projektu izstrādē. Lai īpaši atbalstāmo reģionu projektu būtu iespējams pienācīgi īstenot un lai attiecīgo reģionu pašvaldībām un uzņēmējiem varētu sniegt adekvātu metodisko un citādu palīdzību, Ekonomikas ministrijā būtu ieteicams izveidot Reģionālās ekonomiskās politikas nodaļu.

Darba grupa: Baiba Rivža — darba grupas vadītāja; Aleksandrs Kapusts, Maiga Krūzmētra, Aija Melluma, Māris Pūķis, Andris Roze, Henno Tuherms, Inese Vaidere

Nobeigums

Šis “Pārskats par tautas attīstību” turpina procesu, ko Latvijā uzsāka 1995. gada un 1996. gada “Pārskats”, — uz cilvēku orientētas attīstības analīzi, apspriešanu un aizstāvēšanu. Šā “Pārskata” akcents ir sociālā vienotība kā priekšnosacījums ekonomikas augsmei un ilgtspējīgai tautas attīstībai. Kā jau iepriekš sīkāk izklāstīts, lai veicinātu un uzturētu sociālo vienotību, nepieciešami plaša mēroga pasākumi: jāapkaro nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība; jāmazina attīstības līmeņu atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, tautībām un reģioniem; jāsekmē plaša tautas līdzdalība.

Šā “Pārskata” gatavošana bijis atklāsmes process, kura gaitā aizpildīti vairāki robi mūsu zināšanās, bet reizē arī atklājies, cik daudz vēl nezinām. Šis “Pārskats” atklājis robus līdzšinējos pētījumos, kuri būtu jāaizpilda, lai politikas izstrādātāji un īstenotāji varētu informēti lemt par Latvijas tautas attīstību. Kā izklāstīts tālāk, par veselu virkni jautājumu ir steidzami vajadzīgi visaptveroši, neatkarīgi pētījumi; šo jautājumu vidū ir ēnu ekonomika, nabadzība, ienākumu nevienlīdzība, sociālās drošības reformas sekas, dzimumu nevienlīdzība, mazākumtautību un nepilsoņu integrācija un reģionālā attīstība.

Augstas kvalitātes neatkarīgi pētījumi var būtiski uzlabot valsts politikas izstrādāšanu un veicināt efektīvāku tās īstenošanu. Turklāt ekspertu tiešā un netiešā līdzdalība dialogā ar valdību padara politikas izstrādāšanas procesu demokrātiskāku un var manāmi uzlabot pārvaldīšanas sistēmas darbības kvalitāti. Efektivizēt pārvaldīšanas sistēmu jo svarīgāk ir apstākļos, kur valsts atkāpjas no savām pozīcijām un daudzas savas funkcijas nodod pilsoniskajai sabiedrībai un tirgus spēkiem.

Tāpat kā iepriekšējos divus Latvijas “Pārskatus”, arī šo izdevumu gatavojusi neatkarīga pētnieku grupa, kuru veidojuši speciālisti no dažādām aprindām — to vidū no valdības, akadēmiskajām aprindām, nevalstiskajām organizācijām. UNDP un šā izdevuma autorkolektīvs cer, ka šo “Pārskatu” izlasīs, apspriedīs un par savas darbības līdzekli izmantos plašas aprindas — studenti, skolotāji, aktīvisti, deputāti un sabiedrība kopumā, kā arī Latvijas starptautiskie partneri. Līdzīgi iepriekšējiem “Pārskatiem”, arī šo izdevumu varēs atrast Internet UNDP mājaslapā (URL: http://www.undp.riga.lv ).

Līdzīgi pērnā gada “Pārskatam”, arī šā izdevuma katrā nodaļā atrodami ieteicamie risinājumi. Tie domāti ne tikai valdībai, bet arī nevalstiskajām organizācijām, sabiedriskās saziņas līdzekļiem, akadēmiskajām aprindām, privātsektoram un Latvijas starptautiskajiem partneriem. Ilgtspējīgai tautas attīstībai nepieciešama partnerība starp visiem, pastāvīgs dialogs un rīcība. Jācer, ka ieteicamie risinājumi, kurus šeit vēl atkārtojam, sekmēs debates un alternatīvus priekšlikumus jautājumā par to, kā cilvēkiem ierādīt centrālo vietu Latvijas attīstības procesā.

Ieteicamie risinājumi

1. nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

• Veicināt sabiedrisku diskusiju par nodokļu maksāšanas nozīmi, par saikni starp nodokļiem un pakalpojumiem, par to, ar kādiem līdzekļiem efektivizēt nodokļu sistēmu un sociālo pakalpojumu tīklu.

