pie saknēm

Latvijas valsts un tās vīri

Par laikiem un ļaudīm

Turpinājums. Sākums “LV” 13., 19. novembra numuros

Kad darbi runā

Fragmenti no nodaļas “Hermanis Enzeliņš”

(..) Šīs darba sajūsmā Valmierā sāktās dienas es pieminu plašāki sakarā ar tā laika garu un personām, kas reprezentēja šo laikmetu. E. tapa par vienu no visizcilākiem saimnieciskās un sabiedriskās dzīves vadītājiem uz laukiem, un še meklējams arī darba sākums mūsu izcilākam valsts vīram.

Man jāatzīstas, ka es visvairāk domāju par pirmajiem mūsu kursiem 1903. gadā, un no šiem kursiem mums ir palikušas visskaistākās atmiņas. Tas vairs nav atkārtojams, tas arī neatkārtosies, jo tā bija taisni pirmā, nupat kā pamodusies sirsnība ar lielu spēku, ticību un paļāvību uz zemi.

Beidzot 1905.g. studijas, pirms savas otrreizējas ierašanās Valmierā U. raksta E.: “Esmu pārliecināts, ka mēs abi varēsim, kopā strādādami, vispārībai labi kalpot, kopā ar saimniekiem pašiem, saticībā un roku rokā ar viņiem strādāt, pūlēties un censties, ka jau drīz mēs varēsim sasniegt savu kopējo mērķi — mūsu saimnieciskās un garīgās labklājības celšanu un nodrošināšanu.”

1906.g. 24.septembrī nodibinājās Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrība, kas domāta Latvijai kā biedrību centrs. Jautājums par vienas vispārīgas latviešu zemkopju biedrības dibināšanu bija pacelts jau zemkopju I un II kongresā, kas notika RLB 1871. un 1873.g. Ap biedrības sēdekli un pārvaldi notiek sīvas cīņas.

Daži lielāki lauku centri, kur jau bija sākušas plašāk darboties lauksaimniecības biedrības, šo jaundibināmo centrāli vēlējās sev. Arī Rūjienas zemkopības biedrības sanāksme, kas deleģēja pārstāvjus centrāles dibināšanas sapulcē Rīgā, neatzina Rīgas centrāli — Rīgā neesot nekādas lauksaimniecības. Tāpēc uzdeva diviem izvēlētiem biedrības valdes vīriem kā pilnvarotām personām centrāli pievākt Rūjienas zemkopības biedrībai.

Kā vienai no visvecākām tai bija plaša prakse, īpašumi — nami, arī spējīgi darbinieki. Sākusi darboties 1877.g. kā Vidzemes vispārderīgās societātes zaru biedrība ar centru Tērbatā, šī vecākā māsa Rūjienā 1902.g. nosvinēja sava 25 gadu darba jubileju, sarīkojot plašu, labi izdevušos lauksaimniecības izstādi. Pasūtinātais kaŗa orķestris no Tērbatas lepnajiem un patriotiski noskaņotajiem rūjieniešiem pie atklāšanas un pēc tam savas piecas, sešas reizes noskandēja “Dievs, svētī Latviju!”.

Šis novads bija arī pirmais plašākais neatkarīgās lauksaimniecības šūpulis mūsu zemē. To bija ievadījis Lielrūjienas muižas īpašnieks Hamilkārs Felkerzāms, pats stāvot par latviešu mazgruntniecības nodibināšanu, pavadot zemes pārdošanu ar savu klasisko novēlējumu: “Lai bagātiem tēviem nesekotu nabagi bērni.”

(Ja kolchozu lielīpašnieks Maskavā vispār būtu spējīgs ko mācīties par turību un nabadzību, viņš varētu pamācīties no šī vecu laiku muižnieka Felkerzāma.)

Centrāle tomēr nodibinājās Rīgā ar tās nosaukumu. Par centrālbiedrības vadītāju izvēlējās spējīgāko darbinieku laukos — H.Enzeliņu. Bet, liekas, arī viņam ne sevišķi paticis šis “Rīgas” lauksaimniecības gars, jo pēc kāda laika viņš no šīs darbības atteicās, piegriezdamies atkal pilnā mērā darbībai savā novadā. (..) Hermanis Enzeliņš bija arī viens no ievērojamākiem latviešu tā sauktās kopdarbības — “kooperācijas” veicinātājiem, ja arī ne teorijā, tad pieredzē, tiešā praksē.

