MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

“Par Latviju — nacionālu, daiļu un spēcīgu”

Ieskats fotoizstādē pirms atklāšanas

Šodien, 14. novembrī, Rīgā, Fotonamā, durvis ver fotoizstāde “Par Latviju — nacionālu, daiļu un spēcīgu”.

Kā pastāstīja Latvijas Fotomākslinieku savienības izstāžu daļas vadītāja Elita Āķe, fotokonkursā, ko rīkoja Fotomākslinieku savienība kopā ar Latvijas Zemnieku savienību, bija iesūtītas 63 autoru 299 fotoattēli, kuru autori ir gan profesionāli fotomeistari, gan amatieri no Aizkraukles, Balviem, Bauskas, Daugavpils, Liepājas, Rīgas, Staiceles un Valmieras. Šoreiz izstādes aicinājuma idejā autori gandrīz vienprātīgi uzsvaru likuši uz vidējā vārda — daudzos darbos skatāms un izbaudāms Latvijas daiļums, bet mazāk ir fotoattēlu, kur redzam savu dzimteni arī nacionālu un spēcīgu.

Žūrijas komisijas Zigurda Bilzoņa (EFIAP), Jāņa Blumberga (AFIAP) un Vilhelma Mihailovska (EFIAP) sastāvā darbus vērtēja melnbaltajā un krāsu fotogrāfiju kategorijā.

Pieaugušo konkurencē melnbalto fotogrāfiju sekcijā “Grand Prix” par idejas realizāciju saņēma Bruno Alsiņš un krāsu sekcijā — Bauskas fotogrāfs Māris Kreitenbergs.

Lai stimulētu jauniešu vēlmi nodarboties ar fotogrāfiju un iesaistīšanos fotokonkursos, atsevišķi tika vērtēti darbi, ko radījuši jaunieši vecumā līdz 14 gadiem un jaunieši vecumā no 14 līdz 18 gadiem. Savās vecuma grupās Latvijas Fotomākslinieku savienības medaļas ieguva Inese Ilmere no Rīgas, Laura Tolpežņikova no Saulkalnes, Olga Ļapustina no Rīgas un Māris Lesiņš no Valmieras.

Iepazīstinām ar dažiem izstādē aplūkojamiem darbiem.

“LV” informācija

Edgars Landrātovs. “Vecais bocmanis”

Māris Kreitenbergs (Bauska). “Vanadziņš”

Oskars Caune (Rīga). “Ai zemīte, tēvu zeme, kā es tevi pasargāšu? Met, Dieviņi, robežās savu zelta zobentiņu.” (“Dievs, Tava zeme deg!”) Andrejs Eglītis ( attēlā pa labi )

Lai Kurzeme dzīvo! — Kurzemes sirds ir dzīva

No pulcēšanās vietas — Nacionālā teātra — 11.novembra rītā liela grupa Zemessardzes štāba 62.padomnieku rotas vīru, Politiski represēto apvienības, Nacionālo karavīru biedrības, Daugavas Vanagu, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra un citu iestāžu un organizāciju pārstāvji vairākās automašīnās izbrauca uz vienu no leģendārā “Kurzemes cietokšņa” citadelēm — Kuldīgu, lai piedalītos Lāčplēša dienas svinīgajā atzīmēšanā. Pulksten 12 no Svētās Annas baznīcas kapličas sākās tā dēvētās “Kapteiņa” grupas kritušo nacionālo partizānu pārbedīšanas procesija Annas kapos. Pēc ceremonijas ievadījuma svētvārdiem Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte klātesošajiem, kuru vidū bija daudz jauniešu ar iedegtām piemiņas svecītēm rokās, pastāstīja par kritušajiem cīnītājiem, kuru vārdus izdevies uzzināt no vienīgās dzīvās “Kapteiņa” grupas dalībnieces Ausmas Fogeles (saukta par “Hildu”), kopīgi ar 45.Kuldīgas Zemessardzes bataljona zemessargiem veicot izrakumus Rumbas meža masīvā.