• Pastāvīgi sekot ēnu ekonomikas apjomam un dinamikai.

• Izdevumus izglītības jomā novirzīt uz skolotāju apmācīšanu, mācību satura attīstību un izglītības infrastruktūras modernizāciju.

• Valsts veselības finansējumā proporcionāli lielāku daļu veltīt profilaksei un iedzīvotāju informēšanas un izglītības programmām.

• Turpināt efektīvi kontrolēt banku sistēmas darbību, lai sekmētu privātus noguldījumus, kas savukārt vecinās privātās pensiju sistēmas attīstību Latvijā.

• Paātrināt zemes un dzīvokļu privatizāciju ar sertifikātiem.

• Lielāku uzmanību veltīt mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšanai, īpaši gādājot par jaunajiem uzņēmumiem, izveidojot kredītu garantijas shēmu, paplašinot un uzlabojot uzņēmējdarbības atbalstīšanas tīklu, lai tas kļūtu par “vienas pieturas aģentūru” informācijas un konsultāciju saņemšanai.

• Maksimālas pūles veltīt tam, lai pievienotos Pasaules Tirdzniecības organizācijai, jo tas paplašinās preču un pakalpojumu noieta tirgu, nodrošinās Latvijas uzņēmējus pret voluntārām tirdzniecības barjerām un dos starptautiskajai sabiedrībai signālu par Latvijas ekonomisko reformu panākumiem un atvērtību tirdzniecībai un investīcijām.

• Gādāt par finansiāliem un citādiem resursiem, kas veicinātu lauku uzņēmējdarbību, palīdzētu lauku mājsaimniecībām uzsākt jaunu un netradicionālu veidu saimniecisko darbību un radītu darba vietas tiem, kuri neiztur konkurenci zemnieku saimniecību sektorā.

2. nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

• Uzsākt visaptverošu nabadzības novērtēšanu, veidojot datus reģionu, dzimumu, vecumu un sociālo grupu griezumā.

• Izstrādāt nabadzības mazināšanas stratēģiju, kura paredzētu palīdzību tiem, kam tā visvairāk vajadzīga, un ietvertu arī ar darba tirgu saistītos nabadzības jautājumus, ieskaitot darba vietu radīšanu ar apmācības programmām, mazo un vidējo uzņēmumu attīstīšanu un darbaspēka mobilitātes veicināšanu.

• Nabadzības mazināšanas stratēģijā ietvert dzimumu līdztiesības elementus.

• Apkarot dzimumu diskrimināciju darba tirgū, it īpaši reklāmās.

• Gādāt, lai maznodrošinātajiem lauku iedzīvotājiem būtu pieejami lēti kredītresursi un apmācības programmas.

• Veicināt privāto pensiju fondu izveidi, kas papildinātu valsts pensijas.

• Apsvērt, vai nevajadzētu nodibināt speciālu ģimenes pabalstu maznodrošinātām ģimenēm ar bērniem.

• Pastāvīgi mērīt ienākumu nevienlīdzību, lai varētu labāk sekot sociālo reformu gaitai un izstrādāt labāku sociālo politiku.

• Detalizētāk analizēt skolu neapmeklējošo bērnu skaita pieauguma cēloņus un dinamiku.

• Prioritāti dot pamatizglītības finansēšanai, jo tur atdeve ir lielākā nekā augstskolās.

• Pamatskolās un vidusskolās kā obligātu priekšmetu ieviest veselības mācību un skolēniem mācīt, kā rūpēties par savu veselību.

• Veicināt neatkarīgus pētījumus par sociālo politiku, lai pastāvīgi novērotu un izvērtētu sociālās politikas sekas.

• Atjaunot programmu “Saikne ar pilsoni”, lai sabiedrību informētu par nodokļu izlietojumu, pabalstu pieejamību un cilvēktiesību jautājumiem.

• Veicināt nevalstisko organizāciju dibināšanu un darbību visā Latvija, it īpaši mazpilsētās un laukos.

3. nodaļa. Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

• Piešķirt Latvijas pilsonību visiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas dzimušajiem bērniem.

• Atcelt naturalizācijas “logu” sistēmu jeb grafiku, kas izstiepts līdz 2003. gadam, un atļaut visiem nepilsoņiem, kas dzimuši Latvijā, uz naturalizāciju pieteikties 1998. gadā, un visiem tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas, 1999. gadā.

• Veicināt sabiedrības diskusiju par pilsoņu un nepilsoņu gatavību uz savstarpējo integrāciju.