Viņš 1910.g. nodibina un vada Valmieras lauksaimnieku ekonomisko biedrību, ko vēlāk pārdēvē par Baltijas patērētāju biedrību. Tai pusotra tūkstoša biedru, prāvs paju kapitāls, nekustami īpašumi, nodaļas Alojā un Strenčos. Vienā 1938.g. šī biedrība pārdod preces pāri par trīs miljoniem latu.

Savā darbā H.E. ir vīrs, kas nepazīst vekseļus, bet visu maksā skaidrā naudā, neskatoties uz apgrozījumu plašumu. Jau 1908.g. viņš pārdod 180 vagonu (pāri par 30 000 maisu) mākslīgo mēslu. Ar tiem apgādā pat vairākus Iekškrievijas novadus.

Visi viņa vadītie pasākumi neskarti iziet cauri visām saimnieciskām krīzēm.

Kā anekdots Enzeliņa praksē izskan kāds patiess gadījums: Enzeliņš pasūta kādai vācu firmai prāvu vairumu mākslīgo mēslu. Firma par lielo darījumu iepriecināta, bet vēl kaunīgi apjautājas par maksāšanas termiņiem. Jo praksē tā iegājies, ka šo mantu lielo tiesu visur ņem uz kredita, bet rēķinu noslēdz, kad zemnieki realizē ražu. Enzeliņš šai vācu firmai atbild: mani neinteresē maksāšanas termiņi — es maksāju katrā, bet mani interesē tikai preces cena un labums.

(..) Liels notikums tā laika lauksaimniecības un sabiedriskā dzīvē ir “Lauksaimnieka” pirmais numurs. Vēlāk tas iznāk jau ik pārnedēļas, 1910.g. pārdēvēts par “Zemi”, kuŗai 1915.g. 4500 abonentu.

Kauguri bija vieta, ko bieži pieminēja. Še muižā kādreiz notika zemnieku sacelšanās, un no šejienes pagasta vecākais Vītols 1871.g. brauca kā delegācijas galva uz Pēterburgu — sūdzēties un prasīt, ko Augusts Deglavs tik plaši apraksta savā kultūrvēsturiskā romānā “Rīga”.

Arī E. 1905.g. vasarā piedalās latviešu–igauņu delegācijā, kas Pēterburgā iesniedza iekšlietu ministram Buliginam peticiju par šo tautu prasībām. No latviešu puses bez E. delegācijā bija V.Olavs, P.Gailītis un I.Sanders.

Uz laukiem zemniekiem tais laikos bija tikai viena tāda vieta, kur pašiem bija sava zināma teikšana un izlemšana. Tā bija pagasta pašvaldība. Jo Krievijas zemstves, ko bieži pie mums prasīja, un kas ar vēlētu pārstāvju līdzdalību darbojās visa apriņķa apjomā, pie mums nebija: visu noteica vienīgi vietējie muižnieki — vācieši savās institūcijās kopā ar krievu administrāciju. Šim pagasta pašvaldības darbam Enzeliņš piegriezās vispirms jau pagājušā gadsimta beidzamos gados.

Bet šodien varam teikt, ka Enzeliņa mūža sabiedriskais darbs, kas jau tik agri sācies, bieži gājis pāri sava pagasta, apriņķa un Vidzemes novadam, aptveŗ veselu pus gadusimtu.

Baltijas lauksaimniecības biedrība, pierēķinot klāt viņas iepriekšējo nosaukumu, darbojusies pavisam 45 gadus.

Kad 1938.g. 1.decembrī biedrība atskatās uz savu 40 gadu darbu, tās agrākais līdzstrādnieks, bet tad jau goda biedrs, prezidents K.Ulmanis, par šo darbu liecina: “Biedrība ar savu darbu arvien mācīja un teica, ko nozīmē vienība un vienprātība, ko nozīmē sastrādāšanās un kopā iešana...” Un tālāk: “BLB darbs pašā sākumā un visus vēlākos gadus ir bijis viscaur pamatots uz darba un spējām un ir bijis viscaur patiesi un dziļi saskaņots. Biedrība arvien ir bijusi skaidrībā par viņas mērķiem un uzdevumiem...”

Sākoties bezmērķtiecīgajam, nevajadzīgajam krievu–japaņu kaŗam, lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas 1905.g. notikumi.

Pats par sevi saprotams, ka šinī kustībā tiek ierautas arī E. vadītās organizācijas, bet paši valmierieši varēja tikai priecāties par to!