... Pēc “Kurzemes cietokšņa” krišanas novada mežos nonāca liela daļa latviešu leģionāru, par kuriem Jānis Klīdzējs “DV” mēnešrakstā 1965.gada 6.numurā rakstīja: “Kurzemes cīņas ir vēsture. Reizē šīs cīņas ir arī šodiena — ja nebūtu bijis to desmitu tūkstošu vīru, kas toreiz gulēja fronšu sniegos, lielais vairums no 120 000 trimdas latviešu būtu redzējuši Sibīrijas sniegus un varbūt turpat būtu arī aprakti.”

“Kapteiņa” grupas nometne 1945.gada decembrī atradusies Briežu kalnā, mežā starp Skutuļu un Pūcīšu mājām. Grupas, kuras sastāvā ap 30 dalībnieku, galvenokārt leģionāri, komandieris Artūrs Legzdiņš, dzimis 1898.gada 4.aprīlī Talsu apriņķa Ārlavas pagastā, piedalījies Pirmā pasaules kara cīņās 4.Vidzemes strēlnieku pulkā, beidzis karaskolu Rīgā, no 1924.gada — virsnieks Zemgales Artilērijas pulkā. Pēc Baigā gada Artūrs Legzdiņš cīnījies latviešu leģionā, kur viņam piešķirta kapteiņa pakāpe. Vairāku simtu čekistu uzbrukumi “Kapteiņa” grupai, kas bijusi labi apbruņota un atradusies izdevīgās pozīcijās, sākušies 1945.gada 24.decembra rītā ap 10.30. Varonīgie kaujinieki milzīgo pārspēku spējuši atvairīt visu dienu, apstādināts pat kaujā raidītais krievu tanks.

Iestājoties tumsai, grupa atstājusi nometni un atgriezusies pēc trim dienām kaujas vietā, lai netālu no bunkura apbedītu savus kritušos cīņu biedrus — kapteini Artūru Legzdiņu, leitnantu Vili Broži, leģionāru Ādolfu Matīsu, leģionāru Leonīdu (no Ventspils apriņķa Zūrām), partizānu ar iesaukām “Jūras kapteinis” un “Džeks” un Jēkabu Vēzi no Kuldīgas pagasta.

Uz viņu pārbedījuma kapa kopām lielā baltā krusta pakājē sagūla pateicīgo novadnieku, tuvinieku, pašvaldības, karavīru pārstāvju atnesto rudens ziedu un vainagu kalns. Pēc Latviešu nacionālo partizānu apvienības priekšnieka Ojāra Stefana un Kuldīgas apriņķa padomes priekšsēdētājas Vairas Brūderes u.c. piemiņas vārdiem, muzikālajiem priekšnesumiem, aktiera Oļģerta Šalkoņa deklamētām dzejas rindām norībēja automātu salūts, skanēja valsts himna. Pēc tam pilsētas laukumā notika 45.Kuldīgas Zemessardzes bataljona parāde. Bataljons plaši atzīmēja savas dibināšanas sesto gadadienu, kā arī priecīgo notikumu — Triju Zvaigžņu ordeņa padome nolēmusi piešķirt I pakāpes goda zīmi zemessargam Aivaram Celitānam, kurš 13.maijā varonīgi cīnījies par divu zēnu dzīvībām pie Ventas rumbas un pēc veselības rehabilitācijas atgriezies zemessargu rindās.

Pa ceļam rīdzinieki apmeklēja Latvijas armijas pirmā virspavēlnieka Oskara Kalpaka atdusas vietu Airītēs, iegriezās Bataros, kur viņās trauksmainajās dienās varoņa nāvē kritis Dainu tēva Krišjāņa Barona mazdēls, Studentu rotas cīnītājs Kārlis Barons, piedalījās Kazdangas lauksaimniecības skolas jaunsargu zvēresta nodošanas un apliecību saņemšanas ceremonijā Aizporu kapos pie pieminekļa, kas celts kalpakiešu — arī turpat apglabātā Ādolfa Lukaža piemiņai. Viņa dēls ZS virsnieka vietnieks Imants Lukažs mums pastāstīja daudzas saistošas epizodes no brīvības cīņu vēstures Kurzemes pusē un parādīja leģendārā kurzemnieka strēlnieka Ēvalda Valtera simtgades atcerei viņa paša dēstīto ozolu. Šķiroties ZS virsleitnants Oļģerts Mentelis novēlēja topošajiem Latvijas sargiem būt cienīgiem savu priekšteču Lāčplēša gara mantiniekiem.

