Saeimas 1997. gada 18. novembra svinīgajā sēdē

Sēdes sākums — pl. 12.00

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aigars Jirgens.

Sēdes vadītājs . Godātie deputāti, ieņemiet, lūdzu, vietas! Latvijas Republikas Saeimas svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 79. gadadienai, pasludinu par atklātu.

Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim.

A.Čepānis (6. Saeimas priekšsēdētājs). Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, godājamais Ministru prezidenta kungs, deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Šodien latvieši Rīgā un Karakasā, Ņujorkā un Preiļos, Tomskā un Sidnejā, Singapūrā un Piebalgā — visur, kur vien likteņi ir izkaisījuši mūsu tautu, — svin Latvijas valsts proklamēšanas dienu. Šī diena ir nozīmīga arī tik daudziem Latvijas Republikai lojāliem cittautiešiem.

1918. gada 18. novembrī astoņas politiskās partijas un Latgales zemes padomes pārstāvji tepat, netālu no Saeimas nama — Nacionālajā teātrī, pasludināja neatkarīgu Latvijas valsti. Varbūt mēs kādreiz nenovērtējam šo mūsu pirmo politiķu spēku un uzdrīkstēšanos pirmoreiz pateikt un pieteikt pasaulei jaunu valsti. Jo nebija jau nekā. Nebija ne politiskās pieredzes, ne diplomātisko manieru, nebija ne politologu, ne konsultantu.

Mums ir vieglāk — mums ir apziņa, ka valsts ir pastāvējusi un ka tā var pastāvēt. Mums ir apziņa, ka tauta jau reiz ir spējusi apbrīnojami ātri valsti nostiprināt. Tautas centieni pēc savas neatkarīgas valsts ir deklarēti jau pirms 79 gadiem. Mums ir valsts pamati, kaut gan ēka noārdīta līdz pašiem pamatiem. Ar spēku tika uzspiestas svešas idejas, kļūdains attīstības ceļš, tika slāpēta mūsu nacionālā pašapziņa un cilvēciskā pašcieņa. Un mūsu tautas intelektuāļiem vēl ir liels darbs darāms, lai izpētītu, kas mūsu tautas mentalitātē ir izpostīts un kas atjaunojams.

Šodien — valsts pasludināšanas gadadienā — mums bez kautrēšanās vajadzētu būt lepniem par to, ka esam izturējuši nomāktības gadus, ka esam saglabājuši nacionālo stāju, ka neesam aizmirsuši mūsu vēsturi, ka mēs Rīgā un Karakasā, Ņujorkā un Preiļos, Tomskā un Sidnejā domājam un runājam savā valodā. Mēs varam būt lepni par to, ka esam spējīgi atjaunoties, esam spējīgi atgriezties kā līdzvērtīgi pasaules valstu saimē.

Taču izrādās, ka brīvība nav rožains mākonis Latvijas debesīs. Neatkarība atnāca ar jauniem, smagiem darbiem, jaunām ķibelēm, kuras skar katru ģimeni. Vecmāmiņa, kurai ir tik maza pensija, tomēr atlicina naudu, lai nopirktu mazbērniem mācību grāmatas, māmiņa, kura grib labi apģērbties un aiziet uz teātri, bet nevar to atļauties, bērni, kuri tik ātri izaug no drēbēm un prasa pēc jaunām, un tētis, kurš no rīta līdz vakaram divos darbos strādādams, tomēr nevar savilkt galus kopā. Tā dzīvo un cīnās gandrīz katra ģimene Latvijā.

Un es gribu uzsvērt, godājamie deputāti, ka mūsu galvenais uzdevums ir nepieļaut, lai šī ģimene ieslīgst neticībā savai un savas valsts nākotnei, savai un valsts brīvībai. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka māmiņa šai ģimenē nogurst un noveco, ka tētis no kreņķiem sāk dzert, bet vecmāmiņa aiziet no šīs pasaules ar rūgtumu sirdī un bērni sāk klaiņot pa ielām.

Brīvība tik daudzus ir pārsteigusi nesagatavotus un ilūziju pārņemtus. Brīvība tik daudzus ir nogurdinājusi un vēl nogurdinās. Brīvība, izrādās, ir lielāka atbildība pašam par sevi un lielāka cieņa pašam pret sevi. Brīvība neļauj mierīgi sēdēt un kliegt uz visām pusēm — vajag, dodiet, man pienākas! Brīvība liek meklēt sevī jaunus spēkus, jaunu prātu, liek nemitīgi rosīties, domāt, lauzt vecos ieradumus un gauso dzīves tecējumu. Brīvība mums visiem ir pārbaudījums, turklāt pārbaudījums ne jau vienai dienai vien.