Jā. Divas plašas sapulces, ko vadīja pats Kauguru lauksaimniecības biedrības priekšnieks Enzeliņš, gan paplēta liesmu tautas brīvības meklējumam, bet neuzpūta liekas dzirkstis sevišķām neprātībām un muižu ēku dedzināšanām, kuŗu atjaunošana Latvijas valstij un pašvaldībām izmaksāja miljonus un savu daļu traucēja lauku dzīves attīstību. Jo paši īpašnieki, vācu muižnieki, par saņemtām prāvām atlīdzības summām no Krievijas valsts (1,5 miljoni rubļu zeltā) labi ja vairs nosedza kādu jumtu, bet no atjaunošanas atturējās.

Jautājumu par nostāju vispārīgā tautas revolūcionārā kustībā E. jau iepriekš pārrunāja ar Ulmani un rakstnieku R.Blaumani, kas tanīs dienās atradās Valmierā, gatavojot teātŗa izrādi. Visi trīs vienojās par revolūcijas ievadīšanu saprātīgā gultnē. Abās sapulcēs piedalījās arī Ulmanis, bet kā runātājs neuzstājās. Tā kā nekādas sevišķas ārējas neapdomātas rīcības nebija, tad Valmieru un apkārtni asiņainās soda ekspedicijas nemaz neskāra.

Šī revolūcija, laukos vienprātīgi visu aprindu sākta, notika gadus piecpadsmit pirms agrārreformas Latvijā 1920.gadā. Sākotnēji pamatā bija tikai apsūnojušo muižniecības kārtas privilēģiju pār zemnieku atcelšanu, pie kā krampjaini turējās muižnieki kā pie tukša gaisa, pirms nogāja dibenā. Tās bija sevišķas patronāltiesības (baznīcā), lauku rūpniecības, tirdzniecības, zvejas, medību un ceļu, pa kuŗiem muiža brauca, bet nelaboja. Visa apriņķu un guberņas pašpārvalde bija vāciskās muižniecības rokās. Latviešiem kā zemniekiem palika tikai pagasta valde ar skolu un nespējnieku namu, ko kontrolēja administrācija.

Pat ganupuika toreiz saprata, ka šī kārtība neder palikšanai, tāpat kā tagad kolchozniecība un Maskavas komūnas kārtas muižniecība. Zemnieka uzturēšanā, beztiesīgumā un izmantošanā tā vēl alkatīgāka un sliktāka par kādreizējo veco muižniecību.

Pāris pirmajos gados jaunais piensaimniecības instruktors Ulmanis, rīkojot pie Enzeliņa kursus, priekšlasījumus un publicējot rakstus, tiek plaši pazīstams pie zemniekiem no labākās puses, bet kam viņš nepatīk — no pretējās. Kāds Valmieras birģelis, tirgotājs, ieraugot abus ar Enzeliņu kopā uz ielas, nenociešas un iesaucas: “Jūs redziet tur to latviešu revolūcionāru!” Bet par Ulmani nevarēja teikt, ka viņš būtu kūdījis tautu mītiņos uz kādu nevajadzīgu vardarbību, lai pēc tam pats pazustu. Bet nevarētu arī teikt, ka no vispārīgās tautas sacelšanās par tiesībām viņš nebūtu iespaidojies. Tas redzams no šī laika rakstiem. Viņu arestē un ievieto cietumā. Kad pēc vairākiem mēnešiem izlaiž, viņš dodas uz Šķibes pagastu. Kleišos viņš strādā pie brāļa visus lauku darbus, rakstot Enzeliņam, ka vēlāk šī “iepazīšanās ar praksi” labi noderēs. Tā arī bija. Enzeliņš no Valmieras padeva ziņu, ka viņu grib par jaunu arestēt.

Latvijas zemē 1906.gada vasarā viss zeļ un zied, kad Ulmanis spiests nozust ārzemēs uz ilgākiem gadiem. Enzeliņš atkal viens kā iesākumā. Īsi pirms Pirmā pasaules kaŗa, 1913.g., no trimdas atgriežas agrākais biedrības instruktors. Biedrība Ulmani pieņem par savu agronomu. Viņš rediģē un pats dod rakstus “Zemei”, iepērk Sibirijā sēklas auzas, kas uz vietas cietušas no salnas, bet Vācijā sugas lopus. Kopīgā rosībā ar Enzeliņu attīsta visplašāko darbību, kuŗas augļi nepaliek tikai Valmieras apriņķim, bet nāk par labu turpmākos gados topošai Latvijai.

