Likumsargu prestižu stiprina darbi, nevis vārdi

Ministru prezidenta biedrs Juris Kaksitis:

“Tiesas neatkarība nav visatļautība, bet gan stingra likumu ievērošana”

Cienījamie sapulces dalībnieki! Mūsu valstī tas ir tāds kā lāsts — tiesnešiem un tiesu varai kopumā periodiski ir jāmeklē sava vieta zem saules. Un laikam arī tā nav nejaušība, ka šī pilnsapulce nenotiek Tiesu pilī, bet “Alma mater” telpās, kura topošos tiesnešus skolojusi un cita starpā arī mācījusi, ka demokrātiskā valstī līdztekus likumdošanas un izpildu varai ir neatkarīga tiesu vara.

Kāda tad ir realitāte? No kuras puses skaties — diemžēl nepievilcīga. Sabiedriskās domas aptaujas dati liecina, ka uzticības līmenis tiesām ir zems, tas ir mīnusos. Katrā ziņā stipri zemāks nekā tiem, kuri sevi dēvē par ceturto varu.

Reālā situācija tiesu spriešanā ir, ja tā var teikt — zem pieļaujamā līmeņa. Ar to es domāju iztiesāšanas savlaicīgumu, ko agrāk dēvēja par lietas izskatīšanas termiņu. Sociālās garantijas šī vārda plašākā nozīmē arī zemas, katrā ziņā zemākas nekā kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā. Tas pats attiecināms uz citiem tiesu darba nodrošināšanas aspektiem.

Šķiet, turpinot šo uzskaitījumu, pateikšu tikai to, ko visi šajā zālē esošie zina, un sava daļa atbildības par to gulstas arī uz mani kā parlamenta un valdības pārstāvi. Jautājums — vai tā ir likumsakarība vai nejaušību summa, ka šī situācija ir tāda, un kāpēc tieši šobrīd?

Manuprāt, likumsakarība ir tajā apstāklī, ka tiesas fiziski un psiholoģiski nespēj pienācīgi pildīt savas funkcijas, un to apzinās gan tiesas, gan Tieslietu ministrija, taču pagaidām nespēj atrast risinājumu.

Likumsakarība ir arī tā, ka sacīkstes principam — vispirms jau psiholoģiski — nav gatavas institūcijas, no kuru darba kvalitātes ir atkarīgs arī tiesas darbs. Šķiet, prokuratūrai būtu laiks pārtraukt meklēt tumšā istabā melnu kaķi, nepamanot, ka viņš meklējams citur. Ir taču iespējams ar procesuāliem līdzekļiem cīnīties pret nepamatotiem nolēmumiem, nevis caur presi, radio vai televīziju.

Diemžēl arī pašas tiesas laiku pa laikam deva ieganstu, lai grautu savu prestižu, bet attiecīgās institūcijas uz to skatījās it kā caur pirkstiem.

Tā, vairāk nekā desmit gadījumos atsakot piemērot apcietinājumu kā drošības līdzekli pret aizdomās turēto vai apsūdzēto, tiesneši apzināti, pārkāpjot likumu, izraudzījās citu drošības līdzekli. Taču adekvāta reakcija nesekoja, bet parādījās raksti avīzēs, dažādi raidījumi ar tiešāku vai netiešāku mājienu uz pērkamību.

Adekvātas rīcības trūkums noveda pie tā, ka vairs ne jau tikai sabiedrība, bet arī parlamentārieši publiskai iestājās pret to, ko tiesneši tik ilgi un grūti izcīnīja, — apstiprināšanu amatā bez termiņa ierobežošanas. Ar to es, pirmkārt, domāju savus kolēģus deputātus Lagzdiņu, Eniņu. Vienam tiesneši it kā sūdzas par formālismu Juridiskajā komisijā, otram — ka tiesneši ir kukuļņēmēji. Apstākļu sakritība ir fakts, ka politiskās aktivitātes pret tiesu notiek pirmsvēlēšanu gaisotnē un, kā presē rakstīja tiesnesis Uldis Ķinis, jāmeklē ienaidnieks, lai celtu cīnītāja prestižu.

Mani visvairāk satrauc tas, ka politiķi, dažreiz arī izpildvaras pārstāvji, ne tikai sniedz tēvišķīgus padomus, kā spriest lietas, bet arī grasās vai vismaz draud grozīt likumus, lai tiesas būtu vadāmas. Domāju, ka Tiesnešu biedrībai jāpauž sava nostāja, vienlaikus domājot par tiesas prestiža celšanu, spriedumu publicitāti, savu ierosinājumu argumentāciju, cenšoties panākt to respektēšanu likumu tapšanā.

Gribu novēlēt, lai šī augstā sapulce arī pati neaizraujas ar ienaidnieka meklēšanu, bet aukstasinīgi un profesionāli izvērtē situāciju un izdara secinājumu, ka tiesas neatkarība nav visatļautība, bet gan konsekventa likumu ievērošana. Tiesas prestižu spodrina nevis vārdi, bet darbi.

Domāju, ka jūs esat pietiekami gudri, lai izstrādātu rekomendācijas, priekšlikumus, kā uzlabot tiesu darba organizāciju. Kā savā, tā komisijas vārdā varu solīt atbalstu. Savu atbalstu apsolu arī kā valdības loceklis.

Vēl par tēmu —

4.lpp., “Jurista vārdā”

Runas tēzes Tiesnešu biedrības pilnsapulcē 1997.gada 14.novembrī