Jā, mums ir jāpanāk tiesiski un saimnieciski izkoptā pasaule, kura nav piedzīvojusi izsūtīšanas, teroru un nacionālo apspiestību, kurai nav potētas utopiskas attīstības idejas.

Mums šī pasaule jāsaprot un jāiemācās spēlēt pēc tās noteikumiem. Jā, mēs esam sapratuši, ka mūsu mērķis ir integrēties Eiropā. Bet iestāšanās Eiropas Savienībā vai NATO nav mūsu pašmērķis. Arī Eiropas Savienības likumdošanas akti mums ir vajadzīgi vispirms tāpēc, ka tā ir apliecinājusi sevi kā demokrātijas un labklājības veicinātāju. Taču neviens mūsu vietā demokrātiju un labklājību mums neradīs, mums pašiem jātiek skaidrībā un kārtībā ar sevi, tad arī klātbūtne Eiropas Savienībā un tās valstu saimē būs dabiska. Un neskaitīsim augsto Eiropas komisāru un komisiju kļūdas Latvijas novērtējumā, bet meklēsim un labosim šīs kļūdas sevī.

Mums ir jāsaprot ne tikai Eiropa, esmu pārliecināts, ka, attīstoties demokrātijas procesiem Krievijā, arvien uzlabosies mūsu attiecības arī ar šo lielo kaimiņvalsti. Pēdējā laikā ir ļoti daudz darīts, lai, pārvarot smago vēstures mantojumu, mēs spētu paskatīties uz jauno Krieviju ar jaunām acīm, un nav šaubu, ka robežu jautājuma atrisinājums dos stimulu arī ekonomiskajai sadarbībai.

Mēs uzmanīgi sekojam notikumiem arī Baltkrievijā, un personiski man nav ne mazāko šaubu, ka Baltkrievijas tauta spēs pati tikt galā ar savām problēmām, lai cik sāpīgas tās dažkārt būtu. Šeit uzsvēršu tikai vienu — mēs augstu vērtējam Baltkrievijas centienus pēc labām, abpusēji izdevīgām kaimiņattiecībām. Tādās ir ieinteresēta arī mūsu Latvijas valsts.

Protams, visnotaļ aktuālas ir Baltijas vienotības problēmas. Eiropas Komisijas lēmums uzsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā tikai ar Igauniju ir būtiski apgrūtinājis Baltijas valstu savstarpējās integrācijas procesu. Taču gribu no šīs augstās tribīnes apliecināt, ka Igaunijas sasniegumi raisa mūsos nevis skaudību, bet gan veselīgu tieksmi neatpalikt, tieksmi paātrināt ekonomisko un sociālo reformu gaitu.

Godājamie deputāti, kādi ir būtiskākie darbi, kurus esam paveikuši šogad? No Saeimā pieņemto likumu klāsta gribētu izcelt tikai dažus. Tie ir “Konkurences likums” un “Muitas likums”, kuru pieņemšana mūs tuvina Eiropas Savienības tiesiskajiem standartiem, bet pats galvenais — veicina uzņēmējdarbības kultūru mūsu valstī. Tas ir likums “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā”, kura pieņemšana mums pavēra iespēju ieviest bezvīzu režīmu ar Ziemeļvalstīm. Te jāpiemin arī likums “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju” un tās 1.,2.,4.,7. un 11. protokolu.

Ir arī būtiski darbi, kurus esam gan apmuļļājuši, taču tā arī nespējām pabeigt. Diemžēl joprojām neesam trešajā lasījumā pieņēmuši likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas paredz, ka Saeima tiek ievēlēta uz četriem gadiem un vēlēšanas noris vienā dienā — oktobra pirmajā sestdienā. Vairākās Saeimas sēdēs, kā jūs zināt, nebija kvoruma, turklāt šāda situācija tika radīta apzināti, lai likumprojektu nevarētu izskatīt. Pozīcijas un opozīcijas attiecības, protams, ir sarežģīts jautājums, taču ceru, ka gaidāmo vēlēšanu sarakstos kvorums būs.