Bet Ulmanim ir savi veci grēki pret Krievijas valdību. Tas ir kāds prāvs raksts “Lauksaimnieka” 1905.g. 23. novembŗa numurā. Šis raksts ir viens no spilgtākiem toreizējiem revolūcionāro gadu notikumiem, pilns gribas atkratīties no Krievijas administrātīvās aizgādniecības (visu krieviski nemākulīgo un aziatisko Ulmanis viscauri savai dzīvei vērtēja ļoti zemu, vienmēr uzsvērdams, ka esot vakareiropietis).

Šis raksts, kas izteic viņa domas par tautas nostāju brīvības cīņā un kas pašam Ulmanim maksāja cietumu Pleskavā un trimdu Vācijā un Amerikā, vēl nekur nav pārdrukāts, šinī vietā tas par gaŗu, nav arī saīsināms, tādēļ atstājams citam apskatam.

Pēc diezgan ilga gadu gājuma tam visam pāri nācis amnestijas likums. Bet Vidzemes gubernators viņa grēkus vēl nav aizmirsis, izsauc 1913.g. novembrī pie sevis Enzeliņu un piedraud slēgt viņa biedrību, ja tur palikšot U. Bet pats Enzeliņš jau bija paspējis izaugt par tik ietekmīgu personu, ka ar to rēķinās pat gubernators. Pēc E. izskaidrošanās par Ulmani un viņa aizstāvēšanas tas uz vietas groza savu lēmumu, vairs nerunā par biedrības slēgšanu, bet par vēlēšanos personīgi iepazīties un izrunāties ar “dumpinieku” Ulmani. Tik labi noskaņots, viņš sāk jau apvaicāties par blakus lietām — kā ar ieroču atļauju?

Enzeliņš pasaka, ka viņš vēl šinī gadā lūdzis arī revolveri, bet saņēmis tikai medību bisi, ar kuŗu kaklā tak nevarot vienmēr, dienā vai tumšā naktī, staigāt pa Valmieru un ik dienas uz savu pagastu un atpakaļ.

Nu tad iedodiet savu atļauju līdzi Ulmanim, nosaka gubernators. Kad U. ierodas pie gubernatora, abi sarunājas diezgan draudzīgi, vismaz gubernators atļauj Ulmanim pilnīgu rīcības brīvību. Un vispēc jautā — kur tad tā Enzeliņa ieroču atļauja? Kad U. to pasniedz, viņš ar savu roku krieviski pieraksta: “papildinu ar revolveru”.

Šo no Ulmaņa pie gubernatora vesto ieroču atļauju E. glabāja kā nozīmīgu relikviju.

Sludinot lauksaimniecības progresu, jaunais agronoms K.Ulmanis no 1913.g. 28. novembŗa līdz 23. decembrim runā 18 vietās un priekšlasījumus noklausās vairāki tūkstoši cilvēku.

Spraigs darbs noris Enzeliņa vadītajās organizācijās pirms kaŗa sākuma — 1914. gadā.

No 23. janvāŗa līdz pirmajām februāŗa dienām Ulmanis apbrauc desmit pagastus. Vasarā piedalās Valmierā sarīkotā izstādē, kas E. kā rīkotājam prasa lielu piepūli. Laikraksti plaši cildina Ulmani par viņa runu atklāšanā un priekšzīmīgo māku sarīkošanā.

Tad — sākās Pirmais pasaules kaŗš ar bēgļu plūdiem, tautas postu, zemes izlaupīšanu un visām dramatiskām situācijām.

Ulmanis atstāj Enzeliņu atkal vienu, piegriežoties vispārīgam, plašākam darbam, kas mūsu tautai bija sevišķi nozīmīgs un svarīgs, un kādu darba darītāju pietrūka pēdējā kaŗā, kad Otrajā pasaules kaŗā viņa vairs nebija.

Pirmā pasaules kaŗa bēgļu posts pēc saviem apmēriem un stāvokļa bija daudz lielāks nekā tagadējais. Bet pašā vācu okupācijā Enzeliņa biedrība sevišķi daudz necieš. Toties 1918.g. ienākušie lielinieki (tie nebūtu nekādi lielinieki, ja nebūtu arī lieli laupītāji) aplaupa Bal-tijas lauksaimniecības biedrību un piesavinājas visus Baltijas patērētāju biedrības preču krājumus.

Tāpat biedrība zaudēja 150 000 rubļu zeltā, kas bija noguldīti Krievu Āzijas bankā. Tikai kādas 50 000 vācu markas, kuŗām tolaik arī bija augsts kurss, Enzeliņš bija paspējis kā kases summu ierakt zemē. Labi vēl, ka biedrībai bija savi nekustami īpašumi, ko boļševiki varēja gan uz laiku piesavinātiesā tos “nacionalizēt”, bet nevarēja aizvākt — tie bija piesieti zemei. Biedru skaitījās tikai pāris simti.