Valdis Rūja

— “Latvijas Vēstnesim”

Jaunsargu zvērests Aizporu kapukalnā

Foto: Elita Roze un Imants Lukažs — “Latvijas Vēstnesim”

Tautas atmiņas un varoņu augšāmcelšanās

Papildus 1.lpp.

informācijai

Latvijas Republiku drosmīgi proklamēja 1918.gadā, kad zemē vēl valdīja vācu okupācijas armija. Ārkārtīgi sarežģītos apstākļos un milzu steigā vajadzēja veidot pašiem savus bruņotos formējumus, tūlīt pat uzsākt cīņu pret lieliniekiem, atkāpties pārspēka priekšā līdz Ventai, tur atsperties, panākt vēsturisko lūzumu kara gaitā, ar kaujām lauzties uz priekšu līdz ZilupeiÉ

Vēlāk, izcīnītās jaunās valsts otrajā gadu desmitā, pieaugušo tik bieži pieminētie lielinieki un bermontieši manā maza zēna uztverē it kā saplūda kopā. Abi bija ienaidnieki, kam pretī varonīgi stājās latviešu karavīri. Viņiem varēja trūkt munīcijas, apavu un pat maizes, bet nekad — ticības Latvijai, kas balstīja vissmagākajos brīžos un palīdzēja uzvarēt. Kad sāku iet skolā, man drīz vien par to visu aizraujoši stāstīja Aleksandrs Grīns “Dvēseļu putenī”.

Daudzi savas zemes brīvības un neatkarības cīnītāji uzvaru nesagaidīja. Atdevuši visdārgāko — dzīvību, viņi paši palika zem kapu kopiņām, kas iezīmē visas izšķirošo kauju vietas Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē.

Ceļu uz neatkarību skaitļos rezumē “Latviešu konversācijas vārdnīca”. Nacionālās armijas cīņas ilgušas 628 dienas — no 1918.gada 18.novembra līdz 1920.gada 11.augustam. Izcīnītas 75 kaujas un lielākas sadursmes. Krituši 154 virsnieki un 2875 karavīri. Daudz bijis ievainoto — 3844 un kontuzēto — 241.

Atceros arī kādu rezumējumu pie Mātes tēla Brāļu kapos vakarā prožektoru gaismā, kad tur ieradās zēni un meitenes no visiem Latvijas novadiem. Tēla pakājes nišā bija uzstādīta urna, kas tur atrodas joprojām, un jaunieši tajā sabēra zemi. Katrs skaļā balsī teica, kur ņemta šī zeme — Nāves salā, Tīreļpurvā un citās leģendārajās latviešu strēlnieku vietās, Brīvības cīņu vietāsÉ Man varēja būt desmit vai vienpadsmit gadu, bet spilgtais vērojums nav pagaisis no atmiņas līdz šai dienai.

Pēc gadsimta ceturkšņa pa Brāļu kapiem staigājām ar Heinrihu Bellu. Saulē silti mirdzēja šūnakmens un violeti kvēloja flokšu rindas, un pasaulslavenais vācu rakstnieks, labu brīdi neteicis ne vārda, pēkšņi jautāja — cik tad to latviešu pavisam esot? Pusotra miljona? Kāpēc neko tādu pēc Pirmā pasaules kara saviem kritušajiem neesot uzcēlušas citas, skaitliski daudz lielākas tautas Eiropā? Viņš nupat domās esot pārlaidis skatu visām zemēm, kur bijis. Uzcelti atsevišķi pieminekļi, jā, bet — nekā tāda ne mēroga, ne oriģinalitātes, ne spēcīgas emocionālās iedarbes ziņāÉ

Atbildēju Bellam, ka par citiem spriest neņemos, bet latviešiem ceļš uz savu valsti bija ilgs un grūts, ar upuriem gandrīz katrā ģimenē, tāpēc vēl jo dārgāka likās izcīnītā neatkarība. Brāļu kapu ansamblī tauta vēlējās cildeni iemūžināt savu kritušo varoņu piemiņu. Kad apklusa lielgabali, te sākās darbi, kuros iekļāvās mūsu paši izcilākie radošie gari un prāti.