Turpinās viedokļu saskaņošana attiecībā uz Satversmes otrās daļas projektu, lai gan Satversmes otrās daļas projekta — Par cilvēktiesībām — izstrādes komisija tika izveidota jau Saeimas sēdē šī gada 27. februārī.

Viedokļu saskaņošana, protams, ir būtiska demokrātijas pazīme, bet es gribētu jautāt, godājamie deputāti, vai mūsu diskusijas nav pārāk spītīgas un nogurdinošas? Nogurdinošas vēlētājiem un arī mums pašiem. Protams, pieņemot valstiski nozīmīgus lēmumus, nebūtu pieļaujama arī steiga.

Tuvojas jaunās Saeimas vēlēšanas, un ceru, ka mūsu Saeimas pēdējā darba posmā politiskie spēki neizmantos šo tribīni klajai politiskai reklāmai, lai panāktu tautā populāru, bet steigā pavirši izstrādātu likumu pieņemšanu, kuriem nebūtu finansiāla pamata un kuri gluži vienkārši nefunkcionētu.

Gribu aicināt arī vēlētājus sekot un domāt līdzi dažādiem solījumiem — cik tie ir reāli izpildāmi, vai tie neliecina vienīgi par centieniem iegūt politisko kapitālu.

Ir jau saprotams — tik ļoti gribas ticēt horoskopiem, kuri sola, ka šodien tevi gaida finansiāli veiksmīgs darījums, tik ļoti gribas noticēt zīlniecei, kura pareģo, ka tev gaidāms mantojums no jūras viņa krasta. Un tik ļoti gribas noticēt runasvīriem vai lielajam, stiprajam tēvam, kurš sola atrisināt visas problēmas. Tik ļoti gribas noticēt, kad šo problēmu ir tik daudz.

Jā, protams, ar visām nelaimēm ir jātiek galā. Bet ir jāapzinās, ka mēs dzīvojam pārmaiņu, sāpīgu reformu laikā. Un reformas nav veicamas vienas dienas vai viena gada laikā. Tāpēc es lūdzu negaidīt brīnumus ne no 6., ne no 7. Saeimas. Iesim soli pa solim, bet nemīņāsimies uz vietas.

Ar gandarījumu es gribu atzīmēt, ka grūti un sarežģīti tapusī valdības koalīcija ir izrādījusies ne tikai dzīvotspējīga, bet arī spējīga uz produktīvu darbu valsts un sabiedrības interesēs. Ceru, ka jauns apliecinājums tam būs arī nākamā gada budžeta pieņemšana, lai gan jau šobrīd ir skaidrs, ka debates par to būs ilgas un karstas. Un tomēr tikai aklais var neredzēt, ka valsts ir nostājusies uz pareiza ceļa, ka ekonomikas atveseļošanās pirmie augļi jau sākuši parādīties arī daudzu ģimeņu budžetā.

Šajā svētku reizē ir jādomā un jārunā par vienotību. Un tāpēc savā īsajā uzrunā es nevaru nepakavēties arī pie tiem faktoriem, kas šo vienotību apgrūtina vai traucē. Viens no šādiem faktoriem ir joprojām aktīvi diskutējamais pilsonības jautājums. Skatoties patiesībai acīs, ir jāatzīst, ka mēs dzīvojam divkopienu sabiedrībā un esam tikai soli no tā, lai Latvija pārvērstos par šādu valsti. Es, protams, nepretendēju uz to, lai šeit izteiktu kādu universālu šīs problēmas atrisināšanas recepti. Taču viens ir skaidrs. Latviešiem ir jāsāk justies savā valstī kā saimniekiem, nevis kā aizsargpozīcijā esošai nacionālai kopienai. Tas nozīmē — nacionālās ideoloģijas vietā ir jānāk valstiskajai ideoloģijai, kopīgās intereses skatot nevis sabiedrības, bet gan valsts līmenī. Šī valsts ir mūsu, mēs esam šīs valsts kodols, un mēs esam atbildīgi par visu, kas tajā notiek. Kā to panākt?