Bet pēc pirmā boļševiku posta biedrība atkal ceļas augšā. Un šoreiz labākos apstākļos — savā valstī. Biedru skaits ieiet trešā tūkstotī, tam klāt 23 organizācijas, 4 nekustami īpašumi, Lucas muižiņa pie Valmieras ar 10 hektariem zemes. Visa manta — Ls 259 883.

Pēckaŗa posta un okupācijas laikā — 1918.g. E. ievēlēts par Latviešu zemnieku palīdzības komitejas priekšsēža biedru. Šai biedrībai, ko Ulmanis kopā ar Enzeliņu, Skubiņu un citiem nodibina Priekuļos, patiesībā galvenais un apslēptais mērķis bija tas, ko mēs tagad saucam par pretestības kustību — izjaukt vācu okupācijas varas propagandu par Vidzemes pievienošanu Vācijai parakstu vākšanas ceļā. Neskatoties uz okupantu modrību, šo kustību kā biedrības sekretārs pārzina Ulmanis, un pēc aculiecinieka Ādolfa Klīves stāstījuma tas bijis īsts polītisks meistardarbs, kas savukārt palīdzēja saglabāt zemi drīzumā topošai valstij, un, pateicoties savām priekšlaicīgām veiksmēm, arī nonācis kā pirmais valdības priekšgalā.

Savā priekšzīmē augsti vērtējams kāds Baltijas lauksaimniecības biedrības kopsapulces lēmums 1918.g., kad bija proklamēta valsts un sāka darboties jaunā valdība ar K.Ulmani priekšgalā, par kuŗu valmierieši ar H.Enzeliņa vārdiem saka: “Labāka vīra par viņu mums nava.”

Bija valdība, pie tās arī savs kasieris, bet nebija vēl nekādas kases, ne līdzekļu. Un jau pirmajās dienās valmierieši aizbrauc uz Rīgu apsveikt valdību ar tās galvu un noved aizsardzības mērķiem 2000 marku.

Lai lauku ļaudīm rastos izdevība jo plašā skaitā sapulcēties savu darbu pārrunās un svētku noskaņā, Enzeliņš 1922.g. Valmierā sarīko Latvijā pirmo zemnieku dienu. Līdz 1936.g. tādas sarīkotas skaitā 15, visās piedaloties un teicot nozīmīgas runas valmieriešu vecam paziņam Ulmanim. Šīs dienas, kā izteicās Enzeliņš, bija “zemnieku gara un atmodas svētki”.

Vēlākos gados zemnieku dienas iegājās visā zemē. Liepājas novadi šīs dienas iesāka rīkot uz dzejnieka Virzas ierosinājuma Nīcā, lai paši nīcenieši un apkārtnes novadi tanīs starp citu varētu demonstrēt arī savus vecos un īstos tautas tērpus, kuŗus ikdienišķi nemaz nelietoja, bet tikai dižāku svētku gadījumā. Svētkus ik gadus apmeklēja arī dzejnieks, dažreiz pats uzrakstīja uzveduma tekstu.

Visplašākā tautas tērpu parāde, kāda vien Latvijas laikā notikusi, bija Nīcā 1935. gadā. Šinī tautas tērpu novada šūpulī brīvdabas izrādē dziesmu un lomu izpildījumā piedalījās visi deviņi kori, kas bija šais sešos pagastos un Liepājas pilsētā, skauti, mazpulki, Valdemāra Laursona šim nolūkam no tautas dziesmu pantiem rakstītā tautas dziesmu spēle — “Senā Nīca”.

Etnografisko uzvedumu iestudēja Dailes teātŗa aktieris A. Titāns, ievadīja Liepājas dramas direktors V. Silenieks, bet visas lomas izpildīja Nīcas un apkārtnes ļaudis. (..) Sarīkojumu apmeklēja arī valdības galva Ulmanis un valdības locekļi.

Viss šis tautas tērpu mirdzums un valkātāju krāšņums vairs palicis tikai foto un kino uzņēmumos, arī skaņā, bet ne krāsās.

No Parīzes dažreiz ieradās pazīstamā Aija Bertrāne, atveda līdzi franču un Amerikas, angļu žurnālus, kur bija ievietojusi Nīcas svētku uzņēmumus ar savu tekstu.