• Veidot speciālus raidījumus krieviski raidošajā televīzijā un radio; krievu un citu mazākumtautību skolās rīkot speciālus pasākumus, kuru mērķis būtu skolēnus iepazīstināt ar Pilsonības likuma prasībām un pilsonības priekšrocībām.

• Ar pilsonību saistītus jautājumus ietvert civilzinību kursā, kas ir obligāts priekšmets 9. klasē.

• Atcelt nepilsoņu darba ierobežojumus privātsektorā.

• Atcelt Ministru kabineta noteikumus, kas bezdarbnieku pabalstus paredz izsniegt tikai tiem, kam ir valsts valodas prasmes apliecība.

• Pārskatīt obligāto tautības ierakstu pasēs, to atceļot pavisam vai padarot brīvprātīgu.

• Latviešu valodas apguves valsts programmas ietvaros izstrādāt atsevišķu apakšprogrammu Latgalei.

• Sagatavot atsevišķu latviešu valodas apakšprogrammu cilvēkiem, kas atrodas slēgta tipa iestādēs (cietumos, psihoneiroloģiskās slimnīcās, bērnu patversmēs u. tml.).

• Paredzēt lielāku atbalstu praktiski orientētiem zinātniskajiem pētījumiem par etnopolitikas un integrācijas jautājumiem.

• Gatavojot grozījumus likumos, kas skar mazākumtautības, apspriesties ar mazākumtautībām un ņemt vērā arī Konsultatīvās tautību padomes viedokli.

• Atjaunot mazākumtautību skolu struktūrvienību Izglītības un zinātnes ministrijā un tajā aicināt strādāt arī mazākumtautību pārstāvjus.

• Konsultatīvās tautību padomes ietvaros izveidot pastāvīgu sekretariātu, kas būtu pilnvarots veikt pētījumus, izstrādāt likumprojektus un strādāt ar sabiedrību.

4. nodaļa. Reģionālā attīstība Latvijā

• Nodrošināt, lai visas teritoriālās un administratīvās reformas atbilstu Latvijas līgumsaistībām Eiropas Pašvaldību hartas un Eiropas Reģionālās attīstības hartas ietvaros.

• Ar labi sagatavotiem valsts investīcīju projektiem uzlabot infrastruktūru mazāk attīstītos novados.

• Meklēt ārvalstu palīdzību, lai uzlabotu rīcības koordināciju starp dažādām valsts iestādēm, kas nodarbojas ar reģionālo attīstību, izstrādātu reģionālās attīstības projektu kontroles sistēmu un palīdzētu nostiprināt cilvēku spējas Latvijā uzņemties veikt šos uzdevumus.

• Paplašināt apmācības programmas amatpersonām, kas nodarbojas ar reģionālās attīstības jautājumiem un projektu vadību.

• Atbalstīt jaunveidotās Reģionālās attīstības padomes darbu un nodrošināt tajā ne tikai politiķu un valsts amatpersonu, bet arī nevalstisko ekspertu līdzdalību.

• Pilnveidot un publicēt statistikas datus par sociālekonomiskajiem apstākļiem rajonu un pagastu līmenī.

• Pārskatīt pašvaldību finanšu izlīdzināšanas metodi, lai novērstu atkarības sindromu.

• Veicināt nevalstisko organizāciju dibināšanu un darbību rajonos un pagastos, uzlabojot iespējas izmantot informāciju, apmācību un finanses, kā arī izveidojot reģionālos informācijas centrus un NVO tīklus.

• Attīstīt vietējo pašvaldību spēju sadarboties ar nevalstiskajām organizācijam.

• Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sadarbībā ar mācībspēkiem izdot speciālu rokasgrāmatu, kas palīdzētu izstrādāt sociālās un ekonomiskās attīstības programmas un projektus visā Latvijas teritorijā.

• Ekonomikas ministrijas ietvaros veicināt spēju analizēt reģionālo ekonomisko attīstību, lai veiksmīgāk īstenotu palīdzības programmas īpaši atbalstāmos reģionos, kā arī palīdzētu to vietējām pašvaldībām un privātsektoram.

ANO Attīstības programmas ( UNDP ) darba grupa: John Hendra — UNDP pastāvīgais pārstāvis; Kims Ligers — projekta vadītājs; Mārtiņš Hildebrants — programmas vadītājs

Par tautsaimniecības attīstību

un kopbudžeta izpildi

1997.gada

9 mīneķos

Ziņojuma mērķis ir sniegt valsts ekonomiskās situācijas un fiskālās politikas raksturojumu 1997. gada 9 mēnešos, kā arī informēt par sagaidāmo izpildi 1997. gadā.