Varbūt kaut kas nav kārtībā ar mūsu stāju? Varbūt mēs dažkārt jūtamies kā kungu kārta, elite, augstākā sabiedrība? Ieklausieties, kā skan — augstākā sabiedrība. Mēs neesam ne kungu kārta, ne elite, ne augstākā sabiedrība. Mēs esam tautas kalpi, un es to nelietoju tikai teorētiski un ironiski. Mēs — lietojot svešvārdu — esam “serviss” tautai. Visas valsts institūcijas ir radītas, lai apkalpotu tautu. Nav būtisku atšķirību starp automehāniķi, pārdevēju vai frizieri, kas apkalpo savus klientus, un deputātu vai ierēdni, kas apkalpo tautu. Atšķirība, godājamie kolēģi, ir vienīgi tā, ka mēs kalpojam plašākā — valsts mērogā, mums ir uzticēti stratēģiski darbi, kuru sekas ir tālejošas.

Vai nav tā, ka mēs reizēm gari un nogurdinoši vingrināmies oratora mākslā, iestiegam partijiskās, nebūtiskās vārdu kaujās, aizmirstot svarīgākus jautājumus? Varbūt mēs pārāk dziļi esam iesēdušies savos partiju ierakumos, aizmirstot valsts intereses? Varbūt mēs nemākam mobilizēt savus prātus ātriem, precīziem lēmumiem, nespējam vienoties — vēlreiz uzsvēršu — valsts interešu vārdā?

Godājamie Latvijas ļaudis!

Es aicinu jūs saprast arī Saeimas deputātus. Ir tik viegli bārstīt populistiskus solījumus un būt kādu brīdi tautā ieredzētam. Un ir tik grūti iestāties par nepopulāru, bet tālejošu lēmumu, kura augļus varbūt jutīs tikai mūsu bērni.

Mēs varam necienīt atsevišķus tautas priekšstāvjus, varam nepiekrist tā vai cita politiskā spēka uzskatiem, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka tieši parlamentārais darbs ir demokrātijas garants, ka tieši Saeima mūsu valstī ir būtiskākā demokrātijas nesēja.

Es aicinu jūs censties izprast Saeimas darbu, lēmumu un likumu tapšanas bezgalsarežģīto procesu. Es aicinu domāt Saeimai līdzi un, ja nepieciešams, aizrādīt un pierādīt, ka mēs — deputāti — domājam un lemjam nepareizi vai pat savtīgi.

Šiem svētkiem vajadzētu būt ne tikai svinīgiem, bet arī priecīgiem un siltiem. Neatkarības svētki nav tikai svinīgas sēdes un svinīgi koncerti. Man ir dažkārt radies iespaids, ka mēs vispār savus svētkus svinam pārāk skumīgi. Varbūt brīžam sākam tīksmināties ar savu smago vēsturi, savām nelaimēm un grūtībām? Varbūt tas mazliet traucē atraisīties mūsu pašu spēkiem, traucē koncentrēties nākotnei?

Šeit ir dzīvojušas — jā, grūti dzīvojušas — tik daudzas paaudzes, bet šeit tik daudzām paaudzēm vēl būs jādzīvo un galu galā jādzīvo arī mums — tagad un te — Latvijas valstī. Un gan nākamajām paaudzēm, gan mums ir visas izredzes dzīvot labāk.

Ar mīlestību un cieņu pieminēsim šodien tos, kas cīnījušies par mūsu brīvību, cilvēcisko un nacionālo pašcieņu. Pieminēsim streļķus un nacionālos partizānus, pieminēsim Gustavu Zemgalu un Kārli Ulmani, pieminēsim Gunāru Astru un Ojāru Vācieti, pieminēsim Juri Podnieku un Andri Slapiņu, pieminēsim visus, kam esam pateicību parādā.

Bet arī priecāsimies. Lai šī ir priecīga un jauka svētku diena katrā ģimenē. Lai mēs neturam cits uz citu ļaunu prātu, lai nebaidāmies būt emocionāli un atvērti. Vismaz šodien. Lai jau piesauktā vecmāmiņa priecājas, ka mūža nogalē tomēr atkal piedzīvo brīvu valsti — ar savu valsts valodu, karogu un Satversmi. Lai māmiņa un tētis notic, ka viņu bērniem noteikti un varbūt arī viņiem pašiem dzīve būs labāka. Un bērni lai tik mācās pasaulīgas gudrības, lai mācās un nāk šajā namā mūsu vietās. Lai nāk ar gaišām galvām, ar lielu enerģiju, karos, izsūtīšanās, apspiestībā nesamocītu jaunību.

Mēs vēl neesam tik brīvi, cik brīvi varam būt un cik brīvi esam.

Noslēdzot Saeimas sēdi, aicinu nodziedāt mūsu valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”