Nīcas svētku ietekmē un pēc to parauga pēc tam sākās plašie Pļaujas svētki pa apgabaliem, valsts apjomā. Apmeklētāju skaits pietuvojās simtam tūkstotim, ieradās arī ielūgtais diplomātiskais korpuss. Šādi svētki notika: Koknesē 1935. g., Rēzeknē 1936. g., Jelgavā 1937. g. Nīcā 1937. g. uzveda J. Stūrīša dramatizējumu “Senlatvju precības, derības un kāzas”.

To pašu tagad mēģina daļēji atdarināt Nīcas etnografiskais kolektīvs latviešu mākslas un literātūras dekādei Maskavā, arī uzvedot “Senās kāzas Nīcā”, cerot nākotnē vēl papildināt ar “Līgo vakars”, “Precības” un “Kāzas”, kādam nolūkam pie kolektīva nodibināts koris.

Īsto tautas tradiciju un uzvedumu mēģinājums tagad tiek rīkots Maskavai, bet nepiemin, ka tādu sarīkotu arī uz vietas novados.

Nav tur arī kā agrāk, veco īsto tautas tērpu, kas nāca tautai līdzi kā mantojums no senču laikiem, ne arī pašu valkātāju. Pati dekāde stāv tāļu nost no senlatviešu gara — tie bija brīvi.

Enzeliņa pusgadusimta darba atcerē nevar nepieminēt viņa meklējumus pagātnē. Ikvienai tautai, kas uznāk uz pasaules skatuves tur darboties, atdzimt un pašai savu vārdu teikt, vajadzīgs savs vēsturisks pamats, savs attaisnojums, uz kuŗa tad dibināma visa gara dzīve un darba ikdiena. Būdams labs vēstures pazinējs, izsekojis nesenām priekšteču ciltīm, Enzeliņš piegriežas senvēstures pētījumiem. Visi šie pētījumi atspoguļoti E. rakstos un grāmatās, galvenokārt par Valmieras, Cēsu un Trikātes novadu senatni, tāpat sīki izpētot Valmieras draudzes dzimtu ciltsrakstus. Par sava novada un apkārtnes draudzēm savācis daudz vēsturisku ziņu un uzņēmumu.

Senatnes un pašpiedzīvotu notikumu un viņu nozīmes noskaidrošanā un apcerēšanā jo stipri pievēršas neatkarīgās Latvijas laikmetā.

Valsts archīvu pētīšanu iesāk savos Saeimas gados. Tos pārzina kā savus piecus pirkstus vecs archivārs, pēc izcelšanās vācu barons. Kad E. to uzrunā ar visu titulu, viņš tikai atmet ar roku, “kas es še par baronu”. Bet materiālu vākšanā viņš brīnumzinīgs un izpalīdzīgs.

Kādreiz sarunā ar E. es ieminējos — vai nevarētu drusku paskatīties arī mana pagasta pagātnē. E. tikai pameta ar galvu, ko sapratu kā piekrišanu. Pagāja labs laiks, nekas neparādījās, un es to visu jau piemirsu. Atcerējos vairs tikai, kad kādu jauku dienu “Brīvās Zemes” iknedēļas literārā pielikumā parādījās raksts par I. pagastu.

Ikviens, kas pazīst E. personību tuvāk, par viņu var teikt, ka viņš nekad nav solījis ko neiespējamu, bet, ja ko apsolījies, to arī izpildījis. Tādu vīru, kas savā mūžā vēl nevienu nebūtu ar saviem solījumiem piekrāpis, ikdienā nav daudz. Bet E. vārds cauri dzīves gājumam baudījis neierobežotu uzticību it visās lietās. Šinī plāksnē arī saskatāmi E. darba lielie panākumi viņa vadītās organizācijās.

Uz Enzeliņa ierosinājumu Valmieras pilsdrupu vietā 1937. g. un nākamā gadā notiek izrakumi. Nevienam neprasot, nepieciešamos līdzekļus dažu tūkstošu latu apmēros šim mērķim sniedz atsevišķas personas, organizācijas un iestādes. Tas nozīmēja, ka plašas sabiedriskas aprindas ar viņu pārstāvjiem apzinājās šo darbu nozīmi. Visplašākās tautas aprindas vēlējās tuvoties vēsturiskai senatnei, paceļot kādu stūrīti tās skaidrībai un nākotnei, attaisnojot šīsdienas esamību un pagātnes sūtību.

