Cilvēks ar veselu dvēseli kalpo savai valstij un tautai

Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:

Tanīs dienās farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Jēzu pieķert kādā vārdā. Tie sacīja: “Mācītāj, saki mums, kā tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādiet man nodevu naudu.” Un tie atnesa viņam vienu danariju. Jēzus jautāja viņiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mateja evaņģēlijs, 22. nodaļa)

“Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: “Redzi, tas ir kaut kas jauns”? Tas jau sen ir bijis — laikos, kas bijuši pirms mums,” saka ķēniņš Zālamans. Tikko lasītajā Bībeles fragmentā mēs sastopamies ar tipisku politisku intrigu, kas gan ir divtūkstoš gadu veca, bet nemaz tik veca neliekas. Farizejus biedē Kunga Jēzus panākumi, tādēļ viņi — protams, tautas labklājības vārdā — vēlas Jēzu iznīcināt vai vismaz diskreditēt. “Vai ķeizaram jādod nodevas vai ne?” — šim jautājumam bija jādarbojas nekļūdīgi kā “dakšiņai” šaha spēlē. Ja Jēzus teiktu, ka nav jādod, tad viņi to ātri paziņotu romiešu varas iestādēm un tās ar viņu ātri tiktu galā. Bet, ja viņš teiks, ka nodevas jāmaksā, tad tauta viņu ar cepurēm nomētās. Lūk, kāda ļaunprātīga viltība bija izšķīlusies to galvās, kuri uzskatīja sevi par tautas godājamāko daļu, par tautas labdariem, par tikumu priekšzīmi. Lai nezaudētu savu ietekmi, viņi bija gatavi pat sabiedroties koalīcijā ar romiešiem, ar okupantiem, kurus viņi citādi ienīda un lādēja, bet lietas labā arī tie bija labi diezgan. Ar glaimiem un ar viltu viņi provocēja Jēzu nepopulāri izteikties ar “jā” vai “nē” jautājumā, kur nu nekādi nevar atbildēt vienā vārdā. Viņus arī neinteresēja atbilde pēc būtības. Debašu mērķis bija “iegriezt” savam politiskajam oponentam. Šie godājamie ļaudis bija aizmirsuši paraudzīties, kā tas viss varētu izskatīties no malas. Bet skats no malas nemaz nav tik nebūtisks. Ja to, kurš pozitīvi izsakās par nodokļu maksāšanu, tauta grib cepurēm nomētāt, tas norāda, ka cilvēki, uz savu valsti no malas raugoties, nerod atbildi uz elementāro jautājumu — priekš kam? Tas ir jautājums, uz kuru pareizās atbildes laiku pa laikam der savā prātā atsvaidzināt. Nesen Saeima piešķīra kādam ievērojamam Rīgā dzimušam māksliniekam Latvijas Republikas pilsonību. Domāts tas bija kā skaists žests vai kā liela dāvana, kā pateicība par izciliem nopelniem. Tomēr pats apdāvinātais izpaudās diezgan vienaldzīgi: “Ko gan es tādu no šīs valsts esmu saņēmis?” Viņa vārdos izskanēja neatbildēts jautājums — priekš kam? Mūsu valsts svin savu 79. gadadienu. Visu dienu notiks krāšņi svētku pasākumi. Un tā nepavisam nebūs zaimošana un ķecerība, bet gan veselīga, spriestspējīga prāta izpausme, ja mēs tajos piedalīsimies, sev vaicādami: priekš kam?