Tajā pašā gaisotnē tapa arī Brīvības piemineklis Rīgas centrā. Simtiem citu piemiņas zīmju Brīvības cīņām pacēlās visā Latvijā.

Kas notika pēc neatkarības zaudēšanas, uzskatāmi rāda Jelgavas atbrīvošanas pieminekļa liktenis. Hitlerieši pieprasīja no simboliskās divu figūru kompozīcijas izkalt ārā Lāčplēša pārspēto Melno bruņinieku. Padomju varai pa prātam nebija arī pats Lāčplēsis, tāpēc to nogāza un saskaldīja gabalos. Kad trešās atmodas laikā no zemes izcēla aprakto torsu, uztvērām to gan kā tēla, gan kā nacionālā varoņa augšāmcelšanos. Tēlnieka Kārļa Jansona darbu atjaunoja viņa dēls Andrejs Jansons. Lāčplēsis atkal stāv vecajā vietā pie Jelgavas stacijas.

Līdzīgā kārtā atdzimusi Latgales Māra Rēzeknē, kas bija iznīcināta pilnīgi.

Kārļa Zemdegas veidotais jauneklis Rūjienā atguvis galvu, kas bija iemesta upē.

Kas svešajām varām lika tik asi vērsties pret Latvijas pirmā valstiskuma gadu tēlnieku un arhitektu darbiem? Ar ko tie traucēja, likās tik bīstami un apkarojami?

Atbildi lai sniedz šīs grāmatas attēli un lakoniskais teksts.

Gunārs Priede,

Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs

no 1989. līdz 1991.gadam

Piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai Madlienā, autors: tēlnieks Pēteris Banders, materiāls:granīts, forma: apaļskulptūra, izmēri: augstums 4 m, atklāts: 1937. gada 12. septembrī

Piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo Tirzas draudzes dēlu piemiņai Tirzā pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta, materiāls: granīts, bronza, forma: arhitektoniska kompozīcija ar kapara kalumiem, izmēri: 592 x 85 cm, atklāts: 1928. gada 9. septembrī

Piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai Cēsīs, Lejas kapos,autors: tēlnieks Augusts Julla, materiāls: granīts, galvanoplastika, bronza, forma: divpusīga stēla ar trīsstūra veida frontonu un bronzā lietiem alegoriskiem cilņiem, izmēri: 250 x 220 x 170 cm, atklāts: 1927. gada 4. septembrī, pēc Otrā pasaules kara sabojāts, atjaunots 1990. gadā

Uzvaras piemineklis Cēsīs, pēc arhitekta Paula Kundziņa meta kalts Kuraua akmeņkaļu firmā, materiāls: Allažu šūnakmens, forma: metāla lodes vainagots obelisks uz cokola, kas darināts simboliskas liesmas veidā, izmēri: kopējais augstums 17 m, lodes diametrs 1 m, atklāts: 1924. gada 16. novembrī, nopostīts 1951. gada naktī no 10. uz 11. martu, nav atjaunots

Piemineklis 1941. gada 4. jūlijā pie Raganas kritušo astoņu nacionālo partizānu piemiņai Inčukalna kapos, autors: tēlnieks Kārlis Zāle, materiāls: šūnakmens, forma: memoriāls ansamblis, centrā stēla ar cilnī kaltu sērojošas sievietes figūru, izmēri: 145 x 154 x 59 cm, atklāts: 1944. gada jūlijā, iznīcināts piecdesmitajos gados, 1988. gadā atjaunots, 1944. gada fotouzņēmums

Piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai Smiltenes pilsētas kapos, autori: arhitekts Verners Vitands, tēlnieks Matīss Pluka, materiāls: betons, šūnakmens, forma: stēlas tipa arhitektoniska kompozīcija, izmēri: augstums 4 m, platums 2 m, atklāts: 1937. gada 7. novembrī

Grūts ir bijis mūsu tautas ceļš uz neatkarību. Norimstot kara vētrām, visos Latvijas novados palika kapu kopiņas vai brāļu kapi. Daudzviet, jaunajai Latvijas valstij kļūstot turīgākai, pacēlās pieminekļi, kas iezīmēja mūsu brīvības ceļu. Viens no pieminekļiem, kuru atklāja brīvvalsts pēdējās dienās pirms okupācijas, bija Dobelē. Sarkanā armija, kāpurķēdēm žvadzot, samina mūsu brīvību. Tā kvēloja visus garos okupācijas gadus, lai izlauztos kā liesma un aizdedzinātu miljonu sirdis ne tikai Latvijā.

Mūsu iniciatīvas grupa atjaunoja Brāļu kapu komiteju un Brāļu kapos no jauna aizdedza svēto uguni, kuru atvedām no kauju vietām Latvijas novados. Arī tās bija kvēlojošas oglītes, kas okupācijas gados vāca informāciju par pieminekļiem, varbūt pat ar bailēm tos fotografēja, meklēja rakstus Latvijas laika avīzēs. Tādu entuziastu, zināmu un nezināmu, ir bijis daudz visos Latvijas pagastos un ciemos. Mūsu grupas vārdā lai pateicība jums par vēsturiskās atmiņas glabāšanu.

Ir jāatzīst, ka cilvēka atmiņā saglabājas tikai spilgti notikumi vai pārdzīvojumi, bet pārējie, laikam ritot, izplēn un izgaist. Tādēļ arī mūsu nolūks bija (iniciatīva nāca no Andra Grūtupa) uzrakstīt par neseno pagātni, par to, kā mēs atjaunojām pasaulē “humānākās” iekārtas iznīcinātos pieminekļus, tekstam pievienojot arī pārliecinošāko no dokumentiem — fotogrāfijas.

Tiesa gan, lasītājs neatradīs deviņdesmitajos gados uzstādīto pieminekļu aprakstu, bet šo dienu notikumi un barikāžu laiks mums ikvienam ir dziļā piemiņā. Mēs centāmies apkopot senāko vēsturi, lai tā neizzustu laika ritumā, — pienāks kārta arī jaunākiem laikiem.

Grāmatas pirmajā daļā dažviet ir pretrunīgas ziņas par pieminekļu autoriem, izmēriem, atklāšanas datumiem, trūkst senāko fofoattēlu, piemēram, vai bija piemineklis Ventspilī, Gārsenē, kāds liktenis piemeklējis pieminekli, kas bija uzstādīts bijušajā Abrenes apriņķī pie Rītupes stacijas 1938. gada 18. novembrī. Lūdzam visus, kas var sniegt izsmeļošas un pecīzas ziņas, rakstīt mums uz Latvijas Fotogrāfijas muzeju, Mārstaļu ielā 8, Rīgā, LV–1050.

Ir grūti noskaidrot kāda aizsarga vai vietējā akmeņkaļa vārdu vai dzīves gājumu, bet iespējams, ka ir dzīvi tuvinieki vai draugi, kas var sniegt biogrāfiskas ziņas, — tādējādi mēs visi kopā paveiktu svētīgu darbu.

Grāmatā nav apkopoti visi pieminekļi. To skaits ir liels, un, ja vēl pievienotu pieminekļus, kas tagad uzstādīti latviešu leģionāriem, represētajiem un nacionālajiem partizāniem, tad tas būtu apjomīgs izdevums, un nākotnē tā varētu būt nozīmīga enciklopēdija par minēto tēmu.

Mēs pateicamies visiem, kas vāca informāciju, dalījās tajā ar mums, izteica priekšlikumus grāmatas tapšanas gaitā un palīdzēja skaidrot vēl nenoskaidroto.

Pēteris Korsaks