Makroekonomisko datu analīze liecina, ka ekonomiskā situācija Latvijā ir stabilizējusies. Iekšzemes kopprodukta pieaugums 1997. gada pirmajā pusgadā bija augstāks, nekā sākotnēji plānots. Paredzams, ka šogad IKP reālais pieaugums būs 5% līmenī. Valstī turpina samazināties patēriņa cenu pieaugums. 1997. gadā sagaidāms, ka patēriņa cenu indeksa pieaugums būs aptuveni 8,5% (gads pret gadu). Galvenie priekšnoteikumi inflācijas samazināšanai ir stingrā monetārā un fiskālā politika, stabils valūtas kurss un kontrolējams naudas piedāvājums. Šī gada 9 mēnešu dati liecina, ka inflācijas līmenis Latvijā joprojām ir zemākais salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm — Lietuvu un Igauniju. Bezdarba līmenis pieaug lēnāk, nekā tika prognozēts. Taču problēmas Latvijas ekonomikai rada pieaugošais tekošā konta deficīts, jo preču imports pieaug ievērojami straujāk nekā eksports.

Šī gada 9 mēnešos valsts pamatbudžeta un valsts speciālo budžetu ieņēmumi bija ievērojami augstāki nekā izdevumi. Tā kā 1997. gadā pirmo reizi budžeta izdevumi tika plānoti resoru programmu un apakšprogrammu griezumā, tas deva iespēju uzlabot budžeta vadību un tādējādi ierobežot izdevumus. Sagaidāms, ka šī gada beigās valsts pamatbudžeta finansiālā bilance būs pozitīva. Tomēr jāatzīmē, ka nodokļu ieņēmumi 1997. gadā būs nedaudz zemāki, nekā sākotnēji plānots, sakarā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa neizpildi.

Saturā

1. Tautsaimniecības attīstība

1.1. Iekšzemes kopprodukts

1.2. Tautsaimniecības nozaru un sektoru attīstība

Rūpniecība

Lauksaimniecība

Būvniecība

Transporta nozare

Tūrisms

Mazumtirdzniecības apgrozījums

1.3. Inflācija

1.4. Iedzīvotāju ienākumi un dzīves līmenis

Nodarbinātība un bezdarbs

1.5. Monetārie rādītāji un naudas tirgus

1.6. Ārējā tirdzniecība

1.7. Valdības kopējais parāds

Valdības iekšējais parāds

Valdības ārējais parāds

2. Kopbudžeta izpilde

2.1. Valsts pamatbudžeta izpilde

2.2. Valsts speciālo budžetu izpilde

2.3. Pašvaldību budžeta izpilde

2.4. Galveno nodokļu ieņēmumu analīze

Pievienotās vērtības nodoklis

Akcīzes nodoklis

Muitas nodoklis

Uzņēmumu ienākuma nodoklis

Iedzīvotāju ienākuma un sociālais nodoklis

Nenodokļu maksājumi un kredītu nomaksa

2.5. Budžeta nodokļu maksājumu parādi

1. pielikums. Makroekonomiskie rādītāji

2. pielikums. 1997. gada valsts pamatbudžeta izpilde 9 mēnešos

1. Tautsaimniecības attīstība

1.1. Iekšzemes kopprodukts

1997. gada pirmajā pusē iekšzemes kopprodukts (IKP) salīdzināmās cenās pieauga par 4,6% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu (I ceturksnī — attiecīgi par 2,6%, bet II ceturksnī — par 6,5%).

Pozitīvas tendences vērojamas lauksaimniecības, medniecības un mežsaimniecības nozarē, kā arī būvniecības attīstībā. Šajās nozarēs pieaugums šī gada pirmajā pusē salīdzinājumā ar 1996. gada attiecīgo periodu bija attiecīgi 2,6% un 8,6%. Taču jāatzīmē, ka lauksaimniecības pieaugumu lielā mērā ietekmēja zemais šīs nozares attīstības līmenis iepriekšējos periodos.

Turpinās pakalpojumu nozares veiksmīgā attīstība. Kopējās pievienotās vērtības struktūrā šī gada pirmajā pusē 61,8% veido pakalpojumu nozare (1996. gada pirmajā pusē attiecīgi — 58,5%).

No pakalpojumu nozarēm vislielākais pieaugums šī gada pirmajā pusē ir vērojams nekustamo īpašumu izmantošanas, nomas un komercdarbības izmantošanas nozarē — par 15,9% (pieaugums 1996. gada pirmajā pusē bija 6,5%). Šī nozares attīstība liecina par nekustāmā īpašuma tirgus sekmīgu izveidošanos un attīstību Latvijā.