Latvijas Republika. Kungs Jēzus tai ir devis savu principiālo atzīšanu, teikdams: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram (t.i., valstij) pieder.” Un tomēr — priekš kam? Atbildi uz to es ļoti uzskatāmi redzēju, apceļodams svēto zemi, to pašu, kur norisinājās Kunga Jēzus saruna ar farizejiem un kur tagad atrodas Izraēlas valsts. Kopš pirmsmozus laikiem, kad faraons pavēlēja mest Nīlas upē visus jaundzimušos ebreju zēnus, šī tauta ir tikusi trenkta, vajāta un nīdēta. Baigās zīmes “judenfrei” un koncentrācijas nometņu nāves fabrikas ir tikai spilgtākās, bet ne vienīgās šī fakta liecības. Beidzot viņu idejiskie vadoņi sāka deklarēt, ka vienīgais, kas izklīdinātos un vajātos ebrejus var pasargāt, ir sava ebreju valsts, kur ebrejs netiktu vajāts par to, ka ir ebrejs, kur viņi paši veidotu sev dzīves kārtību, valsts, kas savās robežās sargātu pavalstnieku dzīvību, labklājību, tiesības un cieņu un kas ar savu ietekmi aizstāvētu savus pilsoņus arī svešās zemēs. Un ne jau ebreji vien ir tikuši vajāti. Pasaulē daudz mazāk pieminēts un pazīstams, taču ne mazāk drausmīgs un nāvējošs bija arī latviešu holokausts. Latviešu tauta gan atklāti Staļina laikos, gan apslēpti Vosa laikos ir tikusi vajāta un nīdēta par to, ka latvieši. Nav brīnums, ka latvieši vairākkārt šai gadsimtā ar ieročiem un ar dziesmām ir cīnījušies par savu valsti. Jo tas, kas izklīdinātus, trenktus, beztiesīgus cilvēkus padara par nāciju, ir sava valsts. To saprazdami, cilvēki sadevās rokās Baltijas ceļā no Tallinas līdz Viļņai. To saprazdami, zemnieki ar smago tehniku brauca uz Rīgu, lai celtu barikādes. To saprazdami, latvieši un ne tikai latvieši dziedāja zem automātu stobriem. Tad mēs zinājām, priekš kam. Beztiesības un vajāšanu brīžos ir visvieglāk saprast, ko nozīmē sava valsts un kāds ir tās uzdevums. Lai Dievs dod, ka mēs apspiestības gadu mācīto atbildi uz jautājumu “priekš kam” būtu iegaumējuši pietiekami pamatīgi un spilgti, ka mums tās pietiktu ne tikai varonīgiem mirkļiem uz barikādēm, kas bieži ir uzdevuma vienkāršākā daļa. Lai Dievs dod, ka mums tās pietiktu arī tad, kad ilgi un grūti jāiztur, un lai mēs nenoraidītu savu valsti, neatteiktos no tās arī tad, kad tā, nu, kaut vai prasa no mums nodokļus, lai apsargātu robežas, lai rūpētos par veselību un izglītību, lai uzturētu kārtību, lai būvētu ceļus, lai ierīkotu vēstniecības mums svarīgās valstīs. Tas mēdz būt daudz grūtāk nekā stāvēt barikādēs vai dziedāt pie Augstākās padomes ēkas. Un tomēr atcerēsimies, ka trenktus un vajātus cilvēkus par nāciju padara tikai sava valsts, kurā ir daudz kā tāda, ko var paveikt tikai kopā, kopīgiem spēkiem un līdzekļiem. Tādēļ arī Kungs Jēzus atzīst valsts uzdevuma nozīmību un saka: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder.” Dodiet savas zināšanas, savu darbu, savu uzticību, savu mīlestību. Dodiet cieņu, kam cieņa pienākas, muitu, kam muita, nodevas, kam nodevas pienākas. Amerikas prezidents reiz pamudināja savas valsts pilsoņus: “Neprasiet vienmēr tikai, ko valsts var man dot, bet jautājiet arī paši sev, ko es varu dot savai valstij.”

Taču Dieva vārds novelk robežas: “Valsts vara ir Dieva kalpone cilvēku labā.” To savukārt nedrīkst aizmirst varas nesēji. Vienīgais iemesls, vienīgais attaisnojums, kādēļ viņi atrodas augstās vietās, kuras neizbēgami nes arī zināmas priekšrocības, ir pienākums īstenot valsts sūtību — kalpot saviem ļaudīm, sargājot un vairojot viņu cieņu un labklājību. Dievs nevienam neuzliek lielākus pārbaudījumus, nekā katrs spēj panest. Arī valsts nedrīkst cilvēku pacietību, bet, galvenais, goda un taisnīguma izjūtu tik smagi pārbaudīt, ka viņi vairs nespēj atrast atbildi uz jautājumiem “priekš kam” un “varbūt agrāk bija labāk”. Cilvēkiem jāatceras, ka mums gan var nepatikt kādas, varbūt pat daudzas amatpersonas, bet cilvēka cienīgai dzīvei ir vajadzīga sava valsts. Savukārt, ja kāds, kā vecie un vienmēr aktuālie farizeji, pārāk iegrimst savās kombinācijās, tam jāapzinās, ka daudzi cilvēki, viļoties personīgi viņā, atmetīs ar roku arī valstij vispār un līdz ar to arī nācijai un savai nākotnei. Tas ir ļoti bīstami. Un par to katram pašam būs jāatbild ne tikai vēstures, bet arī Dieva priekšā.