Kad 1938. g. Enzeliņa ierosmē Valmierā nodibina Tālavas senatnes pētīšanas biedrību, tūliņ iestājas ap 140 biedru. Atklāšanas svinībās Valmieras latviešu biedrības zāle pārpildīta līdz pēdējai vietai. Svinību pacilātībā notiek zinātniskas un svētku runas. Sāka izrakumus Valmieras pilskalnā.

Un tādēļ ir tik interesanti atcerēties: kad 1940. g. ienāca komūnisti, viņi vispirms noslēdza šo biedrību. Nav zināms, vai tā bija tikai nevēlēšanās, ka latvieši vispār pētī un raksta savu vēsturi, vai vēlēšanās paņemt vairākus tūkstošus latu naudas līdzekļu. Jādomā, ka abi: neļaut latviešiem līdzrunāt krievu kroņa lietā — vēsturē un reizē arī līdzekļu laupīšanas kāre.

Neko daudz labāki nebija arī nākamie okupanti: vācu okupācijas vara neatļāva atjaunot Tālavas senatnes pētīšanas darbus. Te gan vairs nebija nekādas naudas laupīšanas kāres, bet tikai nevēlēšanās, ka latvieši savā uztverē un garā nodarbojas ar savu vēsturi, kas skaŗ vācus un pa kuŗu tie jau tik daudz bradājuši paši. Bet tad jau mūsu dzimtene bija kaŗa joslā.

1927. g. 22. decembrī bija pagājuši 125 gadi, kopš Kauguru muižā bija notikuši zemnieku nemieri. Piedaloties organizācijām, sarīko svinīgu gājienu uz piemiņas vietām un uzstāda plāksni ar visu kritušo vārdiem.

Atceroties Richarda Tomsona 1871. g. Rīgā sasaukto pirmo latviešu zemkopju kongresu, tur notiek varens zemnieku gājiens, kuŗa ierosinātājs atkal Enzeliņš. Viņš arī saraksta un izlaiž grāmatu “Latviešu zemnmieku cīņu pirmais posms”.

Bez piedalīšanās pagasta pašvaldībā Latvijas laikā Enzeliņš bijis vēlēts Valmieras apriņķa valdes loceklis un kādreiz izpildījis arī apriņķa valdes priekšsēdētāja amatu, kā iecelts pēc pastāvošā Saeimas likuma.

Kā deputāts 2. Saeimā sastāvējis Latviešu zemnieku savienības frakcijā. Ticis ievēlēts jau pirmreizējā uzstādīšanā, turpmāk savu kandidātūru vairs neuzstādīja.

Darbojies arī presē. Bez minētiem žurnāliem — “Lauksaimnieks” un “Zeme”, nodibinājis nedēļas laikrakstu “Valmierietis”, sabūdams piecus gadus tā atbildīgais redaktors.

Enzeliņš savā mūža gājumā viscaur bijis atturībnieks un vairākus gadus sabijis par Valmieras nod. pretalkoholiskās biedrības priekšnieku. Kā lektorus starp citu piesaistījis arī māc. Edg. Rumbu un žurnālistu H. Asari (abi komūnistu upuri).

Līdztekus saviem sabiedriskiem un saimnieciskiem pienākumiem Enzeliņš arvien tuvu stāvējis baznīcai, jau no sāktā gala interesējies par Brāļu draudzi.

Kauguru pagasta Gaidās atrodas 1765. g. celtais šīs draudzes saiešanas nams. Šī nozīmīgā nama pārzinātājs un kopējs E. sarīko arī šī nama kupli apmeklēto piemiņas stundu.

Valmierā atrodas Sv. Sīmaņa baznīca, kas celta 1283. g. Kā šīs baznīcas Austrumu draudzes priekšnieks Enzeliņš 1933. g. noorganizē plašu šīs 650 gadu vecās baznīcas jubileju, kuŗā ar svētrunu piedalās 83 g. v. prāv. K. Kundziņš. Kā baznīcas priekšnieks sava amata laikā nolīdzinājis visus lielās draudzes gadskārtās iekrājušos parādus.

Hermanis Enzeliņš pazīstams ne tikai kā plaša vēriena sekmīgs vispārības darbinieks, bet arī kā priekšzīmīgs lauksaimnieks. Savās no tēva mantotās Kauguru pagasta Mičkēnu mājās viņš uzcēlis staltas ēkas ar priekšzīmīgu iekārtu. Pie labi nostādītās laukkopības un lopkopības šī saimniecība plašajā Valmieras piensaimniecības rajonā piegādes ziņā stāvēja goda vietā. Pie mājām bija plašs augļkoku un košuma dārzs. Šo priekšzīmīgi izveidoto saimniecību vēlāk uzņēmās vadīt un tālāk izveidot E. dēls un vedekla, abi agronomi.