Par ekonomiskās attīstības izaugsmi liecina arī ekonomiskās aktivitātes indeksa aprēķini. 1997. gada 9 mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu ir vērojams svarīgāko makroekonomisko rādītāju pieaugums, kā rezultātā kāpusi ekonomiskā aktivitāte.

1. att. Ekonomiskās aktivitātes indekss (EAI), % pret iepriekšējā gada

atbilstošo periodu

Turpinoties pozitīvajām tendencēm Latvijas tautsaimniecībā, sagaidāms, ka IKP reālais pieaugums 1997. gadā varētu būt 5% līmenī un faktiskajās cenās sasniegs 3,1 miljardu latu. Jāatzīmē, ka kopprodukta fiziskais pieaugums būtiski neietekmēs budžeta ieņēmumus un citus fiskālos rādītājus, jo patēriņu cenu un IKP deflātora pieaugums būs zemāks nekā sākotnēji tika plānots.

1.2. Tautsaimniecības nozaru un sektoru attīstība

Rūpniecība

1997. gada deviņos mēnešos rūpniecības produkcijas izlaide salīdzināmās cenās attiecībā pret 1996. gada atbilstošo periodu ir pieaugusi par 2,7%. Stabilākās attīstības tendences ir vērojamas apstrādājošās rūpniecības nozaru attīstībā.

2. att. Rūpniecības produkcijas fizisko apjomu indeksi salīdzināmās cenās, %

pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu

Apstrādājošās rūpniecības nozarē sekmīgi turpina attīstīties pārtikas produktu un dzērienu ražošana. Salīdzinājumā ar 1996. gada deviņiem mēnešiem šīs nozares apjomi salīdzināmās cenās ir pieauguši par 7,6 procentiem.

Koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošanas apjoms šī gada 9 mēnešos salīdzināmās cenās pret 1996. gada atbilstošo periodu ir pieaudzis par 9,8%. Kokapstrādes nozares attīstību lielā mērā nosaka šīs produkcijas eksporta iespējas. Jāatzīmē, ka joprojām tiek eksportēta pārsvarā produkcija ar zemu pievienoto vērtību.

Par aktivitātes pieaugumu rūpniecībā liecina arī konjunktūras apsekojuma rezultāti. Par galvenajiem faktoriem, kas ierobežo rūpnieciskās ražošanas pieaugumu, paši ražotāji uzskata nepietiekošo iekšzemes un ārzemju pieprasījumu kā arī finansiālās problēmas.

Rūpniecības ražošanas apjomu pieaugums liecina, ka privatizācijas rezultātā ir izdevies piesaistīt investīcijas un veikt rūpniecības pārstrukturizāciju. Sagaidāms, ka rūpnieciskās ražošanas reālie apjomi šogad būs nedaudz augstāki nekā 1996. gadā.

Lauksaimniecība

1997. gada 9 mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu par 5,9% un 6,2% attiecīgi ir samazinājusies gaļas un olu ražošana, bet piena ražošana ir pieaugusi par 8,2 procentiem.

Turpina samazināties mājlopu un putnu skaits visu veidu saimniecībās. Dati par mājlopu un putnu skaitu šī gada 1. jūlijā salīdzinājumā ar attiecīgo periodu iepriekšējā gadā liecina, ka visstraujāk ir samazinājies aitu skaits — par 31,4%, putnu — par 11,8% un liellopu par 5,8 procentiem.

1997. gadā salīdzinājumā ar 1996. gadu par 4,5% ir pieaugusi kopējā sējumu kopplatība zemnieku saimniecībās, piemājas saimniecības un personiskajās palīgsaimniecībās.

Lai sekmētu lauksaimniecības produkcijas ražošanas efektivitāti un konkurētspēju, 1997.gadā plānots no valsts pamatbudžeta piešķirt lauksaimniecībai 10 milj. latu. Šī gada 9 mēnešos valsts piešķirtās subsīdijas lauksaimniecībai ir 6,5 milj. latu. Paredzams, ka subsīdijas lauksaimniecībai pieaugs arī nākošgad un būs 17 milj. latu (3% no valsts pamatbudžeta izdevumiem).

Būvniecība

Būvniecības nozarē ir vērojamas pozitīvas attīstības tendences. Nozares attīstību lielā mērā ir sekmējis kopējo investīciju apjomu pieaugums tautsaimniecībā.

Būvniecības produkcija šī gada II ceturksnī atbilstoši pret 1996. gada attiecīgo periodu ir pieaugusi par 11,9%. 1997. gada pirmajā pusē ir uzbūvētas dzīvojamās ēkas, kuru kopējā platība ir 98 tūkst. m2.