Un tas ir saistīts ar Jēzus slavenā izteiciena otru pusi: “Dodiet Dievam, kas Dievam pieder.” Kā gan viņš novelk tik tiešu paralēli starp ķeizaru (valsts) lietām un Dieva lietām? Varbūt to grūti aptvert apstākļos, kad baznīcas atšķirtību no valsts traktē tā, kā tas nereti notiek pie mums. Tomēr Kungs Jēzus ļoti daudz runā par Dieva, par Kristus valstību jeb valsti. Paralēle ir ļoti skaidra. Katra atsevišķā, individuālā dvēsele šai pasaulē tiek vajāta un trenkta. Apustulis Pēteris brīdina: “Jūsu ienaidnieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams, meklēdams, ko aprīt.” Dabas filmās daudzi būs redzējuši, kā lauvas uzklūp bieži vien daudz lielākam un spēcīgākam upurim, ieķeras un nelaiž vaļā, un kož, un žņaudz, līdz nobeidz. Tāpat grēks un nešķīstība ieķeras dvēselē un žņaudz, un kož, līdz nobeidz. Svētie raksti māca, ka grēka alga ir nāve. Tādēļ valsts, kura grēku neierobežo, bet padara to par normu vai vienkārši nepievērš tam uzmanību, ir dvēseles dzīvībai īpaši bīstama vieta. Tāda valsts riskē kļūt par dvēseļu nāves fabriku. Un vai! Tādai valstij, kura rūpējas tikai par miesu, jo tā nogrims, kā nogrima visas izvirtušās impērijas. Atsevišķā dvēsele tiek vajāta un trenkta, un — šeit ir tā paralēle — tai var līdzēt tikai sava valsts. Tā valsts, par kuru runāja Jānis Kristītājs, kad viņš norādīja uz Kungu Jēzu un teica: “Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Tā ir Kristus valsts, kura ir tikpat reāla kā citas. Tāpat kā reiz strēlnieki brīvības cīņās Latvijas valsti, tā arī Kristus savu valsti izcīnīja ar asins sviedriem. Golgātas krusts bija Viņa cīņa pret nāves un grēka varu, un augšāmcelšanās bija Viņa uzvara. Ar to Viņš nodibināja savu valsti un nosprauda tās robežas. Kristus valsts robežās ir tikai viņa vara, un nav nekādas citas — ne velna, ne grēka, ne nāves varas tur nava. Tiem, kuri svētajā kristības sakramentā, savu ticību un uzticību viņam apliecinot, ir kļuvuši par Viņa valsts pilsoņiem, viņš dod mūžīgo dzīvību un saka: “Neviens jūs neizraus no manas rokas.” Tiem, kuri ir ilgodamies ilgojušies pēc Kristus valsts pilsoņu tiesībām un ir vēlējušies uzņemties to pienākumus, ir dots lielais Bībeles apsolījums: “Tiem, kas ir Jēzū Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” Savā valstī Kungs Kristus gādā par izglītību, mācīdams cilvēkiem dievatziņu un Dieva likumus, lai viņi izprastu paši sevi un dzīves likumsakarības un pazītu Dieva svētās prasības. Tiem, kuri ir noraizējušies un izbijušies savu grēku dēļ, Viņš māca par Dieva žēlastības pilno Evaņģēliju, ka tiem, kas paļaujas uz Kristu un nožēlodami atgriežas no grēkiem, nav nekādas pazudināšanas, bet piedošana un mīlestība Kristus nopelna dēļ. Viņš rūpējas par dvēseles veselības aizsardzību, Svētā Vakarēdiena sakramentā dziedinādams un stiprinādams nomāktās un ievainotās dvēseles. Viņš ir gādājis arī par aprūpi, pavēlēdams savas baznīcas locekļiem mīlēt citam citu un nest vienam otra nastas, lai tie, kam ir, atbalstītu tos, kam nav, un lai visi plecu pie pleca ietu savu ceļu uz mūžību. Labi ir būt Kristus valsts pilsonim. Taču vēl jo labāk ir, ja šīs divas valstības — laicīgā un garīgā — nestāv viena otrai pretī. Protams, cilvēks var būt Kristū arī okupācijas un bezdievības režīmā, pat nebrīvē vai cietumā. Taču laimīga tā zeme un svētīga tā tauta, kuras iedzīvotāji ir arī Kristus valstības pilsoņi. Cilvēki ar veselu dvēseli ir nacionālā bagātība, un, sekojot Dieva likumiem, viņi kalpos arī savai valstij un tautai.

Mēs svinam 79. mūsu valsts gadadienu. Kristus pazīstamie vārdi “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder” ir labs novēlējums valsts svētkos, jo tas aicina uz līdzsvaru un saskaņu starp laicīgo un garīgo. Lai Dievs svētī, ka mūsu Latvijā tas piepildās un ka mēs topam par valsti, kurā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Lai pie mums būtu, kā vecā baznīcas dziesmā dzied: “Ka taisnība un miers šeit sastopas un augļu pilnas druvas līgojas.” Sveicinot visus valsts svētkos, gribu izteikt īpašu pateicību tiem, kas uzticami un godīgi pūlas un strādā tās uzplaukumam. Es gribu arī sacīt pateicību Dievam, ka mums ir daudz tādu cilvēku, katrs savā vietā. Gādāsim, lai arī mēs katrs būtu to pulkā.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”,

18.11.1997.

Svētruna ekumeniskaja dievkalpojumā Rīgas Domā Latvijas proklamēšanas 79. gadadienā, šī gadā 18.novembrī