Šis viena mūža darbs, kas sācies ar lauksaimniecības biedrību un vēl pirms tam ar bezmaksas bibliotēku pagastā, pusgadsimtā izaudzis par varenu kuplu ozolu, kam, liktos, nekas nevarētu kaitēt.

Arī pats darītājs pelnīti saņem tolaika augstāko tautas balvu — Tēvzemes balvu. Par sekmīgu, nesavtīgu kalpošanu savai tautai un zemei. Šī priekšzīme paliek.

Bet nelaime nekad nav stāvējusi tālu no latviešu zemnieka sētas. Tā vienmēr tai uzglūnējusi kā zaglis naktī vai lielceļu laupītājs. 1940. g. otrā pusē komūnisti paņēma mājas sev, piesavinājās visu mantu, bet pašus priekšzīmīgos apsaimniekotājus izsvieda no mājām, kuŗas pirms simt gadiem bija sācis apsaimniekot Hermaņa Enzeliņa tēvs. Izraidīja ar kolchoznieka normu: 1 govi, 1 aitu un 1 sivēnu uz visu ģimeni. Padzītie apmetās Bauskas apriņķī.

Šinī laikā Hermanis Enzeliņš atkal iesāk darboties savā patērētāju biedrībā, bet apstākļi tur pārāk smagi. Nav arī vairs krietnas saskaņas, kas ap šo iestādi valdīja vienmēr, bet no vietējā okupācijas varas komisāra pienāk viena netaisnīga prasība pēc otras.

Vācu okupācijas laikā mājas atļāva apsaimniekot Enzeliņa dēlam Oļģertam kā pārvaldniekam, bet mājas neatdeva īpašumā līdz okupācijas beigām, uzskatot tās par kaŗa laupījumu.

Kāda saimniecības dabas lieta nonāk pat uz vietas sastādītā kaŗa tiesā. Tur Enzeliņu pēc personīgas loģiskas aizstāvēšanās gan attaisno (it kā par dažu litru pernicas izpārdošanu veikalā), bet sarūgtinājums paliek, jo, kad beigās apprasās, kā viss tas sācies, turpat tiesā viņam pasaka — par to jūs varat pateikties V. kungam. To pazīst visi valmierieši.

No saviem ilggadīgiem amatiem un vispārīgā darba šinīs iestādēs viņš atteicās 1942. gadā. No mūža darba skatuves klusi nošķiras reizē liels ideālists, praktiķis un patriots. Un atkal piegriežas senatnei, pētījot vēsturi un ciltsrakstus archīvos, ko bija iesācis Rīgā, būdams Saeimas deputāts, jau agrāk publicēdams grāmatas un apcerējumus periodikā. Visu pārējo laiku palīdz saimniecībā.

Un tad... šim Latvijas lauku celmlauzim pienāk pats grūtākais dzīves cēliens: šķiršanās no darba panākumiem, koptās saimniecības un dzimtās zemes.

Par šķiršanos no dzimtās zemes stūŗa, ar kuŗu bija saaudzis vairāk kā pus gadusimtu sūrā, panākumiem bagātā līdumnieka darbā, E. stāsta:

“Mans dēls strādāja neatlaidīgi līdz pašai beidzamai dienai. Pienāca 1944. g. 23. septembris. Palika labi celtas ēkas, kopti tīrumi un pļavas, šķūņi pilni labības. Kā atvadām, pēdējā skatienā šalkdams, vēl salīgojās zaļais mājas mežs, kas bija pieredzējis visa mana mūža gaitas.”

Uz brīdi E. apstājas, it kā nevēlēdamies daudz runāt par dzimtenes zaudējumu, tad piebilst:

“Par visu reiz runās latviešu vēsture. Bet es vēl šodien un nekad... nevaru par to mierīgi domāt un runāt. Pirms iziešanas no dzīvojamās ēkas dēls vēl piesēdās pie klavierēm un atvadām nospēlēja korali “Paliec ar žēlastību”. Tās pašas dienas vakarā Valmieru un apkārtni postīja un grāva rupjas, nežēlīgas varas tanki, un sākās Ziemeļlatvijā tik bieži pieredzētās un aprakstītās izlaupīšanas. Zemnieks un zeme bija zaudējuši savu vērtību... un pagātni.”

Turpmāk — vēl

................................

Eduards Līcis. Atmiņas par laikiem un ļaudīm. 1989. Latviešu preses biedrības Anglijas kopas izdevums.