Par aktivitātes pieaugumu būvniecībā liecina arī konjunktūras apsekojumu dati. Apsekojumu datu analīze parādīja, ka Latvijas būvniecībai ir lielas potenciālās iespējas, kas tiek izmantotas pašreiz ļoti nepilnīgi. Kā galvenais faktors, kas ierobežo būvniecības apjomu pieaugumu, tiek minēts nepietiekamais pieprasījums.

Lielākās nefinansu investīcijas ir veiktas rūpniecībā un transporta, glabāšanas un sakaru nozarē (atteicīgi 28,6% un 20,3% no kopējā apjoma). Pēc īpašuma formām lielākās nefinansu investīcijas šī gada pirmajā pusē ir veiktas sabiedriskajā sektorā, t.i., 54% no kopējā nefinansu investīciju apjoma.

Transporta nozare

Transporta nozares jomā sekmīgi turpina attīstīties kravu apstrāde Latvijas ostās. Salīdzinājumā ar 1996. gada 9 mēnešiem* nosūtīto kravu apjoms ostās ir pieaudzis par 13,8%. No šīm kravām vislielākais pieaugums ir vērojams beramkravu apjomos. Šis rādītājs salīdzinājumā ar 1996. gada 9 mēnešiem ir pieaudzis par 20%, lejamkravu apjoms ir pieaudzis par 5,2%, bet ģenerālkravu apjoms attiecīgi par 44,3 procentiem.

Lielāko apjomu no beramkravām sastāda ķīmiskās kravas (minerālmēsli). Salīdzinājumā ar 1996. gada 9 mēnešiem to nosūtītais apjoms ir pieaudzis par 24,3 procentiem.

Salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 9 mēnešiem par 13,3% ir samazinājies nosūtīto konteinerkravu apjoms. Šis rādītājs negatīvi ietekmē Rīgas ostas darbību un attīstības perspektīvas, jo Rīgas ostā ir lielākais konteinertermināls Baltijas valstīs.

Salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 9 mēnešiem par 65% ir pieaudzis nosūtīto kokmateriālu apjoms. Tas liecina, ka kokmateriālu eksports Latvijas ekonomikā joprojām ieņem nozīmīgu vietu un šim rādītājam ir stabilas pieauguma tendences.

Lielākais nosūtīto un saņemto kravu apjoms šī gada 9 mēnešos tika realizēts caur Ventspils ostu (74,0% no kopējā apjoma). Sekmīgi turpina attīstīties arī Rīgas osta. Salīdzinājumā ar 1996. gada 9 mēnešiem par 47,9% ir pieaudzis apstrādāto kravu apjoms Rīgas ostā. Salīdzinājumā ar 1996. gada attiecīgo periodu Rīgas ostas īpatsvars kopējā nosūtīto un saņemto kravu struktūrā ir pieaudzis par gandrīz 5 procentu punktiem.

Caur mazajām Latvijas ostām tiek nosūtīts un saņemts nepilns procents no kopējā kravu apjoma (galvenokārt zivis un nedaudz arī kokmateriāli). Tomēr mazo ostu darbības paplašināšanās pozitīvi ietekmē vietējo reģionu attīstību, jo tiek nodrošinātas darba vietas, kas labvēlīgi ietekmē arī nodokļu iekasēšanu vietējo pašvaldību budžetos.

Paredzams, ka turpmāko Latvijas lielo ostu darbību pozitīvi ietekmēs pieņemtie likumi par Rīgas tirdzniecības brīvostas un Ventspils brīvostas, kā arī Liepājas speciālo ekonomisko zonu (kurā ietilpst arī Liepājas osta).

Tūrisms

Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis un salīdzinoši tīrā daba ir labi priekšnoteikumi tūrisma nozares attīstībai. Tomēr tūrisma attīstību Latvijā ierobežo neattīstīta infrastruktūra un nepietiekošs investīciju apjoms šajā nozarē.

1997. gada pirmajā pusē par 23,9% ir pieaudzis viesnīcās un citās izmitināšanas iestādēs bijušo ārzemju viesu skaits. Tajā pašā laikā uzturēšanās dienu ilgums ir nedaudz samazinājies, ja 1996. gada pirmajā pusē tas bija 3,72 dienas, tad 1997. gada attiecīgajā periodā — 3,35 dienas. Šī gada pirmajā pusē salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu par 26,2% ir samazinājies tūrisma un ekskursiju pakalpojumu apjoms naudas izteiksmē.

Mazumtirdzniecības apgrozījums

1997. gada 8 mēnešos mazumtirdzniecības apgrozījums faktiskajās cenās bija 673,1 milj. latu. Mazumtidzniecības apgrozījums šī gada 8 mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu faktiskajās cenās pieauga par 21,2%, bet salīdzināmās cenās — par 13,6 procentiem.

1.3. Inflācija

1997. gada septembrī patēriņa cenu indekss (PCI) pret iepriekšējā gada septembri pieauga par 8,1%, savukārt vidēji patēriņa cenas pēdējos divpadsmit mēnešos (PCI gads pret gadu) ir pieaugušas par 10,1%. Uzkrātā inflācija šī gada 9 mēnešos bija 5,4%. Šajā periodā pakalpojumu cenas un tarifi ir pieauguši par 17,3%, bet preču cenas — par 2,4 procentiem.

3. att. Patēriņa cenu indekss un cenu pieaugums atsevišķās patēriņa grupās

Šogad pakalpojumu, tarifu un patēriņa cenu pieaugumu kopumā galvenokārt radīja valsts un pašvaldību regulēto cenu un tarifu pieaugums. Cenas uztura produktiem, kas ir lielākā no brīvi tirgojamo preču grupām (to cenas tieši neietekmē valsts un pašvaldību administratīvie lēmumi), pieauga tikai nedaudz. Tā kā dzīvokļa īres un uzturēšanas izdevumu cenu pieaugumu pārsvarā nosaka administratīvie lēmumi, tad šī gada deviņos mēnešos patēriņa cenas visvairāk ietekmēja tieši izdevumi par dzīvokli un enerģiju. Dzīvokļa īre sadārdzinājās par 77,5%, ūdens apgāde un kanalizācija — par 17,1%, gāze par 15,6% un elektroenerģija — par 10,1%. No citām patēriņa grupām: sakaru vidējais tarifs ir pieaudzis par 17,2%, degvielas cenas — par 10,0 procentiem.

Patēriņa cenu pieaugumā šogad vēl netiek atspoguļotas tarifu izmaiņas par telefona sarunām analogajā tīklā, pārejot uz samaksu par sarunas ilgumu, kā arī netiek ņemta vērā sauszemaes transportlīdzekļu vadītāju civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas izdevumi. Pēc VSK informācijas iepriekšminētie izdevumi varētu tikt iekļauti patēriņa grozā no 1998. gada janvāra, jo saskaņā ar starptautisko praksi gada vidū nemaina PCI groza sastāvu.

Ražotāju cenas pieaug lēnāk nekā patēriņa cenas. Ražotāju cenu indekss (RCI) septembrī pret iepriekšējā gada septembri ir pieaudzis par 2,9%. Kopumā ražotāju cenas no šī gada sākuma līdz septembrim ir pieaugušas par 2,9%, tai skaitā ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē — par 10,6%, apstrādes rūpniecībā par 1,7% un elektroenerģijas, gāzes un ūdensapgādes sektorā — par 7,7 procentiem.

Salīdzinot inflāciju Baltijā, Latvijā inflācija ir nedaudz zemāka nekā Igaunijā un Lietuvā. Septembrī Lietuvā pret iepriekšējā gada septembri patēriņa cenu inflācija bija 8,7%, bet Igaunijā — 11,9%. Arī ražotāju cenas Latvijā pieaug lēnāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Šī gada septembrī pret iepriekšējā gada septembri Latvijā ražotāju cenas bija sadārdzinājušās par 2,9%, Lietuvā — par 3,4%, bet Igaunijā — par 9,3 procentiem.

Eksporta cenu indekss , kas atspoguļo cenu līmeņa izmaiņas Latvijas eksportam šī gada II ceturksnī bija par 0,9% augstāks nekā iepriekšējā gada attiecīgajā periodā, tātad kopumā eksporta cenas faktiski nav mainījušās. Atšķirīgas tendences ir Latvijas lielākajās eksportnozarēs: koksnei un tās izstrādājumiem eksporta cenas šī gada II ceturksnī pret 1996. gadu ir pieaugušas par 8,3%, tekstilmateriāliem un tekstilizstrādājumiem — par 1,7%, bet pārtikas rūpniecības produktiem eksporta cenas ir samazinājušās par 25,2 procentiem.

1.4. Iedzīvotāju ienākumi un dzīves līmenis

Tautsaimniecībā nodarbināto vidējā bruto darba samaksa šī gada II ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu ir pieaugusi par 19,6%, bet sabiedriskajā sektorā strādājošo — par 18,5%. Sabiedriskajā sektorā strādājošo vidējā bruto darba samaksa 1997. gada septembrī bija 132,94 lati.

1. tabula

Sabiedriskajā sektorā strādājošo mēneša vidējā darba samaksa 1997. gadā

I — III IV — VI Augusts Septembris

Sabiedriskajā sektorā strādājošo:

— vidējā bruto darba samaksa, lati 121,03 129,96 132,24 132,94

— vidējā neto darba samaksa, lati 89,11 95,18 96,80 97,12

— pirktspējas izmaiņas % pret

iepriekšējā gada attiecīgo periodu 1,5 -1,1 -2,8 0,3

Joprojām pastāv ievērojamas atšķirības starp strādājošo vidējo darba samaksu atkarībā no nozares veida. Visaugstākās algas ir finansu, transporta un sakaru nozarē, bet viszemākās — izglītības, veselības aizsardzības un sociālās aprūpes nozarē strādājošajiem.

Pēc mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums šī gada pirmajā pusē bija 53,12 lati jeb par 9,5% vairāk nekā 1996. gada attiecīgajā periodā. Tā kā patēriņa cenas par attiecīgajā periodā pieauga par 9,2%, tad mājsaimniecību pirktspēja ir pieaugusi ļoti nenozīmīgi (par 1%).

1997. gada II ceturksnī salīdzinājumā ar I ceturksni par 2,2% ir samazinājies sabiedriskajā sektorā strādājošajiem neizmaksātā bruto darba alga.

Pirmā pusgada beigās Latvijas bankās bija noguldīti privātpersonu noguldījumi 149,6 milj. latu apmērā, kas veidoja 34,1% no kopējā noguldījumu apjoma. Salīdzinājumā ar 1996. gada attiecīgo periodu, noguldījumu apjoms ir pieaudzis par 32,2 milj. latu jeb 27,4%. No vienas puses, tas liecina par pozitīvām tendencēm, t.i., uzticības pieaugumu banku sistēmai, kā arī par uzkrājumu investīciju mehānisma uzlabošanos. Tai pašā laikā tautsaimniecībā nodarbināto reālā darba samaksa pieauga tikai par 9,8%, kas liecina, ka ievērojama daļa ienākumu netiek deklarēta. Šāda izvairīšanās no nodokļu maksāšanas vai arī tīša faktiski iekasējamo nodokļu summas samazināšana negatīvi ietekmē nodokļu ieņēmumus (it sevišķi iedzīvotāju ieņēmuma nodokļa ieņēmumus).

Nodarbinātība un bezdarbs

1997. gada septembra beigās oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis valstī sasniedza 7,1% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Reģistrēto bezdarbnieku skaits perioda beigās bija 88,6 tūkst. cilvēku, kas bija par 2,8 tūkst. cilvēku mazāk nekā augustā.

4. att. Bezdarbinieku skaits (tūkst. cilv.) un bezdarba līmenis (% no ekonomiski

aktīvajiem iedzīvotājiem) perioda beigās

Turpina samazināties nodarbināto skaits tautsaimniecībā. Šī gada gada II ceturksnī kopējais nodarbināto skaits salīdzinājumā ar 1996. gada attiecīgo periodu ir samazinājies par 1,2%. Pakāpeniski pieaug privātajā sektorā strādājošo īpatsvars. Ja iepriekšējā gada II ceturksnī privātājā sektorā strādāja 63,9% no nodarbināto kopskaita, tad šī gada attiecīgajā periodā jau 65,6 procenti.

Augusta beigās 94,8 tūkst. cilvēku bija reģistrēti Nodarbinātības dienestā kā nestrādājošie, no kuriem 91,4 tūkst. cilvēku jeb 96,4% bija reģistrēti kā bezdarbnieki. No reģistrētajiem bezdarbniekiem pārskata mēnesī pabalstu saņēma 32,9 tūkst. cilvēku (36%).

Augusta beigās zemākais bezdarba līmenis bija Rīgā (3,2% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem) un Ventspilī (attiecīgi — 2,9%). Visaugstākais bezdarba līmenis joprojām saglabājas Latgalē: Rēzeknes rajonā — 30,3%, Krāslavas rajonā — 24,7% Preiļu rajonā — 23,2%. Šie dati liecina par ilgstošu stagnāciju šī reģiona darba tirgū. Cerams, ka Rēzeknes brīvās ekonomiskās zonas izveide sekmēs nodarbinātības pieaugumu šajā reģionā.

Latvijā šī gada augusta beigās bija augstākais reģistrētais bezdarba līmenis salīdzinājumā ar pārējām Baltijas vasltīm. Lietuvā un Igaunijā bezdarba līmenis bija attiecīgi 5,3% un 1,9% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Sagaidāms, ka gada beigās bezdarba līmenis pieaugs par 0,4 procenta punktiem un būs 7,5% līmenī.